VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Piezīmes par 2. Maskavas laikmetīgās mākslas biennāli, konceptuālismu un garīgumu Solvita Krese Maskavas 2. laikmetīgās mākslas biennāle apmeklētājiem piedāvāja gluži psihoģeogrāfisku ceļojumu pa dažādām neapgūtām pilsētas vietām, ļaujot atsvaidzināt atmiņā gan Veņečkas Jerofejeva mēģinājumus nokļūt Sarkanajā laukumā, kuri regulāri beidzās Kurskas stacijā, gan Vladimira Sorokina pētījumus par Maskavas erogēnajām zonām. Ambiciozais projekts līdzās piecām pamatprogrammas izstādēm ietvēra vairāk nekā 60 speciālās un paralēlās programmas projektus, kā arī vairākas īpašo viesu skates, kuru vidū bija arī tādas zvaigznes kā Joko Ono, Valie Export, Džefs Vols, Pipiloti Rista un citas. | |
 Kultūras centrs "Vinzavod", kurā norisinājās liela daļa no biennāles izstādēm | |
| Kādu rītu, klausoties Maskavas TV kanāla kultūras ziņas, izskanēja apgalvojums, ka biennāles izstādes nav atradušas vietu prestižās izstāžu zālēs, jo nav pārāk saprotamas plašai publikas daļai. Šķiet gan, ka biennāles organizētāji mērķtiecīgi bija meklējuši iepriekš neapgūtas telpas un izstāžu zālēm pielāgojuši gan greznā lielveikala CUM neizbūvēto augšstāva daļu, gan pilsētas torņa - biznesa centra jaunceltnes augšējos stāvus, kā arī jaunā kultūras centra Vinzavod - bijušās vīna rūpnīcas - ēkas, tādējādi sekojot vienai no pēdējā laika tendencēm izmitināt mākslu netradicionālās izstāžu telpās un "iegremdēt" lokālajā vidē.
Izstāžu topogrāfija savā veidā rezonēja arī ar biennāles "tēva" Josifa Bakšteina definēto projekta tēmu "Piezīmes: ģeopolitika, tirgi, amnēzija", kuras ietvaros tika mēģināts apzināt mākslas pašreiz marginālo lomu globālā kapitālisma apstākļos, kā arī iezīmēt mākslinieku izdzīvošanas stratēģiju, pretojoties dominējošās kultūras industrijas un tirgus spiedienam. Nostalģiski lūkojoties atpakaļ uz laiku pirms Berlīnes sienas nojaukšanas un Padomju savienības sabrukuma, biennāles organizētāji pasludināja mākslas ziedu laiku beigas, mākslai kļūstot par universālu komentāru visam, kas notiek mums apkārt. Maskavas ambīcijas demonstrēja arī greznā vieskuratoru buķete, kurā bija pārstāvēti tādi Eiropas pamanāmākie mākslas eksperti kā Hanss Ulrihs Obrists, Nikolā Burjo, Roza Martinesa un Jara Bubnova. Atšķirībā no iepriekšējās biennāles katrs no pieaicinātajiem kuratoriem veidoja savu izstādi. Tās, izpildot vairākus reveransus "mājas saimniekiem", brīvi dreifēja pasākuma tēmas ietvaros un, neradot īpašus pārsteigumus, iekļāvās ierastajā megaizstāžu tipoloģijā. Kuratoru iezīmētās tematiskās un konceptuālās līnijas bija vērstas gan uz "kapitālisma ainavu", gan nākotnes scenārijiem par mikroutopijām un personiskajām revolūcijām kā vienīgajām mākslinieku izdzīvošanas formām brutālajā tirgus un izklaides industrijas vidē, kā arī uz vēstures pārrakstīšanas nepieciešamību jaunās Eiropas kontekstā. | |
 Lietuvas kuratores Lolitas Jablonskienes veidotā izstāde "Pieminekļi neapmierinātībai. Vietas termiņa beigas" | |
|
