VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Folkstonas triennāle – pilsētas atdzimšanai Ilze Strazdiņa | |
 Ričards Vilsons. 18 caurumu. 2008 | |
Nevienam jau sen vairs nav noslēpums, ka labai mākslai piemīt tāda īpaša spēja kā uzrunāt vienkāršo cilvēku, "atvērt sirdis" un ļaut iedomāties lietas citādas, nekā tās ir. Māksliniekiem piemīt spēja adaptēties jebkurā vidē un radīt par jebkuriem līdzekļiem. Šo spēju jau izsenis ir pamanījuši politiķi un pilsētplānotāji. Mākslas vadīti pilsētattīstības vai reģenerācijas projekti nu jau ir pazīstami gandrīz katrā sevi cienošā pilsētā, vai tas būtu Latvijā, Eiropā, Amerikā vai Āzijā. Māksla šodien nenoliedzami tiek uztverta kā atrisinājums jebkurai tālredzīgai apdzīvotai vietai, kas tiecas uzlabot publisko vidi, veicināt izglītības sasniegumus un ekonomisko attīstību, radīt jaunas darbavietas, vērsties pret sociālo nevienlīdzību un attīstīt jaunu komunālo piederību. Šajā kontekstā šovasar nevarēja palikt nepamanīta pavisam jauna mākslas triennāle Britu salās, kuras galvenais mērķis ir saukts atklātos vārdos - palīdzēt nelielās britu piejūras pilsētiņas Folkstonas (Folkestone) reģenerācijas plānam. Vienpersoniska iniciatīva 2004. gadā Rodžers de Hāns (Roger De Haan), bijušais apdrošināšanas kompānijas Saga (pašlaik Folkstonas lielākā darba devēja) direktors, vienpersoniski nopirka Folkstonas ostu par 11 miljoniem mārciņu. Paša vārdiem izsakoties, Folkstona ir vieta tuvu viņa sirdij un tās atdzimšana nu ir kļuvusi par viņa atlikušās dzīves misiju. Šajā misijā ietilpst centieni ne tikai atdzīvināt vecās ostas pasažieru satiksmi, bet arī iespaidot visas piejūras zonas atveseļošanu. Plānots atvērt jaunas skolas, radīt jaunas darbavietas un visādiem citādiem spēkiem padarīt pilsētu atkal tīkamu jaunākās paaudzes nākotnes iemītniekiem. Trīs gadu laikā projekts jau ir veicis zināmus soļus: šogad durvis vēra jaunā akadēmija - skola ar mākslas un biznesa novirzienu, un sen slēgtie veikaliņi vecpilsētas kalnainajās ieliņās par lētu īres maksu nu ir mākslinieku un amatnieku apdzīvoti. Interesanti, ka attīstības plānu pašos sākumos de Hāna kungs tāpat iecerēja pasākumus ar plašāku rezonansi, kas ne vien būtu vērsti uz vietējiem iemītniekiem, bet arī veicinātu jaunu cilvēku pieplūdumu šajā sen aizmirstajā nostūrī. Tā šī vasara piedzīvoja pirmo lielā plāna realizāciju, kad Folkstonu un tās publisko telpu pārņēma Folkstonas triennāle, piesaistot ne tikai nacionālu, bet arī internacionālu mākslas mīļotāju uzmanību. Folkstona ir situēta Britu salu dienvidu krastā un izsenis pazīstama kā viena no skaistākām britu piejūras kūrortpilsētām. Tās slavenākais laiks gan bija karalienes Viktorijas valdīšanas gadi, kad tikko kā atvērtais šaursliežu dzelzceļš nodrošināja Londonas iedzīvotājiem vieglu satiksmi uz šo piktoriālo piejūras krastu. Folkstona bija arī britu galapunkts slavenajam Orient Express vilcienam, lai tālāk ar prāmi