VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Būt atvērtākiem laima Slava Saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru Alekseju Naumovu | |
 Aleksejs Naumovs | |
| Jaunais mācību gads ir atnesis pārmaiņas arī Latvijas Mākslas akadēmijā - jaunu rektoru. Aleksejs Naumovs ir ieņēmis vietu godpilnajā šīs mācību iestādes vadītāju virtenē, kas sākās 1919. gadā ar Vilhelma Purvīša vārdu. Viņš nomainīja Jāni Andri Osi, rektoru no 1997. gada jūlija līdz 2007. gada septembrim. Mūsu saruna notiek 25. septembrī, īsi pēc oficiālās rektora inaugurācijas. Laima Slava: Tu neesi nekāds jaunpienācējs akadēmijas vadībā - jau desmit gadus esi bijis prorektors, tādēļ pārzini visu tās sistēmu no iekšienes un līdz mielēm. Kas ir mainījies tavā darbā tagad, kad esi rektors? Aleksejs Naumovs: Man ātri un ļoti pārdomāti jāpieņem lēmums, un tagad es jūtu pilnu atbildību par to. Desmit gadi ir liels laiks, un ir labi, ka es zinu arī tās lietas, kas ir neredzamas. Tas mani netraucē arī radoši strādāt (ja nu tu man tādu jautājumu uzdotu). Akadēmijā ir daudz kas labs un ļoti labs, bet daudz kas arī jāmaina. L.S.: Ko tev tieši kā 21. gadsimta Latvijas mākslinieku likteņu "ieregulētājam" ir svarīgi esošajā sistēmā mainīt? A.N.: Esmu rektors divas nedēļas. Kaut ko jau paspēju izdarīt, kaut ko sakārtoju. Bet tāda pavisam globāla doma ir - padarīt akadēmiju atvērtāku jauniem cilvēkiem, lai tā nav tikai tāda eksaltēta pils, kam bail tuvoties. Lai tā darbojas kā medijs, kas varētu veikt izglītošanas funkcijas, lai akadēmija darbojas ne tikai uz iekšu, bet arī uz āru. Lai ir kontakts, lai ir jauni cilvēki. Akadēmijā ir labi studenti un labi pasniedzēji, un dažreiz mēs neizmantojam jaunos talantus, kas vēlāk no akadēmijas aiziet. Potenciāls ir ļoti liels - kā mākslā, tā mākslas zinātnē, dizainā. Ir jāpalielina arī studentu apmaiņa - tagad Erasmus programmā uz Eiropas sadarbības augstskolām sūtām 33 studentus, kā arī docētājus. Visus, protams, aizsūtīt nevar, bet labākos, kas iztur konkursu un prot arī valodas. Tas, ka viņi pavada semestri vai divus citās skolās, ir ļoti svarīgi pieredzei. L.S.: Kuros virzienos tas notiek? A.N.: Visos! Veselu sarakstu varu iedot! Strasbūra, Helsinki, Sanderlenda Anglijā, Vācijā kādas piecas sešas skolas, Spānija, Portugāle, Itālija, Oslo, Reikjavīka. Arī Lietuva, Igaunija, Polija - valstis, kuru vēsture ir līdzīga mums. Ar Vroclavu ir ļoti laba sadarbība tieši saistībā ar vides mākslu. Berlīnē bija tekstils, tagad - mode, arī vizuālā komunikācija, kas arī mums ir ļoti stipra. Berlīnē šai nozarē mūsu studentus ņem pretī ļoti labprāt. Portugālē un Spānijā papildinās gleznotāji. Guntars Sietiņš, kas vada grafikas katedru, ļoti veiksmīgi sadarbojas ar centriem Vācijā. Sanderlenda ir stikla nozares Meka; viena mūsu audzēkne tur šobrīd mācās praktiskajā doktorantūrā. Domāju, ka arī mums vajadzētu šādu praktisko doktorantūru, lai mākslinieks to var pabeigt ar praktisko un teorētisko darbu. Tādas ir Anglijā un Francijā, arī Somijā. Pirmais