VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mūžīgais mans kauns Sergejs Moreino Egli dice cose e voi dite paroli. ("Viņš runā lietas, bet jūs - vārdus.") Frančesko Berni par Mikelandželo Buonarroti | |
| ...Un tā.
"Es šodien atkal došos /Turp, uz dzīvi, tirgu, tirgotavu, /Uz divkauju ar tirgus paisumu /Man jāved dziesmu karapulku savu," - droši vien tā sevi uzmundrinātu Velemirs. Mēdz apgalvot, ka māksla esot vienlaikus pašizteikšanās rezultāts un tās process. (Runa acīmredzot ir par mākslinieku - ar lielo un ar mazo burtu, vienskaitlī un daudzskaitlī.) Tātad tiek uzskatīts, ka iespēja "pašizteikties" ir vienmēr un visos laikos, kad pastāv māksla. Proti, lai būtu māksla, nepieciešams kaut kriksītis brīvības... nu labi, nesāksim strīdēties par tādiem jēdzieniem kā brīvība un māksla. Turēsimies pieļāvumu brīvības rāmjos. Esiet tik laipni. Vārda brīvība... Tā nesaraujami saistīta ar jebkuru sabiedrisko iekārtu, ar jebkuriem esamības apstākļiem, kuros atļauts ciest klusu. Kamēr pats varu izlemt, runāt vai ne, gan jau es atradīšu iespēju pateiktajā ielikt kaut nelielu daļu no tā, ko gribu izteikt pašlaik un centīšos izsacīt vēlāk. Vēl vairāk - man pat ir cerības tikt izdzirdētam. Galvenais - lai izteikšanās būtu un paliktu manas personiskās brīvības izpausme. Totalitārais režīms - kas attiecas uz režīmu, es runāju par Staļinu un Krieviju (Maskavu), jo šajā gadījumā paļaujos uz ģenētisko atmiņu, - totalitārais režīms ir bīstams mākslai tajā pakāpē, kādā tas mēģina reglamentēt klusuciešanu. Ja mana līdzdalība himnu dziedošajā korī, no vienas puses, ir padarīta par obligātu un, no otras puses, nav kur paglābties no pastiprinātāja melnās piltuves, tad klusēšana kā tāda jau kļūst par runāšanu. Savukārt runa vairs nevar tikt uzskatīta par tiešo runu. ... Bet. Būtībā arī pats visbrīvākais strēlnieks dvēseles dziļumos sapņo par nebrīvi. Kas ir tas, kurš runā ar pravieša lūpām, kurš virza tēlnieka kaltu? (Rimtais Favorskis mazohista lepnumā raksta: " (..) sevis aizmiršana. Kad tavā priekšā parādās kaut kas dižens, Valsts vai Cilvēce, kaut kas tamlīdzīgs.") To varētu saukt par iekšējo māksliniecisko pasūtījumu. Mākslinieks, ko iedvesma saista kā Hipokrātu viņa zvērests, ar neizraujamām naglām piesists pie jaunrades kauna staba. Viņam atlec ne tikai spļāvieni sejā un uz mākslas akmeņainajām takām asinīs apdauzītas kājas, bet vēl arī pieticīgs atalgojums. Viņš pārbauda uz zoba viņam pasviestās monētas, joprojām ierasti cerēdams, ka patrāpīsies zelts. Ārējie pasūtītāji var būt gan baznīca, gan dzimstošā buržuāzija, gan šķiru cīņā uzvarējušais proletariāts. Rīkojoties tā paskarbāk, galvenais šīspasaules darbu vadītājs var iegalvot, ka sociālais aicinājums patiesībā ir Transcendentālā sauciens, šīszemes radošā cilvēka apziņā tāds darbu vadītājs tad stājas Debesu Radītāja vietā. Tad radošā cilvēka sirdi