VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Suģestējošā cilvēciskās esības diagramma Inese Baranovska Par fotoizstādi Vie privée no Francijas Nacionālā laikmetīgās mākslas fonda krājumiem | |
 Nena Goldina. No cikla "The cookie Mueller Portfolio. Cookie and Vittorio's wedding: the Rinģ, N.Y.C. No. 6". 1986 | |
| Ievadam jeb kā viss sākās Festivāla "Pārsteidzošā Latvija" veidošanas procesā radās lieliska iespēja iepazīties ar Agnesi de Guvionu Sensīru (Agnès de Gouvion Saint-Cyr), Francijas Nacionālā laikmetīgās mākslas fonda (FNAC) galveno fotogrāfijas nodaļas inspektori, vienu no vadošajām fotogrāfijas speciālistēm Francijā. Gadu vēlāk ar Francijas Kultūras ministrijas organizētās profesionālās pieredzes apmaiņas programmas Courant du Monde starpniecību vairāk uzzināju par FNAC darbības principiem, un tad radās iecere arī Latvijā parādīt izcilu meistaru fotokolekciju. FNAC ir lielākā starptautiskā kolekcija Francijā, kurā apkopoti laikmetīgās mākslas darbi (apmēram 70 000 vienības), kas paredzēti eksponēšanai muzejos, kā arī izstāžu rīkošanai Francijā un ārvalstīs. Ik gadu izstāžu vajadzībām (retrospekcijām, tematiskām izstādēm, monoizstādēm u.c.) tiek izmantoti 2000 darbi. Ierosme konkrētajai izstādei radās pēc Jeu de Paume izstāžu zālē redzētās Nenas Goldinas slaidu instalācijas - episka stāsta par cilvēkiem, viņu dzīves mirkļiem, laimīgiem un traģiskiem, kas atstāja satriecoši emocionāli spēcīgu iespaidu. Tikšanās laikā par to pastāstīju Agnesei de Guvionai Sensīrai un uzzināju, ka arī FNAC krājumos ir viens šīs mākslinieces darbu cikls - The Cookie Mueller Portfolio. Tas bija kā sākuma punkts, no kura tālāk attīstījās visa izstādes iecere, iegūstot nosaukumu Vie privée ("Privātā dzīve"). Izstāde, kurā būs skatāmi 18 autoru 72 darbi, kas radīti laikposmā no 20. gs. 70. gadiem līdz 2006. gadam, vēstīs par pašu svarīgāko - cilvēku, viņa privāto esību visplašākajā amplitūdā, tā spītējot stereotipam, ko šī vārdkopa līdz ar dzeltenās preses masīvo uzbrukumu iedēstījusi vidusmēra latvietī. Daudzi izstādes autoru vārdi var likt tīksmē notrīcēt ikvienam, kas orientējas mūsdienu fotogrāfijā, jo tā ir pirmā reize, kad Latvijā klātienē varēs redzēt viņu darbus: Marī Žozē Burkī (Marie-José Burki), Šarls Dekors (Charles Decorps), Nena Goldina, Bernārs Plosī (Bernard Plossu), Floransa Paradeī (Florence Paradeis), Paskāls Metrs (Pascal Maitre), Martina Lokatelli (Martine Locatelli), Žans Fransuā Furtū (Jean-François Fourtou), Karola Fekete (Carole Fekete), Patriks Faigenbaums (Patrick Faigenbaum), Veronika Elēna (Véronique Ellena), Filips Lorka Dikorsija (Philip-Lorca Dicorcia), Reimons Depardons (Raymond Depardon), Žils Kulons (Gilles Coulon), Lerijs Klārks (Larry Clark), Sedriks Bušē (Cédric Buchet), Ištvāns Balogs (Istvan Balogh), Mučeņa un Šao Jinuni (Muchen & Shao Yinong). "Izstāde Vie privée piedāvā fotogrāfijas, kurās risinātas pārdomas par vidi, sabiedrību un pasauli, kas aizvien vairāk saslēdzas ap indivīdu. Šo darbu autori neierobežoti izmanto dokumentālās fotogrāfijas leksiku: noteiktu secību, ritmu, naratīva vēstījuma principus. No jaunajiem reālistiem un hiperreālistiem viņi ir iemācījušies spēju strādāt ne tikai plaknē, bet arī telpā, savstarpēji konfrontēt darbus, izmantot lielus formātus. (..) Laikā, kad politiskā vēsture gan veido, gan izjauc nācijas, kad tautas meklē savas saknes, kultūru un identitāti, izstāde "Privātā dzīve" sniedz iespēju ieskatīties mākslinieku centienos atspoguļot mūsu izjūtas, bailes