VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Deviņdesmito gadu “imaginārais muzejs” Ieva Astahovska Sarunā piedalās SMMC-Rīga pirmais direktors Jānis Borgs, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese un Sorosa fonda - Latvija izpilddirektors Andris Aukmanis | |
 Jānis Mitrēvics. Speķis visai valstīj. SMMC-Rīga 2. gadskārtējā izstāde "Valsts" | |
| Augustā un septembrī Andrejsalā bija skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētā izstāde "Mobilais muzejs" - tā koncepcija un atslēgas asociācija atbilda franču rakstnieka Andrē Malro idejai par "imagināro muzeju" jeb muzeju bez sienām. "Mobilā muzeja" centrālā daļa bija interpretācija par to, kāds varētu būt laikmetīgās mākslas muzejs šodien, - tajā piedalījās gan Latvijas laikmetīgās mākslas "klasiķi" (Kristaps Ģelzis, Leonards Laganovskis, Anita Zabiļevska) un jaunākā paaudze, gan ārvalstu mākslinieki, tostarp starptautisku reputāciju ieguvusī slovēņu mākslinieku grupa IRWIN. Līdzās centrālajai ekspozīcijai īpašs notikums bija atskats uz kādu "imagināro muzeju" ne pārāk senā pagātnē - 20. gs. 90. gadu nozīmīgākās Latvijas laikmetīgās mākslas institūcijas Sorosa Mūsdienu mākslas centra-Rīga (SMMC-Rīga) darbību.
"Laika gara un vietas atmosfēras" faktora dēļ 90. gadi savā ziņā ir radikālākā robežšķirtne Latvijas laikmetīgajā mākslā. Šo faktoru gluži praktisks atbalstītājs un procesu nodrošinātājs bija SMMC-Rīga, kas līdzīgi citiem centriem Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs par savu prioritāti un uzdevumu izvirzīja ar laikmetīgās mākslas palīdzību veicināt demokrātiskas un atvērtas sabiedrības veidošanu. Laikā, kad ne tikai Latvijā, bet arī citur Austrumeiropā vispār nebija laikmetīgās mākslas muzeju un citas laikmetīgās mākslas institūcijas bija retums, SMMC-Rīga burtiski atbilda "imaginārā muzeja" konceptam - organizēja vērienīgas ikgadējas izstādes, atbalstīja visdažādākos mazāka mēroga un individuālus mākslinieku projektus, koordinēja Latvijas mākslinieku piedalīšanos starptautiskajā mākslas vidē un veidoja vizuālās mākslas datu bāzi. Šogad ungāru izcelsmes amerikāņu mecenāta Džordža Sorosa dibinātais fonds, kura aktivitātes Austrumeiropā iesākās jau 80. gados, Latvijā svin 15 gadu jubileju. Atskatam uz šo laikposmu un darbību veltīta šī saruna. Ieva Astahovska: Kāds bija SMMC-Rīga sākums un tā izveidošanas motivācija? Jānis Borgs: Rīgā SMMC sāka darboties 1993. gadā, kad notika Sorosa mākslas centru tīkla Austrumeiropā paplašināšanās. Pamatideja bija - postkomunistiskajās valstīs, kur kultūras ziņā avangardiskā māksla bijusi apspiesta, radīt tai iespēju izpausties. Baltijas valstu gadījumā situācija bija nedaudz atšķirīga, jo, lai arī padomju gados tas it kā bija bremzēts, jau no 1984. gada, kad notika izstāde "Daba. Vide. Cilvēks", šāda māksla tika valstiski atbalstīta. Piemēram, kaut vai izstāde "Rīga - latviešu avangards" Berlīnē 1988. gadā, kas gan finansiālā, gan citādā ziņā bija valstisks