VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| EurHope 1153 Andris Brinkmanis Laikmetīgā māksla no Bosfora līča jeb Turcijas izjūta Laikmetīgās mākslas centrs Villa Manin, 2006. gada 29. oktobris-2007. gada 25. februāris Kuratori - Frančesko Bonami un Sāra Kozuliča Kanaruto (Sarah Cosulich Cannarutto) | |
 Laikmetīgās mākslas centrs Villa manin | |
| Apmēram pirms gada izstādes Instant Europe ietvaros Villa Manin bija eksponēti Eiropas Savienības (ES) jauno dalībvalstu mākslinieku darbi. Šoreiz kuratori "turpinājuši ceļojumu" ES kontekstā vēl joprojām ļoti "strīdīgās" un eksotiskās potenciālās dalībvalsts Turcijas virzienā.
Izstādes nosaukums ir kārtējā simboliskā vārdu spēle - Eiropas cerības, Eiropa, kā arī skaitlis 1153, kas formāli ir attālums no Triestes līdz Stambulas ostai, izteikts jūras jūdzēs, taču, kā vēsta katalogs, var tikt uzlūkots arī kā nosacīta "distance starp Rietumiem un Austrumiem" (pavisam nesen kā Austrumi - tiesa gan, Austrumeiropa - tika uzlūkotas arī Baltijas valstis). Ekspozīcija tomēr nav drosmīgs kuratoru politiskās vai sociālās pārliecības (par vai pret iestāšanos ES) pieteikums vai neatkarīgi izstrādāta ideja, jo iekļaujas visā Friuli-Venēcijas Džūlijas (Friuli-Venezia Giulia) reģionā notiekošā daudz plašākā vēsturiskā projekta "Turki Eiropā" programmā un piedāvā nevis kādu viedokli, bet tikai ieskatu šī reģiona laikmetīgajās kultūras norisēs. Skate "atrāda" Bosfora līča teritorijas mākslinieku foto un video darbus, īpaši nepaskaidrojot, vai tieši šīs tehnikas būtu reģiona māksliniekiem raksturīgākās (kā, piemēram, gadījumā ar Igaunijas videomākslu, kas pretendē uz "nacionālās tehnikas" statusu). Kaut arī, atskatoties uz iepriekš notikušajām grupu izstādēm, līdzīga formāta darbu eksponēšana būtu uzlūkojama par savveida Villa Manin rokrakstu. Iztirzājot pašu skates koncepciju, kļūst arvien sarežģītāk atbildēt uz jautājumu, vai ģeogrāfiskais uzstādījums un nosacītais eirooptimisms, kaut arī bieži izmantots par ekspozīciju izveides "skeletu", joprojām spēj būt korekts līdzeklis, lai kaut nedaudz objektīvi atainotu mūsdienu globalizētās pasaules vai kādas teritorijas kultūras norises, un vai, to izmantojot, maz var izvairīties no stereotipiska galarezultāta. Vai iespējams neieslīgt kārtējā retorikā un populismā, risinot izstādes konceptu no šādām izejas pozīcijām? Neapšaubāmi, līdzīga uzdrīkstēšanās ir laba pārbaude ikviena kuratora spējai saskatīt un atrast darbus, kas attaisnos šādu izvēli. Arī minētajā skatē atbildes mēģina sniegt gan izstādītie foto un video darbi, gan kataloga dažādie teksti, taču, tieši pateicoties atsevišķu mākslinieku (galvenokārt videomākslinieku) veikumam, tā līdzīgu ekspozīciju vidū tomēr uzskatāma par patīkamu izņēmumu. Domājot par skates formu, traucēja pēdējo piecu gadu laikā dzimušais "jauno izstāžu standarts", saskaņā ar kuru - līdzīgi kā lietojot terminu "eiroremonts" - nu jau varētu runāt par "eiroizstādēm". Tās parasti ir perfekti iekārtotas vidēji labas vai labas kvalitātes mākslas darbu skates, kurās "eiropeiski" politkorektā veidā apkopoti kādai ģeogrāfiskai vai kā citādi ierobežotai realitātei aktuālie problēmjautājumi ES kontekstā. Villa Manin kuratori šajā ziņā jau izstrādājuši savu stilu, kas ir pedantisks, atturīgs, pat svinīgs, taču kopumā joprojām pieņemams, jo ikreiz citu formālo eksponātu vidū ļauj atrast arī kādu patiesi iedvesmojošu