pilda ticība tam, kam viņš kalpo, un, dabiski, arī lepnums par savu gandrīz vai nesavtīgo kalpību. Vienīgi tas, kurš nav redzējis itin nevienu no maigā režisora Dovženko filmām, var uzskatīt, ka viņš mānījies, paziņojot: "Mana māksla ir pasaules māksla. Strādāšu, cik vien pietiks spēku un talanta. Gribu, lai manas dzīves jēga būtu labestība un mīlestība uz cilvēci, uz visdārgāko un diženāko, kas ir mūsu dzīvē, - uz cilvēku, uz Ļeņinu." ...Starp citu. Mūsdienās biržu un korporāciju mākslīgais intelekts gluži tikpat veiksmīgi spēj novirzīt mākslinieku uz izdevīgu darījumu ceļa (arī tad, ja darījumus mākslinieks slēdz pats ar sevi), uzturot spēkā ilūziju, ka rokas nav saistītas - vismaz ārpus tirgus attiecībām. "(..) Gruntējums violets plaukst, /Kontūras melnas zem otas vijas. /Krāsas draugos ar slavu, ota - ar asignācijām./ Dzejai nav vārdu, kādos šīs starpmākslas saukt," - tā skandētu Arsenijs. Interpretēdams dzīves materiālu totālas kontroles apstākļos, tu tīši vai netīši savā rīklē (savos pirkstos, savās otās) ielaidīsi svešu, tev naidīgu vārdu (svešu vilcienu, svešu triepienu), un tavu plaušu izdvestajā gaisā šī svešā vārda koncentrācija neizbēgami pārsniegs aizsargfiltru caurlaides spējas. Izelpojot (daļēji izvemjot) pārstrādāto ogļskābo gāzi, meistars piesātina to ar paša radīto skābekli, svešam mijkrēslim uztriepjot pats savu gaismu. Uzslāņo pa virsu cietajai mizai viegli ievainojamo epitēliju kā nejaušu, jebkurā mirklī noraujamu piedevu. Stumbrs gurst un kalst, bet drebošais vītenis vai lapu zeltainās zvīņas vēl ilgi viz saulē un plīvo vējos. Dziga Vertovs, Aleksandrs Dovženko, Vsevolods Meierholds, Kuzma Petrovs-Vodkins, brāļi Stēnbergi, Vladimirs Tatļins - šie ģēniji uzpotēja atvases boļševisma kokam. Dažādu šķirņu atvases - no Filonova sēru vītola, kura sula sasala Ļeņingradas blokādē, līdz 1946. gadā Ļubļankā NKVD ēku uzslējušā Ščuseva ozola celmam. Dovženko melnbaltā "Zeme", Majakovska un Meierholda purpursarkanā "Mistērija bufs", pat debeszilās "Petrogradas Madonna" un "Pavasara formula" piesātinātas ar jaunas pasaules iestāšanos - šī pasaule vecajai kāpj nevis uz papēžiem, bet uz rīkles. "Pat "neuzstādamies", mēs tomēr "uzstājam". Mēs vienlaikus darām darbu un gatavojam triecienu. Un pa to pašu vietu sit dzīve." (Pāvels Filonovs) ...Un tomēr. Kad satrupēs pēdējie baltie diegi, ar kuriem bija satrāklēta pēcrevolūcijas trešā Roma, tās patiesība un meli (bet tas nav gluži tas, ko Bertolts Brehts sauktu par Trešās impērijas bailēm un postu) atklāsies skatienam jaunā gaismā, pavērsies pavisam neparedzētas sakarības. Jau šobrīd daudz kas no ļaunā ģēnija radītā izraisa patiesu sajūsmu - kaut vai Maskavas upes un Jauzas krastmalas, kuras tik stoiciski pretojušās mūsdienu pilsētceltniecības kroplajiem centieniem palikt sliktā ļaužu piemiņā. Spalvainā ķetna kā piedzēruša miesnieka nazis