pasākums. Bet, protams, atbalsts bija vajadzīgs. Tikai Latvijā viedoklis bija ambivalents - dažs domāja, ka nāks Sorosa nauda un to nepieciešams dalīt "kristīgi", lai visiem kaut kas tiktu, ne tikai avangardistiem un modernistiem. Kad tā nenotika, bija dažādi gadījumi, kas ilustrēja attieksmi pret mākslas centru, nereti pat traģikomisku nonākšanu starp tādiem kā diviem dzirnakmeņiem. Piemēram, 1995. gadā bija izstāde "Piemineklis" pilsētvidē, kur zviedru mākslinieks Ulfs Rolofs bijušā Ļeņina pieminekļa vietā uzstādīja sarkanu egļu karuseli. Tad, no vienas puses, vecie veterāni protestēja, ka tiek apgānīta svēta vieta, un saukāja Sorosu par fašistu, bet, no otras puses, kādā nacionālistu saietā bija lamāšanās, ka mākslas centrs un Soross personiski dod signālu, kur sarkanajiem pulcēties. Arī izstādē "Opera" 1997. gadā Dailes teātrī incidents ar aktiera Rozentāla gājienu, kad viņš izpostīja Ievas Rubezes darbu, noplēšot ar sarkano plīšu apvilkto Raiņa bisti, - tas viss bija ar mājieniem, ka centrs ir tāds sarkano perēklis un ka Soross personiski grib apgānīt latvju kultūru. I.A.: Bet tieši kā Sorosa fonda mērķi saistījās ar mākslas centru izveidošanas ideju un darbību? Kāda bija un ir fonda pamatstratēģija, atbalstot tādas jomas kā laikmetīgā māksla un laikmetīgā kultūra kopumā? Andris Aukmanis: Sorosa fonda attīstībā bijuši trīs posmi. Sākotnējais - līdz 90. gadu vidum - bija virzīts uz indivīda radošo spēju atraisīšanu, rosinot aktivizēties visdažādākajos veidos. Atklāt pasauli un apzināties, ka katrs ir atbildīgs par savu vidi un ka katrs to var iespaidot. Otrais posms bija vērsts uz pilsoniskās sabiedrības un institucionālās attīstības veidošanu un attīstību. Trešais posms sākās, kad Sorosa fonda aktivitātes ietiecās sabiedriskajā politikā, lai veicinātu cilvēku piedalīšanos sabiedriskās politikas procesā un tās apzināšanos. SMMC-Rīga kontekstā būtiski ir minēt tiltu starp fonda atbalstītajām idejām un Džordža Sorosa personisko attieksmi. Viņš vairākkārt ir ļoti tieši izteicies, ka laikmetīgā māksla pašu viņu nedz īsti interesē, nedz viņš to līdz galam saprot. Bet, piemēram, šogad Venēcijas biennālē viņš bija galvenais, kas virzīja un atbalstīja to, lai tur būtu čigānu jeb romu paviljons. To atklājot, viņš teica līdzīgi - ka laikmetīgā māksla viņam nav tuva, bet tā ir būtiska, lai atraisītu sabiedrību. No mākslinieku puses tā ir radoša joma, kas ir ja ne noteiktos apstākļos revolucionāra, tad katrā ziņā ļauj attīstīt jauno. Savukārt no patērētāju jeb skatītāju puses laikmetīgā māksla bieži konfrontē un liek skatīties un domāt citādi, iedziļināties un dažkārt mainīt stereotipus. Izaicina uz dialogu un veicina jeb ļauj attīstīties tolerancei. Tādējādi laikmetīgā māksla atver cilvēku domāšanu no visām pusēm. Tas ir svarīgākais arguments, kāpēc Soross to atbalsta, sevišķi, ejot uz to, kas ir viņa mērķis - virzība no slēgtas sabiedrības uz atvērtu sabiedrību, kritisku un radošu. Cilvēkiem mūsdienu sabiedrībā, kur