VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Arturs Langmanis: Latvieša stāsts. Cits
Iliana Veinberga
 
Arturs Langmanis. Zīmējums Crescent Jewellers reklāmai. 20. gs. 50. gadi
 

"Ārzemju latviešu vecākās paaudzes māk­slinieku gleznas bijušas diletantiskas, nevarīgas un banālas, ar gļēvu, zudušas kvalitātes triepienu." Šādi savulaik sacīts kāda trimdas latviešu mākslinieka izstā­des sakarā. Spriežot pēc masu medijos cirkulējošās informācijas par trimdas māksliniekiem, intonācijas, kādā tā pasniegta, un komen­tāriem, ko tā izpelnās, šo izsacījumu varētu vispārināt. Ne vienu reizi vien ārzemju latviešu mākslinieki tiek apsūdzēti pasivitātē un radošajā nevarībā, uzspiežot viņiem "trimdi­nieku - mutautiņā raudātāju" smago zīmogu kā vienīgo kvalitātes zīmi.

Arturs Langmanis ir 1921. gadā dzimis mākslinieks, gra­fiķis. Lielākā dzīves daļa pavadīta trimdā, ik brīvu brīdi viņš aktīvi darbojies kā mākslinieks vietējās latviešu kopienas labā. Latvijā, sākot jau ar deviņdesmito gadu pirmo pusi, ir notikušas vairākas viņa personālizstādes, tiesa, tajās, tāpat kā rakstos par šo grafiķi, ar apskaužamu regularitāti tiek uzsvērta viņa darbošanās nacionālpatriotiskā iedaba, krasi nošķirot to no viņa maizes darba, t. i., komerciālās mākslas reklāmas, un nemaz nepasakot, ka Arturs Langmanis ir pielicis savu roku Amerikas patērētājkultūras radīšanā, nepilnus trīsdesmit gadus esot viens no vadošajiem māksli­niekiem un veikalu iekārtotājiem vispopulārākajā ASV sieviešu galantērijas uzņēmumā Frederick's of Hollywood, vai­rākus gadus pat neizmantojot savas tiesības doties liku­mīgi nopelnītajā pensijā. "Jūsu komerciālās mākslas darbi izstādēs vienmēr ir kaut kā nostatus vai to nav nemaz; vai jūs kaunaties par savu pamatnodarbošanos?" es vaicāju grafiķim, uz ko viņš atbildēja: "Nē, es vienmēr esmu atklāti teicis, kā pelnīju savu maizi. Komerciālā māksla prasa zinā­mas prasmes - ir jābūt labam, veiklam zīmētājam, ir jābūt ar gaumi un jāizkopj savs personīgais stils, turklāt  ne jau katrs tur tiek, jo ir milzīga konkurence. Tā ka tur nav nekā, par ko kaunēties."

"Nav jēgas krāt mantas, jo var mainīties politika, nākt cita vara un to visu vienkārši vienā dienā atņemt. Svarīgi ir tas, kas tev ir galvā, jo zināšanas neviens nevar atņemt." Pie šādas atziņas Arturs Langmanis nonāca laikā, ko pavadīja dažādās karagūstekņu un pēcāk arī bēgļu nometnēs. Līdz Otrajam pasaules karam Arturs tika studējis Jelgavas Skolo­tāju institūtā, kur iegūtās angļu un vācu valodas zināšanas viņam lieti noderējušas, dzīvojot nometnēs. Piestrādājis par tulku dažādās komisijās; strādājot par angļu valodas pasniedzēju, caur viņa skolu izgājuši simtiem cilvēku, sākot ar maziem pusaugu knauķiem un beidzot ar Latvijas valsts ministriem, direktoriem un baņķieriem un to cienīgkun­dzēm, - ikviens steidza apgūt kaut elementārus svešvalodas pamatus. Nezinu, cik ļoti tam var ticēt, bet Arturs saka, ka jau no bērnības sapņojis par nokļūšanu Kalifornijā. Nomet­nē strādātie darbi ļāva iekrāt nelielu, bet iesākumam pie­tiekamu naudas summu, un atlika vien pacietīgi gaidīt, kad Amerika atvērs savas robežas bēgļu uzņemšanai, jo līdz tam nepacietīgākie bija jau aizskrējuši uz Anglijas ogļraktuvēm un Kanādas kviešu laukiem. Sirmais grafiķis atceras, ka nedz par ogļraci, nedz lauksaimnieku viņam kļūt nav gribējies, tiesa, galvotāji no ASV puses - Filadelfijas baptistu draudze - pateicības vietā būtu viņu iekārtojuši strādāt kukurūzas lau­kā, tāpēc uzreiz pēc izkāpšanas Amerikas krastā 1951. gadā sekojusi ļoti pieklājīga vēstule Filadelfijas baptistiem un ar vienu kreklu mugurā un visu iedzīvi rokassomā Arturs devās pretējā virzienā - uz Kaliforniju.