bezspēcīgi slīd gar noslīpētajām krasta līnijām, gar savdabīgajiem tiltiem un sargtorņiem, skrambājot krievu galvaspilsētas ādu un miesu, radot infekcijas perēkļus un ļaundabīgus audzējus. Sevi cildinošā režīma meli pārvēršas patiesībā par laiku, kam trūka romantikas, toties šo laiku nav grūti romantizēt, pārvērst akmens teiksmā - kā ar asinīm un sviedriem, ar asinīm un asarām rakstītās Bābeles vai Maču Pikču leģendas. Aleho teiktu: "Ar asinīm un asinīm rakstītās." Turpretī tas, kas šķita pretojamies marmora un granīta žņaugiem, tā arī nespēja pēdējo cilvēcības sēklu aizgādāt līdz nākamības arumiem. Vārds vai klusuciešana: laikmets, kurš aizvadīts ar saukli "Kas nav ar mums, tas ir pret mums", gravīru laikmets - ar asām robežām starp gaismu un ēnām, laikmets, kurš māksliniekam piedāvāja ļoti askētisku izvēli. Ne pusvārda, ne čuksta, ne mājiena... "Pa diviem ceļiem var iet," dziedātu Boriss, "uz rastafari dzīvi vai karu." Anonīmie dziesmu autori izzuda (anonīmā vēstule no kultūras žanra pārceļoja uz ziņu pienešanas žanru). Ievērojams mākslinieks, kamēr nebija noslepkavots un vēlējās (bija spiests) darboties, pieņēma Staļina balss frekvenci tā vēstījumos visiem laikiem un visām tautām par savas daiļrades pamatni, mācīdamies ar obertoņiem modulēt pats savu balsi. Tā kopā ar "miers, darbs, maijs" ēterā iesūcās arī viena atsevišķa cilvēka liecība par vienu savu dienu - par tiesībām uz dzīves nepārtrauktību starp nemitīgiem meliem. ... Nu jā. Īpaši nāvējoša šī iespēja šķiet tad, kad runājam par vārdisko izteiksmi. Visļaunākais pat nav tas, ka tika nogalināti un pazuda bez vēsts Andrejevs, Gumiļovs, Mandelštams; vēl sliktāk ir tas, ka absolūtas aplamības sāka muldēt, piemēram, dižais Pasternaks, vienlaikus palikdams nonkonformists un cilvēks, kurš nepakļaujas vadībai. Pāris reižu uzņēmis "nākamā neprāta" noti, Pasternaks secināja, ka tā lāgā neatbilst viņa balss saitēm. Tad nu, neprazdams ciest klusu, viņš nodevās "sievišķu, priekšpilsētnieku, arodskolnieku un atslēdznieku" slavināšanai, jo viņos verdzības ugunszīme esot "izdzēsusi kalpības pēdas". Jāpiebilst, ka laikmetam uz pieres bija iededzināts nopietnības zieģelis. Nerru un ākstu amatam ir pārāk augsta neatkarības pakāpe un nepieļaujami augsta nepieskaramības pakāpe. Personības kults, vienīgā ķekatnieka teātris, likvidēja pārākās maskas, "visus un visādus" Pjēro un Kolumbīnes aiztrencot uz nepieskaramo kastu... Iespējams, ka Āksta esamība ir tā ūdensšķirtne, aiz kuras bango brīvības viļņi. Iespējams arī, ka mūsdienu Krievija nonākusi Staļina Krievijai daudz tuvāk nekā vakardienas un aizvakardienas Krievija, jo ākstu tur nav - klauni vien. "Ak, piedosim drūmību - ne jau tā /Slepus dod viņam spēku: /Labestības un gaismas stāds, /Viņš ir brīvības svētki," - tā pēctečiem lūdza Aleksandrs Bloks. Aleksandrs Aleksandrovičs spēja iedvesmoti melot un