VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Neue Slowenische Kunst jeb Jaunā slovēņu māksla Marko Košans Retrokonstrukcijas: kurš baidās no totalitārās mākslas mantojuma? | |
 "Jaunais kolektīvisms". Plakāts. 1987 | |
| 1980. gada 26. septembra naktī uz Slovēnijas industriālās pilsētas Trbovļes sienām parādījās plakāts ar izsmalcināti provokatīvu simbolu. Plakātā bija attēlots vienkāršs melns krusts, ko pavadīja viens vienīgs vārds: Laibach. Otrs, jau tiešāks plakāts attēloja kropļošanas aktu - uzbrucēju ar nazi upura acs izduršanas procesā. Arī šeit nebija nekādas papildu informācijas, izņemot vārdu Laibach. Abi plakāti vēstīja par grupas Laibach izstādi un koncertu, kam vajadzēja kļūt par tās pirmo parādīšanos publiskajā telpā.
Laibach (Laibaha) ir Slovēnijas galvaspilsētas Ļubļanas vāciskais nosaukums, kas pazīstams jau kopš viduslaikiem, bet plašāk ticis lietots Austroungārijas impērijā (rakstos šis nosaukums pirmo reizi minēts 1144. gadā) un, protams, nacistu okupācijas periodā Otrā pasaules kara laikā. Krusts bija atsauce uz Kazimira Maļeviča supremātisma motīviem, taču vienlaicīgi arī atgādināja melno krustu, kas Otrā pasaules kara laikā rotāja vācu kaujas tehniku un lidmašīnas. Vārda un simbola raisītās apšaubāmās asociācijas (kā arī otrajā plakātā attēlotais nežēlības akts) pamudināja varas iestādes gandrīz nekavējoties novākt plakātus un aizliegt pasākumu. Kopš šī pirmā uznāciena Laibach netradicionālo nostāju ir pārņēmušas vairākas slovēņu mākslinieku grupas dažādās izpausmes un mākslas iesaistes formās - mūzikā, teātrī, arhitektūrā, dizainā un vizuālajās mākslās. Drosmīgajā un izaicinošajā spēlē ar totalitārās ideoloģijas koncepcijām, ko vienmēr papildināja pārdomāts teorētiskais diskurss, tās formāli un neformāli apvienojās kopienā zem nosaukuma Neue Slowenische Kunst (NSK) un "ielavījās" neskaitāmos mākslinieciskās izteiksmes medijos, ieskaitot arī tādas "ideoloģiskās konstrukcijas" kā nācija un valsts. | |
 IRWIN. Melnā kvadrāta noslēpums. 1995 | |
| Sociālisma doktrīnas norieta periodā aiz dzelzs priekškara nīkstošajā Austrumeiropā pirms Berlīnes mūra nojaukšanas, vēstot par tās tuvošanos, tās uzkrāja milzīgu, gandrīz vai neaptveramu darbu kopumu, kurā dominēja estētiski pazīstamas, taču (ņemot vērā vēstījuma nenoteiktību) izvairīgas deklarācijas. Tās rosināja (un joprojām rosina) ļoti dažādas reakcijas un kļuva par cēloni mītiem un pārpratumiem, mulsumam un fascinācijai, baumām un apsūdzībām, kā arī nopietnām kritiskām pārdomām Slovēnijā un daudzās ārvalstīs, kur Laibach tūkstošgades pēdējā gadu desmitā izpelnījās slavu kā viens no pazīstamākajiem postmodernisma mākslas diskursa fenomeniem Eiropā. Jau ar pirmo "anonīmo" uznācienu Dienvidslāvijas "īstā sociālisma" apstākļos (turklāt ilggadējā diktatora, harismātiskā Tito nāves gadā), kad Laibach parādījās tikai ar savu simbolu un vārdu, grupa izraisīja asociāciju un atmiņu lavīnu, ko būtu grūti detalizēti aprakstīt, tomēr iespējams rezumēt trīs pamatpunktos: 20. gadsimta sākuma avangarda mākslas vēstures pamatstruktūra (Maļevičs, Dišāns); slovēņu nacionālās vēstures pamatstruktūra (Laibaha) Heimat un Blut und Boden tipa ekskluzīvā nacionālisma kiča kontekstā; simbolu un simbolisku tēlu spēks, kura piemērs ir līdz galējai robežai izmantots plakāta propagandas efekts. Izzobojot autoritāro nostāju, NSK kustības mākslinieki vienmēr darbojas bez individuālām identitātēm, kā kolektīva vienība, kā aukstasinīgs kolektīvs organisms. Viņu (vīzdegunīgo) uzstāšanos totalitārie saukļi vienmēr tikuši skaidri definēti katrā no neskaitāmajiem viņu rakstītajiem manifestiem, piemēram: "Laibach ir organisms, kas sastāv no indivīdiem, kuri ir tā orgāni; šie orgāni ir pakļauti kopumam, kas simbolizē tā daļu spēju un centienu sintēzi. Grupas mērķis, dzīve un līdzekļi to nozīmes un noturības izteiksmē stāv augstāk par grupu veidojošo indivīdu mērķiem, dzīvēm