VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latviešu fovists Eliass Aleksis Osmanis Raksturojot fovistiskās parādības latviešu glezniecībā, kā izteiksmīgākās parasti piesauc dažus Ģederta Eliasa (1887-1975) darbus, kas gleznoti ap 1916. gadu vai nedaudz vēlāk un kam patiešām ir daudzas hrestomātiskiem "vizuāliem simboliem" nepieciešamās pazīmes: ikonogrāfijā, kompozīcijā, kolorītā. Tās papildina mākslinieka biogrāfija: studijas Briselē, pēc tam Parīzē. Taču pretrunīgāki (lai neteiktu vairāk) ir šo fovistisko izpausmju mākslinieciskie izvērtējumi kā Eliasa dzīves laikā, tā vēlāk. Variantus nepiesaucot, kā raksturīgākais piemērs minams Jāņa Siliņa 20. gadsimta izskaņā rakstītais, ka Eliasa daiļradē "jau Maskavā uzturoties, seko aizraušanās ar fovismu Matisa ietekmē", kāda glezna ir "Matisa stila garā, bet bez franču meistaru elegances" (Siliņš J. Latvijas māksla: 1915-1940. Stokholma, 1988. 1. sēj. 166. lpp.). Tad, "neguvis šai ceļā sevišķus panākumus, divdesmito gadu sākumā Eliass atgriežas reālisma takās"(turpat, 168. lpp.), bet vēl pēc dažiem eksperimentiem "Eliasa gleznojums kļūst lietišķi sausāks un cietāks, it kā toreiz populārā pēcekspresionistiskā reālisma, t.s. jaunās lietišķības gaumē ar tās prozaisko dabas traktējumu" (turpat, 168. lpp.). | |
 Ģederts Eliass. Pie loga. Rīga. 20. gs. 20. gadu sākums. Audekls, eļļa. 61 x 74 | |
| Dīvainā iecirtībā cienījamais mākslas vēsturnieks atkārtojis savus kādreiz vēl jaunības gados Latvijā paustos uzskatus, kas grūti savienojami gan ar paša Jāņa Siliņa - pētnieka postulētajiem metodoloģiskajiem principiem, gan viņa gleznotāja ilgo māksliniecisko pieredzi. Pat respektējot viņa zināmo neiecietību pret Ģedertu Eliasu kā cilvēku, pat ievērojot gadsimta sākumā Latvijā izplatīto antipātiju pret visu vācisko vai vēlāk daļā sabiedrības uzkurināto frankofilo garu ("Rīga - mazā Parīze" vien ir ko vērts, lai gan to visticamāk ievazāja krievu pirmās emigrācijas pārstāvji, kuriem līdz "lielajai" bija par maz naudas vai sakaru), tomēr mulsina tas, cik nevērīgi vēl pēc daudziem gadiem apietas nopietnas parādības latviešu glezniecības vēsturē.
Elegance! Nav lasīts, ka tās trūkumu pārmestu, piemēram, zviedri saviem tiešajiem Anrī Matisa skolniekiem (kuri, starp citu, sevi bija nosaukuši par ekspresionistiem) vai vācieši savai "vācu Matisa skolai" (kurā tieši slavēja "vācisko specifiku"). Ģederts Eliass bija pārāk spēcīga, viengabalaina mākslinieciska personība, lai pazaudētu sevi jebkādā ietekmē vai stilistiskā formulā, kurā viņš patiesībā, kā ikviens īsts gleznotājs tikai precizēja vai pārbaudīja savas pašizteiksmes iespējas. Taču tēmas sakarā divi pamatjēdzieni ir nosaukti: fovisms un ekspresionisms. Vērtējot Eliasa fovismu, jāatceras, ka pats virziens būtībā ir izvairīgi definēts un pastāv dažādas teorijas par tā būtību, raksturu un izpausmes formām, kaut arī vairākums atzīst tā francisko izcelsmi un revolucionāro nozīmi visas jaunā laikmeta glezniecības attīstībā. Neatkārtojot zināmās patiesības vai jauno atklāsmju uzskaitījumu, jāatgādina, ka tas drīzāk bija pazīmju kopums, kas samilza postimpresionisma