nogādātu tā ceļotājus uz kontinentālo Eiropu. Seklo ūdeņu dēļ Folkstonas osta, kas gadiem bija pilsētas galvenais ienākumu avots, bija atvēlēta galvenokārt zvejniecībai un pasažieriem, kamēr netālā Duvras osta kalpoja gan kā kara un transporta, gan aizvien populārāka pasažieru osta. 1984. gadā Folkstona izvadīja jūrā savu pēdējo pasažieru kuģi, pilnīgi nododot satiksmi Duvras rokās. Šis punkts Folkstonas vēsturē iezīmēja dramatisku ekonomisko lejupslīdi, kas noveda krāšņo pilsētiņu līdz šodienas stāvoklim. Tagad Folkstona ir atzīta par vienu no nabadzīgākajiem rajoniem visās Britu salās un tās iedzīvotāji pārsvarā ir gados vecāki cilvēki, tādēļ pilsēta iemantojusi jaunu iesauku - "pēdējā osta". Par Folkstonas triennāles kuratori tika pieaicināta vācu izcelsmes kuratore Andrea Šlīkere (Andrea Schlieker), kas pazīstama kā Entonija Gormlija sadarbības partnere slavenajā "Ziemeļu eņģeļa" projektā. Pašas kuratores vārdiem izsakoties, uzaicinājums esot nācis kā pārsteigums un iesākumā viņai bijis grūti pieņemt šo savā ziņā mākslīgo uzstādījumu. Tomēr Folkstonas skaistums un de Hāna finansiālais ieguldījums triennāles budžetā drīz vien mainījis viņas domas. Darbs pie triennāles esot ildzis apmēram divus gadus, un rezultātā ir radīti 22 jauni mākslas darbi, no kuriem daži būs paliekoši pieminekļi pilsētas jaunajā ainavā, kamēr citi bija apskatāmi īslaicīgi - tikai līdz 14. septembrim. | |
 Marks Dions. Mobile Gull Appreciation Unit. 2008 | |
|
Iesaistītie mākslinieki Triennāles koncepta pamatā ir "sociāli iesaistīta" jeb, kā dažviet Latvijā tiek tulkots, "angažēta" (engaged) mākslas prakse. Ar šiem jēdzieniem bieži tiek apzīmēta prakse, kuras būtība, saturs un izpildes forma radīta ciešā saistībā vai sadarbībā ar kādu notikumu, citu sfēru, kas nav māksla, vai visbiežāk ar kādu noteiktu cilvēku grupu, kuri nav mākslinieki. Tā Folkstonas triennālē visi darbi tā vai citādi cieši saistīti ar Folkstonas vēsturi, tagadni vai nākotni un, pats galvenais, tās iedzīvotāju dažādām grupām, tādējādi nodrošinot pilsētas iemītnieku iesaisti mākslas procesos un pašas triennāles pieņemamību pilsētas pamatiedzīvotāju vidū. Šajā triennālē neredzēt lielus, šokējošus pieminekļus, kas aizrautu elpu. Visi darbi ir nelieli un tādi kā pieklusināti. Folkstonas skaisto promenādi, kas joprojām saglabā Viktorijas laikam raksturīgo sadali augšējā līmenī (turīgajiem atpūtniekiem) un apakšējā (zemākas šķiras pilsoņiem), apdzīvo vairāki triennāles darbi. Viens no paliekošajiem ir Marka Volindžera Folk Stones, kas novietots augšējās promenādes zālienā. Darba nosaukumu varam lasīt divējādi - gan kā atsauksmi tieši uz Folkstonu, gan kā tiešo tulkojumu: cilvēku akmeņi. 