VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Latvijai topot. Laikmets un māksla Aija Brasliņa Latvijas Republikas proklamēšanas 90. gadadienai veltīta izstāde "No de facto līdz de iure"Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē no 2008. gada 14. novembra līdz 2009. gada 4. janvārim | |
 Mākslinieki Sv. Jēkaba kazarmās Rīgā. No kreisās: Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone, Kārlis Johansons. 1917. gada vasara | |
Tuvojoties 18. novembrim, spēkā pieņemas valsts deviņdesmitajai gadskārtai veltīto pasākumu un izdevumu vilnis, arvien biežāk uzmirdz svētku uguņošanai līdzīgais logotips "Iededzies par Latviju!". Latvijas Nacionālais mākslas muzejs jubileju sagaida ar izstādi "No de facto līdz de iure", par kuras patronu piekritis būt Valsts prezidents Valdis Zatlers. Izstāde atgādina un vēsta par mākslas un mākslinieku klātbūtni, lomu un nozīmi izšķirīgo vēsturisko pārvērtību laikā, Latvijai topot. Paverot laika robežas plašāk par abiem zīmīgajiem vēstures datumiem, veidots ieskats norisēs no Pirmā pasaules kara un bēgļu gaitām līdz jaundibinātās valsts pirmajiem pastāvēšanas gadiem, reizē izceltas par laikmeta zīmēm atzītas mākslas vērtības. Mākslinieku redzējums, līdzdalība notikumos un ticība laikmeta idejām, neizslēdzot neizbēgamus maldus juku laikos, pavadīja Latvijas iecerēšanu, proklamēšanu, svarīgos de facto un de iure atzīšanas soļus. Tolaik nacionālās mākslas ideāli un kultūras patstāvības centieni tika iznesti cauri ilgstošai karadarbībai, dramatiskam bēgļu postam un krasām varu maiņām. Latvijas neatkarību pirmie uzdrošinājās pieprasīt dzejnieki. Dažbrīd, kad politiķiem šis sapnis šķita ekstrēms un pāragrs, neatkarības ideju apzināti loloja un virzīja vien nelielas inteliģences aprindas. Valsts tapšanu tādēļ var salīdzināt ar "kultūras projektu", kurā nacionālās kultūras saglabāšanas un veidošanas nodoms bijis viens no galvenajiem dzinējspēkiem. Vētraino pārmaiņu laikmeta izvirzītie virsuzdevumi vēl nepieredzēti atraisīja nacionālas pašapzināšanās un patriotisma pacēlumu, radīja patiesu piederības sajūtu tautai, kvēlu emocionālo lādiņu un pārliecības patosu. Kļūdami par nozīmīgā un sarežģītā laikmeta aculieciniekiem, dokumentētājiem un iemūžinātājiem, vienlaikus arī par sava laika vēstures veidotājiem, rakstnieki to izteica vārdos, bet mākslinieki vizualizēja. Laikmeta noskaņas rosināja gleznotāju Jāzepu Grosvaldu jūsmīgi atzīt: "Kas par iespēju jaunās Latvijas māksliniekiem! Kas par iespēju tautas mākslai - piedzimt reizē ar tēvzemi, kura stipra un brīva paceļas no pagātnes pelniem! (..) Kāds lielisks uzdevums nacionālajai mākslai - apdziedāt savas tautas un savas zemes ciešanas, postu, cīņu un uzvaru!" Jēkabs Kazaks savukārt deklarēja: "Ar Latvijas valsts proklamēšanu ir proklamēta latvju māksla. Tie asni, kuri cauri sveštautu slogiem mūs mierināja grūtās stundās, tagad var svabadi augt. Līdz ar to mākslai dota iespēja izteikt, kas mums mūsu jaunajā valstī jātur izcilus un pašā redzamākā vietā - mūsu īpatnējā tautas gara ievešana veco kultūras tautu saimē." Ar Latvijas valsts dzimšanu sakrita toreizējās jaunākās mākslinieku paaudzes spilgtais un pārliecinošais pieteikums mākslas dzīvē un radikālu "jaunās mākslas" uzskatu manifestācija. "Zaļās puķes" ideju mantiniekus, īslaicīgos "ekspresionistus", Rīgas mākslinieku grupas modernistus Jāzepu Grosvaldu, Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu, Niklāvu Strunki, Valdemāru Toni, Konrādu Ubānu, Oto Skulmi, Emīlu Melderi un citus viņu domubiedrus iegūtā valstiskā neatkarība spārnoja radošas brīvības centieniem, drosmīgiem un netradicionāliem formas meklējumiem, kas iezvanīja jaunu attīstības pavērsienu Latvijas mākslā. | |
