VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Vispirms aiziet pensijā, tad sākt darboties”* Alise Tīfentāle Gluži kā savulaik populāro šlāgerdziedāšanas šovu sērija "Dziesma manai paaudzei" patlaban apgriezienus uzņem naivās mākslas popularitāte. Cienījams un nopietns mākslas zinātnieka Aivara Leiša sastādīts albums "Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā" ("Neputns", 2005), Naivās mākslas muzejs (Andrejosta, 2006. gada vasara) un vērienīga izstāde "Naivā Latvija" (2006. gada 13. decembris-2007. gada 21. janvāris, organizēja biedrība "Raktuve" sadarbībā ar kultūras un mākslas projektu "Noass"). Kuratori Aivars Leitis un Inese Baranovska un izstādes iekārtotājs mākslinieks Andris Vītoliņš bija piepildījuši Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zāli "Arsenāls", radot ticamu ilūziju par paralēlu, līdz šim neredzētu pasauli. Nav nejaušība, ka izstāde notika tieši šajā laikā - tai bija jāizaudzina savs skatītājs un jāsagaida pieprasījums. Ko tad tur skatītājs meklē un ko atrod? | |
 Skats no ekspozīcijas | |
| Divas Latvijas mēģina saprasties
Izstādē redzamās naivās mākslas autori ir lielākoties vecākās paaudzes cilvēki, kuri pēc aktīvo darba gaitu pārtraukšanas savu radošo enerģiju ieguldījuši dīvainā hobijā - gleznošanā, zīmēšanā, tēlniecībā. Slēptas un maskētas erotiskās fantāzijas, reliģiozi mistiskas tendences, pārciestu fizisku un garīgu traumu pašterapija, pāri malām plūstoša veselīga humora izjūta - visdažādākie motīvi atrodami "Naivajā Latvijā", kur, šķiet, dzīve rit paralēli tai "Pārgudrajai Latvijai", kurā sevi dzīvojam redz visi mākslas profesionāļi un lielākā daļa izstādes skatītāju. Ar ko šīs divas Latvijas atšķiras? Manuprāt, mūsdienās neviens tā īsti naivs nemaz nevar būt, lai cik apzināti noslēgtos no apkārtējās pasaules. Tas jūtams arī naivajos darbos - daļa no autoriem mācījušies šo to no mākslām profesionāļu vadītās studijās vai individuāli, pētījuši reprodukcijas mākslas grāmatās, bijuši muzejos, skatījušies TV, šķirstījuši laikrakstus un žurnālus. Pirmā smalko aprindu jūsma par naivistiem saistāma ar 20. gs. sākumu, kad akadēmiskās tradīcijas sašūpoja dažādu eksotisko tautu māksla un amatniecība (ko rietumeiropieši augstprātīgi nodēvēja par primitīvu), garīgi slimo daiļrade un bērnu zīmējumi (par autsaideru un naivistu mākslu, Žanu Dibifē u.c. jau bijušas vairākas publikācijas "Studijas" lappusēs; par ceļvedi šajā tēmā uzskatāms arī Aivara Leiša ievads grāmatai "Tīrradņi"). Kā skatītājiem skaidro Aivars Leitis, "termins "naivists" parādījās 19. gs. vidū. Savukārt tā popularizēšanā pie vainas bijis Pikaso. Viņš apskatījis Anrī Ruso gleznas un teicis: tu nu gan esi naivs, ka tās bildes nepārdod!" Jāņem vērā, ka tolaik nošķirtība un autsaiderisms arī varbūt bija iespējami vispilnīgākajā šo vārdu nozīmē, šodien šos jēdzienus varam lietot vien relatīvi. Bet nenoliedzami "Naivajā Latvijā" atšķirībā no "Pārgudrās Latvijas" tiek izmantoti citi atskaites punkti, dzīvesstila aksesuāri un jēdzieni (iespējamie kultūras pretstatu pāri - šlāgeris pret operu, pagātnes mitoloģizēšana pret daudzsološās nākotnes kultu, tradicionālais pret laikmetīgo, sentiments pret labu gaumi, pašmācība pret profesionālismu, ekspertu viedokli un autoritāšu citēšanu utt.). Jāpatur prātā arī ekonomiskās un sociālās atšķirības - izstādes autori lielākoties nepārstāv ekonomiski veiksmīgo, sociāli nodrošināto, akadēmiski izglītoto un modernus finanšu instrumentus lietojošo sabiedrības daļu, kurā vismaz teorētiski būtu ietilpināmi šodienas mākslinieki un mākslas patērētāji, arī "Arsenāla" mērķauditorija. Tātad "Naivās Latvijas" naivums daudz vairāk būtu attiecināms uz darbu autoru personībām un viņu vēlmēm pēc pašizpausmes, nevis pašiem darbiem, no kuriem liela daļa vizuāli visai grūti atšķirama no vienas otras galerijas piedāvājuma. Tāpēc varbūt mazliet mulsina lišķīgā jūsma profesionāļu aprindās - "Ak, cik brīnumaini", "Tā tik ir manta" utt. -, kas izskan, ar augstprātīgu vēlību noraugoties uz "Naivās Latvijas" pārstāvju darbiem vai kolekcionējot Kārļa Lūša miniatūrās koka figūriņas. Pieļauju, ka autoriem tāda vēlība nemaz nav vajadzīga, jo viņiem ir skaidrs mākslas pastāvēšanas mērķis un virsuzdevums - radīt "kaut ko skaistu", dokumentēt un saglabāt mūžībai savu personisko dzīvesstāstu mākslas tēlos, ar vizuāliem izteiksmes līdzekļiem asprātīgi vai ironiski komentēt sociālos procesus. Atšķirībā no "Pārgudrās Latvijas" pārstāvjiem, kas no mākslas sagaida arvien jaunus pārsteigumus, provokācijas, intelektuālus uzdevumus un šodienīgu izklaidi. Varētu secināt, ka adekvāta komunikācija starp abām Latvijām nemaz nav iespējama, jo naivā puse ir pašpietiekama, intīma, nav vērsta uz patērētāju un neko negaida no skatītāja, bet pārgudrā puse no mākslas sagaida pavisam ko citu. Taču skatītāju interese pierāda pretējo - teorētiskās atšķirības tiek pārvarētas vienā acumirklī, un laikmetīgās pārgudrības čaula nebūt netraucē aplūkot neprofesionālo mākslinieku reizēm bezrūpīgos, reizēm izmisīgos centienus vizualizēt savu pieredzi un atziņas. Klusā revolūcija Naivistu māksla ietver radošo darbību, ko veic persona bez izglītības un informācijas par attiecīgo darbības nozari un atrodas ārmalnieka jeb autsaidera statusā (galvenokārt par tādiem tiek uzskatīti bērni, garīgi slimie, vienkārši asociāli indivīdi, mākslas autodidakti u.c. ne-normālie profesionālās mākslas kontekstā). Par ārmalnieka statusu vēl var strīdēties - kurš gan no mums tāds nav savā ziņā. Savukārt informācijas vakuumu gan būtu grūti pierādīt. Autori ļoti bieži centušies atdarināt kaut ko redzētu, vairāki ir dažādu mākslas studiju dalībnieki, tas nozīmē, ka vismaz teorētiski viņiem būtu jābūt iepazīstinātiem ar glezniecības tehnikām. Kopš mākslas - it īpaši glezniecības - mērķis nav radīt otogrāfisku realitātes kopiju vai vispār attēlot ko reālu, par atšķirības zīmi var kalpot vien formāli kritēriji, piemēram, profesionālā izglītība, kuras trūkums tad arī šodien uzskatāms par naivista definīcijas stūrakmeni. Profesionālajā mākslā līdzīgi kā profesionālajā karadienestā iesaukti netiek visi, bet gan aicināti izredzētie. Tie, kuri dažādu iemeslu dēļ nav atbilduši kareivja standartam, teorētiski var mēģināt kļūt par policistiem vai zemessargiem vai izvēlēties daudz prozaiskāku profesiju un savu kādreizējo aicinājumu atcerēties vien hobija līmenī (piemēram, brīvajā laikā kļūstot par kaislīgiem medniekiem). | |
 Skats no ekspozīcijas | |
|
Tā arī sanācis ar daudziem Aivara Leiša atrastajiem tīrradņiem, kuru biogrāfijās atkārtojas motīvs par dzīves prozu, kas piespiedusi novērsties no aicinājuma īstenošanas profesionāli, bet nav traucējusi ķerties pie mākslas ieročiem, par spīti neprasmei un zināšanu trūkumam. ("Naivs tur nav nekas," saka Aivars Leitis. "Kad ieskatās, izrādās, ka emocijas un viss pārējais, kas tur attēlots, ir vēl patiesāks un tuvāks dzīvei, un tas, ka autors nav apguvis pareizas glezniecības prasmes, neko nenozīmē.") Pieņemsim, ka tā ir tāda klusa, neorganizēta, individuāla revolūcija pret pastāvošo iekārtu, kurā gleznošana tiek uzskatīta par cienījamu nodarbošanos tikai tam, kas var uzrādīt atbilstošu izglītības sertifikātu. Maza, nekaitīga, bet