VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 2007 Nr.1 (52) | |
| NE-IZSTĀDES Vilnis Vējš Raida Kalniņa personālizstāde "Nelaime ciematā" projektu telpā "Ēdnīca" un Ilvas Kļaviņas personālizstāde "Avots" Korpusu cehā Andrejsalā no 2006. gada 19. decembra līdz 2007. gada 21. janvārim. | |
| KANTĀTE TVIRTAJAM BANĀNAM UN SĀRTAJAI PLŪMEI Gints Ozoliņš Gleznotāja Ata Jākobsona personālizstāde "Miegs" galerijā "Mūrnieks"no 2006. gada 24. novembra līdz 23. decembrim. | |
| NEOFUTŪRISMS NEZONĀ Elita Ansone Solveigas Vasiļjevas personālizstāde "Nezona. Skaistums" Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no 2006. gada 11. decembra līdz 2007. gada 13. janvārim. | |
| AR KĀJĀM CIEŠI UZ ZEMES Baiba Sprance Andra Vārpas personālizstāde "Vakar. Šodien. Rīt" galerijā "Daugava" no 12. līdz 29. janvārim. | |
| BALTIEŠI LONDONĀ Anita Vanaga Baltijas grafikas izstāde "Vara un cilvēks" Novas galerijā Londonā no 2006. gada 9. novembra līdz 17. decembrim. | |
| BĒRNIŠĶĪGAIS PĒTNIEKA PRIEKS Diāna Barčevska Pētera Sidara personālizstāde „No comments" („Bez komentāriem") "Rīgas galerijā" no 17. janvāra līdz 10. februārim. | |
| Aizšifrētā esība Ieva Astahovska Aļņa Stakles fotogrāfiju izstāde "Nekā personīga" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā no 2006. gada 14. decembra līdz 2007. gada 21. janvārim. | |
 ...kā iznāk, tā ir Laima Slava Ģirta Muižnieka personālizstāde Salut! Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē noteikti bija viens no spilgtākajiem aizvadītā gada Latvijas mākslas notikumiem. Par spožu gleznotāju Ģirts Muižnieks ir atzīts jau sen, taču pārsteidzošs un negaidīts bija dramatiska spēka pilnais piesātinājums jaunākajos, tieši 2006. gadā radītajos darbos. Lieli izmēri, spēcīgi kontrasti, bet, tuvplānā ieskatoties, - bagāts, niansēts gleznojums. Nav zudusi otas rotaļīgā virtuozitāte, taču vizionārais vēstījums liek lobīt sevi kārtu pa kārtai un meklēt dziļumā. Lieliska, reti sastopamas kvalitātes, vērienīga un ļoti piepildīta glezniecība, kas apbrīnojami balansē starp rotaļīgumu formā un dramatismu saturā. Nē, nē, tas nenozīmē kādas briesmu vai negāciju pilnas ainas - kaut ko tādu Ģirta perfektā stila izjūta un gaume laist pasaulē nepieļautu. Taču skaidrāk nekā jebkad agrāk - un Ģirts Muižnieks ir regulārs izstāžu rīkotājs - sevi liek manīt personības spēks kā uzvaras ķīla. | |
 “Vispirms aiziet pensijā, tad sākt darboties”* Alise Tīfentāle Gluži kā savulaik populāro šlāgerdziedāšanas šovu sērija "Dziesma manai paaudzei" patlaban apgriezienus uzņem naivās mākslas popularitāte. Cienījams un nopietns mākslas zinātnieka Aivara Leiša sastādīts albums "Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā" ("Neputns", 2005), Naivās mākslas muzejs (Andrejosta, 2006. gada vasara) un vērienīga izstāde "Naivā Latvija" (2006. gada 13. decembris-2007. gada 21. janvāris, organizēja biedrība "Raktuve" sadarbībā ar kultūras un mākslas projektu "Noass"). Kuratori Aivars Leitis un Inese Baranovska un izstādes iekārtotājs mākslinieks Andris Vītoliņš bija piepildījuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zāli "Arsenāls", radot ticamu ilūziju par paralēlu, līdz šim neredzētu pasauli. Nav nejaušība, ka izstāde notika tieši šajā laikā - tai bija jāizaudzina savs skatītājs un jāsagaida pieprasījums. Ko tad tur skatītājs meklē un ko atrod? | |