ir straujas pārmaiņas un nav tās ļoti stabilās pēctecības, kas bija agrāk, ir biežāk jāpārbauda spēja būt gatavam pieņemt gan jauno, gan citādo. Citādi ir ļoti grūti dzīvot mūsdienu pasaulē. J.B.: Soross pats arī rādīja šos tolerances piemērus. Kolorīts gadījums bija Lietuvā, kad viņš bija ieradies uz fonda jubilejas pasākumu, kur Viļņas mākslas centrs bija sarīkojis izstādi, protams, modernu un laikmetīgu. Viņš savā nodabā bija visu to apskatījis un atklāšanā, kad viņam tika dots vārds, tā vietā, lai runātu angliski, sāka runāt kādā nesaprotamā valodā. Visi nolēma, ka tā droši vien ir ungāru valoda. Tulka, protams, nav, viņš pabeidz runu, visi vētraini aplaudē. Kad viss ir beidzies, centra direktore atvainojas, ka nav zinājusi, ka viņš runās ungāriski, citādi būtu sameklējuši tulku, jo visus, protams, interesē, ko viņš īsti teica. Taču Soross sāk smieties, ka viņš neko nav teicis, bet runājis putnu valodā, kādā, būdami mazi bērni, Ungārijā viņi imitējuši ārzemniekus, tas ir - nekādā valodā. Kāpēc viņš to darījis? Redzot, ka mākslinieki izstādē uzrunā viņu nezināmā valodā, nolēmis tāpat arī atbildēt. Direktore ar drebošu balsi jautā, vai tas nozīmē, ka viņš slēgs finansējumu mākslas programmai. Soross uz to atbild - kā viņa ko tādu iedomājusies, tāpēc jau viņš to atbalsta, lai būtu iespēja izpausties dažādiem viedokļiem. | |
 Ojārs Pētersons. Lielā oranžā triumfa arka. SMMC-Rīga 2. gadskārtējā izstāde "Valsts" | |
|
I.A.: Jūs sarunas sākumā minējāt, ka realitāte, nodibinot SMMC-Rīga, nemaz tik nepārprotami neatbilda tā idejiskajam uzstādījumam. Tomēr līdz pat 90. gadu otrai pusei nebija citu institūciju, kas tik mērķtiecīgi atbalstītu un nodrošinātu laikmetīgās mākslas eksistenci Latvijā. Kā tas attīstījās laika gaitā? Solvita Krese: SMMC-Rīga rīkotie pasākumi bija tiešām notikumi ar rezonansi, jo centrs precīzi uztvēra sava laika garu un valodu - ar instalācijām, vertikāliem tramvajvagoniem, vilcieniem un tā tālāk. SMMC-Rīga nopelns ir arī tas, ko jau minēja, - tolerances raisīšana pret citādo; ir milzu atšķirība starp to, kas bija toreiz un ir tagad. Mākslas centra pasākumi mēģināja cilvēkus iesaistīt dialogā. Padomju laikā viņi bija jutuši, ka nav jēgas kaut kur iesaistīties un publiski diskutēt, taču tāds "Tramvajkoks" izstādē "Piemineklis", ko viņi varbūt nesaprata, bet kas trāpīja sava laika uztveres un mākslas valodas aktualitātē, lika par to runāt vēl ilgu laiku. I.A.: 90. gadu prese par SMMC-Rīga rīkotajiem mākslas notikumiem liecina, ka diskusija mediju telpā bijusi visai ievērojama, - par katru lielāku notikumu ir gana daudz publikāciju, kur tradicionāli noskaņotie aktīvi pauž neizpratni un pretim ir tikpat daudz rakstu, kur mēģināts skaidrot, diskutēt, interpretēt. A.A.: Tradicionālistu viedoklis jauno ir konfrontējis vienmēr. Kaislībās pret SMMC-Rīga pasākumiem viena lieta bija ideoloģiskā nesaprašanās, bet cits faktors (es ticu, ka opozīcijas sakarā jūtīgākais bija ikdienas dzīves