VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Niča orģiastiskais muzejs Margarita Zieda Par Austrijas Kaligulu dēvētais Hermanis Ničs savu Berlīnes lekciju sāka ar ļoti atšķirīgu mākslinieku uzskaitījumu, uzsverot, cik dažādas mēdz būt to cilvēku intereses, kuri nodarbojas ar mākslu. Kas attiecas uz viņu pašu, Hermani Niču, tad viņu aizvien esot saistījušas asinis un gaļa. | |
 Hermanis Ničs. Akcija Burgtheater Vīnē 2005. gada 19. novembrī | |
| Sešdesmit astoņus gadus vecais Vīnes akcionists Berlīnē bija ieradies novembra beigās, lai pieskatītu sagataves darbus savai retrospekcijai, kas no 30. novembra līdz 22. janvārim notika Martin-Gropius-Bau, un arī lai nolasītu lekciju. Tajā Ničs skaidroja savu teju vai piecdesmit gados attīstīto darbu, kā tas viss bijis domāts, norādīja uz interpretu kļūdām un bezkaunīgajiem zagļiem, kas viņa idejas ar pilnu jaudu lieto savos sacerējumos, nevienā brīdī neatsaucoties uz ideju tēvu - Hermani Niču. Visnegodīgākais šajā ziņā, viņaprāt, ir mūsdienu režijas teātris, kas skatuves dēļus burtiski pārplūdinājis ar asinīm, bet ne ar pušplēstu vārdu nav pateicis, ka tas nāk no Niča. Viņam tas nepatīk, un visās uzstāšanās reizēs un intervijās viņš norāda uz "autortiesību" kliedzošo neievērošanu. Lekciju noslēdzot, Hermanis Ničs bija ar mieru parakstīt tikai tās grāmatas, kas ir nopērkamas uz vietas, bet nekādus reiz jau lasītus senkur iespiestus sacerējumus, lai cik tie arī būtiski sabiedrotie to īpašniekiem dzīvē būtu bijuši. Cita starpā orģiastiskais Vīnes akcionists ir arī pragmatiķis - Niča retrospekcijā, gan pavisam garāmejot, bija pamanāms tas, cik rūpīgi viņa mūža darbs ir sasistematizēts nopērkamos produktos - grāmatās, audiovizuālajos ierakstos - iespaidīgi plašā spektrā. Vairākkārt cietumā savas mākslas dēļ sēdējušais Hermanis Ničs nudien ne katru dienu ir sastopams orģiastiskās noskaņās. Savu Berlīnes lekciju viņš nolasīja omulīgā garastāvoklī, tērpts melnā talārā, baltu bārdu un mīlīgu smaidu. Šis pensionēta lauku mācītāja svētdienīgais tēls gan ir mānīgs, tieši Ničs pieder pie māksliniekiem, kuri uzskata, ka mākslas dēļ var nogalināt, - un lai arī tie būtu "tikai" dzīvnieki, jo kā gan citādi cilvēks lai atmostas no sava pusaizmigušā stāvokļa, ja ne gūstot tiešu, šokējošu pieredzi. Orģiju mistēriju teātris (Das Orgien-Mysterien-Theater) jeb OMT, kā tas saīsināti iegājies sarunvalodā (tā dokumentācija aizņēma lauvas tiesu Berlīnes retrospekcijas), jau no pašiem pirmsākumiem bijis iecerēts kā Hermaņa Niča mūža darbs, saka viņš pats. Atzīstot par visai trāpīgu formulējumu - "Vīnes akcionisms kā jutekliska 68. gada kustības versija" -, viņš sevi tomēr no tā nodala, uzsverot savu izteikto apolitiskumu, kas viņam, kā viņš cer, ļāvis neiestrēgt laikā, nepalikt 60. gadu fenomena robežās, kur viņš atstāj darbojamies savus