mākslas darbu, turklāt mākslas centrs ar Eiropas tematiku saistītas izstādes rīko salīdzinoši reti. Izstaigājot visu ekspozīciju, vienīgais traucējošais faktors joprojām paliek tās nosaukums. Nekļūst skaidrs, vai izvēlēto problēmu loks ir tiešām šim reģionam raksturīgākais un aktuālākais. Vai arī šādi konkrēto vidi, proti, Austrumus (gan Austrumeiropas bloku, gan Vidējos un Tuvos Austrumus) redz rietumeiropieši? Vai tiešām Turcijā visi sirgst ar identitātes krīzi un gaida iestāšanos ES un bezpajumtnieki ceļa malā kļūst īpaši, tāpēc ka minētais ceļš savieno Eiropu un Āziju? Vai patiesi Eiropa un Rietumu demokrātijas izpratne ir labākais risinājums, vai arī tāda ir pašu izstādes veidotāju vai izvēlēto mākslinieku nemainīga pārliecība? Vai tiešām šoreiz vismaz formāli izstādes nosaukumā nevarēja iztikt bez "eiro"? Un, beidzot, kāpēc tik reti vai gandrīz nekad neizdodas redzēt kāda eiroskeptiķa darbus? Piekrītu pārliecībai, ka labu mākslas darbu politiskā un sociālā konteksta slānis, gadsimtos devalvējoties, pilnībā zaudē savu nozīmi un, ja nu tomēr saglabājas, tad vēlāk vienīgi spēj piešķirt papildu vērtību arī bez šīs informācijas uztveramajam darbam. Šīs izstādes gadījumā izvēlētā koncepcija uzskatāmi disonēja ar skatē redzamajiem darbiem, un to izlīdzināt ļoti tendenciozi mēģināja pievienotie apraksti, kas biogrāfisku datu vietā visai virspusēji "skaidroja" katra mākslinieka veikumu. Tomēr tas nespēja ietekmēt vai transformēt universālos vēstījumus, kas bija iekodēti labākajos darbos. Izstāde izpildīja kādu ļoti svarīgu funkciju - dāvāja to, ko varētu nodēvēt par Turcijas jeb Bosfora līča izjūtu, kā arī ļāva fantāzijai patīkami "aizpeldēt" gan vizuāli, gan emocionāli vēl neapgūtās teritorijās. Tieši alternatīvais redzespunkts un īpatnējā estētika - līdzīgi kā pēc Āzijas kinorežisoru filmu noskatīšanās - atstāja patīkamu pēcgaršu. | |
 Osmans Bockurts. No sērijas "Demokrātijas zīmes/ Vēlētāju portreti" | |
|
Kā spilgtākos gribas minēt Fikreta Ataja (Fikret Atay) video, it īpaši skaudro Tinica, kurā jauns puisis saulrietā uz blokmāju fona izpilda komisku bungu solo, par savu instrumentu izmantojot dažādas vecas kannas. Tas atsauca atmiņā Imantas, Ziepniekkalna vai Zolitūdes jauno māju rajonus ar visu izolēto pasaulīti un tiem dažiem, kuri aiz tās tomēr mēģina saskatīt kādu tālāku horizontu. Vizuāli iedarbīgas un patīkami simboliski distancētas šķita Osmana Bockurta (Osman Bozkurt) fotogrāfijas no sērijas "Demokrātijas zīmes/ Vēlētāju portreti" (Marks of democracy/ Portraits of the voters, 2002), kurās atainoti ar tinti notriepti "pirkstiņi". Šāda drošības metode savulaik esot izmantota, lai cilvēki vēlēšanās balsotu tikai vienu reizi. Prieks, ka šoreiz māksliniekam bija izdevies distancēties maksimāli tālu no šauri vietēja konteksta, piedāvājot universāli saprotamu metaforu, kuras oficiālais "tulkojums" padarīja darbu vēl simpātiskāku. Iespaidīga šķita arī Frankfurtē dzīvojošā turku izcelsmes mākslinieka Nasana Tura (Nasan Tur) fotogrāfiju sērija "Rokas" (Arms, 2006), kurās atainotās gaisā paceltās politiķu rokas bija spilgta varas tēmas alegorija. Sarežģītu simbolu un sirreālu vīziju piesātinātas ir Kipras pilsētā Nikozijā (kas sadalīta starp grieķiem un turkiem) dzīvojošā modes un video mākslinieka Huseina Halajana (Husseyn Chalayan) filmas, kas pārsteidz ar dīvaino tēlainību un spēcīgo, neizskaidrojamo nolemtības