VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Diptihs par divu ideoloģiju un divu mākslu sacensību Normunds Naumanis, “Diena” Maskavas daļa: Mans strādnieks, mana kolhozniece To, ka ar viņu abu fizisko veselību kaut kas nav lāgā, varēja manīt jau sen - nu, vismaz viņu kādreiz mirdzošā āda kosmētisku uzkopi bija pelnījusi jau kopš laikiem, kad es ar tiem personiski iepazinos. Tas notika 1980. gadā, tātad laikā, kad šis izteiksmīgais pārītis nebija pat 44 gadus vecs. | |
 Vera Muhina. Strādnieks un kolhozniece. 1937 | |
| Un tas patiesi bija pārsteiguma šoks: tu, cilvēks, mierīgi izrāpies no kurmja stāvokļa (metro), pa eskalatoru izbrauc virszemē un mazliet iesāņus no gaišbrūnās sēnes - stacijas VDNH (Vistavka dostižeņij narodnovo hozjaistva/Tautas saimniecības sasniegumu izstāde), iesāņus no tava spožas saules nogurdinātā purna priekšā lepni koķeto rumpi izslējušā modernās arhitektūras brīnuma - elegantas pusapļa konstrukcijas daudzstāvu viesnīcas "Kosmoss" (vēlīnā jeb senilā - brežņevlaiku - sociālisma pirmais ārzemju būvprojekts PSRS galvaspilsētā, kuru uz ideoloģiski tik svarīgo vasaras Olimpisko spēļu atklāšanas laiku 1980. gadā steidzamības kārtā nodeva kapitālistiskās Francijas celtnieki) - ieraugi ko patiešām ārprātīgu! Ieraugi nerūsējoša hromēta niķeļa bruņās apkaltus, 35 metrus augstumā virs zemes uz 11 metru granīta krāvuma postamenta bravūrīgi izslējušos vīrieti un sievieti, kas patiesībā atgādina divus grandiozus, agresīvi noskaņotus monstrus, jo sievietes un vīrieša rokās ir aukstie ieroči: viņai - sirpis, viņam - āmurs. Un vēl šitie abi nāk tev droši pretī - taisni virsū.
Lai jūsu iztēles aina būtu pilnīga, nepietiks vien ar atgādinājumu, ka Veras Muhinas 1935. gadā ģeniāli sacerētais, 1937. gadā Pasaules izstādei Parīzē ar tiem laikiem tīrākā avangarda materiāliem realizētais skulpturālais duets, kam visai pārējai pasaulei skaidri un nepārprotamā tiešrunā bija jāsimbolizē PSRS darba tautas spilgtāko pārstāvju - strādnieka un kolhoznieces (nevis kāda tur briļļaina hļupika inteliģenta tēls ar grāmatiņu rokās) - triumfa gājiens pretim gaišajai komunistiskajai nākotnei, visus garos sociālisma ēras gadus eksistēja ne vien "tīrā" materiālā veidā Maskavā pie VDNH izstāžu kompleksa (to uzstādīja 1939. gadā, bet kara gados skulptūru evakuēja). "Strādnieks un kolhozniece" bija kā simbolisks vizuāls atgādinājums par proletariāta varu, un padomju cilvēka - komunisma cēlēja - apziņā tie eksistēja nepārtraukti. Piemēram, skatoties kino, PSRS ideoloģijas galveno izplatītāju masās, "vissvarīgāko no mākslām". Kopš 1947. gada katras Mosfiļm kinostudijā ražotās filmas ievadkadros sveicināja "Strādnieks un kolhozniece" - gluži kā reliģisks fetišs, ap kuru vienmēr uzausa gaismas oreols-nimbs. Metāla skulptūra patiešām savu fizisko izmēru dēļ varēja cilvēkā izraisīt vien apbrīnu - par to es pats pārliecinājos, studentu gados reiz jautrā kompānijā kolektīvo paģiru drosmē uzrāpies uz postamenta un nostājies pie kolhoznieces kājas, precīzāk, pie viņas zābaka. Un, tā kā šis bābietis ar