VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 2007 Nr.2 (53) | |
| Starp sapņiem un Visumu Eva Ližbovska Daiņa Pundura personālizstāde "Asteroīds" Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 10. marta līdz 1. aprīlim | |
| Viss ir tas Anda Kļaviņa Leonarda Laganovska personālizstāde "8. marts. Vodka, sekss, smaržas" "Rīgas galerijā" no 8. līdz 28. martam | |
| Dramatiskās meditācijas Diāna Barčevska Annas Heinrihsones personālizstāde Lacrima galerijā "Māksla XO" no 8. marta līdz 3. aprīlim | |
| Uzgleznotās cerības Inese Zelmane Rasas Jansones personālizstāde "Mammas cerības" galerijā "AG7" no 15. februāra līdz 10. martam | |
| Kārļa dienasgrāmata Gints Ozoliņš Kārļa Vītola personālizstāde "Skābe" galerijā "Tifāna" no 21. februāra līdz 31. martam | |
| Brīdis pirms eksplozijas Alise Tīfentāle Agneses Zeltiņas fotogrāfiju izstāde How to Disappear Completely Latvijas Fotogrāfijas muzejā no 16. janvāra līdz 10. februārim | |
| Miegazāles lielpilsētas nomocītajiem Līga Lindenbauma Kristas Burānes personālizstāde "Pasakas par bezmiegu" Latvijas Laikmetīgās mākslas centra projektu telpā "Ēdnīca" Andrejsalā no 21. februāra līdz 25. martam | |
 Meitene vingro uz paklāja Baiba Sprance Aijas Zariņas personālizstāde "Princese uz zirņa" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" no 9. februāra līdz 11. martam | |
 Putnu dziesmas un apgāzts astoņnieks Jānis Taurens - Es šodien skaitīju Paradīzes putnus. Es aizskaitīju līdz diezgan daudz, un tad man sajuka. - Es klausījos, kā putni dzied, man likās, ka es sapratu, ko viņi saka. | |
 Kompozīcijas paraugstunda Baiba Sprance Kuratores Diānas Barčevskas veidotā Dainas Riņķes personālizstāde "Darba diena" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā no 13. februāra līdz 11. martam | |
 Reālisma zonā Laima Slava Gļeba Panteļejeva personālizstāde "Miglas zona" Rīgas galerijā | |
 Pārejas māksla Vita Matīsa Kāda civilizēta vieta - jau tajos laikos! Cīrihes viesnīca Baur au Lac uzreiz pēc atvēršanas 1844. gadā kļuva par Eiropas aristokrātijas magnētu un starot izstaroja izsmalcinātības, greznības un diskrētuma gaisotni. Privāta parka omulīgi ieskauta, viesnīca ar majestātisko skatu uz Cīrihes ezeru un Šveices Alpiem kļuva par īstu patvērumu patvaldniekiem un citiem šīs pasaules varenajiem, kuri vēlējās pasargāt sevi no vienkāršu mirstīgo pasaules skarbās īstenības. Baur au Lac vēl šobaltdien saglabājusi savu unikālo statusu - šī privātā viesnīca ir vienas ģimenes īpašums, kas uzņem daudzus 21. gadsimta diženos. Slavenos klientus sagaida lidostā un tad rollsroisā nogādā uz šo Cīrihes oāzi, kur viņi visu rītu var nodoties gulbju pilnā kanāla vērošanai, lai jo labāk varētu noskaņoties nesaudzīgajai gaisotnei, kas valdīs pēcpusdienā ieplānotajās darījuma sarunās tuvējā Bahnhofstrasse. | |
