VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Īstenība un mūsdienīgums (par reālismu mākslā) Sergejs Moreino Gar mūsu klusās upes kreiso krastu cauri bijušajai Annas Ulrikas muižai nogūlušas tramvaja sliedes. Naktīs pastaigādamies pa tām kopā ar vietējo iedzīvotāju Boruhu Radvinu (samērā ilgā laika periodā, kurā viņš no žurnāla "Daugava" kautrīgā redaktora kļuvis par ne mazāk kautrīgu gnozeoloģijas un ekseģētikas guru), esmu vairākkārt izbaudījis mirkļus, kuros "pradžni" - absolūtā patiesība - ir plūdusi man cauri, virzoties uz miegainās piepilsētas robežām, tomēr nekur neaizplūz-dama. Manuprāt, šīsdienas sarunā iederētos trīs atmiņu ainas. | |
| Vienā no tām, tik senā, ka tajā es nemaz vēl nezinu, ar kādām kultūras izpausmēm aizraujas Boriss (un man pat nav ne jausmas, ka īstenībā viņu sauc Boruhs), tiek noskaidrots, kādas filmas pilnībā mainījušas mūsu dzīvi. Ārkārtīgi borhesiskā sarunā, apmainoties tikai un vienīgi mīklainiem un noslēpumainiem teicieniem, mēs nekādi nespējam viens otram atklāt uz mūžiem atmiņā palikušos uzvārdus. Ne laiki, ne valodas vēl nebija nosauktas vārdos, un tad pēkšņā apgaismībā atskārtu, ka abi mēs runājam par vienu un to pašu. "Pelni un dimants," es izsaucos tai neprātīgajā apņēmībā, kādā brien peldēt aprīļa ūdeņos, un izdzirdēju atbildi: "Jā!"
Nākamajā atmiņu ainā mēs runājamies par to, kāpēc atkārtojumi un pašatkārtošanās - piemēram, etniskās tēmas, etniskie motīvi - mūzikā ir tik tīkami, bet literatūrā tik nogurdinoši. "Valoda cilvēkam nav lemta kā sods," toreiz es teicu tā vai aptuveni tā, "bet dota kopā ar sodu; labu un ļaunu iepazinušajam Ādamam valoda tika atstāta kā pāragra, tomēr nepieciešama velte. Vārds ir vienīgais līdzeklis, ar kura palīdzību iespējams meklēt un atjaunot taisnīgumu (t.i., izsvērt labā un ļaunā proporcijas) zemes virsū, neiesaistot šai procesā dievišķas izcelsmes spēkus. Gan māksla, gan mūzika uz kādu laiku aizraida cilvēku pie dieviem, atdodot viņam zaudēto status quo; vārds cilvēku atstāj tepat uz zemes un tikai atgādina viņam par Dieva esamību. Tālab labākajās gleznās un labākajā mūzikā tiek runāts par Dievu (t.i., par mīlestību), bet labākajās grāmatās - par taisnīgumu. Iemīļotie varoņi - dons Kihots, Pūcesspieģelis, Šveiks, Kalkins - vienmēr ir taisnīguma algotņi melu kaujas laukos." "Manuprāt," iebilda Boriss, "katra atsevišķā mūzikas frāze kaut kādā veidā spēj saslēgties ar visiem muzikālajiem tekstiem, kuri jebkad skanējuši vai kuriem būtu vajadzējis skanēt, un, ja tā notiek, mēs sadzirdam kaut ko vairāk par to, ko klausāmies. Bet literārajam tekstam tādas īpašības nepiemīt." 2 Tātad, atgriežoties no pagātnes un sākot gremdēties pārdomās... A propos: visreālistiskāko kinoslepkavību, precīzāk - visticamāko cilvēka nošaušanu ar automātu es, protams, ieraudzīju Vajdas filmā. Viscaur romantiskā un simboliskā filmā. Nu, lūk, "Pelnos un dimantā" aktiera melnās brilles, liesmojošās glāzes un fināla asiņainos palagus gluži kā pamatakmens notur prologa baismīgais naturālisms. Skanot a-moll polonēzei, savijas kopā fakts un simbols; paraustot šī hieroglifa svītriņas, iegūsim vēl kādu pussimtu turpmāko filmu: nāvīga garlaicība un rožaini puņķi. Bet Vajdam no visa šī murga ķīmiskās reakcijas sausajā atlikumā maigums kā formas veidotājs, jā, un vēl bez atbildes palikušais viesnīcas portjē sveiciens Varšavas Ujazdovsku alejām. "Leopoldštrāses kastaņas, es atceros jūs gan no rītiem, gan vakaros, bet allaž jūs