VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Holbeins un Anglija Dace Lamberga Rudenī Londonas sarkanos divstāvu autobusu sānus rotāja lielizmēra plakāti ar karaļa Henrija VIII pašpārliecināto bārdaino vaigu - Tate Britain muzejs aicināja uz izstādi "Holbeins Anglijā." Pirms tās iepazinu 17. gadsimta spāņu gleznotāja Velaskesa izstādi Nacionālajā galerijā, un galvā sāka rosīties pārdomas par dažādām pasūtījuma un parādes portreta izpausmēm. Tāds izcils meistars kā Velaskess jebkurā pasūtījumā sniedza augstu raudzi, tomēr ar atšķirīgām niansēm. Vairāk goda viņš nenoliedzami ieguva, gleznojot augstprātīgo Spānijas karali Filipu IV ar tā Habsburgu dinastijai raksturīgo dīvaino apakšlūpu. Taču, kad nestindzināja pietāte pret modeli, mākslinieks ļāvās smalkām krāsu niansēm un atraisītam triepienam - piemēram, mazās infantes Margaritas portretos; tie tapa speciāli Vīnes galmam, lai Leopolds I jau laicīgi iepazītu nākamo sievu. | |
 Hanss Holbeins Jaunākais. Henrijs VIII. Ap 1537 | |
| Izstādē "Holbeins Anglijā" apkopotās 163 gleznas un zīmējumi (no 37 Lielbritānijas, ASV, Austrijas, Francijas, Itālijas, Nīderlandes, Spānijas, Šveices un Vācijas muzejiem un privātkolekcijām) deva patiesi unikālu ieskatu izcilā 16. gadsimta meistara daiļradē, it īpaši reti eksponēto zīmējumu klāstā. Hanss Holbeins Jaunākais laikabiedru portretos izcēla renesanses cilvēka prātu un izglītību, uzsverot ārējo mieru un harmoniju. Viņa izteiksmes veidā nejūt ievērojamu atšķirību starp karali un zinātnieku, angļu augstmani vai vācu tirgotāju. Bet modeļu rāmā cienība nedod arī ne mazāko nojausmu par kaislīgajām intrigām, kas virmoja Henrija VIII galmā un britu zemē.
Augsburgā dzimušais un Bāzelē dzīvojušais vācu gleznotājs Anglijā pirmo reizi ieradās 1526. gadā un palika līdz 1528. gada vasarai. Izstādi ievadīja trīs humānista Roterdamas Erasma portreti, jo, pateicoties viņa ieteikumam, Holbeinu Anglijā laipni uzņēma sers Tomass Mors, lords kanclers un traktāta "Utopija" autors. Sākotnējo iekļaušanos angļu sabiedrībā reprezentē vairāku cienījamu seru portreti. Slavenākais no tiem - "Tomass un Džons Godselvi" (1528, Vecmeistaru gleznu galerija, Drēzdene). Nedaudz statiski, cieši viens otram blakus attēloti pašpārliecinātais, godkārīgais tēvs un melanholiski noskaņotais dēls, karaļa zīmogglabātājs, vēlāk parlamenta loceklis. Reālistiski psiholoģisks tvērums, rūpīgas detaļas, bet bez liekiem sīkumiem, pie viena arī estētiska harmonija un iekšējs cēlums - īpašības, ko angļi Holbeina portretos uztvēra kā klātbūtnes ilūziju. Vēlāk gleznotajā Džona portretā (ap 1532, Karaliskā bibliotēka, Vindzora) radītā jauktā tehnika (krāsainie krītiņi, akvarelis, zīmulis, tinte) uz rozā gruntēta papīra un skaidrā zīmējuma līnija efektīgi kontrastē ar gaišzilā fona graudaino faktūru. Līdzīgs tipāžs ar vērīgu acu skatu, iekšēju nosvērtību un acīmredzamu labklājību raksturo daudzus Holbeina otas radītos jauno vīriešu tēlus. Dīvains fascinējums strāvo no portreta "Dāma ar vāveri un strazdu (Anna Lovela?)" (ap 1527, Nacionālā galerija, Londona). Būtībā ir pilnīgi vienalga, vai sieviete baltajā stūrainajā galvassegā un plecu lakatā ir karaliene vai eskvaira sieva. Tāpat kā brūnā vāvere rokās un strazds uz labā pleca nav tikai atgādinājums par dzimtas ģerboni. Piesaista arī neitrālais zilpelēkais fons ar dabā neatpazīstamiem lapainiem zariem. Varbūt pateicoties īpašajam apgaismojumam, bet mirdzošā baltuma fenomens atstāja tik negaidīti pārsteidzošu efektu. Nekad nebiju redzējusi, ka skatītāji, cenšoties to izpētīt, piebāztu degunu tik tuvu, cik vien iespējams. Otrreiz Holbeins ieradās Anglijā 1532. gadā, bet 1543. gada rudenī mira mēra epidēmijā. Viņš gleznoja gan cienījamus Hanzas tirgoņus, gan ārzemju sūtņus. Taču svarīgākais notikums meistara biogrāfijā saistās ar 1536. gadu, kad viņš kļuva par galma gleznotāju, saņēma algu 30 mārciņas gadā un licenci alus eksportam. No trijiem Henrija VIII portretiem oriģinālā zināma tikai ap 1537. gadu radītā nelielā glezna no Tisena-Bornemisas muzeja (Madride), kurā viņa majestāte cienīgi pozē greznā, dārgakmeņiem rotātā tērpā. Karaļa tēlā apkopota idealizēta renesanses cilvēka īpašību kvintesence: prāts, pašpārliecība, staltums un nosvērtība. Kaut gan īstenībā šim vēsturiskajam personāžam, liekas, vairāk atbilst mākslas vēstures kontekstā amizantā