 Vientuļš sarkans krēsls Gundega Cēbere No 2. februāra līdz 11. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē aplūkojama tukumnieka Leonīda Āriņa simtgadei veltīta gleznu un zīmējumu izstāde. Iepriekšējā plašākā viņa darbu skate Rīgā notika šajā pašā muzeja zālē 1991. gada jūlijā vēl ar mākslinieka piedalīšanos. Aizvadītajos gados iespēju redzēt Āriņa veikumu vairākkārt sagādājušas Rīgas galerijas "Daugava", "Antonija", "Tifana" un, protams, dažādi Tukuma muzeja notikumi, visbiežāk - kopā ar laikabiedru un jaunības draugu Kārļa Neiļa un Anša Artuma sniegumu. Nu atkal Leonīda Āriņa mākslas cienītāji var paieties līdzi viņa meklējumu un atradumu ceļos, kuros dzīves laikā mākslinieks bieži juties vientuļš, nesaprasts un nenovērtēts. | |
 Otrā franču grupa Imants Lancmanis | |
 Valdemāra Tones mantojums Dace Lamberga Pirms aiziešanas viņā saulē Valdemārs Tone (1892-1958) sievai pieteica, lai viņa patur tikai tik daudz gleznu, cik var piekārt pie sienām, bet pārējās lai palīdz izdzīvot. Ainas Tones-Baker dzīvoklī Hovā pie Braitonas portreti un klusās dabas blīvi noklāja visu trīs istabu un koridora sienas. Kad cēli pašapzinīgā un apbrīnojami gaiši domājošā 93 gadus vecā kundze pārcēlās uz dzīvi jaukā, mājīgi angliskā pansionātā, visas 42 gleznas un arhīvu viņa uzdāvināja Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Ne tikai uzdāvināja, bet arī finansēja mākslas darbu nogādāšanu dzimtenē. Kā cieņas apliecinājums Valdemāram Tonem 115. dzimšanas dienā un dāsnajai dāvinātājai trimdā radītie meistara darbi (1945-1958) no 2007. gada 2. marta līdz 8. aprīlim būs eksponēti muzeja Mazajā zālē. | |
 Holbeins un Anglija Dace Lamberga Rudenī Londonas sarkanos divstāvu autobusu sānus rotāja lielizmēra plakāti ar karaļa Henrija VIII pašpārliecināto bārdaino vaigu - Tate Britain muzejs aicināja uz izstādi "Holbeins Anglijā." Pirms tās iepazinu 17. gadsimta spāņu gleznotāja Velaskesa izstādi Nacionālajā galerijā, un galvā sāka rosīties pārdomas par dažādām pasūtījuma un parādes portreta izpausmēm. Tāds izcils meistars kā Velaskess jebkurā pasūtījumā sniedza augstu raudzi, tomēr ar atšķirīgām niansēm. Vairāk goda viņš nenoliedzami ieguva, gleznojot augstprātīgo Spānijas karali Filipu IV ar tā Habsburgu dinastijai raksturīgo dīvaino apakšlūpu. Taču, kad nestindzināja pietāte pret modeli, mākslinieks ļāvās smalkām krāsu niansēm un atraisītam triepienam - piemēram, mazās infantes Margaritas portretos; tie tapa speciāli Vīnes galmam, lai Leopolds I jau laicīgi iepazītu nākamo sievu. | |
 Niča orģiastiskais muzejs Margarita Zieda Par Austrijas Kaligulu dēvētais Hermanis Ničs savu Berlīnes lekciju sāka ar ļoti atšķirīgu mākslinieku uzskaitījumu, uzsverot, cik dažādas mēdz būt to cilvēku intereses, kuri nodarbojas ar mākslu. Kas attiecas uz viņu pašu, Hermani Niču, tad viņu aizvien esot saistījušas asinis un gaļa. | |
 EurHope 1153 Andris Brinkmanis Laikmetīgā māksla no Bosfora līča jeb Turcijas izjūta Laikmetīgās mākslas centrs Villa Manin, 2006. gada 29. oktobris-2007. gada 25. februāris Kuratori - Frančesko Bonami un Sāra Kozuliča Kanaruto (Sarah Cosulich Cannarutto) | |
