VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
2008 Nr.5 (62)
 
Klasika. Dzīve pēc nāves?
Aiga Dzalbe
Izstāde "Latvijas mākslas klasika. Dr. Gunta Belēviča kolekcija"
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 7. septembra līdz 5. oktobrim

 
Latvijai topot. Laikmets un māksla
Aija Brasliņa
Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienai veltīta izstāde
"No de facto līdz de iure"
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē
no 2008. gada 14. novembra līdz 2009. gada 4. janvārim
 
Tēlniecības kvadriennāle “Rīga 2008 – Vairākuma diktatūra”
Aigars Bikše
Rīgā no 29. augusta līdz 10. oktobrim

 
SPEKTROPIJA – mākslinieku meklējumi “viņpus neredzamā”...
Rasa Šmite
RIXC jauno mediju kultūras festivāls "Māksla+Komunikācijas"
Rīgā no 2008. gada 16. līdz 25. oktobrim

Šīgada festivāls ar nosaukumu "Spektropija" turpina risināt iepriek­šējos gados aizsāktās tēmas ("Viļņi" un "Spektra ekoloģija") par mākslinieku meklējumiem neredzamajā, mūs vis­ap­tverošajā elektromagnētiskā spektra telpā.

Elektromagnētiskie lauki ir bioloģis­ki aktīvi... Elektronisko ierīču radītais starojums ietekmē cilvēkus un dzīvo dabu, mijiedarbojas ar dabisko radiā­­ciju un izplatās viņpus mūsu planētas robežām... Neredzami un mūs visap­tveroši, elektromagnētiskie lauki kļūst par modernās pasaules spokiem...

(No "Spektropijas" koncepcijas)

 
Atmiņu konteksts Krievijas laikmetīgajā mākslā
Jana Kukaine, Līga Marcinkeviča
Krievijas laikmetīgās mākslas izstāde A(rt)R(ussia)T(oday)
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls"
no 19. septembra līdz 23. novembrim


Saruna ar izstādes kuratoru un Valsts laikmetīgā mākslas centra māksliniecisko direktoru Leonīdu Bažanovu

 
Paradīze zemes virsū – tavs sakņudārzs
Alise Tīfentāle
Venēcijas 11. starptautiskā arhitektūras biennāle
no 14. septembra līdz 23. novembrim

 
Dievi un “labumi”
Liāna Langa
Izstāde Gods & Goods. Spirituality and Mass Confusion
Villa Manin Laikmetīgās mākslas centrā Pasarjāno-Kodroipo (Itālija) no 20. aprīļa līdz 28. septembrim
 
Kas padodas Maijai Kurševai
Krišs Salmanis
  Par spīti savai jaunībai, Kurševa ir viena no ievērojamāka­jām Rīgas māksliniecēm. Šoreiz šis vārds var tikt lietots gan ierastajā, gan arī gluži burtiskā nozīmē, tām vienai otru pa­pildinot. Kurševa lec acīs tāpat kā viņas darbi. Košas krāsas un izaicinošas detaļas laikmetīgas asprātības mērcē rakstu­ro gan Maijas daudzpusīgās mākslinieciskās darbības augļus - grafikas, zīmējumus, skulptūras, objektus un per­for­man­ces -, gan arī pašu to autori. Ielu mākslas anti­varoni zaļo Žani būs ievērojis katrs rīdzinieks, kurš pa mūsu pilsētu nepārvietojas gluži aizsietām acīm. Droši ne viens vien līdzpilsonis arī vēlas, kaut nebūtu ievērojis kādu no daudzajiem ķēmiem, kas no māju sienām mēdz uzsaukt garāmgājējiem pa drau­dzīgam aicinājumam.

Šovasar saņemts maģistra grāds Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā ar instalāciju "Mana piekt­diena", ko papildināja teorētisks pētījums par alkoholismu un tā atspoguļojumu mākslā.
 
Kolekcija kā atbildība un izaicinājums
Marita Batņa
Mākslas tirgus apskats pasaulē un Latvijā

Starp Latvijas kultūras ainā valdības iezīmētajiem "21. gadsimta projektiem" divi saistīti ar vizuālo mākslu. Projektu izaicinājumu un atbildības aspektu virknē principiālu vietu ieņem mākslas darbu kolekcija. Patlaban Latvijā ir vienlaikus aktuāla vairāku nozīmīgu mākslas krājumu attīstība.