kuriozitāte - Holbeina darbnīcā gleznotais brašulis pilnā augumā (1540-1545, Nacionālais muzejs, Liverpūle). Glaimojošais parādes portrets bez liekas kautrības, atklāti raksturo karaļa neierobežoto varas apziņu, gandrīz vai komisko augstprātību un baudkāri. Lieliskais politiķis Henrijs VIII, alkatīgs kāršu un kauliņu spēlmanis, jaunībā aizrāvās ar medībām, bruņinieku divkaujām un karalisko tenisu. Taču bijis arī izglītots mūziķis un dzejnieks, interesējies par oriģinālām arhitektūras idejām, kas īstenotas Vestminsteras abatijā u. c. nozīmīgās celtnēs. Vēl slavenāks karalis ir sešu laulību dēļ; divas tika veikli anulētas, bet divām sievām vienkārši nocirta galvu. Holbeina laikā valdīja Džeina Seimora, kas ar intrigām panāca otrās sievas Annas Boleinas sodīšanu, kā vienīgā dāvāja kāroto karaļdēlu, bet nomira divas nedēļas pēc dzemdībām. Savā pirmajā galma pasūtījumā Džeinas Seimoras (1436, Mākslas vēstures muzejs, Vīne) bālo seju ar prāvo degunu un sakniebtām lūpām Holbeins gleznojis ar reālistisku tiešamību, bet dārgakmeņu rotas, piedurkņu uzsvērti smalkais rotājums un sarežģītā galvassega piedod kompozīcijai majestātisku stīvumu. Par nākamās sievas meklējumiem liecina Dānijas princeses Kristīnes portrets (1538, Nacionālā galerija, Londona). Holbeins speciāli devās uz Briseli, kur sešpadsmitgadīgā Milānas hercoga atraitne ciemojās pie Habsburgu radiem. Pozēšanai bija atvēlētas tikai trīs stundas, un darbs tika pabeigts Londonā. Stilistiskas izmaiņas iluzora reālisma virzienā jūtamas gan maigajos sejas vaibstos, gan melnā mēteļa kroku apjomībā un fona ēnojumā. Divās miniatūrās iepazīstam ceturto sievu - Klēves Annu (1539, Viktorijas un Alberta muzejs, Londona), ar kuru laulība tika šķirta pēc pusgada, un piekto - Katrīnu Hovardu (1541, Karaliskā kolekcija), sodītu ar nāvi. Tikai protestante Katrīna Pirra pati kļuva par atraitni, taču viņu savukārt nepiedzīvoja Holbeins. 1539. gada Jaungadā gleznotājs karalim uzdāvināja mazā Velsas prinča Edvarda portretu (Nacionālā galerija, Vašingtona), pretī saņemot zelta kausu. Gadu vecajam apaļvaidzim sarkani zeltainais tērps piedod patiesi karalisku cēlumu, kaut gan no tā paša laika zīmējumiem raugās pavisam maigs zīdainis. Izstādē eksponētais plašais zīmējumu klāsts ne tikai apliecināja meistara talantīgo roku, bet arī stāstīja par tiem daudzajiem portretiem, kuri gadsimtu gaitā diemžēl nav saglabājušies. Lai gan Anglijā Holbeinam bija darbnīca, reāli sekotāji neradās, vienīgi daži imitatori, un viņa slava būtībā netika pārspēta. Varenā britu impērija savam galmam vairs neatrada tik augsta līmeņa meistaru. To pierāda Londonas Nacionālā portretu galerija, veidota pēc personību nozīmības, ne mākslas principiem. Blakus izcilām pērlēm tajā ir daudz viduvēju darbu, bet mūsdienu karaļnama portreti, kas ik pa laikam tiek mainīti, pārsteidz ar mākslinieciski bezkaislīgo maznozīmību. Daudzi, protams, iebildīs, kā var aizmirst eleganto angli Tomasu Geinsboro, bet mani dīvainā kārtā vispirms ir piesaistījis 20. gadsimtā jaunatklātais Džordžs Stabss (1724-1806), zirgu un suņu portretu gleznotājs. Pilnīgi necerēti pēc Holbeina radās iespēja apskatīt nelielo izstādi A Celebration, ar kuru Tate Britain atzīmēja Stabsa 200. nāves gadadienu. Meistars kļuva slavens visā Eiropā ar savu traktātu "Zirga anatomija" (1766), ar desmit gadus ilgām, rūpīgām zirga skeleta un muskuļu studijām. Laikabiedri Stabsu dēvēja par zirgu portretistu, kaut gan pašam māksliniekam tas nebūt nepatika. Taču arī mūsdienās viņš guvis ievērību ne tik daudz ar eksotisko dzīvnieku gleznojumiem un pastorālajām ainavām, cik ar fascinējošo spēju atainot zirga ķermeņa skaistumu. Mākslinieks spēja sasniegt ļoti lielu anatomisko precizitāti, tomēr viņa rokrakstā nejūt naturālismu, bet pārliecinošu formas skaidrību kā izcilā modeļa Whistlejacket muskuļu plastikā, spēkā un cēlumā. Raksturīgi, ka gleznu nosaukumos kā pirmais dots zirga un tikai tad jātnieka vārds vai vienkārši piebilde - grūms. Stabss mīlējis gleznot arī angļu medību suņus - gan kustībā, gan, piemēram, veselus piecus ar astēm ritenī pozējot priekš-plānā uz idilliski zaļojošas Linkolnšīras ainavas fona. Mums vairs nav svarīgi, kāds lords šo gleznu pasūtījis, cik izcils bijis žokejs un kādus panākumus guvis zirgs, bet mākslinieka talanta patiesi unikālā savdabība. | |
| Atgriezties | |
