VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Geju glamūrs Parīzē: starjaudīgs putukrējums un sperma Jānis Veiss Pierre et Gilles, double je Jeu de Paume, Parīze (Francija). 26. jūnijs-23. septembris | |
 Pjērs un Žils. 1976 | |
| Fotogrāfs Pjērs Komuā (Pierre Commoy) un gleznotājs Žils Blanšārs (Gilles Blanchard) satikās Parīzē 1976. gadā. Pilsētā, kurā iemīlas, mākslinieki ne vien kļuva par romantiskiem partneriem, bet arī apvienoja savus iepriekšējās mākslinieciskās darbības laukus, veidojot unikālu sintēzi gan dzīvē, gan mākslā. Kopš tikšanās Pjērs un Žils rada vispārākajā pakāpē stilizētus attēlus - apglezno retušētas fotogrāfijas, kuras pirmajā acu uzmetienā varētu noturēt par bezgaumīgām Lieldienu atklātnītēm, ko sūtījis attāls radinieks, ja vien nemulsinātu tas, ka spilgtajos attēlos redzami vīrieši, kuri demonstrē uniformas, muskuļus, milzīgus dzimumlocekļus - arhetipiskas vīrietības, kiča un glamūra sajaukumu savdabīgā homoseksuālas erotikas parādē.
Izstādē bija apskatāmi 120 atlasīti darbi, kas darināti laikposmā kopš abu mākslinieku sastapšanās līdz pat šim gadam. Tās lielākoties ir lielformāta fotogrāfijas, ko uzņēmis Pjērs, bet Žils tās retušējis ar krāsu. Pretstatā tam, kā digitālais laikmets spējīgs imitēt roku darbu, Pjērs un Žils ar savu tehniski sarežģīto darba tehniku vilto digitālo estētiku - katrs darbs ir tikai vienā eksemplārā, ar rokām darināts. Modeļi darbos ir nostādīti frontālās un samākslotās pozās iepretim grezniem, sintētiski idealizētiem foniem - Pjērs un Žils īpaši fokusējas uz vīrieša ķermeni un tā galēju atkailināšanu. Izskaistināto vīriešu seksualitāte tiek parādīta gan viena dzimuma iekāres kontekstā, gan ārpus tās. Tai pašā laikā sievietes darbos ir atveidotas drīzāk kā šarmantas vai nostalģiskas būtnes, kuru ķermenis netiek tik ļoti uzsvērts - seksuālā iekāre nav klātesoša. | |
 Mazais komunists. 1990 | |
|
Šie starjaudīgie, superkičīgie, izsmalcināti daudzveidīgie portreti katrs stāsta unikālu stāstu - svētais Sebastjans, kura ķermenī iestrēgušas bultas, ir piesiets pie rozēm rotātā staba (Saint Sebastian, 1988), mazais dārznieks uz mirdzoši zilu debesu fona salmu cepuri galvā laista košo ziedu cerus savā dārzā ar urīnu, par lejkannu izmantodams savu peni (Le petit jardiner, 1993), raudošs jūrnieks uz spilgti zila fona ietverts milzīgu margrietiņu lokā (The Crying Sailor, 1990), divi kaili apskāvušies arābu vīrieši naksnīgā oāzē, sarkanu rožu vainaga apņemts padomju armijas formastērpā ģērbies jaunietis, aiz kura svinīgi "defilē" mākoņu rindas (Le Petit Communiste, 1990). Apgleznotajās fotogrāfijās pretnostatīts dievišķais un banālais, skaistais un zemiskais, balansējot uz robežas starp pornogrāfisku žurnālu estētiku, salonfotogrāfiju un krāsaini spilgtām kristiešu lūgšanu kartītēm, māksliniekiem vienlīdz iedvesmojoties no modes fotogrāfijas, kā arī renesanses un baroka gleznojumiem un to kompozīcijām. Attēli rāda vēsturiskas personas, kā arī mitoloģiskas, reliģiskas un sociālpolitiskas ainas. Darbi ierāmēti masīvos visdažādāko krāsu rāmjos, kas daudzviet aplīmēti ar pērlītēm, plastmasas zaķīšiem, spīdīgām uzlīmēm un citiem labklājības pienestiem niekiem. Rāmim piešķirta īpaši svarīga loma šo mākslas darbu eksponēšanā - darbs nebeidzas pie rāmja, bet ar tā palīdzību tiek būtiski paplašināta uzstādījuma telpa un fiksētais mirklis ietērpts noslēdzošā putukrējuma glamūra kārtā. Abi mākslinieki neapmierinās tikai ar popkultūras radītajām vizuālajām paradigmām - Pjēram un Žilam ir pozējušas tādas mūsdienu dzīvās laikmeta ikonas kā Madonna, Igijs Pops, Katrīna Denēva, Naomi Kempbela, Merilins Mensons, Nina Hāgena, Žans Pols Gotjē u.c., taču vienlaikus viņi fotografējuši arī cilvēkus no ielas un savu paziņu loka, tostarp prostitūtas, porno aktierus, kā arī bērnus. Komerciālās un augstās mākslas kokteilis, glamūrs un homoerotika Pjēra un Žila mīlas stāstā ar vizuālās kultūras iepriekš radītajiem tēliem, stiliem, žanriem un glezniecības tradīcijām attēlo jebko, kam reproducējot ir iztērēta sākotnējā jēga, un atdzīvina šos neskaitāmu subkultūru pamestos tēlus. Šīs vizuālās formulas darinātas no atsevišķām tēlu, aizspriedumu un stereotipu sistēmām (kas radušās dažādu sabiedrības grupu attiecībās un pozīcijās starp tām sociālajā struktūrā), kuras atradušas vietu mākslinieku homoestētiskās intereses laukā. Tomēr, atsakoties no šāda šķietami atmaskojoša skatījuma, top skaidrs, ka Pjēra un Žila producētais kičīgais glamūrs ir kas cits nekā postmoderna kompilācija un attēla estētiskā summa. Vienkopus saliktās, šķiet, apzināti līdz kailumam izģērbtās klišejas neveido no pirmā skata tik paredzamo sociāli piesātināto vēstījumu, bet drīzāk izraisa nojausmu par kādu netverami smalku, laimīgu un pat utopisku, tikai sapņa realitātē sastopamu pasauli, kas maigi ieausta zem darbu butaforiskā virsslāņa. Pjērs un Žils pārrada pasauli, veidojot ainu, kurai nav nekāda loģiska pamatojuma, bet kuras patiesumu nav iespējams noliegt. Izejot no galerijas pilsētā, uz kuru dodas iemīlēties, ieraugām visu to pašu, tikai neierāmētu mirguļojoši zaigojošā superplastikātā. | |
 Mazais dārznieks. 1993 | |
| Atgriezties | |