atceros rudenīgas, allaž lietus tīmeklī vai miglainas saules pavedienos. Vai tiesa, ka tu nāc man blakus?" Tulkodams Ginteru Aihu (viņš ir diezgan labi pazīstams vācu liriķis; viņa pēckara dzejoļu krājumu tolaik jau ievērojamais rakstnieks Heinrihs Bells novērtēja kā pašu nozīmīgāko jaunā laika grāmatu vācu valodā), dzejolī Die Gegenwart es ne tikai uzdrīkstējos papeles - kokus, kuru vieta krieviskajā pasaules uztverē ir diezgan apšaubāma, - nomainīt ar kastaņām, arī dzejoļa virsrakstu - klātesamību, tagadni - biju spiests interpretēt kā Die Wirklichkeit: īstenība. Godīgi sakot, reālā situācija ir tāda: mums nākas balansēt starp jēdzieniem "realitāte", "īstenība" un "mūsdienas", kuļoties pa šo jēdzienu maisījumu kā "lietus tīmeklī" vai "miglainas saules pavedienos". Turklāt visu valstu tīņi, tāpat kā paveci bandīti, jau sen izmanto apzīmējumu "reāls" kā ekvivalentu vārdam "pareizs": "reāls vecis" viņu valodā nozīmē "normāls, saprotošs cilvēks" vai vienkārši cool/super. Tātad reālisms - jau iepriekš lūdzu mani atvainot! - ir kaut kas reāls, pareizs un svarīgs mūsu dzīves izpratnei. Tad nu tomēr izliksim bojas, lai iezīmētu kursu pāri mums nezināmās īstenības virsmai, - kā teica tas pats Aihs. 3 "Reālisms," kā mums vēsta visas vārdnīcas un enciklopēdijas, "ir īstenībai maksimāli atbilstošs parādību un notikumu attēlojums; tādu parādību un notikumu, kas ir bijuši vai būtu varējuši būt." Man ļoti patīk reālisms mākslā. To apgalvojot, es gan pilnībā neapzinos, kuru no "reālisma" definīcijām izmantoju, bet man laikam tomēr būtu vieglāk nospraust robežu, aiz kuras plešas nereālais, nevis precizēt, kas ir reālais - neizmantojot noliedzošos terminus. Mans reālisms - tas ir van Gogs, kura Overņas "Ainavā pēc lietus" audekla vidū iegūlusi visīstākā peļķe (no viņa es uzzināju, ka peļķes ir baltas), un Petrovs-Vodkins, kura mirstošais komisārs pārlauž apvārsni, aiziedams (palikdams, aiziet pārējie) uz "nekur/nekad" gar pasaules malu. Šo gleznotāju darbi man ir reāli, jo - tā gadās, tā notiek. Bet abi mākslinieki laikam tomēr stāv ārpus standartiem atbilstošā reālisma gultnes (kaut gan es viņus saucu par sintētiskajiem reālistiem, kas vienā attēlā apvieno objekta redzējumu no vairākiem skatpunktiem; literatūrā tāds ir Brehts). No vienas puses, šķiet, ka - ja piekrītam Boruha/Borisa viedoklim - viens atsevišķs notikums, viena esības daļiņa īstenojoties pieslēdz sev visu esību un tur viss ir vairāk vai mazāk reāli un reālisma "kredītvēsture" saskan ar mākslas vēsturi. No otras puses, uz aprakstīšanas un attēlošanas procesiem attiecas fundamentālais (Heizenberga) nenoteiktības likums, kas pauž: mērinstrumenti atstāj savu ietekmi uz mikropasaules objektiem, kuri tiek mērīti, tālab mēs mērījumos iegūstam nevis reālus lielumus, bet mūsu mērinstrumentu ietekmes rezultātu. Īsāk sakot - kā teica vecais Verners - "mums jāpatur prātā, ka tas, ko mēs novērojam, nav pati daba, jo novērojumos daba izpaužas tādā veidā, kāds atbilst mūsu jautājuma nostādnei". Ja skatāmies no šīs otras puses, reālisms principā nav iespējams (ir nereāls!). Šai punktā fokusējas lielākā daļa mūsdienu eksperimenta problēmu; tas vienlīdz attiecas uz izmēģinājumiem gan mākslā, gan izziņas procesā: novērotājs iejaucas dabā, tādējādi novērotājs un eksperiments zaudē savu absolūtumu, toties pastiprinās atsauksme - atgriezeniskā saite ar iekārtu, kas reģistrē novērojumu. Izpētītājs saaug ar izpētāmo, faktiski viņi viens ar otru