 
Mākslas tirgū – kā ziloņi trauku veikalā?
Vitālijs Ļeščenko
 
Tērnera balva. Sāls rētās
Rihards Bražinskis
Kontroversiālā Tērnera balva jau kopš 1984. gada (ar dažām pauzēm sākotnē atbalstītāju un līdzekļu trūkuma dēļ) ik gadu šokē un kaitina konservatīvus stag­nātus. Sašutums visbiežāk izpaužas kā jautājums: "Vai tā ir māksla?" Mietpilsoņiem balvai nominēto radošās izpausmes šķiet nepārliecinošas, nožēlojamas un tukšas, taču atbalstī­tāji oponentu viedokļus uztver kā minoras pozīcijas klišeju apmulsinātu aprobežotību.

 
Folkstonas triennāle – pilsētas atdzimšanai
Ilze Strazdiņa
 
Arturs Langmanis: Latvieša stāsts. Cits
Iliana Veinberga
 
Uz balli – kā uz karu
Vilnis Vējš
  Ballīšu karalienes Parisas Hiltones vasarā izplatītais videojoks, kurā viņa pieteicās kandidēt uz Baltā nama saimnieces krēslu un pašu namu nokrāsot rozā, lika visai dzīvi iztēloties, kādi panākumi būtu šim priekšlikumam, ja vien tas tiktu izteikts nopietni. Droši vien - graujoši, ne vien poli­­tis­kā, bet arī estētiskā nozīmē. Jo vai gan kaut ko līdzīgu neiz­­tēlo­jās republikāņu prezidenta kandidāts Džons Makeins, pārmetot savam sāncensim Barakam Obamam Parisas cienīgu per­for­manci sīvajā priekšvēlēšanu cīņā? Rezultātā vecais vīrs (Makeins) izpelnījās pašas Karalienes dusmas un stabili iegāja Youtube vērotāju apziņā kā līdzinieks aizvēsturiskam mūdzim master Joda no "Zvaigžņu kariem". Hiltone tikai lieku reizi apliecināja, ka prasme spīdēt ballītēs, dzeltenajā presē un no­kļūt elektroniskajos medijos visvairāk pieprasīto atslēgvārdu topā sen jau no marginālas pozīcijas pārvietojusies uz varas pusi.

Tomēr Hiltones simboliski visnozīmīgākais uzbrukums vecajai pasaules iekārtai notika jau pirms pusotra gada, kad viņa izraisīja skandālu, ierodoties gadskārtējā Vīnes Operas ballē. Līdz tam laikam cilvēkos vēl mājoja ticība, ka cildenais, skaistais un izsmalcinātais ir šķirts no bezkaunīgā, vulgārā un iznirelīgā - ja ne reālajā, tad vismaz iedomātā vērtību pa­saulē. Vīnes Operas balle, kas bija kā pēdējais bastions augstākās sabiedrības un augstās mākslas pretošanās kustībā pret popkultūras uzbrukumu, vienā mirklī pade­vās ātrai sla­vai, ko balsta vienīgi pati slava un, protams, mil­­zī­ga nauda. Tas nekas, ka jau senāk bija manīts - Operas balles viesu vidū līdzās aristokrātiskiem profiliem arvien uz­krītošāk iezīmējas aziātiski vaibsti un labāko ģimeņu atvasēm polonē­zes solis vairs nepadodas tik raits. Parisas uznāciens skaidri parādīja, ka uzvara ballē ir līdzvērtīga uzvarai karā, tā ka viņas izlēciens pret Vjetnamas veterānu Makeinu ir uzlūkojams kā līdzvēr­tī­giem nopelniem bagātu personāžu cīkstēšanās.
 
Uzbaro mani!
Mārtiņš Slišāns
Tik viegli sadarboties, ka tu nedomā - kāpēc!* Tas ir ideālais sauklis ideālam patē­rē­­tājam - tādam, kura smadzenes atslēg­tas no jebkura mēģinājuma aptvert savas dzī­ves apkārtējos, vēl jo vairāk - iekšējos procesus. Arī kino izmanto šo saukli un ne tikai Holivudā. Pēdējās desmitga­des laikā arī Eiropa plaši jo plaši atvērusi durvis patērētājsabied­rībai draudzīgam, ērtam un tīkamam kino, kas šīs vajadzības cenšas apmierināt.