izlikties, visam par spīti palikdams daiļais, Arlekīna domino kostīmā tērptais dzejnieks. Anna Andrejevna Ahmatova tā nevarēja - bija mainījusies skatuves konjunktūra, un Kolumbīņu jau vispār nav daudz. (Priekš kam mainīgajai sievietes dabai vēl viena maska? Turklāt "raibi sašūtās skrandas" viņas izmētā kaktos.) Lielās līnijas vērtējot, var teikt, ka sabiedriskās kustības Ahmatovu nesatrauca, viņai svarīgi bija tikai pašas dvēseles impulsi, tāpēc viņas "Rekviēms" ir tieši tikpat auksts kā mīlas lirika. Mandelštams patiešām sāka ākstīties un sadumpojās pret tirānu. Ahmatova izlikās, ka sadumpojas. Ir tādi laikmeti, kas tajos dzīvojošiem cilvēkiem uzspiež līdzdalībnieka zīmogu. Neesmu ļaundaris, nelaupīju mežos (un moku kambaros nešāvu nevainīgos - piebilstu Sergejs), bet rindā pēc maizes gan stāvēju! Pie tikumības robežu pārkāpšanas noved cilvēku tiesas netaisnīgums: netiesājiet, paši esat draņķi! Par tādiem laikiem mēs sakām, ka tie bijuši baismīgi, šī apzīmējuma pastiprināšanai nekavējamies nosaukt precīzo badā nomirušo un lēģeros nomērdēto cilvēku skaitu. Bet vai tad vērtību sistēmā, kurā galvenais ir cilvēks, drīkst nāves salīdzināt pēc svara? Vismierīgākajā gadā tūkstošiem cilvēku nogalina mīlestība! ... Un tātad. Atgriezīsimies pie tēlotājām mākslām. Mums (krieviem, krievzemniekiem) vēsturiski raksturīga plastiskā domāšana koka un māla elku līmenī. Ja neskaita dažu ģēniju aizstrūklošanu debesīs, šī domāšana galvenokārt līda pa zemi, izmantoja atbilstošus izteiksmes līdzekļus, saglabāja rudimentāru androgēnumu. Droši vien tāpēc krievu apziņa (gan oficiālā, gan alternatīvā) nepieņēma Nīči. Aiz bailēm no viņa kritiskās domāšanas grāmata "Elku mijkrēslis" tika pārdēvēta par "Dievu mijkrēsli". Īsti freidiska pārteikšanās! Mūsdienu kreisajiem patīk paspīdēt ar apgalvojumu, ka totalitārā māksla esot izaugusi no modernisma. Kas nu izaudzis, tas izaudzis. Īstenībā gan nevis no modernisma, bet no krievu pareizticīgi pagāniskās tradīcijas (beigu beigās - arī stilizētājs Boriss Jofans, neuzbūvētā Padomju torņa autors, bēga no Eiropas "jaunklasiķiem".) Marks Šagāls pieņēma revolucionārās graušanas patosu, brīdi tajā piedalījās un tad emigrēja, nobijies no sev līdzīgu mākslinieku izraisītā atsitiena viļņa. Vienīgais glābiņš un izeja šajā gadījumā - dziļa iegremdēšanās reliģijā. Bet pareizticīgie mīl zemi, augsni, irdni. Gaidara un Platonova proza cienīga, lai tās ievietotu "Dūju grāmatā". Padomju monumentālā māksla turpina krievu sakrālo fresku tradīcijas, slavinot trīsvienību: Staļinu, Ļeņinu un Māti - Dzimteni. Ar šamaņu dziru barotās pareizticības saknes kā bruņu plāksnes pārsedz betona bunkuru sienas. Maskavas metro - šī apdzīvotā elle - ir gaišās nākotnes simbols. Aleksandra Deinekas rotātās stacijas "Majakovskaja" un "Novokuzņeckaja", Pāvela Korina "Komsomoļskaja" un "Novoslobodskaja"... Ieklausieties