apmainās vietām. Rodas "relatīvās brīvības problēma, proti, tādas brīvības, kas paliek esamības ietvaros un pārveido šīs esamības saturu, bet ne jēgu. Tāda brīvība izmaina materiālo esamību un, atrāvusies no jēgas un pārvērtusies par rupju un kailu materiālo spēku, var izvērsties varmācībā. Radīšana vienmēr saistīta ar jēgas pārveidošanu un nevar kļūt par kailu materiālo spēku" (Bahtins). "Mākslā nav iespējams būt reālistam, nevar sniegt patiesībai atbilstošu, reālistisku īstenības atveidojumu, jo mākslinieks šajā īstenībā nevar izprast neko vairāk kā tikai pats savu subjektīvo iekšējo pieredzi," - tā par šo tēmu gluži pamatoti izsakās Andrejs Belijs/Bugajevs, starp citu, matemātikas profesora Bugajeva dēls. "Kurš zina no tiesas? Kurš šeit to pasludinās? Tas, kurš pārrauga visaugstākajās debesīs. Vienīgi viņš ir tas, kurš zina vai arī nezina." ("Rigvēda" ) 4 Visgodīgāk būtu katru "ismu" apcerēt kā konkrētu uzvārdu kopojumu. Bet daži uzvārdi skan tik spalgi, ka lec ārā no jebkurām aptverēm. Piemēram, van Gogs nu nekādi neļausies apvie-noties vienā postimpresionistiskajā kāršu kavā ar Sezanu un Lotreku (lai cik mīļš man arī būtu pēdējais no trim). Visu pasugu slāvistu tik ļoti iecienītais krievu dzejas Sudraba laikmets būtībā izrādās zoodārza pērtiķu būris (Ahmatova, Gumiļovs, Georgijs Ivanovs, Hodasevičs...), kur iespraukušies (iespraucināti) Sologubs un Kuzmins. Tālab nākas meklēt atbilstošā "isma" ēnas pagātnē un tā atgaismas nākamībā, lai nedaudz paplašinātu jēdzienu un nogludinātu konfliktus grupas iekšienē. Izvietosim bojas: uzskaitīsim tos elementus, kas saskaņā ar tradīciju veido reālisma bāzi. 17. gadsimta žanra ainiņas, 18. gadsimta sadzīviskā māksla, 19. gadsimta naturālisms, 20. gadsimta sabiedriski politiskais reālisms... Vadoties galvenokārt pēc dzīves fasādes kopēšanas, reālisms katrā savā veidā un paveidā virzījies pa ceļu "no protokola līdz romānam", mainot gan mērķus, gan līdzekļus, vienmēr savādākā un īpatnējā veidā atbildot uz "mūžsenajiem krievu" jautājumiem "ko darīt?" un "ar ko sākt?". Tad nu pamēģināsim izvērtēt reālisma darbības - gan no manevru, gan ekipējuma viedokļa. Uzmetīsim skatu. Sāksim iztālēm. Ar sarunu par mākslu. Tā diezgan nosacīti. Gotika - tas ir uz Dievu izdarīts spiediens, savas misijas, savas askēzes uzmākšana. Baroks - atbrīvošanās, kaut kas "pārāk cilvēcisks", nojaušama dekadence tuvā nākamībā. Klasicisms - harmonija, saskaņa, misijas apziņa. Ekspresionisms - pamestība, izbrīns, vientulība, kliedziens: istabā pusaudzis ar spoguli, bez pieaugušajiem. Visur skaidri saskatāma personisko pārdzīvojumu atkailināšana un to ievielisko-šana tādā vai citādā daiļrades formā: akmenī, uz papīra, skaņās. Savā atspē-riena punktā uzskatīdams, ka radītāja iekšējā pasaule ir ārējās realitātes atvasinājums, reālisms lolo šo izjūtu kā sakrālu pieredzi, pakāpeniski piepildot un piesātinot tukšumu - tukšumu, no kura izplēsts Dievs, - ar sev pieskaņoto primitīvo formu varenību, būtībā no šīm formām veidodams sev elku. Zemodamies dzīves patiesības priekšā, pareizāk sakot, zemodamies tai vai citai tādas vai citādas dzīves patiesībai, reālisms pārcieš mutācijas, pārvērzdamies par intuitīvo reālismu, sintētisko reālismu, sociālistisko reālis-mu, neoreālismu, maģisko reālismu. (Ļoti iespējams, ka pastāv arī ķīniešu reālisms.) Pakļaudamies dziļiem strā-vojumiem - kā cilpā notverts starp eksperimentu un pētnieku pastāvošajā atgriezeniskajā saiknē! - reālists