 Valkīra, iluminēta tumsā Mikus Čeže Izvērtējums Andra Nelsona virsvadībai Riharda Vāgnera "Valkīras" jauniestudējumā būs jāveic "Mūzikas Saules" autoriem. Dažos teikumos nav iespējams izstāstīt, cik smalki 9. marta vakarā diriģents prata balansēt starp neprātu un racionālu kontroli, intuīciju un prasmi. Viņš bija vāgnerisks šī vārda labākajā nozīmē, gan krāšņi kāpinot, gan nepieciešamības gadījumā eleganti iegrožojot aizrautīgi muzicējošā orķestra skanējumu, protot izcelt tieši šim ansamblim raksturīgās kvalitātes. Būdams dzīvīgu tempu piekritējs, Nelsons tomēr nemēģināja forsēt, lai arī Riharda Vāgnera parti-tūra šajā ziņā ir tikpat pavedinoša kā čūska paradīzes dārzā. | |
 Rokas klusumā un sasitienā Irēna Bužinska Mākslinieks Meliks Ohanjans, kura videoinstalācija "Rokas'" (2002) festivāla "Francijas pavasaris" ietvaros no 30. maija līdz 24. jūnijam tiks eksponēta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā, ir viens no pazīstamākajiem vidējās paaudzes māksliniekiem Francijā. Viņš ir dzimis 1969. gadā Lionā armēņu emigrantu ģimenē. Studējis Mākslas akadēmijā Lionā un Monpeljē. Plašu kritikas un kuratoru ievērību guva viņa videoinstalācija Island of an Island (2002), kas tika demonstrēta 2002. gadā Parīzē, Palais de Tokyo atklāšanas ekspozīcijā. Pēdējos gados mākslinieks bijis uzaicināts pie-dalīties daudzās nozīmīgās laikmetīgās mākslas skatēs un biennālēs, to skaitā Kvandžu biennālē Korejā un Seviljas biennālē Spānijā (2006), Maskavas un Lionas (2005), Berlīnes un Sidnejas (2004) biennālēs. Bez tam 2004. gadā Melika Ohanjana videoinstalācija Seven Minutes Before reprezentēja Franciju 26. Sanpaulu biennālē. Nesen Ņujorkā, izdevniecībā Lukas&Sternberg iznākusi viņa grāmata Cosmograms, kas ir minētās videoinstalācijas dokumentācija. Pērn Amsterdamas laikmetīgās mākslas fonds de Appel sarīkoja plašu mākslinieka personālizstādi un šogad ir plānojis izdot viņam veltītu monogrāfiju. | |
 Suģestējošā cilvēciskās esības diagramma Inese Baranovska Par fotoizstādi Vie privée no Francijas Nacionālā laikmetīgās mākslas fonda krājumiem | |
 “Halsmana efekts” un slavenību zemapziņa Alise Tīfentāle Filipa Halsmana portretu izstāde "Fotogrāfijas. Francijas personības. 1934-1960" festivāla "Francijas pavasaris" ietvaros notiek Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 30. aprīļa līdz 3. jūnijam. Izstādes kuratore - Inese Baranovska, sadarbības partneri: Francijas kultūras centrs Rīgā, ASV vēstniecība Latvijā, Magnum Photos (Francija), Filipa Halsmana arhīvs (ASV). | |
 Notikums Anita Zabiļevska Roberta Bīversa filmas, 2.-25. februāris, Tate Modern, Londona | |
| Divkāršā citēšana Oļegs Bateņins "Kultūra savā būtībā ne tikai pielāgojas cilvēka dzīves apstākļiem, bet vienmēr arī protestē pret tiem," izteicies Josifs Bakšteins, 2. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāles galvenais kurators, pārfrāzējot Teodora Adorno teikto mūsdienu mākslas kontekstā. | |
