VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| NE-IZSTĀDES Vilnis Vējš Raida Kalniņa personālizstāde "Nelaime ciematā" projektu telpā "Ēdnīca" un Ilvas Kļaviņas personālizstāde "Avots" Korpusu cehā Andrejsalā no 2006. gada 19. decembra līdz 2007. gada 21. janvārim. | |
| Ap gadu miju Laikmetīgās mākslas centrs Andrejsalas izstāžu telpās rādīja savdabīgu diptihu - divu ne vairs jaunu, bet joprojām daudzsološu mākslinieku personālizstādes. Viņus vieno līdzšinēji marginālas pozīcijas latviešu mūsdienu mākslas ainā un tikai.
Kā parasti, kad divi atšķirīgi mākslas notikumi formāli apvienoti vienā (līdzās esošās telpās, vienā laikā, ar kopēju kuratoru un pat līdzīgām "programmiņām"), kritiķiem, pirms ķerties pie kritizēšanas, kā mantra jāskaita atvainošanās vārdi, ka abi mākslinieki ir krasi atšķirīgi, ka to salīdzināšana ir tīrā patvaļība, ka katrs mākslasdarbs ir universs pats sevī, bet mākslinieks - vientuļa sala un tā joprojām. Kaut gan salīdzināšanai nav ne vainas, vismaz ar nosacījumu, ka tā rada jautājumus, nevis ražo atbildes. Turklāt - ko tad Laikmetīgās mākslas centrs domāja, likdams Raida un Ilvas darbus gandrīz blakus? Domāja par mākslu. Tas jārespektē. Laikmetīgās mākslas centra pirmā lēdija, kuratore Solvita Krese, kura intervējusi abus māksliniekus (skatīt abu izstāžu bukletus, kas bez maksas bija pieejami izstāžu telpās), liek saprast, ka Raida un Ilvas māksla būtu ierindojama īpašā non-painting jeb ne-glezniecības kategorijā. Kas tā tāda, neizdevās uzzināt, jo no interneta meklētājiem, ievadot šādu vārdu salikumu, izlēca tikai ziņa par kāda pensionāru grupējuma aktivitātēm Bavārijā. Negatīvā definīcija uzsver gan programmatisku nepakļaušanos konvencijai par glezniecības robežām, gan atkarību no tās. Intervijās šī vienlaicīgā atgrūšanās un tiekšanās pēc kaut kāda "līguma" ar tradicionālo glezniecības praksi izpaužas kā neapzināts (Kalniņam) vai diezgan rafinēts (Kļaviņai) pretuzbrukums iespējamām interpretācijām, pirms tās vēl parādījušās. Darbos viss ir citādi. Raida Kalniņa līdzšinējā darbība ir galēji savrupa - viņa zīmējumi (kas pēdējo reizi publikai bija redzami izstādē "Pornogrāfija", 2004) ir principiāli neizstādāmi. Tapuši kā spontāni vīziju pieraksti, tie nepakļaujas ne izstādes, ne reprodukciju albuma, ne kādam citam publiskam formātam. To organiskā dzīves telpa varētu būt kāda mape autora plauktā, kas atverama tikai tuvāko draugu salidojumā, bet ne izstāžu zālē, pat ne tādā ne-zālē kā Andrejsalā. Te ir "Nelaimes ciematā" galvenā problēma - gleznojumos, kuri izpildīti autortehnikā (kas ļoti līdzīga guašai) un kuri, iespējams, radīti speciāli publiskai izstādīšanai, lielā mērā zudusi spontanitāte, nepastarpinātā saite starp iztēles ainu un tās atveidu uz papīra. Lielāki formāti, otas un krāsu izmantojums rada autoram tehniskas grūtības, kuru pārvarēšanā par daudz apdoma un piepūles. Ne velti zīmējumi, kas redzami bukletā, bet ne izstādē, šķiet pārliecinošāki. Tomēr pavērsiens uz glezniecību - kaut arī ne-glezniecību - iezīmē arī jaunu