VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Albērs Markē un laikabiedri Dace Lamberga "Francijas pavasaris" atnesis uz Rīgu Bordo Mākslas muzeja izstādi "Fovisma skats. Franču glezniecība 20. gadsimta sākumā", ievedot pilnasinīgā, gleznieciski atraisītā un piesātinātā krāsu vidē un iepazīstinot ar franču pasaules uztveri, iemīļotiem motīviem un daudzveidīgo ainavu. Kas tad bija fovisms? Manas vizuālās asociācijas ar šo virzienu nostiprinājās 1995. gadā, kad pirmo reizi apmeklēju Parīzes Nacionālo modernās mākslas muzeju. Spilgtā atmiņā palikusi ekspozīcija, kas sākās ar 1905. gadu, ar dzīvespriecīgi gaišām, dzeltenrozā triepienu uzburtām dienvidjūru ainavām, kurās Matisu nevarēja atšķirt no Braka un Derēna. Katrā ziņā Bordo kolekcija šo pieņēmumu pilnībā apgāž, un, kaut arī atlases pamatā kā vienojoša vadlīnija likts fovisms, tā paver plašākus apvāršņus no postimpresionisma, puantilisma līdz atturīgam reālismam. | |
 Albērs Markē. Akts, saukts fovistiskais akts. Audekls, papīrs, eļļa. 73 x 50. 1898 | |
| Fovisms, ekspresīvas krāsainības pilns mākslas virziens, izpaudās Anrī Matisa, Albēra Markē, Žorža Braka, Raula Difī, Kēsa van Dongena, Andrē Derēna, Otona Frīza, Luī Valtā, Morisa Vlaminka un citu mūsdienās mazāk zināmu autoru revolucionārajā opozīcijā pret ierastajām tradīcijām. Jaunos gleznotājus vienoja mācības Daiļo mākslu skolā Parīzē, kā arī Havras mākslas skolā, viņi kļuva par domubiedriem, bet nekad neizveidoja grupu ar noteiktu programmu. Fovisti pieteica sevi sabiedrībai 1905. gadā Rudens salonā, kur vienā zālē kopā izstādītie darbi ar savu "mežonīgo" krāsainību izraisīja skandālu, kāds nebija pieredzēts kopš pirmās impresionistu izstādes 1874. gadā. Kritiķis Luī Voksels šo ekspozīcijas daļu nosauca par "meža zvēru būri" (cage des fauves), un no vārda fauves ar laiku izveidojās virziena nosaukums. Fovisti daudzmaz vienoti darbojās tikai līdz 1907. gadam, bet mūsu izstāde rāda gan agrīnākos, gan turpmākos mākslinieku glezniecības ceļus. Fovistu ietekmju loks iekļauj postimpresionistus Gogēnu, van Gogu un Sezanu, puantilistu Serā, kā arī negaidīti populāro Āfrikas un Āzijas primitīvo mākslu, kas 1907. gadā kļuva par vienu no stimuliem kubisma dzimšanai. Fovisti izcēla mākslinieciskās formas nozīmi, jo, viņuprāt, krāsai un formai piemīt savs patstāvīgs izteiksmes veids, neatkarīgs no dabas paraugiem. Savus radošos uzdevumus tie būtībā veidoja patstāvīgi, bet kā tipiskākos pamatelementus var minēt "nedabiski" spilgtos krāsu salikumus, skičveidīgo triepienu, gaišo kolorītu, melno kontūru un ornamentālo fonu. Tā kā pirmās fovismu "ievadošās" kompozīcijas Markē un Matiss uzgleznoja 19. gadsimta pašās 90. gadu beigās, Rīgā par kolekcijas "pirmo vijoli" izvēlēts Albēra Markē "Akts, saukts fovistiskais akts" (1898) ar darbnīcā stāvošu modeli. Uz vibrējošiem triepieniem klātā sienas fona, ja labi ieskatās, zīmētājā pa kreisi var pazīt Anrī Matisu. Albēra Markē divdesmit darbi veido ekspozīcijas kodolu, jo dzimtās pilsētas mākslas muzejā tieši no dzīvesbiedres Marselas iegādātas patiesi izcilas gleznas un zīmējumi. Pēc rakstura klusi kautrīgo, taču izteikti neatkarīgo Albēru Markē neietekmēja ne publikas gaume, ne sabiedriski pagodinājumi, viņš atdevīgi ļāvās gleznošanas kaislībai. Postimpresionisma posmu atgādina mākslinieka tēva un mātes portrets (1898); arī 1904. gada reālistiskais pašportrets vēl neliecina par jauniem iespaidiem. Būtībā Markē vispār tā īsti nemaz nevar iekļaut tipiskāko "mežoņu" lokā; viņš gleznoja nesalīdzināmi rāmākā kolorītā nekā "ekstrēmais" draugs Anrī Matiss, kuru iepazina 1895. gadā, mācoties simbolista Gistava Moro darbnīcā Parīzes Daiļo mākslu skolā. Pat Markē īstā fovisma posma ainavas "Atrakciju parks Havrā" (ap 1906), "Burbonu krastmala" (1908) un "Neapole. Burukuģis" (1909) izceļas ar harmonisku, pelēcināti bālu kolorītu. Ir dzirdēts