un, iespējams, arī cerības," izstādes kataloga ievadā raksta Agnese de Guviona Sensīra. Trauslais līdzsvars starp mēness tumšo un gaišo pusi Stāsts par cilvēku izstādē hronoloģiski sākas ar Lerija Klārka (dz. 1943) un Nenas Goldinas (dz. 1953) darbiem. Viņi bija pirmie, kas 20. gs. 70. un 80. gados sāka atklāti runāt par tēmām, kuras pirms tam bija tabu: narkotikas, AIDS, viendzimuma mīlestība. Fotografējot sev tuvus cilvēkus viņu autentiskajā vidē un situācijās, sāpēs, bezcerībā, izmisuma dusmās, arī mīlestības un maiguma izpausmēs, autori nemoralizē, drīzāk apliecina cieņu šiem marginālajiem dzīves dedzinātājiem, tā faktiski citā dimensijā turpinot humānisma tradīcijas fotogrāfijā. Nenas Goldinas darbu cikls The Cookie Mueller Portfolio ir veltījums mākslinieces labākajai draudzenei (1949-1989), kura, līdzīgi daudziem Nenas Goldinas draugiem, pārragri šķīrās no dzīves, saslimstot ar AIDS. "Esmu radusi domāt, ka nevaru zaudēt nevienu no tiem, kurus esmu pietiekami daudz fotografējusi. Lai saglabātu viņu man līdzās, es saliku kopā šo sēriju par Cookie no attēliem, kas tapuši vairāk nekā trīspadsmit gadu laikā, kopš es viņu pazinu. Faktiski tas man parāda, cik daudz esmu zaudējusi," - tā par šo darbu ciklu raksta Nena Goldina 1990. gada septembrī Ņujorkā. Mierīgi plūstošais sērijas ritms ir mīlestības, nevis izmisuma caurstrāvots - skaisti un sāpīgi trausli. | |
 Bernārs Plosī. Bez nosaukuma. Veltījums Žanam Renodī. 1992 | |
|
Saspiestais laiks Nākamo paaudžu autori aizvien vairāk fokusējas uz sev pazīstamu cilvēku un vides portretējumu, viņu uzmanības lokā ir vidusmēra sociālo slāņu jaunieši: Martina Lokatelli (dz. 1964) fotografē jauniešus viņu istabās, kas raksturo viņu aizraušanās un dzīves stilu, savukārt Veronika Elēna (dz. 1966) skrupulozi fiksē pirmo abitūriju, pirmo randiņu, pirmo skūpstu, pirmās kāzas. Autores nebaidās runāt par banālo realitāti, viņu mērķis likt mums saskatīt ikviena mirkļa burvību vai nozīmību konkrēta cilvēka dzīvē. Vēl dziļāk šajā banālajā ikdienā ienirst Floransa Paradeī (dz. 1964): viņas nepretenciozajās fotogrāfijās saista paradokss, kas reālo pasauli pārvērš teatrālā prezentācijā. Autores kompozīcijās izmantotais kinokadra princips it kā kondensē laiku, tā radot precīzi atpazīstamu, koncentrētu attēlu, kas vienlaicīgi ir tuvs un reizē arī ļoti distancēts. Vēl tālāk šīs ikdienas privātās dzīves izpētē iet Marī Žozē Burkī (dz. 1961), kas savas fotogrāfijas par rāmo, intīmo dienas sākuma ritējumu papildina ar kustīgo kadru - video. Sarežģītākus asociatīvos kodus izmanto Ištvāns Balogs (dz. 1962) un Žans Fransuā Furtū (dz. 1964). Tās ir inscenētas fotogrāfijas, kurās netrūkst savdabīga sirreālisma, bet stāsts jau ir par to pašu - vienkāršs cilvēks ļoti intīmā savas dzīves mirklī. Fotogrāfija it kā fiksē konkrētu situāciju, bet tā vairs nav realitāte, tik vien kā realitātes atspulgs - saspiests laika nogrieznis, kas liek darboties mūsu atmiņām, fantāzijām, iedomām. Šajā kontekstā var minēt Sedrika Bušē (dz. 1974) un Žila Kulona (dz. 1966) darbus. Izstādē skatāmās Sedrika Bušē fotogrāfijas ir tapušas slavenā itāļu modes zīmola Prada reklāmas kampaņai, taču arī šeit ir runa nevis par publisko, bet privāto. Veidojot neparastus skatpunktus un izvēloties it kā nejaušus rakursus, nogrieztā kadra principus, mākslinieks absolūti neitrālai ainai piešķir savdabīgu noslēpumainību, rodas it kā sirreāla realitātes sajūta. Arī Žila Kulona darbus apvij romantikas aura, tomēr citāda. Jaunus cilvēkus viņš attēlo ar zināmu