realitāte un tas, pret ko tā atdūrās) - nauda. Jebkurā vidē, kur ir liels naudas trūkums, izraisās visai lielas kaislības. Taču kontekstā es gribu atsaukties arī uz konkrētiem skaitļiem. Sorosa fonda kultūras un mākslas programmai Latvijā kopumā bija piešķirti 1,7 miljoni dolāru, kas, sevišķi 90. gados, kad nebija citu finanšu avotu, bija liela summa. No tās tās 600 tūkstoši dolāru, tātad mazākā daļa, bija domāti SMMC-Rīga mūsdienu mākslas attīstībai. Pārējā daļa bija atbalsts visdažādākajām kultūras jomām, ļoti plašam spektram - arī tradicionālajai kultūrai, piemēram, kultūras mantojuma uzturēšanai un attīstībai. J.B.: Konfrontācijas problēma bija. Daudzi tā sauktie tradicionālie mākslinieki uz kaut ko gribēja pretendēt, bet saprata, ka prioritāte tomēr ir kam citam, un par to, protams, nebija priecīgi. S.K.: Veidojot izstādi "Mobilais muzejs" Andrejsalā, kur bija arī retrospektīvā daļa, kas iecentrēja tieši SMMC-Rīga darbību, pielīdzinot to "muzejam bez sienām", visai skaidri atklājās, ka jebkurš muzejs, ikviena selekcija ir savā ziņā izslēdzoša, un tas, protams, rada zināmu konjunktūru, no tā nevar izvairīties. Tie, ko SMMC-Rīga atbalstīja, ir palikuši mūsdienu mākslas vēsturē. Bet selekcija ir vienmēr. Tomēr jāuzsver, ka tā nebija kādas vienas vai divu personu subjektīva izvēle, - tie bija valdes lēmumi ar diskusijām un nopietnu apsvēršanu. Bet bija arī, piemēram, mākslinieku žesti institucionālās kritikas virzienā - kā Ginta Gabrāna akcija ar ierakstu. Jāni, vai tu atceries, kā tur īsti bija? J.B.: Tā bija valdes sēde, kur lēma par piešķiramajiem grantiem un atbalstāmajiem projektiem, kas bija jāiesniedz slēgtās aploksnēs. Vienā aploksnē, ko atvērām, pēkšņi lasām, ka viss sēdē runātais tiek ierakstīts un translēts un to klausās visa kafejnīca "M6"... S.K.: Liekas, ka no ārpuses attieksme bija tāda, ka tas ir kaut kas elitārs un ka notiek slepena selekcija, tiek īstenots kāds plāns... ieviest Rietumu mākslas bacili... J.B.: Jā, jā, bija tie divi viedokļi, ka tā nav "tīra" lieta, ka visam pamatā ir vai nu sarkanie spēki, vai fašisti un Soross izdomājis sagraut latviešu mākslu. | |
 Oļegs Tillbergs. Bez nosaukuma. SMMC-Rīga 4. gadskārtējā izstāde "Geo-Ģeo" | |
|
I.A.: Viens no redzamākajiem SMMC-Rīga organizētajiem notikumiem bija gadskārtējās izstādes, piemēram, "Zoom faktors" (1994), "Valsts" (1994), "Piemineklis" (1995), "Geo-ģeo" (1996) un citas, kur katrai pamatā bija pārdomāta kuratora vadība. Vai varētu uzskatīt, ka tās bija pirmie nopietnākie un konsekventākie kuratoru izstāžu piemēri, respektīvi, izstāde kā mākslas darbs par sevi, kā tās tiek veidotas šodien? Kā principiāli citāds domāšanas virziens, atšķirīgs no tematiskajām vai salonveida izstādēm? J.B.: Es negribētu piekrist tik strikti, ka tas bija pirmo reizi. Jau 1984. gada izstāde "Daba. Vide. Cilvēks" būtībā bija viena cilvēka - Ojāra Ābola - koncepcija. Bet kā konsekvence - varbūt tā varētu teikt. I.A.: Šķiet, ka 90. gadi un attiecīgi