noturīga sacelšanās pret iekārtu, kas autoritatīvi norāda, kurš no mums ir īsts mākslinieks un kurš nav. Kaut gan radošais impulss piemīt ikvienam. Tepat Latvijā vēl pirms pārsimts gadiem vai katrs zemnieks bija savā ziņā mākslinieks - katrs pats savu cimdu, karotes un vārtu krampīša dizainers, sava nama arhitekts un sava bišu stropa stilists. Izstāde "Naivā Latvija" bija atgādinājums par šīm saknēm - realitātē funkcionējošajā pārgudrajā sabiedrībā pastāv darba dalīšana. Cimdi jāpasūta profesionālam "tautas daiļamata meistaram", glezna jāpērk mākslas galerijā, auto jāremontē licencētā autoservisā utt., citādi sistēma sabruks. Fascinējošais un nezināmais Citur pasaulē naivā māksla aizņem savu segmentu mākslas tirgū, daudzās valstīs darbojas galerijas un muzeji, kas veltīti tikai šim fenomenam. Skatītāji un pircēji tiek ieinteresēti ar dažādiem formulējumiem un autoru neparastajiem dzīvesstāstiem, tiek piedāvāta "vizionāru", "intuitīvistu", "primitīvo", "naivo" u. tml. autoru māksla. Ņujorkā Amerikas tautas mākslas muzejs (American Folk Art Museum) katru gadu rīko "Autsaideru mākslas nedēļu" (2007. gadā tā notika no 23. līdz 28. janvārim). Vienlaikus notiek arī autsaideru mākslas tirgus (Outsider Art Fair, no 2007. gada 6. līdz 28. janvārim), kurā piedalās vairāk nekā 30 galerijas (galerija Yukiko Koide Presents, Tokija; Galerie Atelier erenplaats, Roterdama; Galerie Lange, Zīgburga u.c.). Definīcijas un formulējumi atšķiras (sk. arī nodaļu "Strīdi ar terminoloģiju un vēsture" Aivara Leiša grāmatas "Tīrradņi" 10. lpp), un ne vienmēr skatītājam ir skaidrs, uz ko viņš lūkojas - vai tā ir naivā, primitīvā, tautas māksla, vienkārši neveikls, neprasmīgs smērējums vai vēl kas cits? Tā arēja gadīties arī "Arsenālā" - daļa darbu, šķiet, citā kontekstā būtu pieskaitāmi vienkārši amatniecībai vai tautas mākslai. Vēl citi pavisam normāli eksistē "īstās" mākslas apritē. Pie naivās mākslas mantojuma pieskaitīta arī ceļojoša daiļkrāsotāja izrotāta pūralāde un veikala izkārtne no 9. gs. beigām (bet, ja ķeramies pie izkārtnēm, tad netaisnīgi ir ignorēt tos neskaitāmos brīnumus, kurus var ieraudzīt Rīgas nomaļu un mazpilsētu veikaliņu skatlogos u.tml.!). Par naivistu tiek dēvēts Kārlis Ludvigs Zēbode, un tas liek jautāt: kāpēc tad, piemēram, naivistiem nepiepulcina filosofijas doktoru Johanu Kristofu Broci (1742-1823), kurš neprofesionāli, bet centīgi dokumentēja laucinieku un pilsētnieku tērpus, arhitektūru un sadzīvi tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā? Un vai maz var iedomāties lielāku autsaideru Latvijas mākslā par Ādolfu Zārdiņu (kura darbu gan ekspozīcijā nebija)? Toties naivistu vidū ieraugāms Alberts Silzemnieks, kas "varētu būt pieskaitāms pie jaunās lietišķības, viens no Mūksalas mākslinieku biedrības dibinātājiem"(Aivars Leitis), kā arī Modris Sapuns, kas regulāri piedalās Talsu mākslinieku grupas izstādēs. Izstādē netrūka arī gleznu, kuru motīvi - parafrāze par klasiskiem glezniecības darbiem. Pēc kuratoru sacītā var secināt, ka šāda atdarināšana tomēr nav tas īstākais naivisms. "Robeža starp naivismu un diletantismu ir ļoti šaura", teica izstādes kuratore Inese Baranovska. Otrs kurators Aivars Leitis turpināja: "Diletants cenšas atdarināt paraugus, naivisti - no redzētā paņemt kaut ko sev vajadzīgu, savam emocionālajam stāvoklim atbilstošu un izmantot pēc saviem ieskatiem." Acīmredzot atdarināšanas un izmantošanas nošķiršana ir pietiekami subjektīvs process, un skatītājam nākas vien uzticēties izstādes veidotāju autoritatīvajai izvēlei. Reizēm var būt grūti orientēties