VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Uzzīmēt kailu muguru – tas ir par maz” Gundega Cēbere Borisa Bērziņa darbu kolekcijas izstāde "Muguras" Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazajā zālē no 24. augusta līdz 23. septembrim | |
 Boriss Bērziņš. Guļošā. 1989 | |
| Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā 2002. gadā kā mākslinieka novēlējums nonāca bagātīgs izcilā gleznotāja un zīmētāja Borisa Bērziņa (1930-2002) radošā mantojuma klāsts, kas sniedz pārliecinošu priekšstatu par viņa ražīgā mūža veikumu. Pirmo ieskatu šajā kolekcijā varēja gūt muzeja sarīkotajā vērienīgajā izstādē "Mantojums" 2003. gada martā, kurā daļa Borisa Bērziņa gleznu un Rasmas Bruzītes skulptūru ekspozīcija bija skatāma muzeja galvenās ēkas Baltajā zālē Krišjāņa Valdemāra ielā, savukārt izstāžu zāles "Arsenāls" plašajās telpās apjomīgā retrospekcijā bija apkopoti aptuveni 300 Borisa Bērziņa darbi - patiesi krāšņs un daudzveidīgs gleznu, zīmējumu, grafiku, uzmetumu un skiču klāsts.
Sākot metodisku mantotās kolekcijas apstrādi un uzskaiti atbilstoši muzeja nosacījumiem, darbi tiek kārtoti, vadoties pēc tematikas un izpildījuma tehnikas. Jāizšķiro un jāsistematizē zīmējumi, skices un uzmetumi, kuru skaits sniedzas vairākos tūkstošos. Vienlaikus ar izvērstu inventarizāciju - uzmērojumiem, aprakstiem un saglabātības novērtējumu -, fotofiksāciju, krājuma sarakstu, kā arī elektroniskās datu bāzes veidošanu tiek domāts par šī krāšņā un daudzveidīgā radošā mantojuma popularizēšanu. Tā dzima iecere regulārām, ikgadējām Borisa Bērziņa darbu izstādēm no novēlējumā saņemtās kolekcijas. Mazās zāles nelielais apjoms ļauj izvēlēties ierobežotu darbu skaitu, kuri piedāvātu ieskatu būtiskākajās tendencēs. Kā jebkuram māksliniekam, Bērziņam ir savas tēmas, ko viņš uzskatījis par svarīgām zīmēt vai gleznot, kurās ieceres atraisās visdabiskāk un aizsāk patstāvīgu dzīvi mākslas darbos, kuri skatītāju uzrunā atklāti, intriģējoši un dziļi. Vērtējot mākslinieka daiļradi pēc pieņemtiem priekšstatiem, gribas teikt, ka ik līnijas vilcienā, jūtīgā ēnojumā un krāsu gammā viņam izdevies saliedēt izteiksmīgu formu plastiku un raksturu un viņš jūtas brīvi un droši jebkurā tehnikā un tēmu risinājumā. Spēcīgi un pārliecinoši Borisam Bērziņam izdodas attēlot glezniecības cienīgus objektus, piemēram, kā to redzam šai izstādei izvēlētajā tēmā "Muguras". Izstādes tēma ar krāšņiem sieviešu figūru, miesas tēlojumiem likās piemērota laikam, kad daba gavilē, viss košos ziedos, reibinošās krāsās, smaržās un saules tvīkumā un mākslas darbi tveras kā ārpus laika pastāvoša vērtība. Boriss Bērziņš par savu darbu daudzkārt izteicies intervijās, profesionālās sarunās vai arī vienkārši garāmejot izmetis pa trāpīgai replikai, arī par sievietes muguru: "Mani interesē it kā vienveidīga mugura, bet dažādās situācijās - pieslējusies pie krēsla, ieģērbta krūšturī, apģērbta. Tā pati muguras forma ir tik dažāda, ka nekad nav garlaicīgi to gleznot. Bez