VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Halsmana efekts” un slavenību zemapziņa Alise Tīfentāle Filipa Halsmana portretu izstāde "Fotogrāfijas. Francijas personības. 1934-1960" festivāla "Francijas pavasaris" ietvaros notiek Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 30. aprīļa līdz 3. jūnijam. Izstādes kuratore - Inese Baranovska, sadarbības partneri: Francijas kultūras centrs Rīgā, ASV vēstniecība Latvijā, Magnum Photos (Francija), Filipa Halsmana arhīvs (ASV). | |
 Marks Šagāls. Francija. 1955 | |
| Filips Halsmans ir "mūsējais" (Halsman, 1906 Rīga- 1979 Ņujorka). Dzimis un bērnību pavadījis Rīgā, no kurienes 18 gadu vecumā devies uz Drēzdeni, lai studētu inženierzinātnes. Studiju laikā viesojoties Parīzē, Halsmans sapratis, ka vēlas tur palikt un strādāt kā fotogrāfs, un frančiem ir tiesības apgalvot, ka Halsmans kļuvis par fotogrāfu un izveidojis savu rokrakstu tieši Francijā, Parīzē. 1940. gadā Halsmans emigrēja uz ASV, un arī amerikāņi ieguva tiesības viņu saukt par savējo. Pašlaik Rīgā ir unikāla iespēja skatīt Halsmana fotogrāfiju oriģinālās autorkopijas - Francijas personību portretus, kas tapuši no 1934. līdz 1960. gadam.
Halsmanam pieder nepārspētais rekords - 101 vāka foto žurnālam Life, neskaitāmi portreti amerikāņu žurnāliem Look, Good Housekeeping, Esquire u.c. un Eiropas ievērojamākajiem izdevumiem: Picture Post, Paris Match, Vogue, Stern un citiem. Halsmans ir slavens fotogrāfs - galvenokārt tāpēc, ka fotografējis lielākoties slavenības, turklāt darījis to gan estētiski pārliecinoši, gan atbilstoši sava laikmeta publikas ilgām. "Būdams populārs žurnālu fotogrāfs, Halsmans prata arī kontrolēt tirgu un uztvert tā prasības: pēckara sabiedrība žurnālu lappusēs vispirms vēlējās skatīt visdažādāko jomu izcilus veiksminiekus, un viņš kā neviens prata veiksminiekus parādīt īpaši pievilcīgus. (..) Aktrisēm un daudzām citām ekrāna un modes pasaules zvaigznēm bija jāizstaro neatvairāma sievišķīga pievilcība, bet vīriešiem savukārt jāapliecina spēks, pārliecība un stabilitāte," raksta mākslas zinātniece Irēna Bužinska (Portrets palēcienā // Foto Kvartāls. - 2006. - Nr. 1. - 48. lpp). Halsmana portreti šodienas skatītāju valdzina tieši tāpat kā, piemēram, Hičkoka filmas - viss tajās ir samērā nopietni un pamatīgi, nekas nenotiek "tāpat vien" un katram skatienam ir liktenīga nozīme. Intervijās un autobiogrāfiskos rakstos Halsmans labprāt stāstīja par savu fotogrāfa karjeru un tehniskajiem uzlabojumiem, kam esot bijusi liela nozīme viņam raksturīgā vizuālā rokraksta veidošanā. Par Halsmana unikālo ieguldījumu jeb "Halsmana efektu" fotogrāfijas estētikas attīstībā speciālisti uzskata viņa ieviesto "jauno glamūru" - pretēji 20. gs. 30. gadu valdošajam maigajam, it kā izplūdinātajam un neasajam fotoattēlam Halsmans pārliecinoši ieviesa asuma diktatūru un skaidri nošķīra tumsu no gaismas, portretu izteiksmīgumu panākot ar izteiktiem kontrastiem (kas padara fotogrāfijas iluzori telpiskas). Viņa mērķis bija arī izvairīties no katras nejaušības vai paviršības, un nesteidzīgais darba stils garantēja kvalitatīvu rezultātu. Fotogrāfa karjeru Halsmans sācis 20. gs. 30. gados Parīzē ar portretiem modes žurnālos. Tur arī nonācis saskarē ar sirreālismu - gan žurnālos, gan mākslas galerijās tolaik bieži bija redzami Mena Reja, Brasaji, Andrē Kertēša u.c. darbi. 