VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Brīdis pirms eksplozijas Alise Tīfentāle Agneses Zeltiņas fotogrāfiju izstāde How to Disappear Completely Latvijas Fotogrāfijas muzejā no 16. janvāra līdz 10. februārim | |
|
Kino fotogrāfes Agneses Zeltiņas (dz. 1976) pirmā personālizstāde piedāvāja konceptuālu un izteikti kinematogrāfisku estētiku. Pretēji vēl vienam ar kino vismaz tematiski saistītam projektam - Andreja Granta un viņa skolnieku kolektīvajam portretam "ZZZ" - Agneses fotogrāfijās galvenajā lomā nav darbojošās personas ar saviem pārdzīvojumiem un citi sižetu virzoši elementi. Tajās nav gandrīz nekā - manis minētais kinematogrāfiskums meklējams asociācijās ar tiem it kā neitrālajiem, bet vienlaikus arī zīmīgajiem panorāmas kadriem, kas katrā kārtīgā filmā ievada nākamo darbības "cēlienu", iepazīstina ar darbības vidi un sniedz pašu galveno - lakoniski informē par noskaņu, kādā uztverami nākamajos kadros sekojošie notikumi. Izstādes nosaukumam izmantots Radiohead dziesmas nosaukums - arī to nezinot, frāze "Kā izgaist pilnībā" liecina par spītu un splīnu. Pretstatā visiem pārējiem, kas vēlas tapt ievēroti, kāds atzīstas vēlmē izgaist. Nelielā ekspozīcija pārliecinoši attaisnoja nosaukumā iekodēto attieksmi - emocionāli uzrunāt skatītāju iespējams ne tikai ar asprātīgiem sižetiņiem, skaistiem modeļiem vai konceptuālu sērijveida pētījumu. Pietiek ar pavisam nedaudz - debesis un kāds mazs zariņš vienā stūrī, betona klajums vai meža ceļš. Un viss. Jo pārējais jāiedomājas skatītājam pašam - ja šī būtu filma, jau nākamajā kadrā sekotu kāds notikums, kas tuvinātu atrisinājumam. Iespējams, šāda apzināta "tukšuma fotografēšana" kādu var arī kaitināt - tāpat kā viena otra no agrīnajām Vima Vendersa filmām, kur neizturami meditatīvā tempā, visai neskaidra mērķa vadīti, sekojam, piemēram, kādam neizteiksmīgam varonim braucienā pa maz apdzīvotiem reģioniem. Taču tieši šajā šķietamajā motivācijas trūkumā arī slēpjas Agneses fotogrāfiju vērtība - tas pats Nekas, tukšais kadrs, it kā liekais starpposms starp vienu zīmīgu notikumu un nākamo te iecelts galvenajā lomā. Tukšais sporta laukums kļūst par daudznozīmīgu scenogrāfiju - te var risināties gan nežēlīga cīņa, gan niecīgs sadzīves strīdiņš, gan slepena mīlnieku tikšanās, gan pilnīgi viss pārējais iespējamais. Fotogrāfijas piedāvā notikuma vietu, notikums jārada skatītājam pašam. Vai arī vienkārši jāskatās tukšumā un jāmēģina rast sev atbildi uz jautājumu, kāpēc tad šis tukšums ir fotografēts. Par to, ka šāda atbilde ir autorei, nav ne mazāko šaubu - Agnese Zeltiņa raksta: "Uzdevums, kuru sev izvirzīju fotografējot, veidojot bilžu atlasi, - panākt tādu noskaņas precizitāti, kas būtu tik koncentrēta kā brīdis pirms eksplozijas. Jūtu, skaņas, gaismas, emociju, izteiktā vārda eksplozijas mirklis, kurā cilvēks ir atstāts aizkadrā vai otrajā plānā. Manuprāt, ir svarīgi piešķirt fotogrāfijai iekšēju kadra kustību." Cikls How to Disappear Completely ir veidots 2002.-2006. gadā. Daļa darbu teorētiski būtu pieskaitāmi ainavas žanram, taču ne jau par dabas vai pilsētvides skaistumu ir stāsts. Autores iecerē fiksēt "brīdi pirms eksplozijas" noteicošā nozīme nav redzamās pasaules estētikai. Galvenais te ir tas, kas paliek neredzams, - tas varētu būt iedomātais galvenais varonis, kurš vēlas izzust, paslēpties un tapt neredzams, atdalīties no allaž steidzīgās, apzinīgās un mērķtiecīgās gājēju, braucēju, pasažieru, darbinieku u.c. plūsmas, kas raksturo jebkuru mūsdienu pilsētu. Tas varētu būt nerealizējies notikums, kas mūžam paliks kā neizmantota iespēja. Tikpat labi tas var būt arī kāds pavisam īsts, dziļi personisks notikums, kura necilās dekorācijas fiksētas fotogrāfijās. Autore liecina, ka fotogrāfijas ir "vientulības un atsvešinātības cikls, kam noteiktu formu piešķir precīza kompozīcijas, līniju ritma un laukumu saspēle. Līdzīgi kā ceļojot, neizbēgami kādā brīdī sākam ilgoties pēc mājām, pēc savas pilsētas. Taču ilgas nebeidzas līdz ar atgriešanos. Varbūt mājas iegūstam pašā piederībā ilgoties pēc kaut kā? Spējā paraudzīties no malas, redzēt atsvešināti līdz sāpīgumam pazīstamas vietas un lietas, ir iespēja redzēt no jauna." Šos jautājumus pirms pāris gadiem Latvijas mākslas vidē aktualizēja jaunā gleznotāja Jāņa Avotiņa darbi, kam ar Agneses Zeltiņas fotogrāfijām kopīgs varētu būt noklusēšanas un izteiksmīgā tukšuma efekts. Daudznozīmīgais tukšums Agneses fotogrāfijās emocionāli vēsta vispirms jau par rezignētu attieksmi, kurā gan netrūkst pētnieciskas zinātkāres. Estētiski tas liecina par autores pārliecību un rūpīgi izstrādātu vērtību sistēmu - strādāt ar minimālistisku kompozīciju ir grūtāk nekā ar informatīvi pieblīvētu kadru. Agnesei Zeltiņai ir izdevies tukšumu savaldīt un piedāvāt skatītājam fotogrāfiju ciklu, kurā šķietami nekas nenotiek, taču solītā spriedze nezūd un Notikums ir kaut kur tuvumā. Fotogrāfijas pamatus Agnese Zeltiņa apguvusi Rīgas 34. arodvidusskolā, ieguvusi mākslas bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijā Audiovizuālās kultūras un teorijas nodaļā. Fotoizstādēs viņa piedalās kopš 2003. gada. Agnese Zeltiņa bijusi fotogrāfe režisores Lailas Pakalniņas spēlfilmās "Uguns" (2006), "Ķīlnieks" (2006), "Ūdens" (2004), režisores Unas Celmas spēlfilmā "Par to nerunā" (pirmizrāde 2007. gadā), režisora Askolda Saulīša dokumentālajā filmā "Svētku anatomija" (2005), kā arī viņas uzņemtie slaidi izmantoti Freda Kelemana filmā "Krišana" (2005). Agnese strādājusi Nacionālajā kino centrā, kopš 2006. gada ir projektu koordinatore Rīgas Kinomuzejā un piedalījusies muzeja pirmās lielās izstādes "Jāņa Streiča mistērijas" veidošanā. | |
| Atgriezties | |