praktiskajā doktorantūrā Helsinku Mākslas akadēmijā aizstāvējās tēlnieks ar objektiem "Lidmašīnas, kas nelido". Tika izdota arī grāmata. Tā ir aktuāla tendence, jo visi jau nevar to PhD paveikt, ja tas sastāv tikai no teorētiskās daļas, jo tas prasa daudz laika. Mums ir sadarbība arī ar Krieviju, ar Pēterburgas Mākslas akadēmiju - tur notiek izstādes; arī ar ASV, ar Meinas un Rodailendas universitātēm. Pašlaik kopā ar JUNESCO top projekts, kas apvieno Aizkaukāza valstis un Baltijas valstis ar patronāžu no Japānas puses, turklāt prioritāte ir Baltijas valstis - mākslas izglītības virziens, dažādu kultūru un konfesiju sadarbība. Radošo darbnīcu tēma ir identitāte, prasme atrast dažādo un līdzīgo, izmantojot zīmju valodu. L.S.: Vai tas viss ir kas jauns, vai ir kādas iestrādes no iepriekšējā gada? A.N.: Iestrādes, protams, ir, bet tās ir jāpaplašina. Tas ir tas, ko esmu visu laiku vēlējies izdarīt - lai akadēmija būtu ne vien lokāla parādība, bet internacionāla. Lai darbotos vairāk uz āru - tā kā, piemēram, "Pārsteidzošajā Latvijā" un "Francijas pavasarī". Mums ir ko rādīt, ir ko darīt. L.S.: Tu daudz esi braukājis, turklāt ceļojot arī glezno. Līdz ar to noteikti esi iepazinis dažādu valstu mākslas apmācību sistēmas. Vai esi kaut kur ieraudzījis modeli, kas tev ir vistuvākais? A.N.: Mums ir tāda laba pieredze kā klasiskā apmācība, kas jau izzudusi daudzās Eiropas skolās. Vistiešāk tas jūtams, kad mūsējie kā Erasmus apmaiņas studenti studē ārzemju viesaugstskolās. Tāpat - kad pie mums ierodas ārzemju augstskolu viesi, par to viņiem ir liela interese - gan mākslā, gan dizainā. Ir labi, ka mums to izdodas saglabāt. Bet jāskatās, lai ienāk arī novitātes, lai esam atvērtāki. Lai, absolvējot akadēmiju, jaunais mākslinieks var darīt, ko vēlas, kaut vai aizmirst visu, ko iemācījies, lai sāktu no nulles pozīcijas. Vācijā diskusiju kultūra ir ļoti augstā līmenī, reizēm liekas pat pārspīlēta, jo viņus vairs neinteresē diskusijas rezultāts. Tieši diskusija ir tā, kas mums pietrūkst. Lai jaunais mākslinieks varētu motivēti aizstāvēt savu darbu. Tas ir svarīgs moments, kas mums būtu jāmācās un jāpilnveido. L.S.: Kā to panākt, ja Latvijā diskusiju kultūra vispār ir problēma? A.N.: Jāsūta studenti turp, kur viņi var iemācīties sevi reprezentēt, un lai pēc tam atved šo pieredzi šurp. L.S.: Bet viesprofesori? A.N.: Ir. Šogad būs no Somijas, tāpat kā bija no Polijas. Mūsu pasniedzēji brauc uz nedēļu pasniegt tur, un viņu profesori brauc šeit. Bet man vēl ir ideja palielināt šo profesoru apmaiņas skaitu un neatkarīgi no esošās programmas uzaicināt vieslektorus - ļoti kvalitatīvus un varbūt arī dārgus - gan mākslai, gan mākslas vēsturei, gan dizainam. Nākamgad būs profesors no Meinas Universitātes ASV tieši mediju mākslā. Viņš ir mācījies glezniecību un tad pārgājis uz citu jomu. Viņš ir strādājis Karostā, un tur viņam iepatikās. Viņam ir interesanta tēma - jauno mediju saistība ar instalāciju un stājmākslām. Šeit ir vēl plašs darbalauks. Tas viss, protams, atduras