1940. gadā emigrējis uz ASV, sācis veidot jaunu karjeru Ņujorkā un jau pēc gada saticis Salvadoru Dalī. Viņu ilgstošā sadarbība būtiski ietekmējusi Halsmana attieksmi pret fotogrāfa arodu - sirreālisma motīvi (nogludinātā, tomēr pazīstamā formā) sastopami gan viņa fotogrāfijās, gan izteikumos. Turklāt šīs sadarbības rezultātā tapusi gluži vai katrā foto vēstures grāmatā publicētā fotogrāfija Dali Atomicus (1948) - tīrs, analogs sirreālisms melnbaltajā fotogrāfijā bez jebkāda fotošopa. Drīz pēc pirmajām publicētajām fotogrāfijām kāds žurnālists Halsmanu nosauca par "iespējams, šodienas labāko portretistu Francijā", un viņš apzinīgi turpināja kultivēt savu perfekcionista tēlu. Laikabiedri un kolēģi par Halsmanu piebilst, ka viņa fotogrāfijas allaž bijušas tehniski nevainojamas un ka viņš nekad nav nokavējis nevienu termiņu. Jau 1958. gadā Halsmans tika iecelts klasiķa kārtā - amerikāņu žurnāla Popular Photography lasītāju aptaujā viņš minēts kā viens no 10 dižākajiem fotogrāfiem pasaulē. Tajā pašā desmitniekā atrodam arī Anrī Kartjē-Bresonu, Ērvinu Pennu, Ričardu Avedonu, Anselu Adamsu un citus tikpat ietekmīgus autorus. Šai pirmajai pozitīvajai atsauksmei presē bija liktenīgas sekas arī citā dzīves jomā - uz Halsmana studiju atnākusi kāda franču meitene un pieteikusies par asistenti. Pēc gadu ilga kopīga darba viņa - Ivonna Mozere - kļuva par patstāvīgu fotogrāfi, bet vēl pēc diviem gadiem - par Halsmana sievu Ivonnu Mozeri-Halsmani (viņa viesojusies Rīgā un piedalījusies Filipa Halsmana darbu izstādes atklāšanā Tēlnieku namā 1987. gadā). "Mans ieteikums jaunajiem fotogrāfiem un fotogrāfēm - vislabākais veids, kā tikt vaļā no konkurenta vai konkurentes, ir apprecēt viņu," teicis Halsmans. | |
 Franču rakstnieks Andrē Moruā | |
|
Izstādē Rīgā skatāmi darbi, kas tapuši Parīzē līdz 1940. gadam, kā arī pēc 1951. gada, kad Halsmans atkal devās uz Eiropu, lai portretētu Šagālu, Čērčilu, Matisu, Sartru, Bardo un daudzus citus. Deivids Seimūrs (Seymour), fotožurnālists un fotoaģentūras Magnum dibinātājs, uzaicināja Halsmanu kļūt par aģentūras biedru. Halsmans ne tikai fotografējis, bet publicējis savus praksē pārbaudītos noslēpumus. Grāmatā "Halsmans par fotogrāfisko ideju radīšanu" (Halsman P. Halsman on the Creation of Photographic Ideas. - New York: Ziff-Davis, 1961) autors lakoniski formulējis, kā tad panākt "Halsmana efektu". Pietiek ar trim likumiem: neparastas tehnikas likums, pievienotas īpašības likums un iztrūkstošas īpašības likums. Kā piemērs minēts leģendārais Dali Atomicus: neparastā tehnika ir gaisā pakārtie priekšmeti, pievienotā neparastā īpašība ir izlietais ūdens un lidojošie kaķi, savukārt iztrūkstošā īpašība - gravitācija, kas fotografēšanas mirklī ir pārvarēta. Halsmans arī pavisam vienkārša portreta kadra kompozīcijā bieži izmantojis tādus paņēmienus - piemēram, portrets tuvplānā, kurā redzama tikai daļa no modeļa sejas un skatiens ir vērsts kaut kur sāņus, rada noslēpumainu, intriģējošu iespaidu par to, kas atrodas ārpus kadra malas. Kas atšķir izcilu portreta fotogrāfiju no tūkstošiem normālu, parastu vai vienkārši jauku portretu? Atbildes var būt dažādas