VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Reālisma zonā Laima Slava Gļeba Panteļejeva personālizstāde "Miglas zona" Rīgas galerijā | |
 Miglas zona I. 2007. Krāsots alumīnijs | |
|
Tēlnieks Gļebs Panteļejevs prot pārsteigt. Lai nu ko gaidīju viņa jaunajā personālizstādē, tikai ne šo daudzskaitlīgo pievēršanos reālistiskajai formai! Kaut arī, tagad atskatoties, zināmi simptomi par to varēja liecināt, proti, darbs pie Konstantīna Čakstes pieminekļa konkursam līdz ar koncentrēšanos uz figūru un "fotoreālistiskais", bet ļoti taktiski uz plaknes iestrādātais karavadoņa portrets abstrahēto simbolu valodā veidotajā pulkveža Oskara Kalpaka piemineklī Esplanādē. To, ka kari un vadoņi kādu laiku nav likuši Gļeba domām mieru, izstādē var skaidri redzēt. Lūk, divas mazās, jaukās portretgalviņas ar kaskām, kuru formas liek atpazīt, zem kura karadieva zvaigznes ir aizritējusi katra simpātiskā personāža jaunība. Māja, laiva un bruņumašīna - mazi, kantaini, shematiski modelīši, kā no spēļu klucīšiem sastatīti, no bērnu rotaļlietu kastes izvilkti, tomēr metālā draudīgi: vai tie nav trīs atskaites punkti vīru spēļu agresīvās dabas kopējam modelim? Mājas, ceļš, karš. Un vari atvasināt tālāk - aizsardzība, kalpošana, pienākums, avantūra, izaicinājums, iekarojums... Oskara Kalpaka superakadēmiskā portretstatuete varētu būt kāds no reāliem, individuāliem šo jēdzienu jūkļa nestspējas cilvēciskiem iemiesojumiem. Te īstenots Čakstes monumentā aizsāktais stāvfigūras motīvs, turklāt jāsaka - ar visdziļāko profesionālo meistarību tieši akadēmiskā veidojuma un portretiskās līdzības ziņā. Vismaz es tam noticu. Un tas jau laikam arī ir reālisma doktrīnas uzdevums - likt cilvēkam ticēt, ka attēlotais ir tas, ko mēs iedomājamies dabā esam. "Man patiešām patīk dabas forma. Esmu noguris no formas meklēšanas. Viss 20. gs. ir pagājis formas meklējumos: ja tu atradi savu formālu knifu - tu jau biji "noticis" kā mākslinieks. Reālisms - tie ir skaidri spēles noteikumi, jau izstrādāts formas kanons. Tu vienkārši ņem šo instrumentu un piepildi ar savu saturu. Tas arī viss. Es neapgalvoju, ka turpināšu tā strādāt. Vienkārši - šobrīd jūtu tā." Gļeba apgalvojums, kā vienmēr, skan patiesi, un es zinu, ka tālāk, risinot sarunu, mēs noteikti nonāktu gan līdz profesionālu problēmu peripetijām, gan līdz kādām dzīves pamatpatiesībām, kuras pašlaik viņu nodarbina, jo intelektuāli aktīvāku mākslinieku un profesionāli perfektāku tēlnieku par Gļebu Panteļejevu, šķiet, atrast šobrīd pie mums grūti. Un savus intelektuālos knifus atrodam zem katras viņa "reālisma" izvēles. Lūk, "monuments kosmosa iekarotājam" - portretgalva "Jurijs Gagarins, 2004". Romiešu senču vai imperatoru galvu raupjiem triepieniem būvētā līdziniece, iedomu tēla rekonstrukcija. Tāds varbūt izskatītos pirmais kosmonauts 21. gs., kuru tā arī nesagaidīja. Tāpat efektīgais portrets, kas noteikti patīk visiem skatītājiem, - "Rudzupuķes" ar burvīgi zilajām acīm večiņas sejā, ko ieskauj puķains lakatiņš. Tas protams, nav 19. un pat ne 20. gs. akadēmiskais reālisms. Sirsnības pilns vēstījums gan. Un šādu efektu - tumša bronzas seja ar inkrustēto dārgakmeņu acu fascinējošo zilumu (šoreiz tomēr tikai iekrāsotu) - atceramies arī no antīko skulptūru paraugiem, skaistajiem, sportiskajiem sengrieķu zēniem. Gļebam patīk "vecu sieviešu sejas, jaunu sieviešu sejas - ja tas ir dzīvi, tas ir skaisti". Tā viņš apgalvo. Bet izstādes ievaddarbos tomēr neaizmirst atgādināt: cilvēka dabas redzamā daļa allaž būs tikai viena daļa, viss pārējais - miglā... | |
| Atgriezties | |