pret finansēm. Studentu sūtīšanai mēs piesaistām Eiropas naudu. Studentam tas ir daļējs mobilitātes grants, un tad ar Valsts kultūrkapitāla fonda palīdzību, rakstot projektu, veiksmīga rezultāta gadījumā viņi vēl saņem papildu finansējumu. Tas ir ļoti liels atspaids. L.S.: Vai nav tā, ka studenti, kas veiksmīgi sāk studēt citur, tur arī paliek? A.N.: Nnē... Tas tā varbūt bija pirms astoņiem deviņiem gadiem. Pēc sarunām ar viņiem spriežot, viņi novērtē to, kas ir šepat pie mums. Protams, ja ir iespēja iegūt tur stipendiju un papildināties kādu gadu ilgāk, šī iespēja ir jāizmanto. Tagad ir variants sadarbībā ar Itāliju, kur piesaistām prakses vietas, - tas ir pavisam kas jauns. Tas var skart kā mākslu, tā dizainu. Studenti strādā un papildinās kādās firmās vai aģentūrās. Pašlaik tās ir divas gleznotājas, kas uz pusgadu ir devušās turp. Tā ir ļoti cerīga lieta. Nākamgad mēs varam prasīt arī papildfinansējumu. L.S.: Man jautājums izrietēja no pieredzes, ka students, lolots akadēmijas laikā, pēc tās beigšanas pēkšņi nevienam nav vajadzīgs. A.N.: Pēc statistikas spriežot, akadēmijas beidzējiem nav bezdarbs. Mēs esam viena no skolām, kuras absolventu vidū bezdarbnieku skaits ir niecīgs. Apmācība ir diezgan daudzpusīga - vai viņi ir grafiķi vai vizkomieši, vai keramiķi, viņiem ir datorzināšanas, un viņi jau kaut kur strādā. Viņiem nav problēma atrast darbu. Protams, ir arī gleznotāji, kam es pats iesaku nedarīt neko tādu - lai pietiek kefīram un maizei un lai glezno. Lai izvēlas turpināt savu radošo darbību tādā šaurā spektrā. Jā, tas ir nopietns jautājums, un es domāju, ka ir mazliet par maz uzmanības pēc tam. Ir grūti viņus apsekot, un, diemžēl, darba iespējas akadēmijā ir limitētas. Tagad es vēlos pavisam jaunus spēkus piesaistīt arī restaurācijai un glezniecībai. Mēs labā nozīmē saglabājam tradīcijas, un glezniecība vienmēr ir bijusi mūsu stiprā puse. Tagad Romā būs glezniecības biennāle studentiem, tur mēs sūtīsim divu studentu darbus. Jautāju, kā viņi mūs atrada, - pēc web lapas, pēc apmaiņas skolām, ar ko mēs strādājam. Viņi dod par velti vietu, un vēl ir prēmijas, uz kurām var pretendēt. Trīs mūsu studentu darbi bija izvēlēti līdzīgā skatē Minhenes lielajā izstāžu zālē. Viņi aizbrauca arī uz atklāšanu. Ja mēs neko nedarītu, viņi paši meklētu šīs iespējas. Domāju, ka jaunam māksliniekam studiju gados jau ir jāpaver kaut kādas iespējas, lai tad viņi var tālāk iet paši. Mums ir divas lielas prēmijas - Maha stipendija ainavai un vides objektiem un Alberta fonda stipendija glezniecībā. Pagājušā gadā tēma bija "Jūgenda ainava", tagad - "Klusā Pārdaugava". Tas ir konkurss, ko vērtē neatkarīga komisija. Liberta stipendija ir domāta tieši scenogrāfiem un gleznotājiem. Ir vēl citas prēmijas - Jaunrades fonda stipendija, Purvīša stipendija, "Unibankas" stipendija, Irbītes stipendija dizainā, Puzina stipendija glezniecībā. Dalība šādos konkursos trenē studentu konkurētspēju. L.S.: Vai tu kā aktīvs gleznotājs domā par to, lai glezniecība būtu viens