kritērijos, kas noteikuši tā vai cita darba piederību pie fascinējošās naivās mākslas, taču vēl grūtāk ir formulēt, ar ko tad "Naivā Latvija" apbūra pārgudro skatītāju. Aivars Leitis kā galvenās unikālās īpašības, kas piemīt naivajai mākslai, min sirsnīgumu un patiesumu (lai ko tas nozīmētu). Ņemot vērā daudzu darbu tematiku (populāru klasiskās glezniecības paraugu kopijas vai parafrāzes, ziedu kompozīcijas, tradicionālas ainavas, dzīvnieki u.c.), šo sirsnīgumu varam interpretēt kā beidzot leģitimētu jūsmošanu par visu banālo. Tas, protams, nav nekas nosodāms - cik tad ilgi cilvēks var izlikties, ka domā tikai svešvārdos un patiesi mīl vienīgi visu riebīgo, neglīto un vardarbīgo. Laikmetīgā māksla neapmierina pārgudrā skatītāja ilgas pēc kaut kā skaista, mīlīga un cilvēcīga, un te nu ir lielisks produkts, kas šo tukšo nišu aizpilda. Skatītājs var priecēt acis un justies nedaudz pārāks - pasmaidīt un pakomentēt, nebaidoties būt nekompetents, turklāt šo acu priecēšanu var ierakstīt kultūras pasākumu sarakstā, jo izstāde taču notika Latvijas prestižākajā mākslas templī. Līdz ar to naivistu māksla top piepulcināta pārējiem vispāratzītajiem mākslas veidiem un iegūst papildu vērtību. Iegūst arī paši autori - kā liecina daudzas biogrāfijas, bieži vien savējo vidū šie tīrradņi palikuši nesaprasti un izsmieti. Bet te, lūk, atzinība un novērtējums! Līdzīgs un vienlaikus ar izstādi notiekošs fenomens ir Jaunā Rīgas teātra (JRT) "Latviešu stāsti", kur īstās dzīves materiāls tiek pārstāstīts no skatuves, tā piešķirot pievienoto vērtību faktiem, anekdotēm un drāmām, ko ikdienā uzskatām par pārāk prastām, sadzīviskām un nevērtīgām. JRT gadījumā par kultūras pasākumu oficiāli tiek pasludināta sava tuvākā uzklausīšana, kas citādi būtu notikusi krogā vai svešā viesistabā pie šņabja pudeles un neizbēgami izpelnījusies nosodījumu no mājinieku puses kā personību deģenerējošs un bezjēdzīgs akts, kurš nevirza karjeru un nepapildina ģimenes budžetu. Eiropeiskā sabiedrība vēlas būt smalka, mērķtiecīga, kulturāla, gaumīga un korekta, kas izslēdz iespēju būt brīvam savā izvēlē. Piemēram, kurš no smalkās sabiedrības būtu uzdrošinājies apgalvot, ka viņu tiešām interesē svešas lauku pensionāres zīmējumi, ja nebūtu redzējis šos zīmējumus respektablā galerijā? Naivās mākslas spožā nākotne Kas ir laikmetīgākais naivās mākslas izpausmes veids? Ļoti iespējams, ka šim žanram būtu piepulcējami tie miljardi digitālo fotogrāfiju, ko neprofesionāļi publicē internetā - kā ilustrācijas dienasgrāmatām, "blogiem", vienkārši bilžu apmaiņas portālos (tipiskākie paraugi www.flickr.com un ww.photosight.ru), kur pilnā spēkā notiek Saudeka, Dalī, Lašapela, Playboy ilustrāciju u.c. stilu un autoru imitēšana visos tehniskajos līmeņos. Vienīgi vērtīborientācija te apgrūtināta, jo starp īstiem tīrradņiem netrūkst normālu, galvenajai straumei pieskaitāmu darbu, piemēram, viena otra izrādīties kāra profesionāļa jaunākie darbiņi - sieviešu žurnāla modes lapu pasūtījums un tamlīdzīgi. Šī globālā foto naivistu aktivitāte un fanātiskais darba spars liek ticēt, ka Naivajai Latvijai", kurā pārsvarā bija eksponētas gleznas, potenciāli varētu sekot tikpat varens un iespaidīgs turpinājums. Pēc gadiem trīsdesmit četrdesmit, kad šodienas modernie naivisti būs tikuši pie saviem privāto pensiju fondu uzkrājumiem. *Virsrakstā citēta kuratora Aivara Leiša atbilde uz skatītāju jautājumu par to, kā tad cilvēki kļūst par naivistiem (muzeja programmas "Svētdienas sarunas muzejā" ietvaros izstādē "Naivā Latvija" LNMM izstāžu zālē "Arsenāls" 2006. gada 17. decembrī). | |
| Atgriezties | |