izslieto sirpi kaut kur braši soļoja, tad mana auguma 1 m 83 cm knapi vien pietika, lai "iekļautos" viņas "metāla kurpītes" pacēlumā no pirkstgala līdz zābaka papēdim! Varu vien iedomāties, kāds, pēc tālaika PSRS izglītības tautas komisāra Lunačarska nerātnajām domām, varētu būt sekss starp šiem trīsdesmitpiecmetrīgajiem niķeļa cilvēkiem, ja viņi būtu dzīvi (par Lunačarski un seksu atcerējos neba aiz nekodarīt - viņš taču kopā ar Ļeņina oficiālo brūti Klāru Cetkinu uzreiz pēc 1917. gada asiņainā valsts apvērsuma izstrādāja tautā populāro veselīgās nepieciešamās "kolektīvās vairošanās" teoriju, praktiski legalizējot abu dzimumu brīvprātīgu prostitūciju jaunajā Padomju valstī; un tikai nesakiet, ka, ieraugot tik grandiozu skulpturālu pārīti, galvā nelien domas arī "par to"...). Otra lieta, protams, kas uzreiz nāk prātā, tomēr ir Veras Muhinas talants - viņas sekošana klasiskās tēlniecības olimpiskajiem standartiem, vienlaikus ar izjūtu iekļaujot tos mūsdienīgos materiālos un inženiertehniski unikālā kniedēta hromēta niķeļa un tērauda sakausējuma konstrukcijā. Visvieglāk, protams, to raksturot kā tipisku totalitārās mākslas paraugu ar acumirklī nolasāmu ideoloģisko mesidžu un viegli šifrējamu atribūtiku. Taču, ja paskatās rūpīgāk uz Muhinas radīto figūru kompozīciju un seju veidolu, kļūst redzams, no kurienes tiem "aug kājas", - tās ir teicamas antīko skulptūru kopijas. Ekspresīvas, uzbudinošas, iespaidīgas - kā vienkārši laba māksla, tīra manta. Vēl te atsevišķi jāpaskaidro, ka Maskavā ar tās piecpadsmit miljoniem legālo un nelegālo iedzīvotāju joprojām galvenais bioloģiskās masas (lasi: cilvēku pūļu) transportlīdzeklis ir metro. Kaut gan pilsētas plānojums jau kopš 20. gs. 30. gadiem bijis orientēts uz plašu vairākjoslu bulvāru, lielielu un prospektu loģisku izkārtojumu, kas ļautu ātri un ar ērtībām nokļūt metropoles stratēģiski svarīgākajos punktos (un tāds, bez šaubām, ir arī Miera prospekta asī ietilpstošais VDNH komplekss ar tam piegulošo parku, Ostankino televīzijas centru un slaveno torni, milzīgo Mosfiļm studijas ēku puduri un jau minēto viesnīcu "Kosmoss" + dižkinoteātri "Kosmoss"; tas ir tūkstošiem hektāru liels "būvapjoms", kur ik stundu pulcējas - strādā, atpūšas, izklaidējas un vienkārši dzīvo - apmēram pusmiljons cilvēku!). Šis pusmiljons nespēj pārvietoties tikai ar virszemes transportu, tādēļ personisko ērtību labad izmanto metro, un kaut kādā ziņā, esmu absolūti pārliecināts, tie pilsētplānotāji, kas visas šīs publiskās konvulsijas ir iecerējuši, bijuši talantīgi burvju mākslinieki! Viņi ir ņēmuši vērā, kādu iespaidu uz cilvēku masu atstāj pārsteiguma efekts, tāds gluži teatrāls triks: kad ļaužu pūlis izkļūst no pazemes virszemē (un te mēs droši varam runāt gan par atbrīvošanos no īslaicīgā klaustrofobijas slazda, gan par simbolisku ceļojumu no "nāves valstības", kāda asociatīvi ir metro pazeme, uz "dzīves valstību" - brīvību virs zemes...), tas ierauga zilus brīnumus - vispirms jau mēroga ziņā kā allaž, kad tiec konfrontēts ar ko gigantisku. Un cilvēks salīdzinājumā