19 240 rūpīgi numurēti jūras akmentiņi šeit guļ cieši cits citam blakus, simbolizējot 19 240 britu kareivjus, kas izbrauca no Folkstonas ostas un krita 1916. gada 1. jūlijā slavenajā Sommas kaujā Francijas ziemeļos. Atmiņas par Pirmo pasaules karu joprojām dzīvi rezonē šīs mazpilsētas psihē, jo gandrīz katram pilsētas iemītniekam būs kāds radinieks, kas gāja bojā traģiskajā kaujā. Līdzīgi kā visas nācijas psihē šī diena joprojām tiek pieminēta kā diena, kad "briti zaudēja ticību Dievam". Šajā kontekstā nav pārsteigums ieraudzīt netālo franču izcelsmes mākslinieka Kristiana Boltaņska darbu "Čuksti". Boltaņskis, kas savos darbos bieži nododas nāves, piemiņas un zaudējuma tēmām, šoreiz uzmanību pievērsis daudz poētiskākam Pirmā pasaules kara aspektam. Sadarbībā ar Folkstonas Cilvēku vēstures biedrību Boltaņskis esot organizējis avīžu sludinājumus, plakātus un speciālu vakaru ar sviestmaizēm un tēju, aicinot atsaukties pilsētas iedzīvotājus, kuru personiskās kolekcijās ir saglabājušās Pirmā pasaules kara laika mīlestības vēstules. Pašu pilsētnieku lasītas, šīs vēstules audio formātā nu ir dzirdamas kā čuksti no trim promenādē uzstādītiem akmeņiem. "Čuksti" rada netveramo, bet Boltaņska darbiem tik raksturīgo spokainību un tādu kā sen aizgājušo garu klātbūtni. Kara tēma figurēja arī turku izcelsmes mākslinieces Eisas Erkmenas (Ayse Erkmen) darbā "Sapinies" (Entangled). Erkmena, kas bieži izmanto specifisku vietas kontekstu, šeit par darba centru bija izvēlējusies vienu no Marvelo torņiem. Torņu vēsture ir sena. Tie tika uzcelti kā aizsargsistēma pret Napoleona armijas iebrukumu, nodrošinot tiešu komunikācijas līniju Britu salu dienvidu krasta garumā. Vairums šo torņu šodien ir pārvērsti dzīvojamās ēkās, kamēr Erkmenas darbs, kas it kā apklāj torni ar kamuflāžas tīklu, skaidri iezīmē to militāro vēsturi. Apskatot kamuflāžu tuvāk, iespējams atklāt, ka patiesībā tas nemaz nav tīkls, bet gan tūkstoši nelielu, dažādas formas plastmasas ziediņu, kas piestiprināti pie torņa apaļās sienas. Atgriežoties Folkstonas promenādē, nevarēja nepamanīt Nilsa Normena (Nils Norman) viegli rotaļīgo, bet nenoliedzami vienu no viskritiskāk orientētajiem triennāles darbiem - Kiosk 5: Kite Kiosk jeb (latviskojot) "Lidojošo pūķu kiosks". Vēršot skatu uz Folkstonas reģenerācijas plānu, Normens par darba kritisko izejpunktu izvēlējies 20. gs. 30. gadu modernistu arhitektūru, marksismu un utopiskos pilsētu attīstības plānus. Bertolda Ļubetkina (Berthold Lubetkin) stilā dizainētā elipses formas kioskā par divām mārciņām ikviens varēja iegādāties lidojošos pūķus - sarkanu, ar uzrakstu Uneven Development vai melnu, ar uzrakstu Hipsterilization Strategies. Papildus izdotais fikcionālais bukletiņš, kas tāpat tika izdalīts kioska apmeklētājiem, ir kā dialogs starp britu modernisma arhitektūras pionieri no Krievijas emigrējušo Ļubetkinu un amerikāņu izcelsmes britu aviatoru Semjuelu Frenklinu Kodiju (Samuel Franklin Cody), kas pagājušā gadsimta sākumā dizainēja lidojošos pūķus militārām un meteoroloģiskām vajadzībām. Kolektīvā kreativitāte ir pamats daudziem šīs triennāles darbiem, tomēr visspilgtākie piemēri, manuprāt, bija