no šīs akadēmijas mācību sistēmas centrāliem balstiem? Tā tas tradicionāli ir bijis gandrīz 90 tās pastāvēšanas gadus. Starp citu, visi akadēmijas rektori ir bijuši gleznotāji (vai vismaz izpaudušies arī kā gleznotāji)... A.N.: Tas, ka pats esmu gleznotājs, mani netraucē objektīvi vērtēt akadēmijas darbību kopumā. L.S.: Es domāju citādāk - tagad tieši glezniecība atkal atdzimst kā īpašas intereses objekts, bet skola daudzviet ir zaudēta... A.N.: Jā, interese ir, un interese par glezniecību nekad arī nezudīs. Piemēram, Japānā datordizaina apmācībās konkursā tiek pieprasīts pašam zīmēt pašam, skicei, idejai ir jābūt zīmētai ar roku. Glezniecību tagad akcentē Eiropā - Francijā, Vācijā. Venēcijā šogad Palazzo Grassi jaunajā ekspozīcijā arī bija vērojamas interesantas tendences glezniecībā un tēlniecībā, arī Giardini, centrālajā paviljonā, kur bija Zigmāra Polkes u.c. gleznas, - ar interesi apskatījos. Tāda atdzimšana. Glezniecību mūsu akadēmijā pasniedz visiem kursiem. Lai gan pēdējos desmit gados vecāko kursu studiju programmā zīmēšana un gleznošana ir izvēles priekšmets... tas varbūt nav labi. Ir pagājis laiks, kad visi gribēja tikai kaut ko jaunu. Tas jaunais jau ir ienācis un nostiprinājies. Vizuālo komunikāciju nodaļa ir ļoti labi attīstījusies, tajā ir ļoti labi pasniedzēji, tās beidzēji piedalās gan Venēcijā, gan Sanpaulu - tas apliecina līmeni. L.S.: Venēcijā varēja vērot, ka tieši animācijai pēkšņi ir liels īpatsvars. A.N.: Jā, jā. Un pie mums akadēmijā tas ir izcili, uz šīm nodarbībām nāk arī studenti no citām nodaļām. "Vizkomā" tieši animācijā stažējās studenti no Francijas un bija izbrīnīti par ļoti labo ekipējumu un radošo lidojumu. Bet mums trūkst telpu, piebūve akadēmijai ir katastrofāli nepieciešama, taču finansiāli tas šobrīd nav iespējams. Domājam varbūt īrēt telpas kādā fabrikā. Akadēmijas piebūves projekts bija jau ļoti sen... Patiesībā tur viss ir jāsāk no jauna. Bet tas ir ļoti, ļoti nepieciešams. Mums ir 600 studentu. Mums ir resursi, bet nav telpu, piemēram, fotogrāfijai kā atsevišķai nozarei. Fotogrāfijas apmācības nepieciešamību ikvienā nodaļas studiju programmā vēlos uzsvērt īpaši. L.S.: Runājot par sadarbības partneriem, tika minētas konkrētas ievirzes, kuru dēļ mūsu studenti turp dodas. Mūsu akadēmija tver ļoti plašu spektru. Vai tas ir grūti, vai tas nozīmē savas priekšrocības? A.N.: Tā ir priekšrocība. Pat Sentetjēnas Mākslas un dizaina skola Francijā, kas ir īsta dizaina skola, tagad ir atdzīvinājusi saistību ar mākslu kopumā, tā nav vairs tik norobežota. Vienalga, vai tu domā vai iztēlojies, vai zīmē ar roku vai strādā ar datoru, tev ir jābūt bāzei. Mums ir unikāla situācija, ka kopā ir gan māksla, gan pārējās disciplīnas un studenti savstarpēji cits no cita var ko iegūt. Tikko piedalījos CIRRUS rektoru konferencē Tallinā - māksla un dizains, vairāk dizains. Tika paplašināti kontakti ar sadarbības partneriem Skandināvijas valstīs. Labs sadarbības partneris mums ir Florences dome un Florences mākslas institūts, kur