VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 2007 Nr.5 (56) | |
 Socreālisms kā tēma Aleksis Osmanis Sagaidot Edgara Iltnera (1925-1983) lielo piemiņas izstādi, ir ne tikai gandarījums par atkaltikšanos ar savdabīgu, episki izvērstu, taču gandrīz romantisku talantu un dziļas domas, augstas kultūras un sevī noslēgtas personības daiļradi - Edgara Iltnera dzīve un darbs liek arī atgriezties pie domas par latviešu mākslas un mākslinieku likteņiem padomju okupācijas un uzspiestas ideoloģijas gados, kad vienīgā oficiāli atzītā daiļrades metode bija sociālistiskais reālisms (par kuru gan labi maksāja). Šī ēna vienmēr nāks līdzi tālaika mākslai, taču ar politisku apsaukāšanos pašai mākslai nebūs līdzēts. Komunistiskā ideoloģija un sociālistiskā sabiedrība bija tikai viens no sānceļiem tajā civilizācijas labirintā, kurā 20. gadsimta cilvēks iedzina pats sevi, un padomju laika māksla ir tāds pats analīzes un izpētes vērts kultūras fenomens kā jebkurš cits diženajā un necilvēcīgajā gadsimtā. Oficiālās padomju mākslas teorētiskais pamats bija komunistisko ideologu formulētā sociālistiskā reālisma definīcija, kurā kā galvenais tika deklarēts "sociālistisks saturs" un "reālistiska forma" (vai "nacionāla forma"), ar pirmo saprotot iekārtas slavinājumu, ar otro - vairāk naturālismam tuvu plastisko formu. Taču patiesībā viss izrādījās daudz sarežģītāk un dramatiskāk. | |
 “Uzzīmēt kailu muguru – tas ir par maz” Gundega Cēbere Borisa Bērziņa darbu kolekcijas izstāde "Muguras" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē no 24. augusta līdz 23. septembrim | |
 Kamēr puķes zied Ieva Rupenheite Izstāde "Jānim Tīdemanim - 110; gleznas, zīmējumi, piedzīvojumi" no 15. septembra līdz 25. novembrim Ventspils muzejā | |
 Cēsis: laikmetīgā māksla kā opera? Vilnis Vējš Mākslas festivāls "Cēsis 2007" bija spožs. Festivāla otrajā nedēļā, kad Cēsu Izstāžu namā atklāja Ilmāra Blumberga personālizstādi, viens no tā rīkotājiem Juris Žagars izskatījās ļoti gandarīts un pat stipri atgādināja savu brāli Andreju pirms gadiem desmit. Lai man tiktu piedots šis vulgārais salīdzinājums, jāatceras, ka tolaik visi bija pateicīgi Andrejam par iespēju skatīt "pasaules klases" zvaigznes uz Rīgas operteātra skatuves. Šogad mediji jūsmoja par Jura spēju pulcināt "Latvijas klases" zvaigznes Cēsīs. | |
 Deviņdesmito gadu “imaginārais muzejs” Ieva Astahovska Sarunā piedalās SMMC-Rīga pirmais direktors Jānis Borgs, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese un Sorosa fonda - Latvija izpilddirektors Andris Aukmanis | |
 No Sezana līdz Pikaso: Volāra galerijas meistardarbi Aija Brasliņa Musée d'Orsay, Parīze (Francija). 2007. gada 19. jūnijs-16. septembris | |
 Geju glamūrs Parīzē: starjaudīgs putukrējums un sperma Jānis Veiss Pierre et Gilles, double je Jeu de Paume, Parīze (Francija). 26. jūnijs-23. septembris | |
 Būt atvērtākiem laima Slava Saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru Alekseju Naumovu | |
