VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Berlīnes rūsa Gints Ozoliņš Berlīnes šķietami drūmie un fatālie sejas vaibsti, tāpat kā gotikas laikmeta pilsētu un sabiedrības bezcerīgās nospiestības noskaņojums, ir slikti informētu mortālo romantiķu sadomājums. Patiesībā gan šodien, gan toreiz cilvēki nekavējās savu rutinēto ikdienu piepildīt ar krāšņiem karnevāliem un tērpties vēl jo krāšņākos tērpos, kuru uzjautrinošie krāsu toņi ietiepīgi nostājas opozīcijā jebkādai faktiskai un acīmredzamai mortalitātei. Šāda ietiepība un dzīvesprieks abos gadījumos ir vēsturiskas kauzalitātes rezultāts - vairāk vai mazāk izteikta nošķirtība. Viduslaiku pilsētām tas bija komunikatīvo saišu trūkums, bet Berlīnes nošķirtību veido fiziskās, garīgās un intelektuālās telpas pašpietiekamība. Tā paģēr situāciju, kas neprasa ārpusesošajiem lūgt dzīves padomus. Būtu vieglprātīgi šeit neuzsvērt arī Berlīnes pēckara politiskās atšķiršanas aspektus, kas vairāk vai mazāk slēdza izejošos kanālus nu jau no diviem pretēji polāri lādētiem lielpilsētas kambariem, bet plaši atvēra ienākošos (Rietumu pusē, protams) kanālus visvisādiem piedzīvojumu meklētājiem, māksliniekiem un slaistu bariem no visas plašās pasaules. No vienas puses, Berlīne, beidzoties Otrā pasaules kara aktīvajai karadarbībai, zaudēja politisku integritāti ar Rietumu nācijām, no otras - kļuva par šo nāciju politiskās suverenitātes simbolu. | |
 Urbānā ainava Frīdrihsfeldē | |
| "Metropole", morgs un metro
20. gs. politiskā statusa metamorfozes, protams, nekad nav bijušas pašas Berlīnes izvēle. Sākoties industriālās revolūcijas laikmetam, tā kā milzu švamme ar progresējošu jaudu sāka iesūkt sevī visu, kas mājoja Vācijas impērijā, Veimāras republikā, Eiropas kontinentā un Rietumu civilizācijā vispār. Berlīnes iedzīvotāju skaitliskais pieaugums bija neiedomājami straujš: 1800. gadā Berlīnē mitinājās 172 tūkstoši iedzīvotāju, 1852. gadā - 426 tūkstoši, 1880. gadā - 1 miljons 122 tūkstoši, 1905. gadā - 2,042 miljoni, bet 1925. gadā jau pārsniedza 4 miljonu atzīmi. Līdztekus ar iedzīvotāju un finanšu resursu miljoniem Berlīne sevī iesūca arī sociālekonomiskās iekārtas problēmas un pretrunas, kuru eventuālie risinājumi vairs gluži neiederējās reiz mierīgās Lielprūsijas galvaspilsētas piļu nesatricināmajā mierā. Cīņu pret šķiru sabiedrību uzsāka gan marksisti, gan vēlāk no Bavārijas importētie nacionālsociālisti, kā arī rinda futūristu un ekspresionistu. 1927. gada 10. javārī Ufa studija laida klajā Friča Langa (Lang) zinātniskās fantastikas kinofilmu "Metropole" (Metropolis), kurā šķiru cīņa norisinās nākotnes pilsētā. Pirmo pasaules karu pārdzīvojušajai Rietumu civilizācijai aktuālās sociālās tēmas Fricis Langs ietērpa futūristiskā debesskrāpju scenogrāfijā. Lielā mērā režisors ietekmējās no Ņujorkā redzētā, taču var droši apgalvot, ka futūristisku elementu 20. gs. 20. gados netrūka arī pašai Berlīnei un proletariāta aizvainojuma - dekadentiskā Art DÈco - laikmetā ne tik ne. Neraugoties uz filmas uzņemšanai iztērētajiem milzu līdzekļiem (tiem laikiem dārguma rekords kino produkcijai - 5 miljoni reihsmarku), sociālās problemātikas atspoguļojumu, iespaidīgajām dekorācijām un masu skatiem, Ufa ražojums cieta pilnīgu neveiksmi. Kinostudija uz laiku pat nonāca tuvu bankrota robežai, taču "Metropole" uz