 Taibejas biennāle: “Netīrā joga” Ilze Strazdiņa 2006. gada 3. novembrī Taivānas galvaspilsētā atklāja 5. Taibejas biennāli. Šoreiz tās kuratori bija Ņujorkas Jaunā laikmetīgās mākslas muzeja galvenais kurators Dens Kamerons, kas bija arī 8. Stambulas biennāles virsvadībā, un jauns kurators no Taivānas - Junjie Vans (Jun-Jieh Wang), kas vairāk gan pazīstams kā video un jauno mediju mākslinieks, kura darbi bieži sastopami dažādās Rietumos notiekošās Austrumu mūsdienu mākslas izstādēs. Šis biennāles tēma bija "Netīrā joga", un tajā tika izstādīti 36 mākslinieku un mākslinieku grupu darbi. | |
 Dzīvespriecīgais Pikaso Palazzo Grassi Andris Brinkmanis Neslēpšu, ka, dodoties uz Palazzo Grassi atvērto, plaši zreklamēto Pikaso izstādi Picasso, La Joie de Vivre, 1945-1948, biju noskaņojies visai skeptiski. Spāņu gleznotājs neapšaubāmi ir viena no 20. adsimta mākslas vēstures atslēgas figūrām, tomēr neatlaidīgā plašsaziņas līdzekļu tieksme regulāri informēt par Pikaso darbu fantastiskajām cenām, neskaitāmās iepriekš redzētās kubisma posma darbu skates un visuresošās gleznu reprodukcijas "novalkājušas" mākslinieka vārdu tiktāl, ka, ieraugot zstādes reklāmu, nosmīnēju: re, kā, Palazzo Grassi jaunais īpašnieks nolēmis viegli nopelnīt. Taču īdzīgi kā gadījumā ar 2004. gadā (vēl iepriekšējo īpašnieku laikā) notikušo Salvadora Dalī retrospekciju zstāde sagādāja pat ļoti patīkamu "vilšanos", liekot vēlreiz pārliecināties, ka atsevišķu pasaules muzeju zīmoli tomēr garantē ja ne novitāti, tad vismaz kvalitāti. | |
 Acis plati vaļā Inese Baranovska Skatīties, skatīties, skatīties - tā mudināja piecas dienas Parīzē, kad no 2006. gada 26. līdz 30. oktobrim notika ikgadējais Starptautiskais mākslas forums FIAC, trīsdesmit trešais pēc skaita. | |
 Kas notiek Francijā? Laima Slava Saruna Rīgā ar Filipu Pigē un Lionā ar Tjerī Pratu | |
 Francijas muzeju pārvietošana Zaha Redmans Luvras muzejs Abū Dabī | |
 Kā nožēlojams skandāls kļūst par kultūras cīņu Zaha Redmans Uzskatīti par nevainīgiem: māksla, bērnība, likums | |
| Māksla, sociālais konteksts un laikmeta gars Līva Muižniece Lai gan Latvijas intelektuālās elites vecākā un vidējā paaudze varētu būt nogurusi no marksistiskām kultūras interpretācijām, tomēr liela daļa mākslas vēsturnieku visā pasaulē joprojām vadās pēc pieņēmuma, ka noteikts mākslas periods vai virziens ir nepieciešami saistīts ar sava laika sociālajiem un ekonomiskajiem nosacījumiem. Vēl vairāk - sociālekonomiskās situācijas apraksts tiek piedāvāts kā izskaidrojums dažādu mākslas formu un stilu dzimšanai un attīstībai. Radikālākajos šīs pieejas variantos parādības un procesi mākslā tiek reducēti uz notikumiem sociālajā realitātē vai, izsakoties spēcīgāk, māksla kā ideoloģiskās virsbūves elements tiek iztulkots ražošanas attiecību terminos. Nereti nākas sastapties ar tādiem apzīmējumiem kā "buržuāziskā laikmeta mākslas formas" vai "kapitālistisko lielvalstu tehnikas progresa ietekme uz impresionisma kustības veidošanos", kas paredz apmēram šādus mākslas procesu izskaidrojumus: "Modernajā mākslā atklājas asa progresīvo spēku cīņa ar imperiālisma agresiju un fašismu," - vai arī: "20. gs. estētiskā revolūcija ir demogrāfisko pārvērtību un zinātnisko apvērsumu noteikta." Marksistiskajos mākslas vēstures skaidrojumos paradigmatisks ir Arnolda Hauzera (Hauser) darbs "Sociālā mākslas vēsture" (1951). Mūsdienās nepieciešamību koncentrēties uz sociālajiem aspektiem ir pārņēmusi tā sauktā jaunā mākslas vēsture (New Art History), mēģinot piedāvāt neitrālus aprakstus estētisko vērtējumu subjektīvisma vietā. | |