 Jāzeps Grosvalds. Strēlnieki ziemā. 1916 | |
|
Daļa no jaunajiem māksliniekiem, nacionālu jūtu vadīti, uzvilka karavīru šineļus, brīvprātīgi iestājoties un cīnoties latviešu strēlnieku bataljonu ierindā. Liktenīgi un līdzīgi kā latviešu strēlnieku pulki sašķēlās arī mākslinieku rindas, vienai daļai - Gustavam Klucim, Aleksandram Drēviņam, Kārlim Johansonam u. c. - ar pārliecību paliekot Padomju Krievijas pusē un par savu izvēli vēlāk samaksājot Staļina režīma nāves pļaujā. Nacionālā drāma kara gados deva lielās strēlnieku un bēgļu tēmas. Pārdzīvojumu īstums un izteiksmes jauninājumi veicinājuši izcilākā veikuma iekļaušanu gan kādreizējā, gan tagadējā Latvijas mākslas kanonā. Laikmeta liecības mākslas darbos sniedzas no pieredzētā vērojošas reportāžas un lakoniskām piezīmēm līdz spēcīgam, novatoriskam un sintezējošam mākslinieciskam vispārinājumam. Mākslinieki piedalījās arī nacionālo simbolu - karoga un ģerboņa - izveidē, radīja metus naudaszīmēm, pastmarkām, apbalvojumiem un citai tālaika pieprasītai atribūtikai, piedāvāja plaši tiražēto iespieddarbu veidolus un grafisko dizainu. Laikmeta vizuālā hronika nav iedomājama bez atsvešinātā, ar tehniku pastarpinātā notikumu, vides un personāžu atspoguļojuma fotogrāfijā, kas summējas no neskaitāmiem ievērojamāko profesionālo fotogrāfu Jāņa Rieksta, Viļa Rīdzenieka, Mārtiņa Lapiņa un anonīmu vai zināmu amatieru apstādinātajiem kadriem. Attēlos fiksēto mirkļu dažādībā - no apzināta vēsturiska dokumenta, tiešas reportāžas līdz pilnīgai nejaušībai - izpaužas tehniskā medija un individuālā skatiena īpatnības. Fotouzņēmumi fascinē kā tālaika realitāti konstatējošas un pagātnes īstumu iemiesojošas liecības. Arī fotogrāfi, kas iznāca no saviem fotosaloniem reālajā dzīvē, strēlnieku un bēgļu tēmas uztvēra kā būtiskas. To iemūžinājumā - no precīza dokumentējuma līdz vispārinošam redzējumam - netrūkst vizuālu analoģiju ar mākslinieku tvertajām ainām, kas savukārt pakļautas subjektīvai pārradīšanai mākslas tēlos, ievērojot mediju specifiku un mākslas darbu formas pašvērtību. Saspēle starp mākslas darbiem un fotogrāfijām, starp laikmeta reālijām un to transformāciju mākslinieku uztverē, starp dokumentalitāti un radīto mākslas patiesību iecerēta kā viens no būtiskākajiem aspektiem izstādes koptēlā. Eksponātu atlase un ekspozīcijas risinājums šoreiz nepretendē uz izsmeļošu pagātnes rekonstrukciju, tas arī netiecas sekot ierastajai vēstures muzeju pamatekspozīciju specifikai. Pēckara situācijā mākslas dzīve Latvijas Republikā atjaunojās uz ekonomisko grūtību fona, to kompensējot ar izcīnītās brīvības skurbināto kultūras ļaužu pašapziņu un enerģiju. Noskaidrojās jaunu kultūras institūciju nepieciešamība, neatliekami izvirzot dienaskārtībā kultūras mantojuma saglabāšanas, nacionālās mākslas kolekciju izveides un mākslas izglītības jautājumus. Politiskajās pārmaiņās mākslinieki stājās arī jaunās valsts diplomātiskajā dienestā. Latvijas de iure atzīšana atvēra robežas latviešu mākslas iesaistei Eiropas apritē un mākslinieku braucieniem uz tās svarīgākajām metropolēm - Parīzi, Berlīni un Romu -, kas sekmēja starptautisku kultūras sakaru izveidi. | |
