VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tērnera balva. Sāls rētās Rihards Bražinskis Kontroversiālā Tērnera balva jau kopš 1984. gada (ar dažām pauzēm sākotnē atbalstītāju un līdzekļu trūkuma dēļ) ik gadu šokē un kaitina konservatīvus stagnātus. Sašutums visbiežāk izpaužas kā jautājums: "Vai tā ir māksla?" Mietpilsoņiem balvai nominēto radošās izpausmes šķiet nepārliecinošas, nožēlojamas un tukšas, taču atbalstītāji oponentu viedokļus uztver kā minoras pozīcijas klišeju apmulsinātu aprobežotību. | |
 Skats no Tērnera balvas laureātu izstādes Teita galerijā. 2007 | |
| 2000. gadā notika pirmā Stuckist grupas demostrācija pret Tērnera balvu - saģērbušies kā klauni, grupas dalībnieki pauda, ka šī apbalvošana ir nacionāls joks. Grupu 1999. gadā dibināja vietējie mākslinieki Billijs Čaildišs (Billy Childish) un Čārlzs Tomsons (Charles Thomson) ar pārliecību, ka mākslinieki, kas neglezno, nav mākslinieki, ar to spītīgi aizstāvot figurālo glezniecību kā patiesāko pieredzes un emociju komunikatoru pretēji postmodernitātei (taču Tērnera balva ir pasniegta arī par eļļas gleznojumiem). Tā kā postmodernisms, viņuprāt, bija cietis fiasko, tā vietā viņi piedāvāja remodernismu, lai atjaunotu māksliniekos cēlāku metafizisku humanitāti un juteklību. Stuckist grupa kā alternatīva Tērnera balvai jeb diskrēts protests pret kapitālistiskām ievirzēm joprojām tiek uzturēta, tomēr šāda antireklāma tikai vairo ažiotāžu ap pasākumu.
Tikmēr mākslas biznesā balvas laureāti tiek uzņemti gluži labi. Tērnera balva ir Apvienotās Karalistes augstākais apbalvojums laikmetīgajā mākslā. Savas pastāvēšanas laikā tā piesaistījusi visdažādākos finansiālos atbalstītājus, piemēram, Gordon's džinu, kas pat dubultoja balvu fondu līdz 40 000 mārciņām: 5000 - nominantiem, bet 25 000 - uzvarētājam. Šogad gan balva atkal ir palikusi bez sponsoriem. Apbalvošana norisinās Teita galerijā Londonā, tā izlēma Jaunās mākslas patronu padome (vairāku simtu biedru apjomā, kas ikgadēji ziedo 350-750 mārciņu mūsdienu mākslas sekmēšanai) ar nolūku popkultūras manierē izveidot drošu zvaigžņu "ceptuvi". Tērnera balvas saturs ir konceptuāls, padarot jaunos (vēl 50 gadu vecumu nesasniegušos) britu vizuālos māksliniekus (lai arī joprojām procentuāli neadekvāti kopējai Anglijas iedzīvotāju krāsainībai, tomēr visbiežāk visdažādākās izcelsmes imigrantus) par eksluzīvu preci šī vārda labākajā nozīmē. Tas krietni vairo mākslinieku pazīstamību un ceļ viņu komercpotenciālu, bezrūpīgi katapultējot viņus globālajā mākslas tirgus orbītā. Balva akcentē izteiksmes svaigumu - konkursā aplūkoto mākslas darboņu stils ir inovatīvs, to veido netradicionāli mediji un asprātīgi, atjautīgi mākslas darba statusa risinājumi, kā arī jaunas retorikas meklējumi. Tērnera balva rada spīdekļus - 1986. gadā pirmā vieta tika piešķirta nemainīgi uzvalciņos ikoniski pozējošajam pārītim Gilbertam un Džordžam, kuri droši vien visvairāk pazīstami ar savām milzīga izmēra fotomontāžām, kas satur gan kristietību deformējošus skatus, gan vizuālas atsauces uz ķermeņa izdalījumiem (urīnu, fekālijām un spermu). Pagājušā gada sākumā tika izdota viņu darbu antoloģija (darbi radīti laikposmā no 1971. līdz 2005. gadam), kas ietver vairāk nekā tūkstoš reprodukciju. Kopš uzvaras Gilberta un Džordža darbu cenu reitingi kāpuši par 52%. 