virpuļos, ieskaitot jūgendstilu (Art Nouveau) un simbolismu. Un jau kopš oficiālās "pasludināšanas" vairāk runāja par "fovistiem", mazāk par "fovismu" ar noteiktu kopēju idejisko vai vismaz estētisko programmu. Tie, kurus gandrīz tikai apstākļu sakritība saveda kopā slavenajā izstādē 1905. gada Rudens salonā, bija gājuši uz to pa atšķirīgiem ceļiem, arī viņu uzskati par mērķiem mākslā bija dažādi, kaut gan visus vienoja jauna izpratne par krāsas funkciju gleznā. Tikai kad atnāca pirmie panākumi, varoņi sāka rēķināt, kurš agrāk sācis gleznot "mežonīgi" (Matiss paziņoja, ka viņš - jau ap 1889. gadu!), kā tad īsti radies virziens (Vlaminks: "No nejaušas manas un Derēna satikšanās.") un kas tas īsti ir (vēlreiz ekspresīvais Vlaminks: "Kas ir fovisms? Tas esmu es!"). Varbūt apstākļu sakritība (un labs menedžments) padarīja Matisu par virziena līderi un simbolu, kaut arī acīgā Gertrūde Staina izteicās, ka viņš "tomēr bija nedaudz mazāk fauve". Kad un kā notika Ģederta Eliasa satikšanās ar fovismu, joprojām nav īsti skaidrs. Jāņa Siliņa rakstītais (it kā pēc Ugas Skulmes atstāstītiem paša Eliasa vārdiem), ka tas viss noticis Maskavā, tātad ap 1916. gadu, ir visai apšaubāms, jo mākslinieka biogrāfija norāda uz citām iespējamībām. Uzreiz jāsaka, ka neapstrīdamu faktu par Eliasa daiļrades sākumposmu ir ļoti maz un pat tas, kas pamazām atklājas, nes jaunas neskaidrības. Dokumenti liecina, ka pēc bēgšanas no dzimtenes 1907. gadā viņš bijis Vācijā (Drēzdenē noteikti), no 1909. gada studējis Briseles Karaliskajā mākslas akadēmijā (reģistrēts tikai 1910. gadā), ko beidzis 1912. gadā, bet 1913. gada pavasarī studējis Parīzē, kur braucis gleznot jau iepriekšējos gados. Ir saglabājies pietiekami daudz darbu, kas liecina par ļoti dinamisku stilistisko meklējumu procesu un iespaidu izvērtēšanu šajā laikā, galvenokārt neoimpresionisma vai postimpresionisma robežās un, pēc ticamām ziņām, arī kubistiskos variantos. Gandrīz neiespējams noticēt, ka jaunais, mērķtiecīgais, uz visu jauno atsaucīgais mākslinieks pat Parīzē, dzīvodams netālu no Luksemburgas dārza, brīvi runājot un lasot franču valodā, staigājot pa galerijām, nebūtu pamanījis fovistu darbus. To spožums gan sāka bālēt jaunā kubisma troksnī, taču reputācija un cenas tikai auga. Pat Braks, kā rakstīja Gertrūde Staina, varēja brīnīties, kā izmainījusies dzīve: "(..) tagad visiem mums ir virtuvenes, kuras māk gatavot suflē." | |
 Ģederts Eliass. Klusā daba ar pūpoliem. Ap 1919. Audekls, eļļa. 72 x 59 | |
|
Tomēr pašreiz nav zināms neviens neapšaubāms šo gadu fovistisks Eliasa darbs, toties ir kāda cita intriga. Šajā laikā (vēl Parīzē? jau dzimtajos Zīlēnos?) gleznota kāda klusā daba, kurā ir pārsteidzošas analoģijas ar mazliet citādu glezniecību. Maz ticams, ka Eliass pazinis no Krievijas uz Minheni jau 1896. gadā aizbraukušo Kandinska draugu, nemainīgu frankofilu, Matisa draugu kopš 1905. gada, tolaik "visfovistiskāko vācu ekspresionistu", Pontavēnas skolas un Nabis simbolisma adeptu, "Zilā jātnieka" biedru Alekseju fon Javlenski (1864-1941). Nav pat ziņu, vai Eliass redzējis viņa darbus, lai gan Javlenskis izstādījis savas gleznas regulāri. 