 Piezīmes par 2. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāli, konceptuālismu un garīgumu Solvita Krese Maskavas 2. laikmetīgās mākslas biennāle apmeklētājiem piedāvāja gluži psihoģeogrāfisku ceļojumu pa dažādām neapgūtām pilsētas vietām, ļaujot atsvaidzināt atmiņā gan Veņečkas Jerofejeva mēģinājumus nokļūt Sarkanajā laukumā, kuri regulāri beidzās Kurskas stacijā, gan Vladimira Sorokina pētījumus par Maskavas erogēnajām zonām. Ambiciozais projekts līdzās piecām pamatprogrammas izstādēm ietvēra vairāk nekā 60 speciālās un paralēlās programmas projektus, kā arī vairākas īpašo viesu skates, kuru vidū bija arī tādas zvaigznes kā Joko Ono, Valie Export, Džefs Vols, Pipiloti Rista un citas. | |
 Normunds Brasliņš. Viena vīenīga līnija Irēna Bužinska Nedz ideāls, nedz pozitīvais tēls nav laikmetīgās mākslas diskurss. Un tomēr meinstrīmam līdzās eksistē arī tādas tendences mākslā, kuras - negribas lietot vārdu "cīnās" - drīzāk pietiekami pārliecinoši iestājas par klasiskiem - mūžīgiem ideāliem un vērtībām. Tam visam it kā nav nekā kopīga ar reālistisku, no dabas aizgūtu formu. Taču, kā zinām, jau kopš antīkajiem laikiem mirstīga cilvēka ķermenis bija dievišķa skaistuma apliecinātājs. Tajā pašā laikā izveidojusies paradoksāla situācija, ka šodien tieksme pēc ideāla skaistuma asociējas ar banalitāti, kiču, salkanību un sliktu gaumi. Turklāt cilvēka ķermeņa izpēti un apguvi mākslā zināmā mērā varētu pielīdzināt arī rutīnai, obligātam profesionālās meistarības apguves komponentam - ikdienas vingrinājumam, ko veic mācību, treniņa vai pilnveidošanās nolūkos. Tieši tādēļ ir interesanti, kad laiku pa laikam arī tik tradicionālā mākslas lauciņā nobriest kādi pārsteigumi. Teikto varētu attiecināt uz mākslinieka Normunda Brasliņa pēdējo gadu zīmējumiem, ar kuriem iepazinos vairākās izstādēs. Izrādās, zīmējums joprojām ir kas vairāk nekā regulārs meistarības treniņš - ne velti par to liecina arī šīs klasiskās tehnikas popularitāte pat tālu no tradicionālo mākslas veidu stāvošu mākslinieku aprindās. Normunda zīmējumu spēks meklējams līnijas izmantošanā, kas ir vēl viens veids, kā klasisku izteiksmes līdzekli saglabāt mūsdienīgu. Tomēr mākslinieka zīmējumiem pievērsu uzmanību arī citu iemeslu dēļ - mani patiesi intriģē, kā smalka līnija, kas eksistē papīra plaknē, rada izteikta apjoma efektu, ko, no vienas puses, apslāpē, no otras - akcentē daudzie tušas mazgājumi un plūdinājumi, kuri savukārt atgādina sena papīra laika gaitā iegūtu bojājumu pēdas... | |
 Reālisms, kas zūd, nezūd un rodas. Virziena noturība Eduards Kļaviņš Reālisms "(..) literatūras un mākslas virziens un metode, kuras pamatā ir patiess īstenības attēlojums." Svešvārdu vārdnīca / Red. Dr. phil. J. Baldunčiks.- Rīga: Jumava, 1999.- 659. lpp. "Reālisma izcilākais pārstāvis Gistavs Kurbē izmanto šo terminu 1855. gadā, lai apzīmētu glezniecības stilu, kas radies Francijā pēc 1848. gada revolūcijas. Reālisms aptver visu Eiropu līdz pat Krievijai un rod izpausmi gleznainās un anekdotiskās ainās līdz 19. gadsimta beigām." Frida R. Karasā P., Markadē I. Mākslas enciklopēdija: Glezniecības virzieni. - Rīga: Jumava, 2002. - 70. lpp. | |
