VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Francijas muzeju pārvietošana Zaha Redmans Luvras muzejs Abū Dabī | |
 Francijas muzeju pārvietošana | |
| Tāpat kā Gugenheima muzejs, arī Luvra gatavojas atvērt savu nodaļu Abū Dabī, Persijas līča piekrastē. Līdz ar šo projektu aizvien lielākas kultūras industrijas globalizācijas apstākļos muzejiem nākas saskarties ar grūtiem un strīdīgiem lēmumiem. Šeiha Zajeda al Nahjana (Zayed al-Nahyan) ambiciozajā programmā paredzēts desmit gadu laikā Abū Dabī izveidot piecus lielus muzeju ansambļus: Luvras nodaļu, Gugenheima muzeju, jūrniecības muzeju, islāma mākslas muzeju un "dzīvās mākslas centru". Turpat netālu dienasgaismu ieraudzīs arī citas kultūrceltnes (galerijas, koncertzāles), kā arī nozīmīgs tūrisma centrs, kas būs ļoti augsta līmeņa (septiņzvaigžņu viesnīcas, golfa laukumi utt.). Projekts izmaksās 25 miljardus eiro.
Par Luvras nodaļas izveidošanu Abū abī 2006. gadā vienojās Francijas ārlietu ministrs un kultūras ministrs. Francijas lielais dienas laikraksts Libération šo notikumu novērtēja, lūk, kā: "Entuziasms ministram, iebildumi Luvrai." Sākās nacionāla un starptautiska mēroga debates, kurās iesaistījās visi lielie ārzemju mediji. Strīda iemesls - muzeju kultūras balanss lielākajā daļā valstu, kam pieder nozīmīgas kolekcijas. Luvras gadījums nav vienīgais: Sanktpēterburgas Ermitāža jau atvērusi savu filiāli Lasvegasā, Žorža Pompidū centrs (Bobūrs) plāno izveidot nodaļu Šanhajā, Rodēna muzejs atvērs filiāli ar Parīzes darbu kopijām Brazīlijā, savukārt Luvra parakstījusi vienošanos ar Atlantas Mākslas muzeju par ilgtermiņa atļauju vairāku simtu savu darbu izmantošanai. Tomēr Abū Dabī pasākums ir īpašs, jo Luvras zīmols aptver četrus lielus Parīzes muzejus (Orsē muzeju, Žorža Pompidū centru, Primitīvās mākslas muzeju un Versaļas pili). Ekspertu izveidotās lielo muzeju filiāles uzdevums būtu šo aktivitāšu koncepcija un pārvalde. Muzeju pārvietošana nozīmē būtisku Francijas lielo muzeju pārvaldes un statusa reorganizāciju. Tā ir sarežģīta problēma, kuras pamatā ir daudzi iebildumi, kā arī atklāta kritika. Muzeju pārvietošanas pretinieku viedokli skaidri izteic laikraksta Le Monde 2006. gada 12. decembra numurā publicētais Fransuā Kašēna (François Cachin, Francijas muzeju goda direktors), Žana Klēra (Jean Clair, goda ģenerāldirektors un rakstnieks, kādreizējais Pikaso muzeja vadītājs) un Rolāna Rehta (Roland Recht, Collège de France profesors) paziņojums. Tā autori uzsver, ka muzeji nav domāti pārdošanai, tos nevar pārveidot par entertainment business, pielīdzināt kultūras tirgiem, izklaides parkiem un izmantot komerciālos un starpnieciskos nolūkos. Ar neierobežotu sabiedriskā mantojuma komercializāciju, viņi piebilst, muzeji var zaudēt savu dvēseli; mākslas darbus nedrīkst izmantot kā maiņas naudu politisku un diplomātisku problēmu risināšanā, visiem mūsu lielajiem muzejiem uzliekot par pienākumu izsniegt ilgtermiņa atļaujas un to vadošajiem darbiniekiem liedzot balsstiesības. Paziņojumā atgādināts, ka Francijas un Eiropas lielie muzeji nav piekrituši šādai komerciālai ekspansijai un iznomāšanai un to neatbalsta un ka Ņujorkas Metropolitēna muzeja direktors Filips de Montebello (Philippe de Montebello) jau 2003. gada septembrī izteicis brīdinājumu par neierobežotu sabiedriskā mantojuma komercializāciju. Muzeju