cienījamos kolēģus, kamēr pats labprāt pretendētu uz visos laikos iedarbīgu sarunu ar laikabiedru sajūtām, būvējot "izšķērdīgu, jūtas okupējošu teātri, no kā iespējams izbēgt, tikai to pametot", kā vēl 2004. gadā rakstīja kritika. Ničs Berlīnes lekcijā uzsvēra, ka, viņaprāt, jutekliskais nav nekas pretējs garam un apziņai - "jutekliskā ir vienlaikus caurcaurēm garīga pieredze. Cilvēka refleksijas aparāts nav tikai viņa intelekts, bet viss jutekļu kopums." Savulaik atklājis sev valodas juteklisko spēku, lasot Bībeli, Rembo, Bodlēru, Kleistu, Trāklu un Homēru, atklājis jutekliskumu, kas kāpinās līdz nežēlībai un šausmām, līdz dabas dzīļu iepazīšanai, Ničs sācis pats strādāt ar valodas iespējām, līdz kādā brīdī pajautājis sev - kāpēc gan pārlādēt valodu ar jutekliskās pieredzes simboliem, par kuriem kalpo vārdi, kāpēc neļaut cilvēkiem izjust šo pieredzi nepastarpināti? Caur attēliem, caur smaržu, caur garšu. Tā Niča teātrī ienāca benzīns, skābs piens un asinis. Savā teātrī, savos svētkos, savās spēlēs ieaicinātos viesus Ničs nolēma konfrontēt ne vairs ar vārdiem, bet svaigām asinīm, nogalinātiem dzīvniekiem, viņu iekšām, vīnogu un tomātu kalniem, rituāliem, upuriem, ekstāzi, vīnu un dzīrēm. OMT koncepts tika izstrādāts 50. gadu beigās, pieslēdzoties Riharda Vāgnera Gesamtkunstwerk - visu mākslu savienotības idejai, bet rezultātā radot pilnīgi atšķirīgus svētkus, pretmetu Baireitai. Ničs mēģināja izveidot OMT kā ārkārtēja pārdzīvojuma telpu, savienojot glezniecību, teātri, mūziku un liriku ar liturģiski reliģioziem elementiem. Tā ir telpa, kurā nav runas par skatuviskā izpildījuma kvalitātēm, bet par precīzi atlasītiem realitātes elementiem, kas lavīnveidā gāžas pār cilvēku, iedarbojoties uz visām viņa maņām. Ničs bija uzņēmies ne vairāk, ne mazāk kā ar mākslas starpniecību caur pārdzīvojumu mainīt cilvēku un atpestīt cilvēci. Ar 1957. gadu datētais Orģiju mistēriju teātris ir attīstījies, ar vienu kāju atsperoties no dionīsisko svētku idejām un domājot par Golgātas motīvu, ar otru nostājoties Freida psihokatarsisko metožu ielokā. Niča māksla ir balstīta uzskatā, ka cilvēks visus savus varmācīgos instinktus kultūras attīstības gaitā sevī ir apspiedis, bet ne atbrīvojies no tiem. Un šī saspiestība veido dziļas deformācijas cilvēkā, nesot līdzi mokas un ciešanas. Niča ideja ir ļaut cilvēkā mītošajai varmācībai caur ārkārtēju pārdzīvojumu izlauzties uz āru un atbrīvot viņu. Jautāts, bet vai tad tā tomēr nav kultūras uzvara, ka mūsdienu cilvēks ir iemācījies tikt galā ar sevī mītošo varmācību, neļaujot nežēlībai izlauzties uz āru, kamdēļ gan to speciāli kairināt un provocēt, Ničs atbild, ka viņš šai kultūras uzvarai īsti netic. Lielākā daļa cilvēku, viņaprāt, dzīvo dziļi deformēti, latentā agresijas stāvoklī. Bet tas nav vienīgais aspekts, kas nodarbinājis mākslinieku, domājot