un līdzekļiem. " (NSK, Losandželosa, izdevniecība Amok, 1991) Tādējādi Laibach un NSK ir uzskatāmi par "plurālu monolītu", un krusta kā to fundamentālā simbola izplatība ir paradigma, kas noliedz identificēšanos ar jebkāda veida mākslas kustībām un mākslinieku kā indivīdu. Viņu nostāja balstās paradoksos un disonansē, kas izraisa provokatīvu, nervozu spriedzi; taču, no otras puses, sociālistiskā reālisma un nacistu mākslas pretstatījums raisa enerģiju, kuras destruktīvi diskusīvais spēks raksturīgs gan mākslas avangarda, gan arī totalitārisma ideoloģijām. Vienlaicīgas pāridentificēšanas un deidentificēšanas procesu un līdz ar to nespēju klasificēt NSK laikmetīgās mākslas prakses kontekstā jau pašos pirmsākumos konceptualizēja Laibach, kas vēlāk izpelnījās lielu starptautisku ievērību un atzinību kā alternatīvās mūzikas grupa, un nostiprināja citi NSK veidojumi (piemēram, IRWIN (vizuālajā mākslā), Novi Kolektivizem (dizainā), Gledališče sester Scipion Nasice teātris, vēlāk Rdeči Pilot un Noordung, kā arī NSK Tīrās un praktiskās filozofijas departaments), kuri savus radošos impulsus dēvēja par "retrogardu" jeb "retroavangardu", kas, protams, ir tikai kārtējais paradoksālās disociācijas piemērs, šajā gadījumā atvasināts no avangarda idejas kā tādas. | |
 IRWIN. Maļevičs starp diviem kariem.1984 - 1986 | |
|
Tas, ko NSK mākslinieki definē kā "retroprincipu", būtībā ir metodika, ar kuras palīdzību viņi atmet esošā revolucionāras pārveidošanas procesus, kas ir fundamentāla jebkura avangarda īpašība, aizstājot tos ar eklektiskām kombinācijām, kurās savieno avangarda mākslu ar popa elementiem un nacistisko mākslu, sociālistisko reālismu ar konceptuālismu, modernismu ar tautas mākslu un slovēņu impresionismu kā 20. gadsimta sākuma Slovēnijas modernās mākslas paradigmu. "Tā vietā, lai atteiktos no pagātnes, kam tagad pieder avangards, vai to transcendētu, NSK cenšas šo pagātni atjaunot un izmantot tās apspiestās enerģijas rezerves. NSK mērķis ir pavērt jaunas iespējas nākotnē, revolucionārā nolieguma "nulles gada" vietā liekot eksistējošā materiāla kritisku izpēti un reorganizēšanu." NSK ir nesaudzīgs spogulis, kas pavērsts pret gadu simteni, kuru mēdz dēvēt par totalitārisma laikmetu. Ir grūti fiksēt atmiņā atsevišķos politiskajos režīmos sakņoto teroru un noziegumus kā "Nekad vairs!" akli atkārtojošā morālā imperatīva pamatu. Cenšoties konkretizēt šīs atmiņas, 20. gadsimta traumu interpretētāji vienlaicīgi tās nošķir no jebkāda veida apceres, kaut arī ir skaidrs, ka tas, kas nebija iecerēts, lai gan uzskatāms par pagātnei piederošu fenomenu, neatkāpsies arī nākotnē. Cenšoties definēt aizgājušā gadsimta būtību, mēs atskārstam, ka ar atmiņām nepietiek, jo grūti aptveramie robi, ko aiz sevis atstājuši traumatiskākie notikumi (kuriem pievērsušies vairāki laikmetīgie filozofi, īpaši franču domātāji, tostarp Žans Fransuā Liotārs, Žerārs Vajcmans (Wajcman) un Alēns Badjū), faktiski nav skaidri formulējami. Ar savu aktīvo citādumu NSK retroprincips sit tieši pa šo vārīgo vietu: konfrontācija ar totalitārisma izpausmēm publikai tiek piedāvāta tiešā, brīžiem biedējoši nomācošā formā, kurā netrūkst baiļu, nemiera un joprojām smeldzošu brūču. Neraugoties uz vispārējo pārliecību par pretējo, ir pilnīgi skaidrs, ka vēstures atkārtošanos ir iespējams novērst domājot, nevis atceroties. "Māksla un totalitārisms viens otru neizslēdz. Totalitāri režīmi apslāpē individuālās revolucionārās mākslinieciskās brīvības ilūziju. LAIBACH KUNST ir princips, kas paredz apzinātu atteikšanos no personiskās gaumes, spriedumiem, pārliecības (..); brīvu depersonalizāciju, brīvprātīgu pievēršanos ideoloģijai, konformistiskā "ultramodernisma" patiesās dabas atsegšanu un konspektēšanu (..)" Laibach, 1982 No angļu valodas tulkojusi Līva Ozola Plašāka informācija par NSK atrodama oficiālajā tīmekļa vietnē: www.nskstate.com | |
| Atgriezties | |