 Nodomu protokols un debesis Pēteris Bankovskis Jautājums par reālisma dabu un iespējām tam noticēt ir tik pretrunīgs, ka neviens iztirzājuma mēģinājums nespēs apmierināt visus, kam ir kāda ieinteresētība debatēs starp reālistiem un ne-reālistiem. Tamlīdzīgi izteikumi (atrunas, taisnošanās) atrodami it visur, kur mēģina skaidrot, kas ir reālisms. Kā tas cilvēku saskarē vienmēr notiek, "patiesības" noskaidrošanai vai dzidrināšanai ceļā stājas parastais šķērslis - valoda, vārdi. Daudznozīmība, kas, strikti ņemot, ir tieši tik daudznozīmīga, cik valodai - runātāju. | |
| Īstenība un mūsdienīgums (par reālismu mākslā) Sergejs Moreino Gar mūsu klusās upes kreiso krastu cauri bijušajai Annas Ulrikas muižai nogūlušas tramvaja sliedes. Naktīs pastaigādamies pa tām kopā ar vietējo iedzīvotāju Boruhu Radvinu (samērā ilgā laika periodā, kurā viņš no žurnāla "Daugava" kautrīgā redaktora kļuvis par ne mazāk kautrīgu gnozeoloģijas un ekseģētikas guru), esmu vairākkārt izbaudījis mirkļus, kuros "pradžni" - absolūtā patiesība - ir plūdusi man cauri, virzoties uz miegainās piepilsētas robežām, tomēr nekur neaizplūz-dama. Manuprāt, šīsdienas sarunā iederētos trīs atmiņu ainas. | |
 Par cildenumu, Karkunova skolu un viltotu fotogrāfiju Alise Tīfentāle Reālisms ir patiesi fascinējoša parādība. Iespējams, tieši tas padara laikmetīgo mākslu saprotamu un pieejamu plašai publikai. Tikpat labi varētu arī pieņemt, ka tas šodien kļuvis par dekoratīvās mākslas paveidu, kas apmierina noteikta sabiedrības slāņa ilgas pēc kaut kā skaista un saprotama betona un stikla dzīvokļa dzīvojamā istabā. Tomēr šāds apgalvojums Latvijas laikmetīgās mākslas kontekstā ir visai bezspēcīgs, it īpaši, ja runājam par nekomerciāliem mākslas projektiem, kuru mērķis ir mākslinieka pašizpausme. Šajā aspektā viens no interesantākajiem fenomeniem ir mākslinieka - pēc akadēmiskās izglītības scenogrāfa - Viļņa Vēja konceptuālā pieeja glezniecībai. Viņš radījis vairākas lakoniski melnbaltu gleznu sērijas, kuru tapšanas veids un vizuālā stilistika attiecināma uz reālismu: "Aptieka" (Laikmetīgās mākslas centra projekts "re:publika" un Ivonnas Veihertes galerija, 2003), "Pielaikošana" (kopā ar fotogrāfu Gati Rozenfeldu, galerija "Daugava", 2003), "Apvienotie tēli" (2002), portretu sērija "Portreti un akti" (galerija "Daugava", 2001), ainavu cikls "Rīga-Jūrmala" (Ivonnas Veihertes galerija, 2000). "Man nebija nolūka rādīt cilvēkiem glezniecību. Es gribēju rādīt Jūrmalas šoseju. Tādēļ attēli ir melnbalti. Es gribēju ainavām piešķirt vairāk cildenuma, tādēļ darināju tās ar roku, otu un akrila krāsām," - tā Vilnis rakstīja izstādes "Rīga-Jūrmala" bukletā. Vairāk cildenuma? Hmmm... Privāta saruna ar Vilni Vēju - īsti atbilstoši šodienas dzīves ritmam - risinājās elektroniskās saziņas telpā, nevis kādā gaumīgi iekārtotā salonā, kur fonā skanētu klusināta mūzika un viesiem tiktu pasniegti smalki dzērieni un uzkodas (šo idealizēto sarunas darbības vidi gan esmu noskatījusi no Marģera Zariņa romāna "Viltotais Fausts jeb Pārlabota un papildināta pavārgrāmata", 1973). Rezultāts - versija par to, kādi motīvi vada mākslinieka roku, radot reālistisku gleznu, un mēģinājums noskaidrot, vai šodienas reālisms glezniecībā būtu nosaucams par viltoto, pārlaboto vai papildināto fotogrāfiju. | |