izjūtu, kuru tās atstāj. Digitālā vidē strādājot un izmantojot otomaņu mākslas simbolus, ideju par laika nemitīgo ritumu, videospēļu estētiku un plašās 3D animācijas iespējas, neparastu darbu ("Ēnu mašīna" / Shadow machine, 2006) radījis starp Londonu un Stambulu dzīvojošais autors Haluks Akakče (Haluk Akakçe). Kā otro negaidītāko pārdzīvojumu gribas izcelt Emera Alī Kazmas (Őmer Ali Kazma) video "Tas, kas paliek" (What remains, 2003), kurā, remiksējot jau gatavu TV materiālu, tapis fenomenāli spokains stāsts. Tajā iztirzāts tāds mākslas pasaulē reti atspoguļots mūsdienu realitātes fenomens kā futbols. Atceroties visā Itālijā valdošo eiforiju pēc valsts izlases uzvaras pasaules futbola čempionātā un regulāros dzertiņus Rīgā pēc ikvienas mūsu hokeja vienības spēles, nākas atzīt, ka sporta fenomens, par spīti visam tā masveidīgumam, joprojām ir mākslas vidē nožēlojami maz pētīts sociālais "brīnums". Minētajā videodarbā iemūžināti 2000. gadā UEFA kausu un UEFA superkausu izcīnījušie Turcijas nacionālie varoņi, Stambulas kluba Galatasaray SK futbolisti. Parādīta viņu ikdiena, pārbraucieni, treniņi, spēles utt. Šīs ainas savukārt mijas ar komandas fanu un to kaislību dokumentāciju, kas reizēm robežojas ar plānprātību, liekot savas komandas vārdā iesaistīties ielu cīņās vai labākajā gadījumā izkliegt sausu rīkli un sabeigt aknas, regulāri atzīmējot vai nu zaudējumus, vai uzvaras. Kinorežisors Žans Liks Godārs savulaik apgalvojis, ka labs režisors spēj uzņemt lielisku filmu par jebkuru tēmu, arī par futbolu. Šoreiz radās iespēja rast tam apstiprinājumu laikmetīgās mākslas darba formātā. Izstādē apskatāmi arī Gilsinas Karamustafas (Gülsün Karamustafa), Bashira Borlakova (Bashir Borlakov), Banu Dženetoglu (Banu Cennetoglu), Indži Evineras (Inci Eviner), Ahmeta Eita (Ahmet Öğűt) un Osmana Bingela (Osman Bingől) foto, Esras Ersena (Esra Ersen), Hatidžes Gilerjizas (Hatice Güleryüz), Sefera Memišoglu (Sefer Memişoglu) un Erkana Ecgena (Erkan Özgen) video, kā arī Dževdeta Ereka (Cevdet Erek) izstādei īpaši radītā skaņas instalācija. Villa Manin kompleksa mākslinieciskais direktors un izstādes veidotājs Frančesko Bonami kataloga tekstā raksta: "Organizējot šo darbu skati, Villa Manin Laikmetīgās mākslas centrs turpina savu ceļojumu, šķērsojot dažādas laikmetīgo ekspresiju realitātes un mēģinot nevis atbildēt uz jautājumu, par ko ir kļuvusi šodienas māksla, bet gan ar mākslas palīdzību iezīmēt, uz kurieni virzās mūsu sabiedrība (arī Palazzo Grassi pirmā izstāde pēc rekonstrukcijas uzdeva līdzīgu jautājumu - "Uz kurieni mēs dodamies?" (Where are we going?))." Retorisks jautājums, kas, ņemot vērā potenciālo Turcijas iestāšanos Eiropā un eiropiešu bailes no šīs milzu kultūras, joprojām ir ļoti aktuāls un gan jau turpmāk vēl tiks uzdots ne vienu reizi vien. Arvien pieaugošā uzmanība, kas nesenās pāvesta Benedikta XVI vizītes, kā arī ES dažādo intrigu sakarā tiek pievērsta Turcijai, nerada šaubas, ka līdzīgas izstādes ar labākiem vai sliktākiem darbiem tuvākajos gados varēsim skatīt visai regulāri. Tieši tāpēc šī skate kalpos par lielisku atskaites punktu, lai nākamreiz varētu jau objektīvāk izvērtēt mākslu no reģiona, kas kādu brīdi vēl noteikti atradīsies arī mākslas tirgus interešu degpunktā. Pēc EurHope apmeklējuma noteikti centīšos nepalaist garām kosmopolītiskās Stambulas biennāles nākamo izlaidumu. | |
| Atgriezties | |