turp-māk vairs nespēj uztvert ārpus sevis notiekošo kā vienotu veselumu, viņš to saskalda, sadala savā realitātē un svešajās realitātēs. Tā rodas reālisma agresīvums. Būtībā reālisms ir ne pārāk veik-smīgs, tomēr ikdienišķajā lietošanas praksē stabili iesakņojies apzīmējums, kādā tiek saukta sacelšanās, ko izrai-sījuši meklējumi un mēģinājumi nomainīt veco dievību mākslā pret jaunu. Dabiski, ka vecā patvaldnieka izmešana laukā un jaunā - vai pat visa to pavadošo dievību panteona - uzsēdināšana tronī nevar norisēt bez atbilstoša mīta tapšanas (Kurbē vai Deinekas gleznojumu figūras: lūk, jauno ielu un laukumu - un galu galā arī jaunās kārtības - atlanti un titāni!). Tātad reālisms nepārprotami ir mītu radīšana ar visām šim procesam piederīgajām tekstuālās telpas iezīmēm: ar cikliskumu vai pat pilnīgu laika apstādināšanu; ar robežu izdzēšanu starp personību un universu, starp matēriju un garu, starp dzīvo un miru-šo, starp tekstu un apkārtējo realitāti. Ģeniālais Rudņevs, kurš diemžēl nu jau kopš zināma laika skaitās Maskavas - un ne vairs Rīgas - filozofs, liedz reālismam tiesības uz eksistenci un apsaukā to par "antiterminu". Man šķiet, ka jebkuras reālisma pasugas sākotnējās attīstības posmu nav iespējams nodēvēt citādi kā par reālismu - pri-mārajā, tīri psiholoģiskajā šī jēdziena nozīmē, kuru Rudņevs veiksmīgi un jokaini izteicis, nostādot vienu otram pretī divus gan verbāli, gan vizuāli populārus personāžus: reālistu Pūku ("cikloīdisku sangvīniķi, reālistisku personību, kas atrodas saskaņā ar apkārtējo vidi: smejas, kad nāk smiekli, un skumst, kad kļūst skumji") un autistisko ideālistu Sivēntiņu ("psihastē-niķi, reālistisko introvertu, kura personības raksturīgākā īpatnība ir nepilnvērtības sajūta, kas izpaužas kā nemiers, tramīga saspringtība, nedrošības sajūta, kā nomācošas un neatlaidīgas bailes no nākotnes un nemitīga pagātnes notikumu pārdzī-vošana atkal par jaunu"). 5 "Cilvēka fantāzija izgudroja milžus, lai piedēvētu tiem gigantisku alu vai apburtu pilsētu radīšanu. Īstenība pierādīja, ka milzīgās alas radījusi ūdens lāse. Tīra ūdens lāse, pacietīga un mūžīga. Un šajā gadījumā - tāpat kā daudzos citos - virsroku gūst īstenība. Ūdens lāsītes instinkts taču ir daudz brīnišķīgāks nekā milža rokas! Reālā patiesība savā dzejiskumā tālu pārspēj izdomu jeb, citiem vārdiem sakot, izdoma pati atsedz savu nabadzību... Tas, ka šīs alas ir noslēpumainās, mūžīgiem likumiem pakļautās ūdens fantāzijas rezultāts, taču ir nesalīdzināmi skaistāk par to, ja tās būtu tikai neizskaidrojamā izskaidrošanas vēlmes dzemdēto milžu untums." Tā vai aptuveni tā runāja Lorka pagājušā gadsimta sākumā. Bet šis gadsimts nolēma pacīnīties izdomas pusē, visplašāko tautas masu apziņā iekodēdams priekšstatu par paralēla-jām pasaulēm. Šo priekšstatu paslepeni virzīja uz priekšu mazo, slēgto pasaulīšu veidotāji (tādi kā Gogēns); salīdzinot bieži izrādījās, ka viņu pasaulītes ir ticamākas par lielo, visiem atvērto. Paplašinātā apziņa juta nepieciešamību izļodzīt reālisma rāmjus. Reāls ir tas, kas attīstās atbilstoši kādai no augšas nākušai iecerei, pēc iekšējiem likumiem, kuri ņemti no ārējās dzīves. Bet, lūk, šī ārējā dzīve savukārt pārmanto iekšējās harmoniju; līdz ar to jautājums par uzticēšanos stāstītājam atkal reducējas līdz veidam, kādā autora stāstījumā tiek projicēta patiesība no ārienes. Lasot brāļu Strugacku romānus, nekad nerodas vēlēšanās sev pavaicāt, kādā valodā viņi tur sarunājas. Viņu