gadu desmitiem kļuva par futūristiskās estētikas hrestomātiju un vaduguni žanra sekotājiem. Filmas darbība un konflikts risinās bibliskas netaisnības pasaulē, kur sabiedrības elite dzīvo bezbēdīgu un baudpilnu dzīvi debesskrāpjos, bet paverdzinātā darba klase dziļi pazemē, zem pilsētas, darbina sarežģītas mašīnas augsto tehnoloģiju darbības nodrošināšanai. Šķiet, ka tik ass binārās opozīcijas kontrasts, kādu Langs iezīmēja starp divām nevienlīdzīgām sabiedrības klasēm, berlīniešiem nebija īsti pieņemams, jo attēlotā sociālā realitāte atbilstošāka šķita kādām tālām Austrumu zemēm, piemēram, Krievijai. Turklāt pazemes valstība Berlīnei jau labu laiku nebija nemaz tik sveša, noslēpumaina vai naidīga realitāte. 1902. gadā tika atklāta pilsētas pirmā metro līnija (Hochbahn, Untergrundbahn); "Metropoles" pirmizrādes gadā kopējais metro līniju garums sasniedza 50 km. Pazemes tuneļi, pārejas un viadukti jau bija kļuvuši par lielpilsētas ainavas neatņemamu sastāvdaļu. Ķirurģiski askētiskie baltflīžotie pazemes tuneļu interjeri kalpoja steidzīgā berlīnieša trauksmaino domu dezinfekcijai, bet brauciens ar moderno satiksmes līdzekli garantēja iespēju uzņemt lielpilsētas apstākļiem nepieciešamo dzīves ātrumu. Īsts urbānās ainavas šedevrs tiem laikiem kļuva metro un dzelzceļa līniju krustojums Gleisdreieck ar elegantiem estakāžu liekumiem un intensīvu vilcienu satiksmi. Berlīnes baltflīžoto tuneļu noskaņas nav grūti samanīt ekspresionista literāta Gotfrīda Bena (Ben) daiļradē. Ķeizara Vilhelma akadēmijā militāro medicīnu studējušais dzejnieks un novelists tiek raksturots kā introverts nihilists, kas eksistenciālisma filozofijas garā savā daiļradē pieļāvis tikai īpaši artistiskus ekspresijas paņēmienus. Praktizējot Berlīnē kā dermatologs un venerisko slimību speciālists, Bens sarakstījis vairākus noveļu un dzejas krājumus - "Morgs un citi stāsti" (Morgue und andere Gedichte), "Miesa" (Fleisch), "Gruveši" (Schutt), "Anestēzija" (Betaubung) un citus -, kuros detalizēti apdzejoti miesas sadalīšanās procesi. Berlīnes proletariāts, tāpat kā Langa katakombu moku valstības gadījumā, nerada vēlmi identificēties ar Bena patologanatomiskajā poēzijā aplūkotajām parādītām. Vīlies marksismā, Bens sāka simpatizēt nacionālsociālismam, cerot, ka jaunā ideoloģija pieņems viņa estētisko sistēmu un tā kļūs par valdošo Trešā reiha mākslu, tāpat kā Itālijas fašistiskajā režīmā par valdošo mākslu bija kļuvis futūrisms. | |
 Berlīnes Olimpiskais stadions Rūlēbenā | |
|
Pasaules galvaspilsēta Iespējams, ka Trešā reiha medicīnisko eksperimentu laboratorijās Bena daiļrade arī varētu būt sasniegusi dzirdīgas ausis, taču impērijas vadoni Hitleru vairāk interesēja arhitektūra kā visuzskatāmākā āriešu rases pārākuma un uzvaras pār pasauli apliecinošā māksla. Kopā ar Reiha galvaspilsētas būvinspektoru arhitektu Albertu Špēru (Berthold Konrad Hermann Albert Speer) Hitlers kala vērienīgus Berlīnes pārbūves plānus. Iecerētās 10 miljonu metropoles plānā tika iezīmēts krusts - 40 km garā ziemeļu-dienvidu un 50 km garā austrumu-rietumu ass. Esošā pilsētas centra apbūve bija pilnībā jānoslauka un tās vietā jārada neredzēti grandiozs un iespaidīgs, āriešu rases neapstrīdamu pārākumu apliecinošs un Trešo reihu slavinošs supergigantisku celtņu ansamblis. 