 Simultānspēle jeb Alvja Hermaņa brīnums Vilnis Vējš Alvja Hermaņa brīnumam latviešu teātra vēsturē nav izskaidrojuma. Tā vismaz liek domāt līdz šim drukātās kritikas, komentāri un analīzes, pat mīlestības vēstules, kādu presē bijis ne mazums. Pēdējā laikā - sakarā ar režisora uzņemto kursu reālisma "restartēšanā" jeb pievēršanos dokumentāliem stāstiem, dzīvē saskatītām norisēm. Hermaņa reālismam grūti atrast priekštečus - ja par tādiem neuzskata krievu vai Rietumu teātra klasiķus, kuru darbus latviešu režisors nemaz nevar būt redzējis. Tas nav nekāds brīnums gadījumā, ja Jaunā Rīgas teātra (JTR) darbību skata latviešu teātra hermētiski noslēgtajā kontekstā vai - kā nesen plaši uzvirmojušā diskusijā - salīdzinājumā tikai ar literatūras (latviešu) tradīciju stāstu stāstīšanā. Kur tāds Hermanis radies? Pašlaik akadēmiskās teātra zinātnes viedoklis ir: " (..) ievērojamas zināšanas ieguvis patstāvīgi." Tā raksta allaž korektā Guna Zeltiņa pētījumā "Latvijas teātris, 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija". Tātad jaunais dokumentālisms līdz ar visu Hermani ir vientuļa komēta, kam vienīgais izplatījums ir viņa paša talants un spēcīgā personība. Šādam skaidrojumam nebūtu ne vainas romantiskā tradīcijā, kur vientuļš ģēnijs pastāv vai pretstāv grupām, kopienām, sabiedrībai. Mūsdienu mākslas pētniecība tomēr neizslēdz kontekstuālu skatu. Vēl interesantāk, ka Hermanis reālajā teātra mākslas ainā un, iespējams, jau veselas teātra skatītāju paaudzes pieredzē nemaz nav vientuļš - no institucionalizētās teātra kritikas atšķirīgu diskursu, kurā Hermaņa teātris iederas gluži labi, nodrošina Jaunā teātra institūta apbrīnojami konsekventi piegādātās laikmetīgā Eiropas teātra viesizrādes. | |
 Realitātes ekspertu teātris Margarita Zieda Vēstures grāmatās tas vēl nav fiksēts, tomēr pētnieki ir sarosījušies, pamanot, ka 21. gadsimtu teātris ir aizsācis, pastiprināti interesējoties par realitāti. Un ne tikai interesējoties par to, bet nesot iekšā teātrī milzīgiem segmentiem, veseliem blokiem un noliekot skatītāja apskatei gandrīz tīrā veidā. Māksliniekiem rokās atstājot galvenokārt atlases principus un teksta strukturēšanu, ko dažkārt līdz skatītā-jam noraida aktieri, bet nereti tie mēdz būt arī paši tēli - cilvēki iz dzīves, kuru stāsti atskan teātrī. | |
 Reālisms kā fikcija Mārtiņš Slišāns Viens no mūsdienu kino labākajiem autoriem irāņu režisors Abāss Kiarostami reiz teicis, ka savās filmās viņš cenšas attēlot nevis realitāti, bet patiesību. Aplūkoti postmodernajā diskursā, šie vārdi liekas vairāk nekā dīvaini, jo tajā jēdziens "patiesība" tiek izslēgts no spēles. Tieši tā - "izslēgts no spēles", jo vienmēr mainīgajās īstenības spoguļa drumslās un spēlītēs ar tām šādam jēdzienam nav vietas. Patiesība (lai kas tā būtu katrā situācijā) bieži vien tiek aizstāta ar šķietami acīmredzamo realitāti. | |