Džeremija Delera un Kefas Metjūzas (Kaffe Matthews) darbi. Delers, kas nenoliedzami ir izcilākais sociāli iesaistītās mākslas meistars Lielbritānijā, triennāles laikā sadarbojās ar Folkstonas amatieru drāmas kolektīviem, izstrādājot virkni nelielu uzvedumu, kas tika izspēlēti pilsētas ielās visas vasaras garumā. To vieta un laiks ir nejauši un nekur nereklamēti, kamēr to saturs vairāk ir situācijas iz dzīves, nevis kādas iestudētas drāmas. No nezināmas televīzijas kompānijas ierašanās pilsētas centrā līdz absurdām ikdienas situācijām veikalā. Iesaistīti te bija daudzi - gan paši amatieru kolektīvi, kas izstrādājuši ainu tēmas, gan vienkārši garāmgājēji. Suminot britu bagāto komēdiju vēsturi, par jautrības trūkumu te sūdzēties nevarēja. Skaņu māksliniece Kefa Metjūza savukārt sadarbojās ar jaunuzceltās akadēmijas sestās klases audzēkņiem Folkstonas pilsētas stāstu kartes izveidošanā. Ar nosaukumu "Marvelo projekts" skolēnu stāstus par pilsētas notikumiem varēja noklausīties, pārvietojoties ar speciāli aprīkotiem velosipēdiem. "Marvelo projekta" veikalā iegādājamie velosipēdi bija aprīkoti ar skaņu un GPS sistēmām, kas katru stāstu atskaņoja noteiktā vietā. Tā, vizinoties pa Folkstonas ieliņām, bija iespējams ne tikai uzzināt un izjust pilsētu tās jauno iemītnieku acīm, bet arī iepazīt viņu personības un visai nešpetnos raksturus. Pusaudžu tēmai bija pievērsusies laikam jau vislabāk pazīstamā šīs triennāles zvaigzne Treisija Emina. Es gan nepieskaitītu šeit izstādītos Eminas darbus pie angažētās mākslas paraugiem, bet tie nenoliedzami atspoguļoja tēmu, kas attiecas uz vienu no vislielākajām šīs mazpilsētas problēmām, - pusaudžu grūtniecību. Emina uz triennāli bija atvedusi neskaitāmas bronzas miniatūras, kas tika izkaisītas dažādās Folkstonas vietās. Plīša lācītis, bērna zeķīte, cimdiņš, grabulītis - visi it kā nomesti un aizmirsti uz ielas stūra, pludmalē, zem soliņa stacijā. Jāatzīst, ka šo izmētāto lietu kolekciju nevarēja tik viegli pamanīt un, lai kāda būtu to emocionālā bagāža, kontroversiju izraisīja paša mākslas objekta angažētība šī vārda sliktākajā nozīmē. Jau pirmajā triennāles nedēļā kāds bija mēģinājis iebāzt kabatā zem stacijas sola sēdošo lācīti. Kā nekā katras miniatūras vērtība mākslas tirgū novērtēta pāris desmitu tūkstošu vērtībā. Nākamā dienā tika piesaistīti policijas spēki, kas apsargāja šos nelielos objektus. Šajā rakstā man neizdosies apskatīt visus divdesmit divus darbus, kas atklāja Folkstonas un tās iedzīvotāju vēsturi, intereses un aizraušanos, bet, ticiet man, gandrīz visi darbi radīti sadarbībā ar pilsētiņas iedzīvotājiem, kuri, šķiet, patiešām pieņēmuši triennāli kā kaut ko jau neatņemamu savas pilsētas nākotnē. De Hāna kungs no savas puses triennāles atklāšanas runā apsolījās finansiāli atbalstīt arī nākamās trīs triennāles, dodot cerību, ka Folkstona paliks starptautiskajā mākslas mīļotāju kartē arī turpmāk. | |
| Atgriezties | |