1950. gadā jaunā impērijas galvaspilsēta bija jāiesvēta un jāpiešķir tai jaunais nosaukums - "Pasaules galvaspilsēta Ģermānija" (Welthaupstadt Germania). Līdztekus frontes kartēm Hitlera mīļākā rotaļlieta bija jaunās galvaspilsētas makets, kas allaž bija vēl kā jāuzlabo, labi jāpārdomā, lai varētu godam nest savu heroisko radītāju slavu. Pamanāmākā celtne Pasaules galvaspilsētā būtu 290 metru augsta, ar milzu kupolu segta Lielā halle jeb Tautas nams (Grofle Halle). Tautiskā vienprātībā šajā ēkā varētu savietoties 170 000 izredzēto rases pārstāvju (vai, lai atstātu lielāku iespaidu uz lasītāju, septiņas Romas Sv. Pētera bazilikas). Kā vēlāk savos memuāros raksta Špērs, viena no celtnes problēmām varēja būt īpaša mikroklimata veidošanās iespējamība gigantiskajā celtnē paredzēto 170 tūkstošu cilvēku sapulcēšanās gadījumā. Ķermeņu izdalītais siltums radītu mitrumu, kura rezultātā veidotos mākoņi un sekojoši nokrišņi lietus veidā. Cita elefantiska apjoma celtne Uzvaras alejas vidusdaļā būtu ne mazāk iespaidīga - 117 m augsta un 170 m plata arka (pietiekami augsta, lai tajā brīvi ietilptu Parīzes Triumfa arka). Atsevišķas celtnes no grandiozā Hitlera-Špēra projekta tika jau realizētas pirms kara un ir aplūkojamas neskartā veidā vēl šobaltdien. 1936. gada Berlīnes vasaras Olimpisko spēļu vajadzībām pēc Vernera Marha (March) projekta laikā no 1934. līdz 1936. gadam tika uzcelts Berlīnes Olimpiskais stadions. Stadionam bija jānes Trešā reiha propagandas slodze - pasaulei bija jādemonstrē tās sasniegumi un plašais vēriens. Sporta celtnes eksterjerā iezīmējās Romas Kolizeja arhitektūras ietekme, kas apmeklētājiem lika apzināties Reiha mūžīgumu. Ārsienas tika apšūtas ar gliemežkaļķakmens plātnēm, bet celtnes centrālās ieejas kompozīciju uzsvēra no diviem augstiem piloniem sastāvoši vārti. Visu lidostu māte un templiešu ordeņa apmetne Cita realizēta un līdz mūsdienām saglabājusies Welthaup-stadt Germania plāna sastāvdaļa ir Berlīnes centrālie gaisa vārti - Tempelhofas lidosta (Flughafen Tempelhof). Leģendām apvītā Tempļa bruņinieku ordeņa īpašumos esošā apmetne pirmoreiz dokumentos minēta 1290. gadā, tās nosaukums ir tieši atvasināts no ordeņa nosaukuma. Tempelhofas lauks 1772. gadā kļuva par Prūsijas ķeizara armijas parāžu norises vietu, bet 19. gs. nogalē šeit tika uzsākti gaisa kuģu izmēģinājumi. 1923. gadā Tempelhofas lidlaukā atklāja regulāru aviosatiksmi starp Berlīni un Kēnigsbergu. Jaunais transporta veids strauji attīstījās, un bija jādomā par jaunas lidostas ēkas celtniecību. Savas ambīcijas izvirzīja Trešā reiha arhitektu tandēms, un saskaņā ar pasaules galvaspilsētas plāniem pēc Ernsta Zāgebīla (Sagebiel) projekta 1939. gadā tika nodota ekspluatācijā līdz šim būvapjomā nepārspēta lidostas ēka pasaulē. Tāpat kā Olimpiskā stadiona fasāde, arī Tempelhofas lidosta tika apšūta ar gliemežkaļķakmeni, bet ēkas bloku stūros raupji askētisko fasādi rotā sadrūmuša izskata ērgļu bareljefi. Atsaucoties uz mūsdienu arhitektūras korifeja Normana Fostera vārdiem, var piekrist, ka Tempelhofas lidosta ir visu lidostu māte. Neraugoties uz pārsteidzošo vērienīgumu, celtne tomēr uz aplūkotāju atstāj liriski melanholisku iespaidu, kas atbilst sapņojumiem par tālām zemēm, šķiršanās vai satikšanās noskaņojumam. Nāve Berlīnē, nevis Venēcijā Ar šarmantas sievietes ierašanos Berlīnes lidostā (šoreiz tēgelī) aizsākas Ulrikes Otingeres (Ottinger) 1979. gada spēlfilma "Kādas dzērājas portrets" (Bildnis einer Trinkerin). Tas ir stāsts par aizmiršanos, par laiku un vietu, kurā var pamest savu iepriekšējo dzīvi, atteikties no mokpilnajām ilgām un cerībām. Berlīne ir dzērājas ciešanu galapunkts, šeit viņa gūst savas dzīves piepildījumu dzerot. Te viņa sastop anonīmu pasauli, tādu, kas netraucē realizēt savas kaislības, nodoties netikumiem un pašiznīcībai. Ekrānā portretētā pilsēta, ko iemieso daiļā dzērāja, ir slēgta zona nekurienē, pasaules malā, tajā vairs nevalda tautisma gars un masu kustības, bet gan introverts eksistenciālisms, kur vienīgās personības vitalitātes svārstības saistās ar hedonisku uzdzīvi un vienaldzību. Līdzīgi kā Otingeres dzērāja, savas pēdējās dienas Berlīnē aizvada arī vācu 20. gs. literatūras klasiķis Hanss Fallada (Fallada). Pēc laulības izjukšanas 1944. gadā Fallada ierodas Berlīnē un sastop savu nāves eņģeli - rūdīto narkomāni Urzulu Lošu. Šajā laikā top arī Falladas skaudri eksistenciālais romāns "Dzērājs" (Der Trinker). Atšķirībā no Otingeres dzērājas, kura alkoholu kā aizmiršanās tinktūru lieto pēc pašas brīvas izvēles, saskatot tajā iespēju izrēķināties ar pagātnes projekcijām šodienas pagurušajā esamībā, Falladas nolemtais bezcerīgi cīnās ar zaudētas vīrišķības un likteņa nodevības dēmoniem, kas reiz neaicināti uzklupuši tam un, pieplakuši pie sava upura rīkles, neatlaižas, līdz izsūkuši pēdējo asins lāsi. Pats autors gandrīz burtiski seko romāna finālā notiekošajam, kad, uzvedot savas dzīves izrādes pēdējās ainas kādā sagrautās Berlīnes lazaretē, pieņem nāvējošu narkotisko medikamentu devu. | |
 Metro līnija U2. Pietura Olympia Stadion. Kāpņu telpas interjers | |
|
Urbānā vide anonīmai eksistencei Atšķirībā no abiem iepriekšējiem personāžiem Berlīnes emocionālo izolāciju kā atteikšanās un gavēņa salu 1976. gadā izvēlējās rokmūzikas grands Igijs Pops. Šajā gadījumā ir acīmredzami, ka pacients pieņēmis konfrontējošu dziedināšanas tehniku, uztverot Berlīni kā savu alter ego. Neiedziļinoties pašanalīzes procesa detaļās, varam aplūkot dziedināšanas rezultātus. 1977. gadā nāk klajā divi Igija Popa mūzikas albumi - "Idiots" (Idiot) un "Dzīvesprieks" (Lust for life). Dziedējoša vai postoša, bet Berlīne arvien spēj piedāvāt anonīmu eksistenci (vai eksistences izbeigšanu). Pilsētas virszemes un pazemes labirinti nodrošina paslēpšanās un nozušanas vai arī meklēšanas un atrašanas iespējas. Tam var noderēt gan pastaiga pa tukšām metro ejām, gan saplūšana ar pūli kādā pusslepenā lielpilsētas publisko saviesību zālē. Frīdrihhainas hard techno un elektroniskās mūzikas klubā Berghain var sastapt gan lietišķas, gan zombētas sejas, taču tās visas vieno patika pret urbānās vides reliktiem, vienā no kuriem atrodas arī pats klubs. Tā ir masīva četrstāvu celtne, bijusī katlumāja, kas no 1952. līdz 1987. gadam nodrošināja ar siltumu Staļina alejas augstceltnes. Berlīnes austrumu rajons Frīdrihhaina kara laikā tika smagi nopostīts, tāpēc uzreiz pēc kara tika nolemts padomju arhitektūras reprezentētājus novietot šeit. Bijusī Lielā Frankfurtes iela Staļina 70. jubilejai par godu 1949. gadā tika pārdēvēta uzvarētājas valsts vadītāja vārdā, bet jaunais apbūves rajons - par "Staļina pilsētu" (Stalinstadt). Apbūves izveidei tika