Pirms nokļūšanas Kalifornijā latviešu bēglis jau bija pagu­vis sakontaktēties ar citiem tur mītošajiem likteņa bied­riem, un savā sapņu zemē viņš ieradās tieši uz vasaras saulgrie­žiem - Jāņiem. "Kāda bija Amerika tajā laikā? Nu, Amerika visam kam gāja cauri, visādiem sociāliem saviļņojumiem, pār­dzīvojumiem. Sākās sieviešu atbrīvošanās kustība, seksuā­lā revolūcija, Kalifornijas universitātē studentes taisīja demon­strācijas, dedzināja krūšturus. Tad sekoja brīvās mīles­tības, brīvās mīlēšanas laiki, kad bija modē busiņi ar matračiem, nevis precēšanās. Tad nāca vistrakākais laiks - narkotiku vilnis Sanfrancisko; pat pārtikušu ģimeņu bērni mira uz ie­las, Hight Ashbury rajons bija slavens ar šo. Tas ir tas, kam es dzīvoju cauri, tiesa gan, nekur nepiedalījos, es strādāju," stāsta mākslinieks.

Un patiesi - drīz pēc ierašanās Amerikā Arturs jau varēja īrēt atsevišķu istabiņu un apmaksāt savas studijas Mākslu un amatu koledžā (Arts & Crafts College), kurā apguva rek­lāmas mākslinieka arodu. "Tajā laikā Amerikā reklāmas zīmēja ar roku, tikai tagad visur tiek izmantotas fotogrāfi­jas," atklāj autors, piemetinot, ka topošajam komerciālajam māksliniekam bija jāprot arī iekārtot veikalus, jāzina, kā dar­bojas reklāmas kantori, - tas arī tika mācīts koledžā. Ar­turs bija atradis arī atbilstošu darbu - strādāja Eric Johnson reklā­mas aģentūrā. Sirmais kungs atzīst, ka ar darba meklēšanu tolaik veicās grūti, taču, kā viņš smej, Eric Johnson vadī­tājs bija ieceļotājs no Somijas un, šķiet, Somijas-Krievijas kara dēļ labi saprata latviešu bēgļa stāvokli un centās jau­najam vīrietim palīdzēt.

Minētā aģentūra nebija liela, vien pāris cilvēku, kas izpil­dīja pasūtījumus no restorānu ēdienkaršu dizaina un iespie­šanas līdz pat Kalifornijas Universitātes futbola komandas, kā tagad būtu modīgi teikt, vizuālās identitātes izstrādāša­nai. Arturs sākotnēji bija "melnā", tehniskā darba darītājs un izpelnījās kolēģu apbrīnu par to, ka darbadienas beigās, kad visi pie ruļļa strādājošie bija no galvas līdz kājām nomā­­lējušies ar tipogrāfijas krāsu, letiņš varēja nolocīt sava baltā krekla piedurknes uz leju un doties prom, it kā nemaz ne­būtu strādājis. "Latvijas skola," ar prieku acīs nosaka māk­slinieks.

Jau Jelgavas Skolotāju institūta laikos Langmanis bija iemēģinājis roku mākslās, īpaši tuvas bija Vidberga tēmas un viņa smalkā, prasmīgā grafikas līnija. Viņš atceras, ka mācību laikā gandrīz visām kursa meitenēm palīdzējis izpil­dīt kādu mācību uzdevumu - uzzīmēt zirgus; pasniedzējs Baltgailis gan neko neesot teicis par šo masu produkciju, vien vēlāk mudinājis stāties Latvijas Mākslas akadēmijā.

Eric Johnson vadītājs ar laiku ievēroja, ka Arturam ir veik­la roka, padodas zīmējamie darbi un burtu kompozīcijas, tāpēc soli pa solim, līdz jaunais mākslinieks drīkstēja pieda­līties dizaina darbos, viņam tika uzticēti arī atsevišķi projekti, un sadarbības beigās 1954. gadā viņš jau varēja meklēt nā­kamo darbu kā diplomēts un pieredzējis reklāmas māk­slinieks. Nākamo nepilnu desmit gadu laikā - līdz viņa no­kļūšanai pie Frederika Mellingera - tika strādāts dažādās firmās un aģentūrās; alga auga no piecdesmit dolāriem nedēļā līdz piecdesmit dolāriem stundā.