Arī speciālās programmas projektos, kas savā daudzveidībā un kvalitātes neviendabīgumā radīja bagātīgu fonu biennāles pamatprogrammai, dominēja konceptuāli izvērstas un mūsdienu aktualitātēm veltītas izstādes. Vienu no konstruktīvākajām izstādēm, kuras nosaukumu varētu tulkot kā "Pieminekļi neapmierinātībai. Vietas termiņa beigas", bija izdevies izveidot Lietuvas kuratorei Lolitai Jablonskienei. Tajā piedalījās arī latviešu mākslinieki Kaspars Goba un RIXC (Rasa un Raitis Šmiti, Mārtiņš Ratniks). Vispārējās politiskās atmosfēras ietekmē izstāde Krievijas presē saņēma kritiskus komentārus par ačgārnu padomju laika interpretāciju Baltijas valstīs. Ar daudzskaitlīgiem projektiem biennālē piedalījās viens no ietekmīgākajiem Maskavas mākslas scēnas dalībniekiem odiozā Zuraba Cereteli patronētais Maskavas Mūsdienu mākslas muzejs. To vidū vērts izcelt vairākas izstādes. Viena no tām - Petroliana - kritiskā skatījumā piedāvāja izsekot naftas ceļiem saistībā ar globālo ekoloģiju, politekonomiku, terorismu un kultūru. Projekts "Urbānais formālisms", izmantojot minimālistiski konceptuālu formu, tiecās apzināt postindustriālās esamības nosacījumus. Turpat līdzās varēja apskatīt Rīgā nesen redzēto Maskavas konceptuālisma veterāna Jurija Leidermana performanci/izstādi "Šveiciešu kapteinis pārnāk mājās un ierauga uz galda apaļu kārbu (Ģeopoētika - 5)". Pazīstamā Maskavas galerista Marata Gelmana vadībā Centrālajā mākslinieku namā bija tapusi izstāde "Mākslinieka dienasgrāmata", kurā mākslinieku ikdienas piezīmes virknējoties veidoja kopīgu manifestu. Izstādē "Katoptron. Spoguļa skatiena virziens" piedalījās arī latviešu mākslinieces Katrīna Neiburga un Evelīna Deičmane. Visskaļāko uzmanību un diskusijas biennāles kuluāros izraisīja Oļega Kuļika kūrētā izstāde "Ticu", kas pārsteidza ne tikai ar lielo dalībnieku skaitu (59 mākslinieki) un vērienīgo publicitāti, bet arī ar izaicinošu idejas pieteikumu. "Ticu" tika pasniegta kā mākslinieciskā optimisma projekts, kurā izstādītas "aktuālo mākslinieku pārdomas par mākslas mijiedarbību ar tiem intīmajiem un sakrālajiem pārdzīvojumiem, kas dod cilvēkam spēku dzīvot un būt māksliniekam". Izstādes pavadtekstos dominēja vārds "transcendentāli" (nespēju atturēties no profesionāli ciniskas asociācijas ar tā paša Veņečkas Jerofejeva tekstiem par šo tēmu), intelekts tika pasludināts par instrumentu, kas bieži vien traucē radīt patiesu mākslu. Efektīgās instalācijas, rituālu darbību un misticisma piesātinātā izstādes atmosfēra skatītājus neatstāja vienaldzīgus. Simptomātiski, ka šāda izstāde, kas atspoguļo pašreizējo spriegumu laikmetīgās mākslas telpā, notika tieši Maskavā - Krievijas konceptuālisma šūpulī, kurā iespējams runāt pat par īpašu Maskavas konceptuālisma skolu (Andrejs Monastirskis, Jurijs Leidermans, Iļja Kabakovs, Komars un Melomids u.c.). Laikmetīgās mākslas attīstība pēdējā pusgadsimta laikā noritējusi konceptuālisma tradīcijas ietvaros, mūsdienās arvien vairāk tiecoties saplūst ar citām disciplīnām, transformējoties izpētes projektos, komentāros par aktuālo situāciju, aktīvismā un sociālā līdzdalībā, prāta vingrinājumos. Katarses vietā tiek piedāvāta izziņa, informācija un nepieciešamība domāt. Projekts "Ticu" iezīmē pretējo vektoru. Kolektīvs mākslinieku žests, kas mēģina atdzīvināt ticību garīgumam un mākslai. Organiski iekļaujoties Krievijas mentalitātē, izstāde darbojās pārliecinoši. Būs interesanti pavērot, vai šim žestam sekos programmatiska attīstība un kurp, atstājot intelektu aizdurvē, tā vedīs. Tādas varētu būt īsas piezīmes par Maskavas biennāli, kas nenoliedzami ir eksplozīvs un reģionāli nozīmīgs notikums, kuram tiek daudz kas piedots, jo tā taču Krievija... Maskavas magnētisms un vēriens pievelk plašu starptautisko mākslas publiku, kuras ierašanos paši maskavieši izmanto, rādot savus māksliniekus, cik nu var. Tāpēc jau vērts aizbraukt un piedalīties, redzēt, kas notiek Krievijas mākslā, un pašiem iekļūt starptautiskās uzmanības virpulī. | |
| Atgriezties | |