 Ansis Cīrulis. Strēlnieki slimnīcā. 1916 | |
|
Latviešu mākslā pēc kara aktualizējās ar modernās pilsētas kultūru saistīta tematika un pastiprinājās modernistu paaudzes pievēršanās formas un pašizteiksmes problēmām, radot jaunas laikmeta zīmes. Saasinājās polemika par nacionālās mākslas turpmāko virzību, līdz ar mākslinieku grupējumu veidošanos tika meklētas un apliecinātas katra pozīcijas. Izcīnot kaismīgas vārdu kaujas preses slejās un konfrontējoties bēdīgi slavenajā kasparsoniādē, tradicionālisti un modernisti jeb "tēvi" un "dēli" pat sadūrās nesenajai pagātnei attāli radniecīgā vietējā "mākslas karā". Sadarbībā ar izdevniecību "Neputns" un mākslinieci Zani Ernštreiti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja speciālisti gatavo arī ar izstādi saistītu izdevumu "No de facto līdz de iure: Latvijai topot. Laikmets un māksla", kas ieguvis atbalstu valstiski nozīmīgo pasākumu programmā. Krājumā paredzēts publicēt Latvijas Universitātes profesora Dr. habil. hist. Aivara Strangas, Māras Lāces, Gintas Gerhardes-Upenieces un izstādes kuratores Aijas Brasliņas rakstus, tādējādi iezīmējot vēstures procesu, mākslas parādību un mākslas dzīves notikumu kontekstu ekspozīcijā aptvertajam vizuālajam materiālam. Pirms deviņdesmit gadiem vācu okupētajā Rīgā 18. novembra pievakarē Otrajā pilsētas teātrī (tag. Latvijas Nacionālais teātris) svinīgi tika proklamēta Latvijas Republika. Fotogrāfs Vilis Rīdzenieks unikālā fotodokumentā notvēris vēsturiskā brīža izskaņu, kad Tautas padomes pārstāvji, publika un skatuves dziļumā izvietotais Reitera koris dzied "Dievs, svētī Latviju". Viens no laikmeta gara precīzākajiem "hronistiem" dzejnieks Kārlis Skalbe publicistiskajos tēlojumos "Mazās piezīmes" (1920) vēlāk komentējis: "Pelēks bija valsts dzimšanas dienas rīts 1918. gada 18. novembrī. Bet tie, kas pulcējās pie viņas šūpuļa, bija pilni iekšējas kvēles. (..) Kas gan bija pirmā dienā Latvijas valsts? Tikai vārds, elpa, kas silda gaisu. Tie, kas sapņoja par neatkarīgo Latviju, gan ticēja, ka šai elpā izplauks rozes." Pēc uzvaras pār Bermontu neatkarīgas valsts idejai beidzot noticēja latviešu tautas vairākums. Latvijas de iure atzīšanai 1921. gada 26. janvārī tauta nākamajās dienās uzgavilēja karogotās un "dziedošās" demonstrācijās Rīgas ielās. Gan de facto, gan de iure diplomātisko uzvaru kaldināšanā savu tiesu nenoliedzami devuši arī mākslinieki, pat ja pieminam tikai leģendāros Zigfrīda Meierovica "sabiedrotos" - latviešu mākslas reprodukciju albumus, kam Rietumeiropā nācās liecināt par nacionālās kultūras esamību un kvalitāti. Viena no izstādes "No de facto līdz de iure" atslēgām tās sagatavošanas gaitā uzieta "Mazajās piezīmēs" paustajā Kārļa Skalbes pārliecībā: "Es ticu, ka pasaule nedibinās tikai uz rupjām varas attiecībām, un tomēr es arī zinu, ka katra tauta pati sevi kronē ar savu varonību un kultūru. Ja šis vainags stāv tik augstu, ka neviens nevar viņu noņemt, tad viņš mums paliek. Un tas ir tas īstais de iure. Par mūsu atzīšanu mums ir arī jāpateicas mūsu jaunai, nacionālai kultūrai. Viņa mums deva spēku sev ticēt un tiem, kas mūs nepazina, iedvesa uzticību uz mums." | |
| Atgriezties | |
