VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| BALTIEŠI LONDONĀ Anita Vanaga Baltijas grafikas izstāde "Vara un cilvēks" Novas galerijā Londonā no 2006. gada 9. novembra līdz 17. decembrim. | |
| Par pirmo lielo Baltijas grafikas izstādi Londonā "Studija" informēja jau iepriekšējā numurā, šoreiz pievērsīsimies pašiem darbiem. Koncepta smagumu - varas politisko, ekonomisko un eksistenciālo aspektu - balstīja trīs vaļi: galerijas pirmajā stāvā igaunis Pēters Alliks un lietuvietis Reds Diržis, bet otrajā stāvā - mūsu Ilmārs Blumbergs. Izvēloties 19 autoru plejādi, kuratores Liena Bondare, Līga Kičena un Inga Heamegi uzmanību pievērsa mūsdienu grafikas valodas daudzveidībai un jaunajiem strāvojumiem. Abas latviešu kuratores ir beigušas Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu, un šis fakts ir ietekmējis jauno autoru dalību. Bet vispirms par "vaļiem".
Pēters Alliks strādā melnbaltajā linogriezumā, izmantojot populārus vizuālos tēlus. Lai ievērojami palielinātu darbu izmērus, savus estampus viņš transformē digitāldrukās. Formāta vērienīgumā Alliks ne tikai saglabā tehnikas īpatnējo faktūru, bet padara to daudz uzskatāmāku. Meistaram nav pretenziju uz estampa kā rokdarba pievienoto vērtību, galvenais ir ideja, savs raksturs un krietnā kareivja Šveika cienīgs humors. Londonā Alliks izstādīja Igaunijas prezidenta Konstantīna Petsa portretu "Dzimis PSRS". 1940. gadā padomju vara Petsu izsūtīja uz Ufu, pēc tam ieslodzīja psihiatriskajā slimnīcā. Alliks šo baltiešiem kopīgo motīvu apspēlē, ieliekot kailo prezidentu sanitārajā mezglā ar skatu pret spoguli, liekot ieraudzīt savā attēlā "kārtējo idiotu, kas tiecas pēc varas, kura ieņem lielu vietu vienmēr un visur" (M. Soboļevs). Cits lielformāta darbs "Kā būt bagātam un skaistam" veltīts jaunajai varai, ko iemieso eiro monēta, milzīga, starojoša un apaļa kā debesu spīdeklis. Jaunā vara aicina: "You must buy everything! Eesti" ("Tev jāpērk viss!"). Reds Diržis arī strādā ar populāriem tēliem, dodot priekšroku līderu portretiem, kādus mēs tos redzam presē. Nu jau gandrīz desmit gadus Diržis darina mūsu kopējās kaimiņu zemes Baltkrievijas prezidenta, pēdējā Eiropas diktatora Aleksandra Lukašenko sejas tuvplānus. Lietuva, kā zināms, atbalsta baltkrievu opozīciju, savukārt Diržim ļoti svarīgs ir estētiskais rakurss. Skatīti caur plašsaziņas līdzekļu prizmu, portreti iegūst rastru, kas, no attāluma aplūkojot, saplūst tonālā attēlā. Mākslinieks imitē rastra punktus, izurbjot caurumus kokā. Dirža autorkomentārs it kā nav vērtējošs, viņš drīzāk spēlējas ar Lukašenko ūsām, taču, kamēr viņš to dara, iedarbojas vēstures pulss un biezē laikmeta atmosfēra. Savukārt Ilmāra Blumberga darba vēstījums izrādījās visskaudrākais baltiešu mērogā. Viņa monotraģēdija "Cilvēks" piepildīja galerijas otrā stāva telpu ar Jāņa Petraškeviča čella solo "Bultas lidojums. Parādīšanās... un jau tālu tālumā". Videofilma vēsta par mākslinieka pašiznīcināšanos. Tās pirmsvēsture saistīta ar dzejnieka Imanta Tilberga dzejas grāmatu "Nāka" Blumberga vizuālajā risinājumā. 2004. gadā ap Jāņiem laikrakstā "Diena" pazibēja sīka informācija par šī izdevuma klajā nākšanu, taču krājums tā arī neparādījās. Dzejnieks,būdams sarūgtināts par poligrāfisko kvalitāti - viņa pasaulei, iesietai vienos vākos, ir jābūt nevainojami perfektai -, nolēma iznīcināt visu tirāžu. Tā bija Dzejnieka pirmā un vienīgā grāmata. Cilvēku videofilmā atveido Dzejnieks. Kamera fokusē skatienu uz mazu, pārblīvētu telpu, kurā mīt Cilvēks - "viens, tā viņš tuvāk bezgalībai". Telpa liecina par saspiestību, depresiju, gaisa trūkumu. Brīžiem Cilvēks parādās kadrā, izslīdot no stūriem līdzīgi tramīgam elfam, kails un cīpslains, un tūlīt pat izgaist. Un tad kādā brīdi ieskanas Kaspara Putniņa ierunātā neirolingvistiskā programmēšana, kā turpinājums no Ilmāra Blumberga un Ivara Runkovska iepriekšējiem projektiem: "Es esmu kastīte... Es esmu Visuma kastīte ... Es esmu pilns ar zīmējumiem... Visi var redzēt