VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dzīvespriecīgais Pikaso Palazzo Grassi Andris Brinkmanis Neslēpšu, ka, dodoties uz Palazzo Grassi atvērto, plaši zreklamēto Pikaso izstādi Picasso, La Joie de Vivre, 1945-1948, biju noskaņojies visai skeptiski. Spāņu gleznotājs neapšaubāmi ir viena no 20. adsimta mākslas vēstures atslēgas figūrām, tomēr neatlaidīgā plašsaziņas līdzekļu tieksme regulāri informēt par Pikaso darbu fantastiskajām cenām, neskaitāmās iepriekš redzētās kubisma posma darbu skates un visuresošās gleznu reprodukcijas "novalkājušas" mākslinieka vārdu tiktāl, ka, ieraugot zstādes reklāmu, nosmīnēju: re, kā, Palazzo Grassi jaunais īpašnieks nolēmis viegli nopelnīt. Taču īdzīgi kā gadījumā ar 2004. gadā (vēl iepriekšējo īpašnieku laikā) notikušo Salvadora Dalī retrospekciju zstāde sagādāja pat ļoti patīkamu "vilšanos", liekot vēlreiz pārliecināties, ka atsevišķu pasaules muzeju zīmoli tomēr garantē ja ne novitāti, tad vismaz kvalitāti. | |
 Pablo Pikaso pie darbagalda. Antiba. 1946 | |
| Ekspozīcija ir otrais Pikaso uznāciens Venēcijas un visa Veneto reģiona nozīmīgākajā modernās un reizēm arī laikmetīgās mākslas izstāžu namā. 1989. gada pavasarī skatītāji Palazzo Grassi varēja plūkot plašu autora darbu skati Picasso, 1917-1924, kurā īpaša uzmanība tika pievērsta mākslinieka Itālijas apmeklējumam 1917. gadā. Ceļojuma laikā - īpaši Romā, Neapolē un Pompejos redzētais - izraisīja Pikaso radošu eksploziju, kas turpināja atbalsoties mākslinieka darbos līdz pat 1925. gadam.
Šoreiz veiksmīgas sakritības dēļ (Pikaso muzejs Antibā tiek slēgts uz trim gadiem, lai veiktu tā rekonstrukciju) a Joie de Vivre piedāvā skatītājiem maz eksponētos pēckara gadu jeb Antibas perioda darbus, kuros Pikaso no jauna atklāj Vidusjūras gaismu un dzīvesprieku, aizmirst par kara laika ausmām un atbrīvojas no drūmi tumšās krāsu paletes. Ekspozīcijas kodolu veido Antibas Pikaso uzeja darbu kolekcija, kas, pateicoties tā direktora labvēlībai, muzeja remonta laikā nestāvēs ieslēgta noliktavās, bet gan apceļos Eiropu, ļaujot to iepazīt daudz plašākai publikai. Skati papildina tai pašā laika posmā tapušas skices, litogrāfijas, plaša keramikas izstrādājumu izlase, vairākas gleznas un zīmējumi no Pikaso muzeja Parīzē, privātajām kolekcijām, kā arī ne mazāk interesantās Mišela Simas (Michel Sima), Denīzes Kolombas (Denise Colomb) u.c. autoru fotogrāfijas, kurās dokumentēta mākslinieka aktīvā darbība (no 946. gada 17. septembra līdz 10. novembrim) šajā franču Rivjēras pērlē. | |
 Pablo Pikaso. Baltais Fauns. 1946. Papīrs, jaukta tehnika. 60,7 x 50 | |
|
Kā minēts izstādes katalogā, vairāk nekā 250 darbu ekspozīcijā pēc nesen Parīzes Pikaso muzejā notikušās skates Picasso - Dora Maar, 1935-1945, kā arī plašām izstādēm Vīnē, Barselonā un Malagā turpināts pārskatīt mākslinieka daiļradi, par izejpunktu izvēloties Antibas un pēckara perioda darbus. Iepriekšējos daiļrades posmos Pikaso maldījās dažādu onceptuālu jautājumu virzienā un vēl oprojām meklēja, savukārt šī skate piedāvā jau nobrieduša autora darbus. Šis Pikaso pavisam noteikti apzinās savu vecumu, izcelsmi un tāpēc, šķiet, divtik labi spēj novērtēt mīlestības dāvāto atdzimšanu". Tādēļ (vismaz man) šis šķita vissimpātiskākais no neskaitāmajiem Pikaso, kurus periodiski izdodas atklāt viņa darbos. Lielā mērā pateicoties jauniņajai Fransuāzai Žilo, šī perioda Pikaso mūzai (tieši viņas grāmata vēlāk demistificēja 20. gadsimta lielo ģēniju), izstādes radītājs šeit iztiek bez Parīzē vai Ņujorkā nepieciešamā švītisma un smaguma, tādēļ nekļūstot ne uz mirkli mazāk radošs vai aizraujošs. Tieši Antibas perioda darbos arī Vidusjūras tematika sasniedz maksimālu rezonansi un mākslinieka gleznās un zīmējumos atklājas faunu, kentauru un citu antīkās kultūras mitoloģisko tēlu veidolos. Keramikas darbos parādās dzimtajai Spānijai raksturīgās korridas ainas, faunu sejas, zivis. Šī posma darbi izstaro neviltotu mieru, laimi, nosvērtību, vēlmi paglābties no nesenajiem kara laika drūmajiem iespaidiem un māksliniekam ne visai raksturīgo dzīvesprieku jeb La Joie de Vivre! | |
| Atgriezties | |
