VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kārļa dienasgrāmata Gints Ozoliņš Kārļa Vītola personālizstāde "Skābe" galerijā "Tifāna" no 21. februāra līdz 31. martam | |
| Sazin kāda gada 62. februāra pēcpusdienā uz baltas lapas dienasgrāmatā zem datuma parādījās ieraksts: "Silta, skumja migla, cilvēki nesmaida." Rokraksts dzīvespriecīgs. Tas, kā arī uzrakstītā saturs ne par ko neliecināja. "Šodien uzzīmēju dažas bezcerīgas, dažas bezjēdzīgas, dažas nekur nederīgas sejas. Visas ilgojās aizbēgt no nesaprašanas, visas traucās, bet neviena nesaprata, kādā virzienā jātraucas," Kārlis turpināja dienasgrāmatā.
Domāšana Kārlim ir nemitīgs vērojums un pieraksts, kas nekad un nekur nebeidzas. Pieraksts ir viņš pats. Dažkārt, domājot par bezcerīgo seju bezjēdzīgo satraukumu, gadās saskābt. Tādos brīžos viņš glezno un svarīgo pierakstu turpina dienasgrāmata. "Viņš glezno. Tvēriens ir vīrišķīgs un otas vilciens - drastisks, ass." Vai arī citkārt: "Viņš ir tik maigs - ar smeldzīgu ēnu un debesmannīgu gaismu spēj atklāt dvēseles klusos čīkstus." Kārļa darbu noteic pieraksts un otrādi - Kārlim ir arī sava teikšana pār pierakstu. Tie kopā veido panteistisku pasaules modeli, kas tikpat labi ir monoteisks un ateisks. Kārlim gleznojot, dienasgrāmata mēdz nodoties arī filosofiskiem pārspriedumiem: "Pasaule vienlaikus ir tik neglīta un skaista. Bezjēdzība tik rotaļīga, bet ciešanas - maigi audzinošas kā mātes bezgalīgā mīlestība." Pasaules skaistumu Kārlis patiešām it labi spēj saskatīt. Dienasgrāmatā lasām: "Kad ieskatos Viņa paletē, tad nesaprotu, vai sērot vai priecāties. Te jautri un skanīgi trallina dzidri krāstoņi, bet šajos treļļos es dzirdu arī tik daudz nopūtu. No vienas puses - tik daudz poētiski liegu rozā balseņu, no viegli pelēcīgiem līdz okerīgi oranžīgiem, kas vienmēr sakārtoti pāros un grupās ar vēsi un silti kobaltzaļajiem vai aplikti ar dzestras zāles vēsajām kompresēm un svaigu kalnu ozona zilgmi vai mitriem mālu brūnumiem, kuru tumšajos atvaros slēpjas embrionāls miers. No otras puses - spēji uzbudina sāpīgi asinssārti šļācieni nemiernieki, kuru uzdevums ir atgādināt mūžī-gas vientulības, ciešanu ārprāta trauksmi un dzemdību vai nāves konvulsijas." Neatkarīgi no gadalaika un laika apstākļiem Kārlis redzēja, ka cilvēku trauksme nekad nebeidzas. Dienasgrāmatā zem datuma tad varēja parādīties apmēram šādas rindas: "Tiem nolemta nebeidzama cīņa. Tie domā, ka cīnās ar apstākļiem, bet patiesībā cīnās paši ar sevi." Kad spīdēja saule, sasprindzinājums tikai pieauga. Kārlis gleznoja brūnus, nokaitētus ķermeņus, kurus sadedzina saule un cīņas delīrijs. Ar dzīvniecisku rāvienu, sāpēs kliegdami, tie plēsās uz priekšu. Tie bija gatavi maksāt jebkuru cenu, bija gatavi sevi iznīcināt, lai tikai izrautos, lai pārspētu sevi un citus, lai pierādītu un pašapliecinātos. Taču skrējiens bija bezgalīgs un cilvēki no vienas tumsas vienmēr nonāca nākamajā. Nerimstošā cīņa deformēja dzīvesprieku, deformēja apziņu, sejas un telpu. Kādā pavasara dienā dienasgrāmatā ierakstīts: "Vēlāk saules stari izkausēja miglas vālus, bet pasaule joprojām rādījās neskaidra un nesaprotama." Sekojot telpas vērojumam, raksturoti arī cilvēki: "Viņu sejas veido pašu vājums, kompleksi un netikumi. Bieži tikai acīs vai kādā sērīgā galvas pagriezienā vēl var saskatīt nomocītās dvēseles ilgas, kamēr maskas pauž kailu naidu un agresiju." Vēl pēc dažām nedēļām zem datuma, kurā neparādījās neviens skaitlis, Kārlis ierakstīja: "Visi šie astrālie mocekļi patiesībā ir skaisti. Viņu skaistums ir mans skaistums. Viņu nemiers ir mans nemiers." Arī seju bezjēdzīgā cīņa nenovēršami kļuva par daļu no Kārļa personības struktūras. Dažkārt bija vajadzīgs milzu spēks, lai pretotos trauksmes viesulim - tas pieprasīja lojalitāti un dvēseli ķīlā. Bet tas, kuram nav spēka sastingt mierā, tas, kurš padodas satracinātajam vēju baram, - tas tiek pazudināts! Rakstot dienasgrāmatu (tas ir, gleznojot), Kārlim vienmēr bija vieglāk orientēties telpā, kurā citi bezcerīgi maldījās. Vērošana nodrošināja dialogu ar esamības ceļiem un bezceļiem. Savās mājās varēja droši aicināt gan skaisto, gan bezjēdzīgo, iedzert ar tiem kādu tasi liepziedu tējas un dažkārt sajusties tīri omulīgi. 2007. gada 21. februārī Kārļa dienasgrāmatas pieraksti, apkopoti sešos liela un piecos maza izmēra audeklos, tika reprezentēti sejām, kuras interesē māksla. Monumentālā, piecpadsmit kvadrātmetrus lielā telpā tie sagūla pie sienām. Dienasgrāmata bija atvērta lasīšanai. Lielformāta triptiha "Mākslīgā gaisma" varoņi tic, ka izvirzītais mērķis ir sakrāla laimības virsotne, kuras sasniegšanas vārdā tie nonāk galēja izmisuma varā. Atbrīvojušies no saprāta un šaubu smagās nastas, tie realizē pēdējo izrāvienu, metoties pāri bezdibenim. Tomēr mežonīgais spurts ieslēdz tos mūžīga sitiena iekavās. Tie kļuvuši par krustā sistajiem mocekļiem, bez cerības uz amnestiju. | |
| Atgriezties | |