pārvietošanas pretinieki tika nodēvēti par konservatīviem, un izrādījās, ka viņi iebilst pret augstsirdību, atvērtību pasaulei, politisku un ekonomisku reālismu, tas ir, konkurences un globalizācijas nepārvaramo spēku. Laikā, kad Francija uzsāka šīs debates, Itālija izvirzīja jautājumu par repatriāciju un kontroles tiesībām pār daudziem nozagtiem, izvestiem un pazīstamās kolekcijās (piemēram, Getija fonda kolekcijās) nonākušiem darbiem. Atšķirībā no Itālijas Francijas muzeju šedevri pieder gan pie nacionālā mantojuma, gan iegūti citzemju mākslas darbu laupīšanā. Ja Parīzes muzeju pārvietošana uz Abū Dabī norisināsies, kā plānots, tā radīs pārmaiņas muzeju kultūrā, kas arvien vairāk tiks pakļauta industrijai, tūrismam, tirgum un privatizācijai. Rodas jautājums, vai mantojuma pārvalde nekļūs aizvien līdzīgāka lielo transnacionālo kompāniju pārvaldei. Stratēģiskas intereses Divi varenākie Persijas līča emirāti Abū Dabī un Dubaija lielāko daļu savu ienākumu gūst no naftas eksporta, bet jo īpaši no naftas peļņas ieguldījumiem ārzemēs (šo ienākumu efekts ir vēl lielāks tāpēc, ka šajās valstīs ir visai niecīgs iedzīvotāju skaits - tik tikko 700 000). Abi emirāti ir izlēmuši dažādot savus ienākumus. Dubaija sākusi attīstīt tūrismu un tirdzniecību. Abū Dabī dod priekšroku tūrismam un kultūrai. Christie's un citas lielās mākslas tirgus grupas nākotnē plāno emirātos pārdot ievērojami daudz mākslas darbu, bet Dubaijā 2007. gadā tiek atklāts liels starptautisks mākslas tirgus, veidots pēc Bāzeles un Maiami tirgus parauga. Savukārt Sorbonnas universitāte 2006. gada oktobrī Abū Dabī atklāja savu filiāli. Septiņi Persijas līča piekrastes emirāti, kuru oficiālais iedzīvotāju skaits ir 3,1 miljons (no tiem vairāk nekā 80 % ir ārzemnieki, strādnieki, algoti darbinieki un iedzīvotāji bez pilsoņa tiesībām), turpmāk saņems trešo daļu no Francijas eksporta uz Tuvajiem Austrumiem (krietni apsteidzot Saūda Arābiju, Turciju, Izraēlu un Irānu). Francijas naftas kompānija Total ir lielākais franču investors emirātos, kā arī lielākais privātais Luvras muzeja sponsors. 2005. gada jūlijā princis Alwaleed Bin TalalBin Abdulaziz Al Saud, viens no visbagātākajiem darījumu cilvēkiem pasaulē, dāvināja 17 miljonus eiro Luvras islāma mākslas nodaļas renovācijai. Šajā sakarā kompānija Total ir apņēmusies ziedot 4 miljonus eiro un savākt tikpat lielu summu no franču uzņēmumiem. Luvras muzejs Lansā Lansa ir sena kalnraktuvju pilsēta dienvidrietumos no Lilles. Luvra ir izlēmusi 2010. gadā šeit atklāt savu pirmo reģionālo nodaļu. Tā ir simboliska un stratēģiska izvēle. Ziemeļi - Padekalē - ir bagāts un reizē trūcīgs reģions. Tajā dzīvo gan Francijas bagātnieki, lielo piegādes ķēžu īpašnieki, gan trūcīgāki ļaudis, kas pārtiek no valsts un reģiona pabalsta un šeit ir lielākā skaitā nekā citur. Vienlaikus šis reģions atrodas pierobežā un ir viegli pieejams Ziemeļeiropai un Austrumeiropai, ar kuru to savieno ātrvilcienu līnija. Luvrai tas nozīmē decentralizāciju un demokratizāciju. Projekta sākotnējais budžets ir 117 miljoni eiro (60% reģiona līdzekļu, 20% - no Eiropas fondiem), taču izmaksas, bez šaubām, būs lielākas. Jaunajā Luvrā ar kopējo platību 5000 m2 ir paredzētas divas nodaļas: viena - muzeja šedevru eksponēšanai (periodiski atjaunojamai ekspozīcijai), otra - īslaicīgām izstādēm. | |
| Atgriezties | |