ar šiem proletariāta milzeņiem tāda niecība vien ir. Blakus Muhinas talanta sprēgājumam viegli iegūt mazvērtības kompleksu - taču taisni tas jau bija vajadzīgs padomju varai: ģeržaķ i ņepuskaķ jeb turēt grožos. Ideoloģiski skaidra, nepārprotama māksla. Ir jau viegli tagad, kad abi skumjā pamestībā kaut kādā metāllūžņu angārā sagaidījuši apaļo - 70 gadu - jubileju, pūst trobeles fanfaras: ak, šausmas, bojā iet pasaules mēroga tēlniecības, arhitektūras un arī inženiertehniskās domāšanas šedevrs! 2003. gadā steigā nojauktā sarūsējusī, korozijas nopietni traumētā (arī iekšpusē, jo metāla ķermeņa kniedes bija paredzētas 30 gadu ekspluatācijai, tā ka skulptūra vienkārši sāka laist iekšā visus metereoloģiskos un urbānos sārņus, kas nu pār to gāzās) skulptūra patiešām ir iekonservēta un daļēji restaurētā stāvoklī guļ, gan sadalīta inventarizētos segmentos, V. Meļņikova Metālkonstrukciju zinātniski pētnieciskā institūta noliktavās, kamēr risinās strīdi par to, kam īsti no daudzajiem kantoriem uzticēt mākslas šedevra un kultūras pieminekļa glābšanu, - kā allaž, kad runa ir par milzīgu naudu, pareizāk, tās pārdali, jo skulptūras pilnīga restaurācija, izmantojot jaunākos metālražošanas sasniegumus, un uzstādīšana no jauna prasa vismaz 80 miljonus latu... Pagaidām veikti vien darbiņi 7 miljonu apjomā, lai Muhinas sapņu bērns (bērni!) tiktu pasargāts no vairs neglābjamas bojāejas situācijas. (Var jau, protams, skulptūru nevis restaurēt, bet pēc esošajām skicēm un uzmērījumiem no gandrīz mūžīgiem kompozītajiem materiāliem "sašūt" no jauna - iznāks pat trīskārt lētāk! - tikai tas vairs nebūs oriģināls, bet tipisks novoģels, kā jau Maskavā pierasts. Leģendāro viesnīcu "Maskava", unikālu un krāšņu staļinlaika arhitektūras pieminekli, taču nojauca un uzbūvēja no jauna, pirms diviem gadiem nojaukto konstruktīvisma etalonparaugu - Vojentorga veikalu arī plāno uzcelt no jauna, līdzīgas idejas tiek izteiktas par pasaulslaveno Meļņikova namu, kas atrodas avārijas stāvoklī, nemaz nerunājot par unikālo "koka Maskavu", kura iet bojā nevis pa dienām, bet stundām visu acu priekšā, tūlīt vietā uzrodoties kādam novostrojam... kāda pazīstama aina). Visbeidzot un visskumjāk - nav arī skaidrs, kur tad Maskavas attīstības plānā varas turētāji un pilsētplānotāji grib Muhinas "Strādnieku un kolhoznieci" redzēt nākotnē. Idejas ir pulka: gan Zvirbuļkalnos, tā teikt, lai plešas virs Maskavas, gan Manēžas laukumā, gan virs Smoļenskas metro tilta, gan - visticamāk - virs paredzētā starptautiskā izstāžu kompleksa stikla jumta; kompleksu iecerēts izbūvēt, rekonstruējot visu bijušās VDNH kompleksu. Pašas PSRS, kuras sasniegumus izrādīja šī izstāde, gan vairs nav. Bet māksla, lai arī sakapāta gabalos, tomēr pagaidām vēl dzīvo. | |
 Gustava Kluča zīmējums. 1937 | |
|