Frederiks Mellingers ir Frederick's of Hollywood prečzī­mes radītājs, sieviešu modes preču impērijas vadītājs. Arturs stāsta, ka "tas bija laiks, kad izdarīgi cilvēki ASV, piedāvājot seksu, kļuva pasakaini bagāti; viens Amerikas veiksmes stāsts bija Hjū Hefnera izlolotais Playboy žurnāls (1953), otrs - Frederick's of Hollywood. Protams, šīm iniciatīvām nācās cīnīties ar sabiedrībā valdošajām stingrajām morāles normām." Frederiks bija ebreju izcelsmes ieceļotājs no Un­gārijas, kas 1947. gadā atvēra savu pirmo bodīti, proti - sū­tīja Amerikas mājsaimniecēm katalogus, no kuriem izvē­­­­­lēties un pasūtināt glaunu dažādu ražotāju apakšveļu. Salī­­dzinoši īsā laikā vienas bodītes vietā bija vairāki simti vei­kalu visā Amerikā un padsmit miljoni katalogu katrā otrajā past­­kastītē. Uzskaitīt visus revolucionāros Frederick's of Holly­wood sasniegu­­mus sieviešu apakšveļas, peldkostīmu, sek­sīgu vakartērpu un citu daiļu lietiņu jomā būtu neiespējami, vien statistikai jāmin, ka triumfa gājiens sākās ar iepriekš nebijušu - melnu - apakšveļu un polsterētiem krūšturiem; drīz vien lielākā daļa Holivudas aktrišu kā filmēšanas lau­ku­mā, tā arī ārpus kadra lietoja vienīgi Frederick's of Holly­wood produkciju. Uzņēmuma prasme bija iet soli solī ar laika garu: apakšveļas reklāmu koncepti tika sasaistīti ar laikmeta reālijām - auksto karu, kodolizmēģinājumiem etc., mājsaimnieces padarītas par "seksbumbām"; vēlāk, sekojot līdzi brīvās mīlestības sauk­lim, tieši šis uzņēmums Ameriku iepazīstināja ar stringa bik­sītēm, mini šortiņiem un mikro peldkostīmiem, tagad pazīs­tamiem kā bikini. Uzskaitījums varētu būt teju vai bez­galīgs. 1963. gadā Arturs Langmanis, kas bija ērti iekārtojies amerikāņu vidē, pateicoties savam draugam Frederick's of Hollywood ģenerāldirektoram Han­sonam, iepazinās arī ar pašu Mellin­geru, kuram uzreiz iepatikās latviešu mākslinieka darbi, un, tā kā uzņēmums savām reklāmām, katalogu dizainam, veikalu un televīzijas modes skašu noformējumam mēdza piesaistīt augstu no­vērtētus māksliniekus, viņš noslēdza līgumu arī ar Arturu.

"Man padevās zīmēt smukas meitenes ar garām kājām," par savu veiksmi gardi smej mākslinieks, piebilstot, ka labāk par patriotiskajām grafikām viņam pašam patīk tušas skices, ko ar smalku otiņu tik viegli un raiti kā elpas vilcienu radījis teātru un sarīkojumu aizkulisēs, aktrišu ģērbtuvēs, darbus pēc tam visbiežāk atstājot to modelēm.

Nākamos divdesmit astoņus gadus (līdz 1991. gadam) paralēli citiem pasūtījumiem Frederick's of Hollywood bija viņa galvenā darbavieta un stabilais ienākumu avots. Viņš ieguldīja visus savus spēkus šī uzņēmuma triumfa gājienā (jāsaka, tas dar­bojas vēl joprojām, tiesa, konkurencē zau­dējot Victoria's secrets), kas lielā mērā ietekmēja ameri­kāņu patērētājsabied­rības formēšanos. Arturs bez problēmām bija arī iekļāvies amerikāņu sabiedrībā - viņam bija plašs draugu un paziņu loks no mākslas, reklāmas un biznesa aprindām. Lai arī māk­slinieks lūdza nepublicēt krāšņos stās­tus par tālaika rek­lāmas biznesa aizkulisēm, tomēr nevar neminēt, ka sporta mašīnas, baseinotas privātmājas Kalifor­nijas līča krastā, uzdzīve ar draugiem un franču izcel­smes sieva, ku­ras ad­vo­kāts šķiršanās līgumā ieraksta tikša­nas tie­sības ar viņu kopējo pūdelīti, liecina, ka trimdi­nieki nekādi "mut­autiņā raudātāji" vis nav bijuši. To aplie­cina arī Artura Langmaņa atmiņas par citu latviešu māksli­nieku gaitām Amerikā, piemēram, par lielisko grafiķi Hariju Gricēviču, kuram bijuši liela apjoma pasūtījumi Saūda Arābijā un kurš izmēģinājis veiksmi arī Holivudas industrijā, vai Vidvudu Rūberu, kurš ilustrējis grāmatas Argentīnā. Reklā­mas jomā ASV Austru­mu piekrastē darbojies vēl viens latvietis - Gvido Augusts, kā arī daudzi, daudzi citi. "Ļoti maz bija tādu, kas strā­dāja tikai mākslā, varbūt vienīgi Staprāns... Vija Celmiņa," saka mākslinieks. Uz jautājumu, kādēļ pēc gandrīz četrdesmit gadu stāža reklāmas jomā viņam nav biezumbiezs portfolio, ar ko ta­gad lepoties paralēli nacionālpatriotiskajām grafikām, Arturs Langmanis vien nosaka: "Nezinu. Darbs ir darbs - tas vien­kārši ir jādara. Man nekad nebija licies, ka tas va­rē­­tu kādu interesēt un būt vērtīgi. Arī nebija tāda prakse dot māksli­nie­kam atpakaļ viņa darbus - bija dedlaini, bija vese­las ko­mi­sijas, kas vērtē un apspriež tavu darbu, tad tas aiz­iet uz tipogrāfiju, un viss. Diemžēl - laikam."
 
Atgriezties