VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 2008 Nr.5 (62) | |
 Klasika. Dzīve pēc nāves? Aiga Dzalbe Izstāde "Latvijas mākslas klasika. Dr. Gunta Belēviča kolekcija" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 7. septembra līdz 5. oktobrim | |
 Latvijai topot. Laikmets un māksla Aija Brasliņa Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienai veltīta izstāde "No de facto līdz de iure"Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē no 2008. gada 14. novembra līdz 2009. gada 4. janvārim | |
 Tēlniecības kvadriennāle “Rīga 2008 – Vairākuma diktatūra” Aigars Bikše Rīgā no 29. augusta līdz 10. oktobrim | |
 SPEKTROPIJA – mākslinieku meklējumi “viņpus neredzamā”... Rasa Šmite RIXC jauno mediju kultūras festivāls "Māksla+Komunikācijas" Rīgā no 2008. gada 16. līdz 25. oktobrim Šīgada festivāls ar nosaukumu "Spektropija" turpina risināt iepriekšējos gados aizsāktās tēmas ("Viļņi" un "Spektra ekoloģija") par mākslinieku meklējumiem neredzamajā, mūs visaptverošajā elektromagnētiskā spektra telpā. Elektromagnētiskie lauki ir bioloģiski aktīvi... Elektronisko ierīču radītais starojums ietekmē cilvēkus un dzīvo dabu, mijiedarbojas ar dabisko radiāciju un izplatās viņpus mūsu planētas robežām... Neredzami un mūs visaptveroši, elektromagnētiskie lauki kļūst par modernās pasaules spokiem... (No "Spektropijas" koncepcijas) | |
 Atmiņu konteksts Krievijas laikmetīgajā mākslā Jana Kukaine, Līga Marcinkeviča Krievijas laikmetīgās mākslas izstāde A(rt)R(ussia)T(oday) Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" no 19. septembra līdz 23. novembrim Saruna ar izstādes kuratoru un Valsts laikmetīgā mākslas centra māksliniecisko direktoru Leonīdu Bažanovu | |
 Paradīze zemes virsū – tavs sakņudārzs Alise Tīfentāle Venēcijas 11. starptautiskā arhitektūras biennāle no 14. septembra līdz 23. novembrim | |
 Dievi un “labumi” Liāna Langa Izstāde Gods & Goods. Spirituality and Mass Confusion Villa Manin Laikmetīgās mākslas centrā Pasarjāno-Kodroipo (Itālija) no 20. aprīļa līdz 28. septembrim | |
 Kas padodas Maijai Kurševai Krišs Salmanis Par spīti savai jaunībai, Kurševa ir viena no ievērojamākajām Rīgas māksliniecēm. Šoreiz šis vārds var tikt lietots gan ierastajā, gan arī gluži burtiskā nozīmē, tām vienai otru papildinot. Kurševa lec acīs tāpat kā viņas darbi. Košas krāsas un izaicinošas detaļas laikmetīgas asprātības mērcē raksturo gan Maijas daudzpusīgās mākslinieciskās darbības augļus - grafikas, zīmējumus, skulptūras, objektus un performances -, gan arī pašu to autori. Ielu mākslas antivaroni zaļo Žani būs ievērojis katrs rīdzinieks, kurš pa mūsu pilsētu nepārvietojas gluži aizsietām acīm. Droši ne viens vien līdzpilsonis arī vēlas, kaut nebūtu ievērojis kādu no daudzajiem ķēmiem, kas no māju sienām mēdz uzsaukt garāmgājējiem pa draudzīgam aicinājumam. Šovasar saņemts maģistra grāds Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā ar instalāciju "Mana piektdiena", ko papildināja teorētisks pētījums par alkoholismu un tā atspoguļojumu mākslā. | |
| Kolekcija kā atbildība un izaicinājums Marita Batņa Mākslas tirgus apskats pasaulē un Latvijā Starp Latvijas kultūras ainā valdības iezīmētajiem "21. gadsimta projektiem" divi saistīti ar vizuālo mākslu. Projektu izaicinājumu un atbildības aspektu virknē principiālu vietu ieņem mākslas darbu kolekcija. Patlaban Latvijā ir vienlaikus aktuāla vairāku nozīmīgu mākslas krājumu attīstība. | |