par cilvēku. Ničs arī uzskata, ka katrā no mums mājo ārkārtīgi daudz enerģijas, ko neviens savā mūžā nepagūst izdzīvot. Un arī viss šis neizdzīvotais un apspiestais saindē cilvēka dzīvi. Tieši tāpēc cilvēkos mitinās spēcīga iekšēja prasība pēc intensīva piedzīvojuma un pārdzīvojuma, kurā vairs nav runas par labo un ļauno, bet tieši par pašu pārdzīvojumu. Ničs neuzskata sevi par vientuļnieku tajā, ko dara. Viņa Orģiju mistēriju teātris ir attīstījies no sazarota ietekmju lauka. Ničs to nesauc par kultūras vai mākslas, bet par apziņas vēsturi, kurā kā sev būtiskāko viņš izceļ grieķu traģēdijas, Frīdriha Nīčes sacerējumus, vēlīnos Ticiāna darbus, Mikelandželo Pietà, Leonardo "Svēto Vakarēdienu", gregoriāņu korāļus, Skrjabina, Mālera, Baha mūziku, Šekspīra, Šillera, Kleista teātri. Par pilnīgiem maldiem Ničs dēvē tiražēto uzskatu, ka OMT nodarbotos ar mītu arheoloģiju, ar mītu vēlreizēju izspēlēšanu. Viņu mītos interesē no bezapziņas nākošā nežēlība. Sākot ar 1971. gadu, Princendorfā, kas atrodas stundas braucienā no Vīnes, vēlīnā baroka pilī, kuru Ničam izdevies iegādāties savā īpašumā, ik gadu tika izspēlēta "Drāma kā eksistences svētki". Par svētku kulmināciju jeb Niča dzīves sapņa piepildījumu, kā to nosauc pats mākslinieks, izvērtās "Sešu dienu spēle", kas risinājās 1998. gadā no 3. līdz 9. augustam. "Sešu dienu spēli" pētnieki sliecas uzlūkot kā Orģiju mistēriju teātra noslēgumu - piepildījumu, kurā izspēlēta 1700 lappušu biezā "Ideālā partitūra", ko Ničs bija rakstījis jau no 1960. gada. Un kuru viņš nevēlējās saistīt vienīgi ar savu laiku un savu sabiedrību. Ničs teju vai četrus gadu desmitus veltīja spēkus partitūrai, ko "varēs uzvest kā Šekspīra lugu arī 500 gadus vēlāk. Vai pēc 2000 gadiem kā grieķu traģēdiju." "Sešu dienu spēlei", kuras rituālo bakhanāliju serdi veidoja trīs dzīvnieku nogalināšana, Ničs bija iepircis tūkstoš kilogramu vīnogu un tomātu, desmittūkstoš rožu un tikpat daudz dažādu citu ziedu, tūkstoš litru svaigu asiņu, beigtas cūkas un aunus ar jau novilktām ādām. Niča sacerēto svētku mūziku izpildīja sešdesmit koka un metāla pūšamie, divdesmit stīgu un trīsdesmit sitamie instrumenti, jauktais koris, vairākas mūsdienu mūzikas grupas, sintezators un zvani. Tika dziedāta gregoriāniskā Lieldienu liturģija. Skatuviskajās norisēs tika iesaistītas sešdesmit nestuves, piecpadsmit koka siles, piecsimt rituālkreklu un bikšu, piectūkstoš lāpu un divas bruņumašīnas. Akcijas dalībnieku rīcībā bija trīspadsmit tūkstoši litru vīna. Niča "Sešu dienu spēle" notika dzīvnieku aizsardzības aktīvistu (tostarp Brižitas Bardo, kas bija ieradusies iebilst no Parīzes), kā arī baznīcas pārstāvju aktīvu protestu fonā. Ničam nācās savu akciju nodēvēt par privātiem svētkiem, lai tie varētu notikt arī bez vietējās varas iestāžu atļaujas, un vienlaikus lūgt tajos piedalītos