 Albērs Markē un laikabiedri Dace Lamberga "Francijas pavasaris" atnesis uz Rīgu Bordo Mākslas muzeja izstādi "Fovisma skats. Franču glezniecība 20. gadsimta sākumā", ievedot pilnasinīgā, gleznieciski atraisītā un piesātinātā krāsu vidē un iepazīstinot ar franču pasaules uztveri, iemīļotiem motīviem un daudzveidīgo ainavu. Kas tad bija fovisms? Manas vizuālās asociācijas ar šo virzienu nostiprinājās 1995. gadā, kad pirmo reizi apmeklēju Parīzes Nacionālo modernās mākslas muzeju. Spilgtā atmiņā palikusi ekspozīcija, kas sākās ar 1905. gadu, ar dzīvespriecīgi gaišām, dzeltenrozā triepienu uzburtām dienvidjūru ainavām, kurās Matisu nevarēja atšķirt no Braka un Derēna. Katrā ziņā Bordo kolekcija šo pieņēmumu pilnībā apgāž, un, kaut arī atlases pamatā kā vienojoša vadlīnija likts fovisms, tā paver plašākus apvāršņus no postimpresionisma, puantilisma līdz atturīgam reālismam. | |
 Latviešu fovists Eliass Aleksis Osmanis Raksturojot fovistiskās parādības latviešu glezniecībā, kā izteiksmīgākās parasti piesauc dažus Ģederta Eliasa (1887-1975) darbus, kas gleznoti ap 1916. gadu vai nedaudz vēlāk un kam patiešām ir daudzas hrestomātiskiem "vizuāliem simboliem" nepieciešamās pazīmes: ikonogrāfijā, kompozīcijā, kolorītā. Tās papildina mākslinieka biogrāfija: studijas Briselē, pēc tam Parīzē. Taču pretrunīgāki (lai neteiktu vairāk) ir šo fovistisko izpausmju mākslinieciskie izvērtējumi kā Eliasa dzīves laikā, tā vēlāk. Variantus nepiesaucot, kā raksturīgākais piemērs minams Jāņa Siliņa 20. gadsimta izskaņā rakstītais, ka Eliasa daiļradē "jau Maskavā uzturoties, seko aizraušanās ar fovismu Matisa ietekmē", kāda glezna ir "Matisa stila garā, bet bez franču meistaru elegances" (Siliņš J. Latvijas māksla: 1915-1940. Stokholma, 1988. 1. sēj. 166. lpp.). Tad, "neguvis šai ceļā sevišķus panākumus, divdesmito gadu sākumā Eliass atgriežas reālisma takās"(turpat, 168. lpp.), bet vēl pēc dažiem eksperimentiem "Eliasa gleznojums kļūst lietišķi sausāks un cietāks, it kā toreiz populārā pēcekspresionistiskā reālisma, t.s. jaunās lietišķības gaumē ar tās prozaisko dabas traktējumu" (turpat, 168. lpp.). | |
 Jaunie mežoņi Irēna Bužinska Nevērīga apiešanās ar "izcīnītajām" un "izciestajām" patiesībām | |
 Filozofijas profesora nopietnās izklaides Mārtiņš Slišāns Ežēns Grīns nepieder pie art house kinematogrāfa varoņiem, kas regulāri ieraugāmi uz A klases kinofestivālu sarkanajiem paklājiem, tomēr viņa darbi ir pamanīti Kannu, Londonas un Lokarno festivālos. Autora klusais pazinēju un cienītāju pulks arvien pieaug. Laikā, kad starp kopijām, parafrāzēm un atdarinājumiem oriģinālus atrast kļūst arvien grūtāk, Ežēna Grīna kino ir tas lielais retums, kas iepriecina kino gardēdi, kura skatiens ietiecas aiz 21. gadsimta sākuma kimkiduku un ozonu tiražētās popularitātes. | |