atkarībā no vērtēšanas atskaites punkta. Halsmaņa fotoportreti ir laikmeta cerību, vērtību un ideālu precīzs attēls. Katrs portrets liecina, ka to autors bijis nesteidzīgs, uzmanīgs un diskrēts. Šķiet, Halsmans ielūkojies katras portretētās personības sejā, it kā tā patiešām būtu dvēseles spogulis, eksistenciālas mīklas atminējums, kas turklāt meklējams ne jau reglamentētā pases fotogrāfijā, bet gan cieņpilnā tuvplānā, kā aplūkojot antīku skulptūru. "Viena no urdošajām vēlmēm, kas piemīt mums visiem, ir uzzināt, kādi patiesībā ir citi cilvēki," teicis Halsmans. "Mani vienmēr fascinējušas cilvēku sejas. Katra seja, ko es redzu, šķiet, slēpj un reizēm arī nedaudz atklāj otra cilvēka noslēpumu... Šīs atklāsmes notveršana ir kļuvusi par manas dzīves mērķi un kaislību" (Chapnick H. Truth Needs no Ally. - Columbia and London: University of Missouri Press, 1994. - P. 274). Tā pati mūžam aktuālā zinātkāre ir pamatā arī Halsmana radītajai džampoloģijas (jumpology) teorijai - portretēt cilvēku palēciena brīdī, jo tad portretējamais koncentrējas uz konkrētu fizisku kustību un maska krīt, kā uzskatīja Halsmans. Viņa "Lēcienu grāmatā" (Halsman P. Philippe Halsman's Jump Book. - New York: Harry N. Abrams, Inc., 1959) lec gan Merilina Monro, gan Ričards Niksons un daudzas citas personības no visdažādākajām sabiedrības aprindām. "Visa mūsu civilizācija, sākot jau ar pirmsskolas vecuma bērnu izglītību, māca mums slēpt savas domas, māca pieklājīgi izturēties pret cilvēkiem, kuri mums nepatīk, un kontrolēt savas emocijas. (..) Rezultātā, lūkojoties uz cita cilvēka seju, mēs nekad nezinām, ko viņš domā vai jūt. Mēs pat nezinām, kāds ir šis cilvēks. Visi nēsā bruņas. Visi slēpjas aiz maskas. (..) Lēciena brīdī cilvēks pārvar gravitāciju, uz acumirkli koncentrējot savu enerģiju. Tajā brīdī neviens nevar vienlaicīgi kontrolēt savu sejas izteiksmi, rokas un kājas. Maska krīt. Īstā patība kļūst redzama. Atliek tikai to nofotografēt," Halsmans apgalvojis "Lēcienu grāmatā". Neapšaubāmi, šī teorija saistīta ar sirreālisma ietekmi, ko savukārt radīja psihoanalīzes popularitāte. Melnbaltajos portretos sastapusies sirreālisma interese par zemapziņu un Halsmana dabīgā vēlme izzināt, iepazīt cilvēkus, saprast, kas viņiem "aiz ādas". Atšķiras tikai mērķi un līdzekļi - Halsmana mērķis nav bijis šokēt, aizskart vai provocēt. Viņa mērķis galvenokārt ir perfekta fotogrāfija, vizuāls baudījums, portretētās personības šarms un - patiesība vai vismaz patiesīgums. To viņš ir meklējis un arī atradis. Tāpēc Filipam Halsmanam tik svarīga bija koncepcija par palēkšanos kā līdzekli cilvēka atbrīvošanai no paša iedomātā tēla maskas. Kādā fotogrāfijā varbūt tas ir tikai nogurums, ko mēs mēģinām interpretēt kā viedumu, vai izsmiekls, kuru kļūdaini noturam par labvēlību, vai arī vienaldzīga poza, ko saprotam kā ģenialitātes izpausmi. Taču "Halsmana efekts" ir panākts. Intīmā tuvplānā tverts, cienīgs un nopietns skatiens - katra personība Halsmana portretos ir kā noslēpumu pilns Visums. Mēs tā arī neuzzināsim, ko domā kāds cits, skatoties tieši acīs. Taču varat mēģināt atcerēties, kad pēdējoreiz kāds uz jums ir skatījies tikpat uzmanīgi un koncentrēti, kā no fotogrāfijām raugās Halsmana portretētie cilvēki. | |
| Atgriezties | |