10 darbi bija eksponēti vēsturiskā 1905. gada Neatkarīgo salona krievu paviljonā (bet tad Ģederts vēl cīnījās pret caru un Krieviju). Un nav pat svarīgi, vai Eliass tieši iespaidojies no vācu "nomaskētā fovista" - vienādas laika gara izpausmes var parādīties neatkarīgi cita no citas. Intriģējošākais ir tas, ka, iespējams, fovisms Eliasa glezniecībā ienāca caur simbolisma un ekspresionisma vārtiem (tāpat kā Javlenska mākslā). Šeit vietā atgriezties pie fovisma un ekspresionisma attiecībām. Tie vienmēr pretstatīti viens otram, taču viss ir sarežģītāk. Ekspresionisma dzimtene, protams, ir Vācija, to ilgu laiku turēja par tīri vācisku fenomenu, un tikai pēc pusgadsimta kļuva skaidrāks, ka tas nav vienkārši "vāciskā gara" izpausme. Ne velti priekštečos bija holandietis van Gogs, norvēģis Munks (ko franči nebija "pieņēmuši") vai beļģis Ensors, un tāpēc ekspresionisti no paša sākuma turēja sevi par plašāka "nordiskā gara" mesijām (arī Vlaminks to sevī meklēja), un virziens bija vairāk idejiska nekā mākslinieciska tendence vērienīgā ģeogrāfijā. Tomēr Vācijā atšķirībā no citiem (arī franču fovistiem) bija enerģiskākas stilistiskās programmas, kas pulcināja domubiedrus, atrada organizācijas formas, jūtīgāk reaģēja uz laikmeta signāliem. Vācijā bija arī izkoptāka, agresīvāka nacionālā pašapziņa un saglabāta kultūras tradīcija (tāpēc interese par vēsturi, mitoloģiju jeb, kā paši sludināja, garīgām vērtībām). "Skaistā" ideja saglabājās pat visradikālākajā deformācijā (nejaukt ar "estetizētu dekoratīvismu", ko vācieši atrada franču glezniecībā), jo tā saistīta ar "iekšējo garīgumu" un kalpo cilvēka garīgai, emocionālai atdzimšanai, augstākam "dabiskumam". Ekspresionisms patiešām asāk izjuta laikmeta pretrunas un briestošās kolīzijas, bija tiešāks, rupjāks, aprautāks. Formā tas atklātāk balstījās uz nacionālo tradīciju (un tas "estētus" visvairāk nervozēja). Šī tendence - "mīkstākos" variantos - vērojama daudzviet, un vācieši arī daudzus fovistus uzskatīja par ekspresionistiem, kam aktīvi pretojās paši fovisti. Pamazām it kā tika panākts kompromiss, ka vieni ir kolorītā rafinētāki gleznotāji, bet otri - pārāki grafiķi, taču tūlīt jau atkal izrādījās, ka franču māksla ir "vairāk acīm", bet vācu - "gara skološanai". Bija grūti vienoties - tik nesen bija franču-prūšu karš, Eiropā kaut kas brieda, Krievijā jau notika sprādziens, līdzvērtīgs fovistiskajam. Bet Krievija, starp citu, bija trešais lielākais kultūras laboratorijas katls Eiropā. Un visi trīs gribēja darīt laimīgu pasauli, arī fovisms Francijā: "Jo ikkatra nācija dzimusi pati sev, bet Francija dzimusi visai pasaulei, lai atnestu tai prieku" (Matiss, jau karam sākoties). Tagad zināms, ka arī fovisti nemaz nebija tikai demonstratīvi hedonisti - viņu bukolistika tīri labi sadzīvoja pat ar anarhistisku retoriku (nav brīnums - padomdevējos bija arī pazīstamākie anarhisma piekritēji Kamils Pisaro, Anrī Edmons Kross, pat Pols Siņaks un citi labi zināmi šo ideju kopēji). Pats simbolistu priesteris dzejnieks Žozefēns Peladāns pagodināja gaumīgi respektablo Matisu un viņa līdzbiedrus par "anarhistiem