Parīzes daļa: Mans ērglis, mūsu draugs Staļins Par to, kam pieder ideja 1937. gada Parīzes Pasaules izstādē vienu otram pretī nostādīt divu spēcīgāko Eiropas totalitāro režīmu - nacistiskās Vācijas un komunistiskās Krievijas (vēl tikai daļējas PSRS) - tautas saimniecības un kultūras sasniegumu paviljonus, vēsture klusē. Tomēr dekoratīvais un ideoloģiskais efekts, ko sasniedza Hitlera mīluļa nākotnes "pasaules ideālās metropoles" Berlīnes pārplānotāja Alberta Špēra klasicistiski skaidrā, grandiozā, pamatīgā, nesalaužami stabilā, monolītā četru četrstūra kolonnu grupa, kuras spici/plakni rotāja milzīgs, majestātisks, ar metāliska mirdzuma oreolu apveltīts ērglis, un tās nepārprotamais pretnostādījums bēdīgi slavenā "baznīcas spridzinātāja" (baznīcas vietā reiz vajadzēja slieties Padomju pilij), taču Staļina allaž atbalstītā Maskavas galvenā arhitekta Borisa Jofana projektētajai lauzītajai pakāpienveida konstrukcijai ar tēlnieces Veras Muhinas arīdzan metālā spīdošo skulpturālo grupu - hromēta niķeļa "Strādnieku un kolhoznieci" - šo kāpņu galā, bija pārāk spilgta laikmeta scenogrāfija, lai paliktu neievērota. Pietiek iedomāties šīs Parīzes vietas ģeogrāfiju (ja mēs iztēlē vērtos uz Eifeļa torni no tagadējāsCitÈ/pilsētas vēdera jeb centra puses) - pa kreisi esošajam smagnējam Vācijas paviljonam, sirpi un āmuru izslējuši, drosmīgi pretī soļo padomju darba tautas pārstāvji! Padomju valsts galvenais paviljons "augumā" krietni vien sīkāks (abu proletāriešu rokās izslieto darbarīku smailes nesasniedz pat Vācijas ērgļa kāju nagus!), toties lauzītās sārtdzeltenās būves un tās tēlnieciskās "virsbūves" dinamiskais kopiespaids neļauj šaubīties, kurš te nosaka toni. Protams, liberālā Francija ar savu koķeto "tīkliņzeķi" Eifeli abām lielvaru būvēm pa vidu kaut kādā vīzē vienalga izrādās centrālais acs kairinātājs, taču paviljonu sacensībā Vācija: PSRS pilnīgi noteikti skaidra uzvarētāja un līdera nav. Neizšķirts! Interesanti, kā pats Alberts Špērs memuāros apraksta situāciju ap Vācijas paviljonu: "Piedalīšanos 1937. gada Pasaules izstādē Hitlers iesākumā kategoriski noraidīja (fīreru nebija apmierinājis neviens no iesniegtajiem paviljona projektiem, jo tie neesot pietiekami spēcīgi pauduši Vācijas varenības ideju - N.N.). Uzreiz pēc tam Ekonomikas ministrija palūdza mani uzzīmēt jauna paviljona skices. Izstādes teritorijā padomju - krievu - un Vācijas paviljonu būvlaukumi atradās tieši viens otram pretī, tā bija iecerēta kā tīša sadursme no izstādes franču direkcijas puses. Tikai sagadīšanās dēļ kādā no saviem izlūkbraucieniem uz Parīzes izstādes būvlaukumu es nejauši ieklīdu telpā, kurā rūpīgi tika slēpts Krievijas paviljona projekts. Desmitmetrīgas figūras pa augstu postamentu svinīgi soļoja taisni virsū Vācijas paviljonam! Pēc visa redzētā es uzreiz uzzīmēju monumentālu, ar četrām smagām kolonnām sadalītu kubu, kas it kā aizšķērsoja šiem soļotājiem ceļu, bet no mana torņa frontona no augšas uz leju - uz to krievu pārīti - lūkojās ērglis, nagos turot svastiku/kāškrustu. Par paviljonu es saņēmu izstādes Zelta medaļu tāpat kā, starp citu, arī mani padomju kolēģi." Gluži citu skatu par abu dižvaru paviljonu amizanto pretstāvēšanu sniedz Gustavs Klucis, kurš piedalījās atsevišķu PSRS ekspozīcijas zāļu interjeru projektēšanā un iekārtošanā, izstādot arī 17 savas konstruktīvisma stilā radītās fotomontāžu planšetes (turklāt Klucim šis bija arī pirmais izbraukums uz "ārzemēm", ja neskaita Krievijas - Latvijas robežu šķērsošanu): "Šodien atklāja Vācijas un Itālijas paviljonus, aplūkoju tos abus tuvāk.