rīkots plašs arhitektūras konkurss, kā arī tika nozīmēta oficiāla VDR delegācija braucienam uz Ļeņingradu, Maskavu, Kijevu un Staļingradu, lai vācu arhitektus iepazīstinātu ar PSRS arhitektūras sasniegumiem. Gūto pieredzi "apgaismotie" arhitekti nekavējās likt lietā un atbilstoši Staļina baroka kanoniem realizēja iespaidīgu apbūves kompleksu, kurā kā dominantes pret debesīm slejas Frankfurter Tor un Strausberger Platz augstceltnes. Eva un Adele, "Rūsas stacija" un pasaules mala Cits Frīdrihhainas nostūris Varšavas stacijas apkaimē pēc kara saglabājās neskarts. Jau 20. gs. 80. gados šeit sāka ievākties Rietumberlīnes subkultūru pārstāvji, jo sociālistiskā realitāte tos vilināja ar sevišķi lētiem dzīvošanas apstākļiem. Daudzas ēkas šeit vēl arvien tiek apdzīvotas nelikumīgi (tā sauktie skvoti), jo īpaši Rīgas ielā. Iecienīta publiskās komunikācijas telpa šajā rajonā ir iksvētdienas krāmu tirgus Bokshāgenas laukumā. Atšķirībā no daudziem vienpolāri lādētiem Berlīnes rajoniem šeit jūtama gan Erota, gan nāves dziņas vienlaicīga klātbūtne. Dažbrīd satriecoša paskata graustus piepilda radoša dzīvība, suņu bari ar saviem laimīgajiem un noskrandušajiem saimniekiem un iespaidīgākā Eiropas ielu mākslas kolekcija. Visai līdzīgi Frīdrihhainai ir Kreicbergas un Prenclauerbergas rajoni. Pēdējais gan vairs nav pieejams kuram katram skrandainim, bet elegantam švītam šī varētu šķist piemērotākā vieta aizmiršanās procedūras veikšanai. Protams, pagrimt drīkst skaisti, tam domāti ne tikai gleznojumu vērojumi uz drūpošu māju sienām, bet arī neaptverams skaits mākslas galeriju, kurās dažādas raudzes un tautību mākslinieki prezentē sevi, kā nu spēj. Izstāžu atklāšanas noteiktai sabiedrības daļai ir obligāta un neatņemama dzīves sastāvdaļa. Interesanti ir ne vien pār plecu skaļā murdoņā aplūkot mākslas darbus, bet arī vērot pašu publiku. Kāds promenents pāris šai ziņā ir īpašas uzlūkošanas vērts. Evas un Adeles performances balstās komplicētos konceptuālos uzstādījumos, kur viens no galvenajiem lozungiem skan: "Pāri dzimumu robežām". Šāds uzstādījums performējošā pāra ārienē ir visnotaļ uzskatāms, patiesību sakot, pat pirmais un pēdējais, kas krīt acīs. Eva un Adele allaž tērptas košās, eklektiskās un vienādās kleitās (mēteļos, kažokos, jakās u.c.). Viņu galvas ir gludi skūtas, bet sejas bagātīgi izdekorētas ar košu kosmētiku. Mākslinieki ļaujas fotoaparātu zibšņiem un nekautrējas no uzmācīgiem skatieniem. Evas un Adeles stilizētā āriene ir aicinājums uztvert "viņas" kā konceptuālus mākslas darbus. Jebkura Evas un Adeles parādīšanās mākslas izstāžu atklāšanās tiek uztverta kā nozīmīguma liecība, kas apstiprina galerista pareizo ekspozīcijas satura izvēli. Austrumu krustceles, kā varētu dēvēt pēckara Berlīni, izpausmi rod nāves dziņu un jaunā dzemdināšanas vienlaicīgajos konvulsīvajos ritmos. Berlīnē ir kāda piepilsētas vilcienu stacija "Austrumu krustceles" (Ostkreuz). Šī jau labu laiku par kultūrvēstures pieminekli pasludinātā stacija atgādina skumji noplukušu pasaules malas galapunktu. Pēdējoreiz remonts stacijā veikts 1920. gadā, un jau kopš 1937. gada notiek diskusijas par ekonstrukcijas iespējām. Berlīnieši Ostkreuz staciju mēdz dēvēt par Rostkreuz - "Rūsas staciju". Šī vārdu spēle šķiet arī trāpīga iezīme Berlīnes raksturojumam. | |
| Atgriezties | |