SMMC-Rīga laiks bija arī posms, kad mākslas dzīves centru veidoja mākslinieks - atšķirībā no šodienas, kad viņš ir, protams, svarīgākā, tomēr tikai daļa no sistēmas, kur kaut vai menedžments paģēr pat lielāku lomu. S.K.: 90. gadu sākumā kad māksliniekus visur aicināja, bija tā vispārējā eiforija, ko var pielīdzināt modernisma konceptam par mākslinieku kā radošo ģēniju. Mākslinieki bija centrā, pat saviesīgo aprindu ziņā. Viņi bija centrālās figūras, mediju zvaigznes. Tagad zvaigznes ir realitātes šovu dalībnieki, bet mākslinieka loma zaudējusi iepriekšējo prestižu un statusu. 90. gados Sorosa fonds tāds bija viens, un, ja mākslinieks saņēma tā atbalstu, tad varēja likties, ka pasaule griežas ap viņu. Viss arī bija vienkāršāk - atnesa ar pildspalvu uzzīmētu ideju, tāmi, un bija labi. Tagad ir daudzi finansējuma avoti, katra institūcija strādā savā sektorā, māksliniekiem ir jāraksta projekti, jāinteresējas, jābūt portfolio, jāprot prezentēt savus darbus, jāprot par to runāt, arī svešvalodās. Ir daudz vairāk jāstrādā, lai iekļautos apritē. I.A.: Vai pārējo SMMC darbība citās Austrumeiropas valstīs bija identiska, vai bija atšķirības gan programmas, gan virzības ziņā? J.B.: Es teiktu, ka identiska. Bija tā pati shēma, diezgan stingrs reglaments, pat tāds "talmūds" - bieza grāmata, kur bija gan vadlīnijas, gan katrs solis pa punktiem kanonizēts: kā veidot mūsdienu mākslinieku datu bāzi, kā organizēt gadskārtējās izstādes, kā - mazākus projektus, kā - sadarbības projektus SMMC tīkla ietvaros. Tad arī sākās iesaistīšanās nozīmīgos starptautiskos mākslas notikumos - Ars Fennica, Venēcijas un Sanpaulu biennālēs un citur. I.A.: Liekas, ka pašiem māksliniekiem nozīmīgāk bija piedalīties izstādēs Rietumos, nevis Austrumeiropas valstīs. Katrā ziņā no sarunām ar māksliniekiem par 90. gadiem viņu atmiņā vairāk mitoloģizējušies pasākumi, kas notika rietumvalstīs. A.A.: Tā jau bija normālā reakcija visās jomās. "Uz Varšavu? Nē, es gribu uz Parīzi, Londonu vai Romu!" Bet fonda programmas cita citu neizslēdza. Programma, kas iesākās deviņdesmitajos un darbojas joprojām, ir "Austrumi Austrumiem" - tās pamatā ir savstarpējais ieguvums vienam no otra pieredzes. Deviņdesmitajos to neviens cits īpaši vēl nekultivēja, taču Soross diezgan agri apzinājās, ka savstarpējā pieredze ir nozīmīga un vajadzīga. I.A.: Vai 90. gados, pateicoties centru darbībai, veidojās arī Austrumeiropas kā reģiona mākslas kartē iekļaušana, liekot ar to rēķināties kā ar nopietnu spēlētāju mākslas pasaulē? Pēdējos gados tas parādās kā jauns vilnis ar atsevišķām konsekventām iniciatīvām, piemēram, tas, ko dara slovēņu mākslinieku grupa IRWIN, kura piedalījās arī "Mobilajā muzejā" un kura aicina "pārrakstīt" rietumvalstu sarakstīto mākslas vēsturi. S.K.: SMMC tīkls Austrumeiropā nenoliedzami ietekmēja reģiona savstarpējo mijiedarbību, mākslas centri radīja kopēju platformu, no kā atsperties. Tas veidoja savā ziņā saistītu scēnu, un rietumnieki, kas gribēja sadarboties, vērsās pie SMMC. Tas trāpīja arī intereses vilnī par Austrumeiropu, kurš Rietumos sākās pēc Berlīnes mūra sabrukšanas un radīja eiforijas sajūtu daudziem māksliniekiem. Kad deviņdesmitie gāja uz beigām un starptautiskās intereses vilnis noplaka, katram bija jāpeld pašam, un tas nebija viegli. | |
