VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dramatiskās meditācijas Diāna Barčevska Annas Heinrihsones personālizstāde Lacrima galerijā "Māksla XO" no 8. marta līdz 3. aprīlim | |
| Anna Heinrihsone ir aktīvi strādājoša scenogrāfe, viņa darbojas dažādos Latvijas teātros un saņem augstu novērtējumu un atzinību. Viņa regulāri sadarbojas ar Jauno Rīgas teātri, Latvijas Dailes teātri, Nacionālo teātri un citiem, veidojot gan dekorācijas, gan kostīmus. Paralēli šai jomai Anna Heinrihsone regulāri izstāda arī gleznas.
Jaunākajā izstādē Lacrima māksliniece apliecina organisku radošu attīstību un ļaušanos savas iekšējās pasaules impulsiem. Dažāda žanra darbi veido stāstu par atkailinātu jūtību. "Es jūtos bez aizsargslāņa - ādas, paliek mani muskuļi, kas reaģē uz tīru emociju," raksta Anna Heinrihsone. Mākslas telpa ir ieguvusi daudzdimensionālu dziļumu un nedaudz atgādina slepenu rituālu. Darbu iepazīšanas procesā, saslēdzot vienotā informācijas ķēdē redzēto, mākslinieces rakstīto un stāstīto, veidojas likumsakarīga procesa ilustrācija, kuras izjūtu amplitūda svārstās no sakāpināta dramatisma līdz meditatīvam lirismam. Par izstādes centrālo asi gribētos dēvēt gleznu sēriju ar dejojošiem mūkiem un portretus, kas personificē šo plašo jūtu diapazonu. Jaunajās gleznās Anna Heirihsone apliecinājusi, ka vienlīdz pārliecinoši pārvalda gan līnijas izteiksmi, gan krāsu saspēli. Izstādes darbi savā ziņā dublē teātra izrādes principus - daži ir galvenie personāži, citi tikai fons. Ekspozīcijā ir ieplūdināti arī agrāk redzēti postmodernismam raksturīgi personāži, jādomā, lai nokomplektētu izstādes kvorumu. Bet esošais galveno varoņu sastāvs nemaz nepieļauj citu spēku samēru. Par izstādes atslēgas vārdiem, kas stāvējuši pie darbu dzimšanas šūpuļa, jānosauc "Pārdzīvojums" un "Atklāsme", ko māksliniece pamatojusi ar ļoti intīmām metaforām. Anna Heinrihsone kāpinājusi viņai svarīgo jēdzienu interpretāciju, personificējot tos ar sakrālās vides elementiem. Mākslinieka privātā mitoloģija vienmēr ir mīkla skatītājam, tā ir kā spēle kaķim ar peli, kas var arī nevainagoties ar uzvaru. Māksliniece ar savas izstādes personāžu izvēli norāda uz meklējumu ceļu. Kristīgās baznīcas tēli provocē domāt par garīgām substancēm, kas nevar notikt bez pārdzīvojuma līdzdalības. Annas Heinrihsones iepriekšējo izstāžu klauna tēls ir evolucionējis un pieņēmis daudz dramatiskākus spēles noteikumus. Ekspozīcijas centrālais tēls ir mūks. Viņš ir "Upuris", "Līgava", "Šaubas", "Čadra". Viņš priecājas, dejo, cieš, upurējas, mīl. Mūku portreti uztur dramatisku spriedzi ekspozīcijā, ko līdzsvaro dejojošās figūras, kas slīd kā secīgi filmas kadri. Šie darbi radušies kā refleksijas par itāļu fotogrāfa Mario Džakomelli (1913-2000) fotogrāfijām, kurās Boloņas klostera mūki dejojot pauž prieku par pirmo sniegu. Tomēr šī informācija nav izšķiroša, lai nokļūtu darba suģestijā, kas, iespējams, reducētās krāsu gammas dēļ piesaista skatienu un neļauj novērsties, līdz stāsts nonāk līdz beigām. Izstāde organizēta kā savstarpēji komunicējošs tēlu forums, ko saista tāds kā slepenās brālības noslēpums. Personāžu dzīves telpa ir atvērta, nedefinēta - tā raisa asociācijas ar citu mediju kultūras citātiem un nepārprotami darbus pieskaita konceptuālai un laikmetīgai mākslai. Mūku tēls ir eksotiska parādība latviešu mākslā, tikpat savrupa ir Annas Heinrihsones radošā izteiksme, kam grūti sameklēt analoģijas. Tas vērtējams kā radošās izteiksmes suverenitātes apliecinājums. Izstāde pārsteidza ar intimitāti un lika apzināties mākslinieka psiholoģiskā stāvokļa izšķirošo ietekmi uz mākslas procesu. Tas, šķiet, ir pašsaprotami ikvienā radošā aktā, tomēr ne vienmēr mākslinieks spēj uztaustīt savas darbības impulsus un atrast trāpīgu tēlu tiem. Arī pati māksliniece pārdzīvojumu dēvē par noteicošo elementu: kaut arī tas var izklausīties banāli, vienlaikus tas ir vienīgais iemesls mākslas radīšanai. | |
| Atgriezties | |