studenti ik gadus papildinās freskas un sgraffito tehnikā. Es pats pasniedzu freskas, enkaustikas un mozaīkas tehniku. Tās ir unikālas tehnikas. Tur strādā itāļu meistari, kas ir sava darba fanātiķi, daži no viņiem nerunā nevienā citā valodā, bet praktiski parādīt var visu. L.S.: Vai tu sava intensīvā un ilgā darba laikā akadēmijā esi mainījis attieksmi pret glezniecību salīdzinājumā ar paša studiju gadiem? A.N.: Diplomdarbu pabeidzu pie Zariņa, aspirantūru - pie Kalniņa, tātad saņēmu impulsus gan attiecībā uz krāsu, gan arī tonālo glezniecību. Tad stažējos Francijā, kas man ļoti daudz deva. Ainava mani vienmēr ir interesējusi, arī studiju laikā, daudz braukāju. Svarīgi, lai tas cilvēks, ar kuru tu strādā, zina, ko tu dari, ka esi aktīvs, ka pats esi radoša personība. Šī reputācija ir svarīga. Man nozīmīga ir ainava, un to es arī gleznoju. Gleznoju dabā un daru to ātri. Laiku prasa vietas un sižeta izvēle. L.S.: Kad tu mācījies, figurālā kompozīcija bija galvenais... A.N.: Es beidzu pie Zariņa ar monumentālu gleznojumu. Tagad akadēmijā atsevišķas monumentālās darbnīcas nav, bet mums ar Kasparu Zariņu ir multivizuāla meistardarbnīca. Tiek pasniegta glezniecība, instalācija, foto, trīsdimensiju objekti, monumentālās glezniecības tehnikas. Akadēmijā students nav piesaistīts pie nodaļas. Ja viņam nav parādu, viņš var pāriet uz citu nodaļu - ja tur viņu ņem pretī. Un tā daži pārnāk no citām nodaļām uz gleznotājiem. L.S.: Ko vēl, izņemot glezniecības skolu, uztver kā tradīciju šajā akadēmijā? Piemēram, akadēmijas balles... A.N.: Jā, tā ir tradīcija un pēdējā laikā atkal topā, jo tagad ir aktīva studentu pašpārvalde! Pēdējā ballē bija tik daudz cilvēku, ka pat organizētāji atzina, ka jau par daudz: no visām pusēm līda iekšā, pat pa tualetes logiem. Tomēr apsardze bija laba - tos, kas nemācēja uzvesties, palūdza iziet vai iznesa. Bet komplikāciju nebija. L.S.: Un tirgi? A.N.: Arī - pēdējā laikā. 20. gs. 30. gados tā bija aktīva lieta, saistīta ar labdarību, arī tagad ir līdzīgi. Arī tas ir viens no soļiem akadēmijas atvērtības virzienā un, starp citu, - lieliska studentu iniciatīva. Jarmarkas laikā katrs var ienākt, lai iegādātos sev ko tīkamu. Nepirkt, piemēram, ķīniešu preces, bet labāk kādu keramiku vai restauratoru profesionāli veiktu kopiju - tās ir brīnišķīgas lietas, kas nemaksā daudz. Studenti paši nosaka cenu. Tādējādi arī viņu darbiem cena sāk veidoties. Daļu no Jarmarkā savāktajiem līdzekļiem piesaistām akadēmijas restaurācijai. Pagājušogad veicām kosmētisko remontu akadēmijas aulai, šogad pastiprināti piesaistīsim šos līdzekļus akadēmijas pirmā stāva gaiteņa sienu atsegšanai. Daļu oriģinālā gleznojuma atsegšanā paveikuši akadēmijas restaurācijas studenti, un plānojam šo darbu turpināt. Man svarīgi saglabāt un pilnveidot tādu tradīciju kā savstarpējā koleģialitāte. Apziņu, ka visi darām kopīgu lietu, ar ko mums ir jālepojas. Labas kolēģu savstarpējās attiecības un vienots mērķis ir garants akadēmijas attīstībai. | |
| Atgriezties | |