tam pleci, viduklis - forma nekad neatkārtojas. Ne tikai - apaļš, apaļš, apaļš, bet pats apaļums ir dažāds. Tas ir interesantākais un grūtākais. Uzzīmēt kailu muguru - tas ir par maz." Veroties mākslinieka darbos, redzams, ka sižetam patiesībā ir pakārtota nozīme, jo sadzīviskos, pat vienkāršos notikumus Boriss Bērziņš pacēlis līdz filozofiska vispārinājuma līmenim. Meistarīgs zīmējums, formas izjūta, taču vispirmām kārtām sievietes būtības izpratne ir pamatā sieviešu figūru zīmējumiem, un var teikt, ka viņš ir viens no nedaudzajiem māksliniekiem, kas tik pilnīgi atspoguļojis sievietes tēlu visdažādākajās kompozīcijās, ar formu plastiskumu, līniju vijīgo ritmu, gaismēnu laukumu netveramo spēli izsakot pietāti, cieņu, mīlestību sievietes skaistumam un sūtībai. Tie ir it kā vispārināti un tomēr dziļi personiski tēli, kas nes sevī apbrīnojamas vitalitātes, skaistuma un sievišķības ideju. | |
 Boriss Bērziņš. Rīts (Pie upes). 2001. | |
|
Zīmējumos un gleznās galvenais izteiksmības nesējs ir plastiski veidotie figūru silueti un apjomīgo formu un līniju ritmi. Uzmanību saista detaļu tēlojumi, mazie ieskicējumi, kas uzrunā ne tikai paši par sevi, bet to vienreizība un negaidīto vienojumu burvība valdzina un uzdzirkstī asprātīgā aizrautībā. No darbiem vēdī kaut kas vārdos grūti pasakāms, arī dzīvē ne vienmēr tieši uztverams, dažbrīd nekas liels un tomēr svarīgs - kā vēja glāsts saulē satvīkušā upes krastā, ūdens piles pieskāriens vai ķermenim pielipušas lapas smarža. Vai tad to var uzzīmēt? Acīmredzot - jā, un daudz ko citu vēl arī. Šķiet, viss vienkāršais, patiesais, dabiskais ir atradis ceļu uz gleznotāja sirdi. Ne smalkais, līdzsvarotais klasicisms, ne spontānā baroka vai romantisma glezniecība, bet pati īstākā sirsnība un aizkustinošā vienkāršība apkārt virmojošās dzīves piedāvātajos sižetos ir viņam tuva un saprotama. Boriss Bērziņš pēc savas dabas liekas sintezētājs, stabilas pasaules būvētājs, kas ļoti ilgi un uzmanīgi, pētoši atlasījis un izraudzījies būvmateriālu, un tikpat daudz ir vienā paņēmienā gleznotu vai pāris līnijās uzmestu darbu. Kvalitātes ziņā tas neko nemaina - tikpat pabeigti ir ilgstoši gleznotie, kā pāris stundās, vienā rokas kustībā tapušie. Arī šī pabeigtība ir nosacīta - vienas gleznas veidošana ierosina jaunas problēmas, kas tiek risinātas tālāk nākamajā darbā. Un tad atkal seko atgriešanās, iepriekš atrasto vērtību sintezēšana jaunā pakāpē. Liekas, var teikt, ka vairākas gleznas Boriss Bērziņš radījis vienlaicīgi, katrā risinādams kādu tonālo un formas jautājumu. Gadu atstarpe ir radījusi atšķirību izteiksmes līdzekļu izvēlē, tomēr kvalitāte visos darbos būtībā ir vienāda. Krāsa, līnija, daļēji arī apjoms - visi formas elementi ir uzmanības centrā, bet mākslinieks nav vairījies arī no rakstītām piezīmēm, konkrētām norādēm, komentāriem vai arī kāda ķecerīga izteikuma, kas darbiem piešķir īpašu tonalitāti, precizē tēlojumu un pastiprina tās vai citas detaļas nozīmi. | |
| Atgriezties | |