perspektīvu, kas, konsekventi attīstīta, nākotnē sola papildu dimensiju autora specifiskajai humora izjūtai. Iedīgļi jo koši saskatāmi minimālistiskajā glezniņā, kurā blāvi zaļu zāli aprij netīri pelēki dūmu mutuļi. Par Raida Kalniņa darbu sižetiem un tēlveides principiem runāts visvairāk - par tiem izteicies gan viņš pats, gan Stella Pelše laikrakstā "Diena". Personāži - dedzinātājas, asinskāri sirmgalvji, atdzīvojušies miroņi, rēgi ar suņu galvaskausiem līdzīgām sejām - ir tiešām šausmīgi un nepārspējami smieklīgi reizē. Var, protams, meklēt paralēles ar ekspresionistu daiļradi, šausmu filmām, komiksu estētiku, tomēr tās gribētos uzskatīt par nepieciešamām, bet ne pietiekamām alūzijām darbu pilnvērtīgai uztverei. Diez vai, piemēram, Bēkons, triepjot savus audeklus, ir tik sirsnīgi uzjautrinājies, kā to liekas esam darījis Raids. Padegs, zīmējot mazu melnu zārciņu, - varbūt. Kalniņš šķiet dziļi tautisks mākslinieks. Asociāciju ķēde ved folkloras, īpaši bērnu folkloras - šausmu stāstu virzienā, kurā integrēti arī skolā mācītie nacionālās literatūras un TV skatītie mākslas kino paraugi. "Straumēnu" piesaukšana kāda darba nosaukumā ir simptomātiska. Plus apzināta ironija, izvēloties gleznojumiem lietotus rāmīšus un vienam pat tumšsarkanus aizkariņus. Bet tas viss - oriģinālā, tikai autora iztēlei pieejamā aranžējumā, kas priecē visvairāk. Ilvas Kļaviņas darbus ir grūti iedomāties neizstādītus, tomēr vārds "izstāde" to kopumam šķiet svešs. Drīzāk instalācija konkrētai telpai, projekts, kurā medijam (glezniecībai) ir pakārtota nozīme. Darbu pamatā ir pāris veiksmīgu, tiešām jaudīgu motīvu - radiatori, baterijas ar plus un mīnus zīmēm. Bet to "ietulkošana" citā, jūtīgākā, emocijām drošākā telpā" (Māra Traumane, no izstādes bukleta) uztverama tikai kā iespējamība. Lielo, vienmuļo laukumu kārtojums uz milzīga izmēra audekliem svārstās starp pārdomātām kompozīcijām un nejaušiem salikumiem. Virsmas apdare - starp apdzīvotu klājumu un tehnisku krāsojumu. Krāsu risinājums, apjomu modelējums, līnijas izmantojums tāpat ir vidū - starp "ir" un "nav". Kopumā rodas nevis spriegums starp gleznieciskiem un antigleznieciskiem izteiksmes līdzekļiem, bet kompromiss starp tiem. Verbālā atruna, ka "tā jau arī tas bija domāts" (no mākslinieces izteikumiem bukletā), protams, der visām mucām par tapu. Tādēļ auglīgāk varbūt izstādi skatīt caur citu šķautni - kā mākslai vispār un glezniecībai jo īpaši paralēlas vizuālās kultūras reprezentāciju. Nav noslēpums, ka Ilva piederīga radošu personību lokam, kurā pazīstama ar pseidonīmu Rūķis. Te cieņā ir komunikācija, nevis personība, atvērtība, nevis viedoklis, radošums, nevis talants, stils, nevis meistarība, alternatīva, nevis opozīcija. Interneta dienasgrāmatas, virtuālas kopienas, tīmeklī klīstošas bildītes un videofaili ir pikseļu paaudzes vizuālās pieredzes bāze, un nav brīnums, ka tā rod ceļu arī uz izstāžu zālēm. Līdzīgi domājošie var būt pat aizkustināti līdz asarām. Protams, tas nav ne labi, ne slikti. Tas ir kaut kā. | |
| Atgriezties | |