| Mākslas tirgū – kā ziloņi trauku veikalā? Vitālijs Ļeščenko | |
 Tērnera balva. Sāls rētās Rihards Bražinskis Kontroversiālā Tērnera balva jau kopš 1984. gada (ar dažām pauzēm sākotnē atbalstītāju un līdzekļu trūkuma dēļ) ik gadu šokē un kaitina konservatīvus stagnātus. Sašutums visbiežāk izpaužas kā jautājums: "Vai tā ir māksla?" Mietpilsoņiem balvai nominēto radošās izpausmes šķiet nepārliecinošas, nožēlojamas un tukšas, taču atbalstītāji oponentu viedokļus uztver kā minoras pozīcijas klišeju apmulsinātu aprobežotību. | |
 Folkstonas triennāle – pilsētas atdzimšanai Ilze Strazdiņa | |
 Arturs Langmanis: Latvieša stāsts. Cits Iliana Veinberga | |
 Uz balli – kā uz karu Vilnis Vējš Ballīšu karalienes Parisas Hiltones vasarā izplatītais videojoks, kurā viņa pieteicās kandidēt uz Baltā nama saimnieces krēslu un pašu namu nokrāsot rozā, lika visai dzīvi iztēloties, kādi panākumi būtu šim priekšlikumam, ja vien tas tiktu izteikts nopietni. Droši vien - graujoši, ne vien politiskā, bet arī estētiskā nozīmē. Jo vai gan kaut ko līdzīgu neiztēlojās republikāņu prezidenta kandidāts Džons Makeins, pārmetot savam sāncensim Barakam Obamam Parisas cienīgu performanci sīvajā priekšvēlēšanu cīņā? Rezultātā vecais vīrs (Makeins) izpelnījās pašas Karalienes dusmas un stabili iegāja Youtube vērotāju apziņā kā līdzinieks aizvēsturiskam mūdzim master Joda no "Zvaigžņu kariem". Hiltone tikai lieku reizi apliecināja, ka prasme spīdēt ballītēs, dzeltenajā presē un nokļūt elektroniskajos medijos visvairāk pieprasīto atslēgvārdu topā sen jau no marginālas pozīcijas pārvietojusies uz varas pusi. Tomēr Hiltones simboliski visnozīmīgākais uzbrukums vecajai pasaules iekārtai notika jau pirms pusotra gada, kad viņa izraisīja skandālu, ierodoties gadskārtējā Vīnes Operas ballē. Līdz tam laikam cilvēkos vēl mājoja ticība, ka cildenais, skaistais un izsmalcinātais ir šķirts no bezkaunīgā, vulgārā un iznirelīgā - ja ne reālajā, tad vismaz iedomātā vērtību pasaulē. Vīnes Operas balle, kas bija kā pēdējais bastions augstākās sabiedrības un augstās mākslas pretošanās kustībā pret popkultūras uzbrukumu, vienā mirklī padevās ātrai slavai, ko balsta vienīgi pati slava un, protams, milzīga nauda. Tas nekas, ka jau senāk bija manīts - Operas balles viesu vidū līdzās aristokrātiskiem profiliem arvien uzkrītošāk iezīmējas aziātiski vaibsti un labāko ģimeņu atvasēm polonēzes solis vairs nepadodas tik raits. Parisas uznāciens skaidri parādīja, ka uzvara ballē ir līdzvērtīga uzvarai karā, tā ka viņas izlēciens pret Vjetnamas veterānu Makeinu ir uzlūkojams kā līdzvērtīgiem nopelniem bagātu personāžu cīkstēšanās. | |
| Uzbaro mani! Mārtiņš Slišāns Tik viegli sadarboties, ka tu nedomā - kāpēc!* Tas ir ideālais sauklis ideālam patērētājam - tādam, kura smadzenes atslēgtas no jebkura mēģinājuma aptvert savas dzīves apkārtējos, vēl jo vairāk - iekšējos procesus. Arī kino izmanto šo saukli un ne tikai Holivudā. Pēdējās desmitgades laikā arī Eiropa plaši jo plaši atvērusi durvis patērētājsabiedrībai draudzīgam, ērtam un tīkamam kino, kas šīs vajadzības cenšas apmierināt. | |