(..) Pārsvarā tehnoloģijas un tehnicisms, bez idejām, bez emocijām, bez radošiem mērķiem. Mūsējais neapšaubāmi ir labāks. (..) Mūsu paviljons atrodas plašā laukumā Sēnas vienā krastā, un tieši otrā pusē ir Vācijas paviljons, kas izskatās kā sarkofāgs. Tomēr tas viss ir ļoti interesanti." (Gustava Kluča vēstule sievai un dēlam 1937. gada 29. maijā Parīzē; cit. pēc: Klutsis and Kulagina. Photography and Montage after Constructivism. - N.Y.: Steidl, 2004. - P. 224.) Savukārt Padomju Krievijas/Savienības paviljona būvētājs, notikumu vēl dzīvais līdzdalībnieks Konstantīns Roždestvenskis triumfālo, Zelta medaļas rotāto mājupceļu no Parīzes uz Maskavu atceras šādi: "Kad braucām mājās, jutāmies kā uzvarētāji. Tikai, lūk, sagaidīja gan mūs ne kā uzvarētājus. Mēs ar Koļu Sujetinu (abi ar Konstantīnu Roždestvenski - supremātisma celmlauža Kazimira Maļeviča skolnieki; Pasaules paviljonā Parīzē nodarbojās ar interjeru dekoratīvo noformēšanu, var teikt, darīja ideoloģiski ne tik atbildīgus darbus, tādēļ, šķiet, uzreiz 1937. gadā netika represēti -N.N.) no izstādes, no Parīzes iebraucām Maskavā, pēc dažām dienām pārbrauca arī Mežlauks (Ivans/Jānis Mežlauks - Parīzes Pasaules izstādes komisārs, Sovnarkoma Augstākās partijas skolas komitejas priekšsēdētājs - N.N.). Mēs devāmies uz Baltkrievijas staciju viņu sagaidīt. Stāvam uz perona, visi jau izkāpuši, vagonus sāk atstāt vilciena pavadoņi. Mēs viņiem taujājam: vai tiešām visi jau būtu izkāpuši? Kopā ar mums bija izstādes paviljona direktors, viņš tad arī gāja Mežlaukam zvanīt uz Maskavas dzīvokli, domāja - varbūt esam vilcienus sajaukuši. Atgriežas un saka: neviena no mājiniekiem tur nav, telefonā atbildēja kaut kāda nepazīstama vīrieša balss. Tātad pie Mežlauka jau kratīšana bijusi. Un tad mēs ieraugām - no pēdējā vagona iznāk figūras: viena, otra, trešā; Mežlauks pa vidu, no sāniem divi apsargi, rokas tiem kabatās. Bet Mežlaukam rokās dāmu cepurkārba - laikam sievai dāvanu no Parīzes vedis. Kad viņš nonāk mums tuvumā, mundri saka: labvakar! Un tad mēs sapratām - viņš ir arestēts. Visi, kas bija sapulcējušies Mežlauku stacijā sagaidīt, pēkšņi kā peles pamuka uz visām pusēm! Mēs ar Sujetinu devāmies uz Centrālo restorānu Gorkija ielā, bet ēst nevarējām, tikai dzērām." Nākamajai Pasaules izstādei, kas notika 1939. gadā Ņujorkā, no Parīzes izstādes veidotāju 27 cilvēku komandas "uz brīvām kājām" bija palikuši divi cilvēki, kurus visžēlīgi palūdza veidot PSRS paviljonu, paskaidrojot, ka "Parīzes izstādi gatavoja tautas ienaidnieki". Vēlāk ar Ņujorkas izstādi atkārtojās tas pats scenārijs: no 40 cilvēku radošās grupas arestēja trīsdesmit piecus. Autors izsaka pateicību M. Orlovai un G. Kozlovam (artchronika), kā arī Latvijas Kara muzejam un I. Derkusovai par palīdzību materiāla gatavošanā. | |
| Atgriezties | |