| Māksla un autoritārisms – teorētiskās simbiozes meti Stella Pelše Ikviens jēdzienu sapārojums tēmas pieteikumā allaž prasa pēc tālākas abu komponentu definēšanas, lai precīzāk iezīmētu sarunas aprises - kas ir māksla, un kas ir autoritārisms? Mākslas definīcijas, kā zināms, ir nekad nebeidzams un neizsmeļams domas vingrinājumu lauks, kas raksturo vairāk pašus domātājus nekā domājamo objektu. Ar autoritārismu ir (šķietami) vienkāršāk, piemēram, "autoritārisms ir tāds politisks režīms, kur valstī valda dominējoša elite, kas, savu bagātību un varu sargādama, apspiež politiskos pretiniekus un presi. Pret darbību, kas tās drošību tieši neapdraud, elite bieži vien izturas iecietīgi, nereti ļaudama pastāvēt tādiem konkurējošiem varas centriem kā arodbiedrības un partijas (tiesa gan, stingrā kontrolē). Galējs autoritārisma paveids ir totalitārisms."1 (Totalitārisma klasiskie piemēri - Benito Musolīni Itālija, Ādolfa Hitlera Vācija, Josifa Staļina PSRS un Nikolajes Čaušesku Rumānija). Tomēr zināmas problēmas ir arī te: "dominējošā elite", kas tā vai citādi cenšas sargāt savu varu, būs atrodama visur; daudz būtiskāks jautājums, kas atšķir demokrātisku valsti, ir - vai elitei tas izdodas tikai līdz nākamajām vēlēšanām vai arī jāgaida līdz nākamajai revolūcijai (kas parasti notiek krietni retāk). Māksla no minētās elites drošības viedokļa noteikti nešķistu tā bīstamākā joma, tomēr mēģinājumi to kontrolēt un ievirzīt "pareizā" gultnē ir labi zināmi - starpkaru periods 20. gadsimtā ir izcēlies ar virkni autoritāru un totalitāru režīmu, kuru oficiālā retorika kopumā bija naidīga pret modernās mākslas tendencēm: tās interpretēja kā sabiedrības un kultūras vispārējās krīzes simptomus. Mēģinājumi konstruēt kādu īsti nedefinējama zelta laikmeta "dabisko" stāvokli un revidēt mākslas autonomo, indivīda pašizpausmē koncentrēto izpratni bija nenoliedzama reakcija uz sava laika kapitālisma sabiedrības problēmām: "Autoritārisma sindromam ir raksturīga vēršanās pie senām kārtības nodrošināšanas sistēmām un to apliecināšana (vai tie būtu cilts likumi, vēstures autoritāte, paternālais meistarības princips utt.). Šī neizdibināmi tālā vēsture tad kļūst par ekrānu, uz kura iespējams projicēt caurkritušās tagadnes konfigurācijas."2 Kas tad raksturotu autoritāru un galējā variantā totalitāru, "no augšas" diktētu mākslas teoriju? Absolūti neatņemams aspekts: māksla noteikti tiek aplūkota kā līdzeklis citu - augstāku, parasti kolektīvu un sabiedrisku mērķu sasniegšanai (pētnieki šādu pieeju nereti apzīmē ar instrumentālisma, arī pragmatisma terminu), savukārt formāli stilistiskie principi ir amorfi un mainīgi, pieprasot hronoloģisku un ģeogrāfisku konkrētību. | |
| Mūžīgais mans kauns Sergejs Moreino Egli dice cose e voi dite paroli. ("Viņš runā lietas, bet jūs - vārdus.") Frančesko Berni par Mikelandželo Buonarroti | |
 Neue Slowenische Kunst jeb Jaunā slovēņu māksla Marko Košans Retrokonstrukcijas: kurš baidās no totalitārās mākslas mantojuma? | |
 Sociālisma mākslas semiotika un ekonomika Sergejs Kruks Padomju tēlotājas mākslas politiku skaidro teorētisko priekšstatu kopums par ikoniskās zīmes semiotiku un vizuālās komunikācijas dabu. Izšķirami trīs padomju vizuālās mākslas attīstības posmi: 1. Relatīvā mākslinieciskā brīvība līdz radošo organizāciju slēgšanai 1932. gadā. Bija divas izteiktas tendences. Revolucionārās Krievijas mākslinieku asociācija (АХРР) ar saviem centieniem uz pedagoģisko dokumentālismu attīstīja ikonisko reālismu, bet avangards eksperimentēja ar plastiskām zīmēm: līnijas, krāsas, tekstūra. | |
 Diptihs par divu ideoloģiju un divu mākslu sacensību Normunds Naumanis, “Diena” Maskavas daļa: Mans strādnieks, mana kolhozniece To, ka ar viņu abu fizisko veselību kaut kas nav lāgā, varēja manīt jau sen - nu, vismaz viņu kādreiz mirdzošā āda kosmētisku uzkopi bija pelnījusi jau kopš laikiem, kad es ar tiem personiski iepazinos. Tas notika 1980. gadā, tātad laikā, kad šis izteiksmīgais pārītis nebija pat 44 gadus vecs. | |