policiju, lai pasargātu savu dzīvību. Spēles priekšvakarā Ničs bija saņēmis draudus, ka viņš tiks nogalināts. Blakus izteikti negatīvajai rezonansei, kas atbalsojās ap "Sešu dienu spēli", presē parādījās arī daži atzinīgi novērtējumi. Laikraksts Die Welt 1998. gada 10. augustā rakstīja: "Nekas neatstāj operetisku vai paviršu iespaidu. Mākslinieks ir radījis dramatiski vizionārus attēlus visaugstākajā koncentrācijā. (..) dzimšana, upuris un nāve iztēloti kā visuresoša kosmiska norise." "Sešu dienu spēle", OMT noslēgums - piepildījums, praksē par noslēgumu neizvērtās - laikabiedri, arī pārkāpjot 21. gadsimta slieksni, turpina doties uz Princendorfu, lai izjustu "esības stāvokļa piepildījumu" un zināmas pakāpes apskaidrību, ko pats Hermanis Ničs labprāt salīdzina ar dzenbudistu pieredzi. 2005. gada 19. novembrī Hermani Niču divdesmit četras stundas uz saviem svētajiem dēļiem izspēlēt "122 akcijas" ielaida augstās mākslas templis - Vīnes Burgtheater. Šis notikums, pilnīgi neiedomājams 60. gados, pēc vairākiem gadu desmitiem neizvērtās ne par sensāciju, ne par skandālu. Uztraucās vai vienīgi apkopējas, ar slapju lupatu sekojot asiņainajai procesijai cieši pa pēdām. Žurnālisti mierināja pie teātra sapulcējušos dzīvnieku aizsardzības biedrības biedrus, ka pēc šīs akcijas pat zvērinātākajam šniceles ēdējam uz kādu laiciņu būs pārgājusi apetīte. Pārdzīvojuma vietā stājusies ironija, skepse un rezignēts vērojums. Un vienlaikus tāds kā žēlums par to, ka ārkārtējs pārdzīvojums vairs īsti nav iespējams. Tas vienkārši nenotiek. Pa šo laiku Hermanis Ničs ir saņēmis valdības apbalvojumu, Austrijas pilsētiņā Mistelbahā ir izveidots Niča muzejs un pats viņš ir sācis ceļot pa Eiropu ar savām darba retrospekcijām. Jautāts, vai viņa māksla, kas prasa nepastarpinātu skatītāja pārdzīvojumu, maz muzejā ir izstādāma, Ničs atbild, ka muzejs, protams, piedāvā tikai dokumentāciju, kas salīdzinājumā ar cilvēka klātbūtni darba notikšanas laikā tikai tāds mopēds pret porsche vien esot. Un tajā pašā laikā viņš paliek ieskatos, ka viņa partitūrās fiksētie darbi ir atkārtojami un spēkā līdzvērtīgi Bēthovena deviņām simfonijām. Pārdzīvojums dus ierakstīts partitūrā un gaida jaunus izpildītājus. Martin-Gropius-Bau aplūkojamajā retrospekcijā Hermanis Ničs bija izvēlējies izstādīt deviņas sava darba versijas. Berlīnes alternatīvā avīze taz Martin-Gropius-Bau notiekošo izstādi - 18 telpās izkārtotos 300 eksponātus, tostarp sakrāli uzlādētas telpu instalācijas, lielformāta gleznas, fotogrāfijas, videofilmas daudzu stundu garumā, ķirurģisko instrumentu piepildītus skapīšus un vitrīnas - nekavējās nikni nodēvēt par milzīgu pseidosakrāla kiča savāktuvi, kamēr citi Vācijas mediji aicināja laikabiedrus tomēr pievērst nopietnāku uzmanību šai rūpīgi noformētajai mākslas vēstures lappusei. | |
| Atgriezties | |