 Opera "Rolstein on the Beach". SMMC-Rīga 5. gadskārtējās izstādes "Opera" ietvaros | |
|
I.A.: Vai tad SMMC izveidošana un to kopējais tīkls neiekļāvās tajā pašā vilnī - caur faktoru, ka Austrumeiropas reģions vispār piesaistīja ārpasaules uzmanību? S.K.: Tā bija laika sakritība. Protams, bija Sorosa lielā stratēģija, kad viņš attīstīja savu darbību Austrumeiropā, nodibināja fondu un mākslas centrus. Bet intereses vilnis jau nāca no Rietumiem - kad sabruka siena, viņiem kļuva interesanti uzzināt, kas te īsti dzīvo. Un pretim šai ziņkārībai bija institucionālas vienības ar pietiekamiem resursiem, kas spēja būt mediatori. Interesanti, kā mākslas centru dinamika ir virzījusies no 90. gadiem uz mūsdienām: kad beidzās Sorosa finansējums, daudzās valstīs šie centri pārtrauca eksistēt. Tur vajadzēja citu kapacitāti - meklēt līdzekļus, lai izdzīvotu. To, kā ir tagad, kad Laikmetīgās mākslas centra gada budžetam ir gandrīz 20 finansējuma avoti, un kā mēs strādājam, mēģi-not kaut ko piesaistīt, ir grūti salīdzināt ar 90. gadiem. Tobrīd Sorosa fonds faktiski bija vienīgais finansējuma avots. Mums bija diezgan grūti pēc 2000. gada, kad SMMC-Rīga kļuva par Latvijas Laikmetīgās mākslas centru. Vajadzēja meklēt jaunu identitāti, bet cilvēki joprojām nāca un prasīja: "Mums ir projekts, dodiet naudu!" Uz to mums bija jāatbild, ka mēs paši meklējam naudu, ka ir pilnīgi apvērsta situācija. SMMC-Rīga iepriekšējais tēls ļoti ilgi nāca līdzi. J.B.: Jā, Latvijā mākslas centrs ir noturējies. Kā tas ir Igaunijā un Lietuvā? S.K.: Igaunijā centrs darbojas tieši kā valsts funkciju izpildītājs - organizē valstiskus mākslas pasākumus, piedalīšanos Venēcijas biennālē un tamlīdzīgi. Lietuvā tas ir kļuvis par muzeja sastāvdaļu, kur darbojas kā informācijas centrs. Latvijā mākslas centram ir izdevies saglabāt neatkarīgas institūcijas statusu. 2000. gadā un tam sekojošajos, kad jau viss tika skatīts reālistiskāk, tika iestrādātas arī pirmās vadlīnijas laikmetīgās mākslas muzeja modelim, ko izmantojusi arī aģentūra "Jaunie "Trīs brāļi"", strādājot pie Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja tapšanas. Šodien Laikmetīgās mākslas centra definētajā pamatmisijā parādās ne tikai vārdi "veicināt un atbalstīt laikmetīgās mākslas attīstību un integrāciju starptautiskā apritē", bet arī "veicināt kritiskās domāšanas telpas attīstību". Šobrīd mēs orientējamies ne tik daudz uz reprezentatīvu mākslu, bet tādu, kas liek domāt, izceļ kādu problēmu loku, uzdod jautājumus, liek meklēt atbildes. Bet, neapšaubāmi, nozīmīgs stabilitātes formāts, kāpēc mākslas centrs joprojām ir, tika ielikts deviņdesmitajos. | |
| Atgriezties | |