varoņiem lasītājs tic - banāli un nelokāmi. Skatoties Vendersa filmas, tu neaizdomājies, kāpēc plīvo eņģeļu tērpi, kaut gan eņģeļi ir bezmiesīgi. Lai jau Silvestrs Stallone ar skumīgo govs skatienu kā salmiņus izsvaida pulkveža - šahista derdzīgos rokaspuišus; es viņa taisnību saprotu, viņš vēsta, ka ļaunums uzvar ne vienmēr (reizēm kādu partiju tas arī zaudē). Daudzu jauno mākslinieku nelaime slēpjas tur, ka viņi vairs neseko diženā krieva aicinājumam "attēlot tikai patiesību" un pārlieku aizrautīgi pilda diženā angļa padomu "neizteikties skaisti". Skaistums un patiesība pamet mākslu; pēkšņi iestājas aukstums. Šai aukstumā neuzņemšos spriest par skaistumu, bet par patiesību gan izteikšu savu sarūgtinājumu: autori raksta nepatiesību, filmē nepatiesību, glezno nepatiesību. Bet taisnība ir tāda: vienalga, cik mēs pārvietojamies un klejojam pa paralēlajām pasaulēm, tās tomēr ir un paliek tikai paralēlās, cita no citas tās atšķiras ar kādu novirzi pamatslāņos, bet galvenā pasaule, no kuras tās radušās, ir viena. Un visā jebkuru iespējamo pasauļu grupā valda viens uzbūves likums, viena harmonija un viena disharmonija - tam svēti ticēja pats diženais austrietis. Un, kad romānā es uzvaru ienaidnieku, bet dzīvē ienaidnieks spiež mani atkāpties (piemēram, es esmu Senkevičs, bet viņš ir pans Volodijevskis), romāna situācijas patiesīgumu noteiks tas, cik precīzi tajā projicēta dzīves situācija. 6 Česlavs Milošs savā Nobela lekcijā runā par citas šīs prēmijas laureātes - Selmas Lāgerlēvas izgudroto metodi, par lidojumu virs Zemes, visu aptverot ar skatu no augšas, bet vienlaikus arī ieraugot visos sīkumos. "Īstenība prasa, lai to ietērpj vārdos, bet tā ir neizturama; ja mēs tai pieskaramies, pār dzejnieka lūpām nevar izlauzties pat Ījaba žēlabas, jo jebkura māksla salīdzinājumā ar īstenumu ir itin nekas. Bet aptvert īstenību tā, lai saglabātu visu tās mūžseno labā un ļaunā, izmisuma un cerību savijumu, iespējams vienīgi tad, ja ievērojam atstatumu, vienīgi tad, ja paceļamies virs īstenības, bet tas savukārt liek domāt par tikumisku nodevību." Tieši planēdams gaisā virs kontinenta šūniņas Joknapatofas, te nolaizdamies zemāk, te atkal paceldamies, notēmēdams objektīvu uz Savrupmāju, Ciematu un Pilsētu, savu dzimteni atklāja reālists līdz pat kaulu smadzenēm Viljams Folkners. Citādi būvētā kosmiskā stacijā (varbūt tādā kā Solaris?), bet tikpat labi spējīgā manevrēt savu daudzpunktu maršrutu Amerikas nakts debesīs ievilka eiropietis Česlavs. Strugacki, sekodami matemātiķu piemēram, ievieš īpašus objektus - divizorus, kas papildina viņu radītās pasaules, ļaujot tām pārvērsties noslēgtās sistēmās, kur īstenoties vēl nebijušām informācijas metabolisma struktūrām. Jo saprāts ir mērķtiecīgāks, jo mazāk tas kautrējas, izvēloties izpausmes veidus. Ņemot vērā to, ka matemātika ir maksimālākā no iespējamām brīvībām, bet māksla - maksimālākā no iespējamām nebrīvībām (ciktāl tas attiecas uz izpausmes veidiem), var rasties aizdomas, ka starp matemātiku un mākslu notiek kaut kas līdzīgs mijiedarbībai. Acīmredzot pastāv kāda nebūt ne nejauša vērtību sistēma, kas nosaka to, ka cilvēka sirdij jāatrodas krūškurvja kreisajā pusē, nevis labajā, ka olbaltumvielu molekulām un gliemežvākiem jāritinās pa kreisi, bet dzejniekiem jāatslābinās virzienā no stingrības uz brīvību. Tā nu redzam, ka reālisms soli pa solim atdod tikko atkarotās pozīcijas, atkāpdamies neizteiktā un neizzināmā sfērā. | |
| Atgriezties | |