 Vēstures blakusprodukti Baiba Vanaga Izstāde "Māksla un propaganda nāciju sadursmē 1930-1945" (Kunst und Propaganda im Streit der Nationen 1930-1945) Vācijas Vēstures muzejā Berlīnē | |
 Berlīnes rūsa Gints Ozoliņš Berlīnes šķietami drūmie un fatālie sejas vaibsti, tāpat kā gotikas laikmeta pilsētu un sabiedrības bezcerīgās nospiestības noskaņojums, ir slikti informētu mortālo romantiķu sadomājums. Patiesībā gan šodien, gan toreiz cilvēki nekavējās savu rutinēto ikdienu piepildīt ar krāšņiem karnevāliem un tērpties vēl jo krāšņākos tērpos, kuru uzjautrinošie krāsu toņi ietiepīgi nostājas opozīcijā jebkādai faktiskai un acīmredzamai mortalitātei. Šāda ietiepība un dzīvesprieks abos gadījumos ir vēsturiskas kauzalitātes rezultāts - vairāk vai mazāk izteikta nošķirtība. Viduslaiku pilsētām tas bija komunikatīvo saišu trūkums, bet Berlīnes nošķirtību veido fiziskās, garīgās un intelektuālās telpas pašpietiekamība. Tā paģēr situāciju, kas neprasa ārpusesošajiem lūgt dzīves padomus. Būtu vieglprātīgi šeit neuzsvērt arī Berlīnes pēckara politiskās atšķiršanas aspektus, kas vairāk vai mazāk slēdza izejošos kanālus nu jau no diviem pretēji polāri lādētiem lielpilsētas kambariem, bet plaši atvēra ienākošos (Rietumu pusē, protams) kanālus visvisādiem piedzīvojumu meklētājiem, māksliniekiem un slaistu bariem no visas plašās pasaules. No vienas puses, Berlīne, beidzoties Otrā pasaules kara aktīvajai karadarbībai, zaudēja politisku integritāti ar Rietumu nācijām, no otras - kļuva par šo nāciju politiskās suverenitātes simbolu. | |
 Par futūrismu, Musolīni un Niklāvu Strunki Itālijā Aija Brasliņa Par 20. gadsimta sākuma radikālāko modernisma virzienu atzītais itāliešu futūrisms kopš 1909. gadā Parīzes Le Figaro publicētā pirmā teksta bruģēja sev ceļu ar neskaitāmiem provocējošiem manifestiem, agresīvu, bravūrīga patosa piesātinātu retoriku, aktīvu propagandu un publiskiem skandāliem. Sava nenogurdināmā līdera dzejnieka Filipo Tommazo Marineti (1876-1944) vadībā, kurš ideju vārdā netaupīja personisko enerģiju, harismu un tēva mantojumu, futūristi karoja par jaunu estētiku, paplašinot mākslas jēdziena robežas un naidīgi noliedzot jebkādas agrākās tradīcijas un akadēmiskās institūcijas. Avangardisko eksperimentu un utopisko ieceru poligonā dumpīgie manifesti ar troksni sprāga un žilbināja kā raķetes, regulārajām programmatiskajām deklarācijām iegūstot gluži vai rituāla jēgu. | |
 Modernisma flirts un klasicisma retorika Jānis Taurens Itālijas un Padomju Krievijas autoritārisma arhitektūra | |
 Lenija Rīfenštāle Mārtiņš Slišāns 23 gadu vecumā viņa kļuva par vācu kino zvaigzni. 32 gadu vecumā viņa radīja filmu, kas ierakstīta kino režijas vēsturē uz visiem laikiem. 71 gada vecumā viņa pievērsās zemūdens niršanai. Tā ir Lenija Rīfenštāle (Leni Riefenstahl, 1902-2003) - vienīgā režisore, ko pasaules kinematogrāfa vēsturnieki apveltī ar epitetu "ģeniāla". Par privilēģiju radīt kino valodas meistardarbus "Gribas triumfs" un "Olimpija" Rīfenštāle vēl gadu pirms nāves savā 100 gadu jubilejā maksāja ar palamu "nemirstīgā naciste". Par Rīfenštāles filmu ietekmi tālākajā kino attīstībā liecina vien "pliki" fakti, ka "Gribas triumfa" uzbūvi studējis gan "Zvaigžņu karu" radītājs Džordžs Lūkass, gan citi lielfilmu veidotāji, t.sk. Pīters Džeksons ("Gredzenu pavēlnieks") un Ridlijs Skots ("Gladiators"). | |