zīmējumus... Bet zīmējumi ir kastītē." Pēdējos kadros Cilvēka gultai pāri klājas pelni. Gulta pārvēršas kapā. Cilvēks ir pašpaaugstinājies, dedzis un pārpelnojies. Pārfrāzējot britu dramaturģijas klasiķi: pelni, pelni, pelni... Klasisko ofortu un tā metaforisko virzienu pārstāvēja Egidijs Rudinsks. Būdams smalkmeistars, viņš detalizēti izstrādā atsevišķus tēlus, un, lai tie nelielā izmēra dēļ nepazustu, mākslinieks atrod tiem vietu privātās mitoloģijas kartēs. Tajās parādības var ieraudzīt vienlaicīgi no dažādiem rakursiem, savukārt transcendentālas līknes visu saauž vienotā pasaules ainā, savienojot naivitāti ar garīgu izsmalcinātību. Ideālās kompozīcijas meklējumi, abstrakta, reāla un ireāla telpa, to nemanāmās pārejas citai citā, objektu centrtiece un izkliede parādās Guntara Sietiņa mecotintās. Londonā viņš izstādīja trīs estampus ar kastaņiem - skrupulozi noslīpētā forma tajos piesedz kaislību uz matemātisku precizitāti. Meditatīvā noskaņa ir tā, kas Sietiņa darbus vieno ar Jura Petraškeviča jauktajā tehnikā risināto "Pikniku". Tajā redzams ceļš: kustība un miera stāvoklis, bezgalība un ceļa stabiņu nomērītie nogriežņi, ieelpa, izelpa, migla, kas piebremzē skatienu pie horizonta. Jurim Petraškevičam raksturīgā tieksme izrauties laukā no plaknes tiek attīstīta viņa nu jau bijušo maģistrantu darbos, piemēram, Lāsmas Lagzdiņas animācijā "Ēna". Tā satur analītisku kustības apceri. Grafikas lapās viņa fiksē mirkli, kadrus no filmas, turpretī, izmantojot video, mirkļiem piešķir dinamiku un kustības ilūziju. Mētras Drulles parafīnā iekausētie grafikas un fotogrāfiju elementi iegūst reālu trešo dimensiju. Litas Liepas sietspiedes cikls "Apburtais loks" riņķo ap Kundziņsalas ainavu, cenšoties pakļaut laiku sev, nevis pakļauties laikam. Liepas sietspiedes ir vilktas uz koka plātnēm, Grafikas nodaļas bijušo galdu virsmām, kas saglabājušas savu kultūras slāni. Tuvu Blumbergam pēc psihodinamikas un telpiskās izjūtas atrodas Lienas Bondares "Paranoiķa dienasgrāmata". Cikla tapšanu ierosinājušas Šrēbera, bijušā Drēzdenes senāta prezidenta, atmiņas, kuras apcerējis Eliass Kaneti grāmatā "Masa un vara". Paranoiķa apziņu deformē kāda ideja, kas viņu apsēdusi, un "pārējais" paranoiķim nav būtisks. Viņu interesē idejas slēptā puse, slepenie nolūki, un savā apmātībā viņš visur saskata norādes uz uzmācīgās idejas klātbūtni. Lienas Bondares darbā atkārtojas doma par vajāšanu, diskomfortu un neremdināmu vientulību. Autore to izspēlē, izmantojot vienu krēslu, ko ievieto neproporcionāli mazās, dīvainās vietās vai noliek bedrē zem spožas gaismas kā dušas. Viņa strādā ar lazējošām, niansētām krāstelpas attiecībām, un izcilā tehniskā meistarība sietspiedi uz audekla liek uztvert kā glezniecību. Mārītes Elksnes krāsainie un monohromie linogriezumi, kas balstās uz divdesmit gadus vecām fotogrāfijām, attēlo bērnus. Elksne saglabā nelielu, intīmu formātu, pietuvinot to fotogrāfiju patiesajiem izmēriem. Linogriezuma tehnika pati par sevi piešķir tēliem dīvainus, atsvešinātus un vienādojošus vaibstus. Pazūd individuālais, un uz āru izspiežas kolektīvais - tipveida uzstādījumi ar unificētiem bērniem pie eglītes, ar audzinātāju, zaķīšu cepurēm, pusgarām zeķītēm ... Radītais iespaids apvieno šarmu, sirsnību un neizdomātu kopēju kroplību, kas kopumā saasināti interpretē bērnības gaismas un ēnas puses. Arī Līgas Kičenas uzmanību piesaista cilvēku sejas, bet tie ir ļaudis gados. Sietspiedēs "Vecs" sejas ir kārtotas blokos un iegremdētas rastrējumos, veidojot opārtiskus efektus ar sveicienu Čakam Klouzam. Sabiedrības portrets kopumā rāda nogurumu un tuvojošos sairumu. Tikmēr igauņu jaunie mākslinieki aizraujas ar jaunības kultu un popārtu. No latviešu māksliniekiem Paulis Liepa ir iedibinājis intelektuālas attiecības ar popārtu, kurās jaušama viegla ironijas piedeva. Pārlūkojot Baltijas autoru darbu klāstu Londonā, kļuva skaidrs, ka reģionā ir nobriedusi grafikas māksla, kas Rīgā pa īstam vēl nav redzēta. | |
| Atgriezties | |