šajos nosaukumos. Pa sienām un griestiem lido lidmašīnas, tajās sēž paradīzes iekarotāji. ...Un tomēr. Jo gaišāka un harmoniskāka mākslinieka radītā pasaule, jo labāk... nelasīt viņa grēksūdzes. Mikelandželo vēstulēs - nogurums un nauda. Dīrera vēstulēs - nauda un šīs pasaules varenie. Petrova-Vodkina un Filonova - daudz baisāka laikmeta skarbāku un neharmoniskāku iemītnieku - piezīmes ir stipri vien atturīgākas. Droši vien dzīves nemājība ierakstījusies viņu audeklos - tikai ar "plus", nevis "mīnus" zīmi. Tā Andrejs Platonovs bezgalīgajās sabiedriskajās noliktavās smēlās tirānijas laikmeta negatīvo enerģiju un - ar neticamu spriedzi - pārveidoja to pozitīvajā. Mākslas izvešana aiz dzimtes, sadzīves, ģimenes robežām, "viņpus labam un ļaunam" Krievzemē padevās samērā viegli - pateicoties "kosmosa apguvēju" Vernadska, Ciolkovska, Čiževska atbalstam; viņi pārrāva ar paradīzi un elli aprobežotā pasaules uzskata apburto loku. "Ja tu zīmē cilvēku, tev jāskatās pēc iespējas plašāk, jāšķielē vai nu uz vienu, vai otru pusi, pat ja tu attēlo tikai figūru vai galvu. Ja gribēsi apmierināties ar seju, sanāks tikai deguns..." - tā lieliskais Favorskis proklamē jauno (sintētisko) reālismu. Termins "staļiniskā gotika" ir daudz precīzāks nekā "staļiniskais ampīrs". Maskavas torņu josta, apjožot ārpuslaicīgo valsts sirdi, alkaini drebošām antenām tausta telpu. ("(..) Kur esi tu, sirds? Vai vairs nepuksti? Varbūt teļu vagonā ved tevi uz pārsēšanos?" - tā domātu agrīnais es.) Pilsētceltniecība kļuva par greizo spoguli bakurētainajam vadonim, kas dažādu ārējo defektu (un vēl daudzu citu kompleksu) dēļ no spoguļiem vairījās. Arhitektūrā Staļins aizgāja garām civilizācijas ceļazīmēm. Mauzoleja piramīda, Ļeņina romiešu portiki, Iekšlietu ministrijas gotika... Savā veidā Krieviju civilizēdams, viņš aizveda šo valsti atpakaļ - no relatīvas demokrātijas uz agrīno, primitīvo vergturu sabiedrību. Zinādams, ka būs nolādēts uz mūžīgiem laikiem, viņš gribēja celt mūžībai. Brīvu ļaužu būvētās ēkas nav ilglaicīgas, jo viņi tās ceļ, domādami, ka dzīvē būs vēl daudz pārmaiņu. Vienīgi vergi un pareģi (vispakļautākie cilvēki) pilnībā izjūt mūžības spārna pieskārienu. ... Un tātad. Uz cilvēka spēju galējās robežas strupceļš kļūst par starta laukumu lēcienam nezināmajā. Konstruktīvistu kāpnes, balkoni un terases aizved paralēlajās pasaulēs, kas raugās iekšā pa logu ovāliem un logu paralelogramiem. Kā bezdelīgas aste uz pusēm sašķeltais, Konstantīna Meļņikova projektētais Strominkas klubs samirkšķinās ar MČS augsto stabu. Ažūrais Šuhova hiperboloīds joprojām valda ēterā trulā Ostankinas klistīrtrauka vietā. Ļeva Rudņeva universitāte viz saulrietā. Tīlmaņa un Oltarževska Mākslas akadēmija gaida, kad uz tās torņa nolaidīsies zelta gailis. No krievu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete | |
| Atgriezties | |