nostalģijas devu, atklājot jūtu trauslumu un neizsargātību kā vērtību jebkurā gadsimtā. Gan Sedrika Bušē, gan Žila Kulona fotogrāfijas raksturo neparasta, izsmalcināta gaismas izjūta, kas darbiem piešķir īpašu suģestiju. Cilvēks un pilsēta vai cilvēks pilsētā Gaisma ir arī galvenais Filipa Lorkas Dikorsijas (dz. 1953) ierocis, ko mākslinieks izmanto savā slavenajā sērijā Street-work. Šo neparasto metodi pats autors komentē šādi: "Iela nepiespiež cilvēkus atklāt savu pašapziņu. Katrs šķiet iegrimis pats sevī. Viņi aizvien mazāk apzinās savu apkārtni un šķiet apmaldījušies paši savā esībā." (Citāts no Tate Modern izstādes Cruel&Tender kataloga.) Filips Lorka Dikorsija savos darbos meistarīgi apvieno dokumentālā foto tradīcijas, kā arī kino industrijas un reklāmas foto klišejas. Tas viss kopā palīdz radīt emocionāli spriegu saikni starp dzīves realitāti un ilūzijām, sapņiem, alkām un iekāri. Svārstīgi manipulējot ar neformālo momenta kadra burvību un rūpīgi inscenētas kompozīcijas kvalitātēm, spēlējoties ar dabisko gaismu un precīzi tēmēto mākslīgo apgaismojumu, meistara modrajai acij nepaslīd garām nedz simboliskas detaļas, nedz rāmi plūstošas ikdienas dzīves nejaušas reālijas. Citādi pilsētas dinamiku uztver Paskāls Metrs (dz. 1955). Reportāžas tipa fotosēriju "Jaunieši Parīzes 13. rajonā" raksturo spilgtas krāsas un dinamiskas kustību diagonāles. Pilsētas tēls un cilvēks tajā pauž pozitīvu vitalitāti, pilsētas vide nav sveša un draudīga, jaunieši ir atraduši tajā savu vietu un izpausmes iespējas. Cita pasaule jeb identitātes meklējumi Šobrīd 21. gadsimtā harmonijas un miera meklējumi, atgriešanās pie dabas pirmatnības, savu sakņu apzināšanās ir aktualizējusies visā pasaulē, arī Agnese de Guviona Sensīra uzsver: "Manuprāt, jautājumi par identitāti, par personīgo identitāti un indivīda attiecībām ar citiem ir galvenie, kas satrauc daudzu mākslinieku prātus." Izcili meistari - Reimons Depardons (dz. 1942), Bernārs Plosī (dz. 1945), Patriks Faigenbaums (dz. 1954), Šarls Dekors (dz. 1976), Karola Fekete (dz. 1970) un Mučeņa (dz. 1970) un Šao (dz. 1961) Jinuni - katrs savā īpatnā veidā vēstī par zaudēto pasauli, ilūzijām un sapņiem. Man personiski ļoti aizkustinošs šķiet jaunās autores Karolas Feketes darbu cikls "Pusdienošana". Poļu, ungāru un armēņu emigrantu atvase (meita un mazmeita) mazās melnbaltās fotogrāfijās attēlo necilus ikdienas priekšmetus, kuru galvenā vērtība ir piederība viņas pagātnei: vecs modinātājs, elementāri virtuves priekšmeti, diegu kārbiņa u.tml. Cilvēku raksturot var ne tikai viņš pats, bet arī lietas, kas viņam tuvas un saglabājušas viņa roku siltumu. Nobeigumā Neviens vairs nevar apšaubīt vai ignorēt faktu, ka viens no 20. un 21. gadsimta mākslas mediju līderiem ir fotogrāfija. Kopš 1839. gada, kad tika atklāta fotogrāfijas tehnika, tā nekad nav sevi ierobežojusi tikai foto žurnālistikā, fotogrāfijas īpašās attiecības ar realitāti, kas fokusējas uz vēstures mirkļu notveršanu un iemūžināšanu, tomēr nav kails dokuments, bet mākslinieka personiskais redzējums. Šodienas plašajā tehnoloģiju un izteiksmes līdzekļu spektrā var līdzvērtīgi pastāvēt visdažādākās fotogrāfijas izpausmes: klasiskā melnbaltā fotogrāfija, krāsainā fotogrāfija, diapozitīva projekcija, digitālais foto, speciālas apstrādes un drukas tehnikas, mazais, intīmais un lielais formāts, dokumentālais un inscenētais - viss ir viens, galvenais ir mākslas klātbūtnes intensitāte. Izstāde "Privātā dzīve" spoži demonstrē tieši to. | |
| Atgriezties | |