mākslā" (tiesa, cerot ar viņa palīdzību uzvarēt konkurentu "bezidejisko impresionismu"). Var saprast, ka dažāda ranga anarhisti, sociālisti un mistiķi visātrāk sveica fovistus kā jaunās kultūras apustuļus (un viņiem dotos epitetus mēs lietojam vēl šodien: revolucionāri, radošās pašizteiksmes atbrīvotāji, glezniecības būtības... diez kas). Šķiet, jaunajiem fovistiem (Vlaminkam vai Derēnam noteikti) tīri labi patika, ka viņu mākslu uztvēra kā antiburžuāzisku politiski "kreiso" žestu, kurā patiesi īpaši efektīgi mirdzēja sarkanā krāsa. Viņi bija optimisti tomēr, varbūt vienīgi Ruo palika "ekspresionistiski pesimistisks", teikdams, ka "māksla ir kliedziens naktī", bet glezniecība - tikai "līdzeklis, lai aizmirstu dzīvi". Jau tāpēc vien viņš nevarēja būt "īsts" fovists - vismaz Matisa acīs. Ir tikai loģiski, ka ekspresionisma jēdziens tik bieži parādās fovistu "klasifikācijā", tāpēc daži labāk "turas" ekspresionisma rāmjos. Ja izvērtētu simbolisma vai neoprimitīvisma jēgu kā ekspresionismā, tā fovismā, tad, šķiet, abi virzieni vēl vairāk satuvinātos (bet tā ir jau cita saruna). Tēmas sakarā jāpiebilst, ka Javlenskis bija nācis no kultūras vides Krievijā, kur tieši neoprimitīvisms kļuva par nacionālās identificēšanās formu modernajā (avangardiskajā) mākslā 20. gs. sākumā un, piemēram, senkrievu ikonas principu izmantošana laikmetīgajā mākslā kļuva tikpat aktuāla kā tautas kultūras formas - tāpat kā fovismā un ekspresionismā. Šī mijiedarbība ir diezgan labi izpētīta Javlenska daiļrades veidošanās gados (1905-1920). Un tagad atcerēsimies Eliasu: Platone, Jelgava, Rīga (vācu un krievu kultūras mijiedarbība, nemaz nerunājot par nacionālo), Vācija (kur vēl viņš pabija tajos gados?), Beļģija (fovisms un ekspresionisms), Francija (lai būtu tikai fovisms), atkal Rīga, jau kara pilsēta (!), no 1916. gada - Maskava (krievu neoprimitīvisms, fovisms). Eliasa glezniecībā izšķirošajos (mākslas) gados ir tik daudz slāņu, ka grūti tos nodalīt, sašķirot. Nav daudz arī "tīra" fovisma: viņa māksla ir gudrāka un - attiecīgi - sarežģītāka, un tajā ir visas laikmeta kolīzijas. Fovisms vai ekspresionisms mākslā nav tas pats, kas mākslas vēsturē, un reālā gleznā pirmais nebūt nav vien Matisa "galliskais acuprieks", bet otrais - "ģermāniskā agresivitāte", jo katrā mākslinieka žestā ir pārāk daudz apzinātu vai neapzinātu "intenču" un kultūras zemtekstu, un, kā Javlenska "ekspresionisms" varēja rasties tikai dažādu tradīciju un laikmeta tendenču krustpunktā, tā Eliasa fovisms - ziemeļu ekspresionisma kontekstā, tāpēc tajā nav vērts meklēt ne "Matisa garu", ne "franču vieglumu". Ir jānovērtē katra gudra, kaut arī sarežģīta, krāšņa, kaut arī smaga māksla - kā pašidentificēšanās orientieris -, kāda ir Eliasa glezniecība. Un, ja jau blakus franču fovismam mums ir izdevies sameklēt pašu apcirkņos "latviešu fovismu līdz "Arsenāla" zāles mērogiem" (kā joko paši muzejnieki), tad atliek gaidīt "Drēzdenes vai Minhenes nedēļu", lai mēs, ticiet, atrastu arī latviešu ekspresionismu un kaut nedaudz reabilitētu to latviešu glezniecībā. Tad arī Eliasa fovisms iegūs īsto vērtību. | |
| Atgriezties | |