nostāsts, ka Markē tik daudz gleznojis ar melno un balto, ka nevarējis atļauties nopirkt citas - dārgās krāsas. Pelēcinātā tonalitāte un melnā kontūra iezīmējas arī 20. gadsimta 30. gadu Francijas ostas pilsētu skatos ("Zirgs Marseļā", 1916), taču ar laiku pieaug krāsainība ("Svētki Sabldolonā", 1933) un ienāk agrāk viņa paletei vispār neraksturīgais zaļais ("Priede Alžīrā", 1932). Bordo iedzimtos vēl pārstāv Žans Gabriels Domergs ("Versaļa saulē", 1915) un vairāk kā kubists pazīstamais Andrē Lots, kurš savdabīgi interpretējis Parīzes Dievmātes katedrāles apsīdas fragmentu (1910). Bordo sakarībā kolekcijā ietverts ekspresionista Oskara Kokoškas pilsētas skats ar sakāpināti risinātu Dievmātes baznīcas barokālo fasādi. 1923. gadā austriešu mākslinieks uzsāka ilgu un grūtu ceļojumu pa Mazāziju un Ziemeļāfriku, kura laikā 1925. gadā iegriezās Bordo un paspēja iemūžināt dažas prestižas celtnes. | |
 Albērs Markē. Luksemburgas dārzs. Audekls, eļļa. 46 x 55. 1902 | |
|
Izstādi bagātina daudzi patiesi izcilu franču gleznotāju darbi, kaut varbūt ne vienmēr tas ir tipiski pazīstamais sniegums. Vienu no slavenākajiem impresionisma pārstāvjiem Ogistu Renuāru sastopam jau mūža novakarē; no 1906. gada mākslinieks dzīvoja Kaņā (Cagnes) pie Vidusjūras, smagi slimoja ar reimatismu un pēdējos dzīves gados bija paralizēts. Lai arī abas nelielās Kaņas ainavas ir gana tālas no vitālo skaistuļu portretiem un aktiem, tomēr svarīgs pats fakts, ka rīdzinieki redz Renuāru oriģinālā. Kā viņa ziedu laiku tematisko sekotāju var uztvert Pjēra Bonāra agrīno gleznu "Melnās zeķes" (1899) ar impresionistu iecienīto modeļa pasniegumu. Tematiski tuvs arī smagnēji robustais "Guļošais akts" (1909-1910), ko gleznojis Rauls Difī, kuru labāk pazīstam ar viegli vibrējošām Vidusjūras ainavām. Vienu no galvenajiem fovisma pamatlicējiem Anrī Matisu pārstāv pieci darbi, kas deponēti no Nacionālā modernās mākslas muzeja Parīzē. Abas nelielās 1898.-1899. gada skices liecina par pirmajiem meklējumiem. Toties Bevilaka portrets (ap 1905) atspoguļo fovismam tipisku sejas vaibstu un krāsu deformāciju. "Jauna spāniete" (1921) un "Sēdoša sieviete" (ap 1925) gleznotas Nicas posmā, kad izzuduši spilgtie krāsu kontrasti un formas ieguvušas "dabiskumu". Ar divpadsmit gleznām pārstāvēts Gistava Moro audzēknis Daiļo mākslu skolā Luī Valtā, kurš likumsakarīgi iespaidojās no fovistiem un 1905. gadā izstādījās kopā ar tiem. Valtā sniegumā apkopoti dažādi stilistiski iespaidi, taču kopumā to nenoliedzami vieno izteikti gleznieciski meklējumi. Kā vienīgā sieviete izstādē pārstāvēta Marī Loransēna, kuras modeļi ar mandeļveida acīm savulaik iespaidoja Jāzepu Grosvaldu un neatstāja vienaldzīgu pat Ģedertu Eliasu. Ilggadējā dzejnieka Apolinēra draudzene, sākotnēji tuva fovistiem, piederēja pie Monmartras Batolavuāras (Bateau-Lavoir) avangardistu loka un gleznoja poētiskas kompozīcijas ar idealizētām sieviešu figūrām. Savdabīgo sievišķību raksturo vēlīnais, 1940. gadā iecienītajā zilpelēkajā gammā ieturētais portrets "Maza meitene ar ģitāru" (līdzīgs reproducēts Kristapa un Ģederta Eliasu monogrāfijā "Franču jaunlaiku glezniecība", 1940). Pēc brāļu domām, katram no ievērojamākiem fovistiem bija sava programma un ieskati par mākslas uzdevumiem, taču viņus vienoja vairāk vai mazāk naidīga noskaņa pret šabloniski tradicionālo, kā arī vēlēšanās radīt jaunu mākslu, atmetot pie malas visas pastāvošās normas. Ar mūsdienu pieredzi, kas gūta, vērojot mākslas attīstības daudzveidīgās stilistiskās izpausmes vesela gadsimta garumā, grūti fovismu uztvert kā izteikti revolucionāru virzienu; drīzāk mēs to varam pieņemt kā cīņu par glezniecības ideālu tiesībām. Bordo Mākslas muzeja kolekcija mums sniedz unikālu iespēju skatīt Latvijā oriģinālā izcilus franču glezniecības paraugus, kas apceļojuši ne tikai Eiropu, bet arī Japānu, Meksiku un ASV. | |
| Atgriezties | |