1991. gada laureāts bija izcilais skulptors indietis Anišs Kapūrs, kurš veido vienkāršas formas skulptūras, piesaistot skatītāju ar to spilgtajām krāsām vai atstarojošajām virsmām, risina tajās arī dualitātes (zeme-debesis, redzamais-neredzamais, ķermenis-gars) problēmas un saplūdina arhitektūru ar mākslu. Viņa slavenākais darbs ir Cloud Gate - apmēram simt tonnu smags un desmit metru augsts spoži atstarojoša pulēta nerūsējošā metāla pupas formas veidojums Millennium parkā Čikāgā. Tā galējā cena tika noteikta 23 miljoni ASV dolāru. 1995. gada laureāts bija nu jau kulta statusu ieguvušais minimālists multimiljonārs, dzīvnieku līķu konservētājs (viņa firmaszīme ilgu laiku bija miruši dzīvnieki formaldehīdā) Demjens Hērsts (Damien Hirst). Hērsts ar saviem darbiem arvien vairāk sāk apspēlēt mākslas moralitāti un naudu, kā materiālus lietojot zeltu un citas dārglietas. Līdz šim viņa dārgākais darbs bija pagājušā gada darinājums For the Love of God - platīna galvaskauss ar inkrustētiem dimantiem un īstiem cilvēka zobiem. Tas maksāja 50 milljonus sterliņu mārciņu. Taču šī gada septembrī Londonas izsoļu namā Sotheby's Hērsts savācis pāri par 111 miljoniem mārciņu. 1999. gadā vislielāko mediju uzmanību piesaistīja Kipras turku izcelsmes nominantes Treisijas Eminas darbs My Bed - izvandīta gulta, kas papildināta ar dažādiem ikdienas priekšmetiem, piemēram, čībām un pudelēm, kā arī izlietotiem prezervatīviem un apakšveļu ar menstruāliem asinstraipiem. To par 150 000 britu mārciņu nopirka, varētu teikt, Tērnera balvas lielākais fans ietekmīgais kolekcionārs Čārlzs Saāči. Savukārt 2001. gadā uzvarēja skots Mārtins Krīds ar darbu The Lights Going On And Off - tukšu telpu, kurā regulāri pēc piecām sekundēm gaisma iedegās un izdzisa. Kopš 2006. gada šī instalācija ir Ņujorkas Modernās mākslas muzeja īpašumā. Krīds strādā ar telpiskumu, maigi spēlējoties ar maņām. Piemēram, prieks par istabu, kas piepildīta ar ziliem baloniem, pat gandrīz vai liek aizmirst darba stingro konceptualitāti un simboliskumu. Viņa darbi visbiežāk saplūst ar galerijām, kurās tie izstādīti, ar to daļēji dinamizējot telpu. Piemēram, Work No. 340 (Balls), kas bija uz grīdas izbērtas dažāda lieluma, mateiāla un caurspīdības pakāpes bumbas, apspēlēja formu klātbūtni telpā. Tērnera balvas interese ir ne tikai neordināras dabas darbi, bet arī veidojumi ar rafinētiem sociālu dimensiju uzslāņojumiem. Tā, piemēram, 2006. gada nominants Marks Tičners strādā ar pseidoreklāmiskiem paņēmieniem, reificējot saukļus un nepareizus locījumus, ietērpjot tos dažādās tehnikās, panākdams smieklīgu lozungu veidolu kā kontroles mehānismu parodiju. Taču tajā pašā 2006. gadā uzvarētājas vācietes Tommas Abtsas darbi ir pilnībā imanenti un mākslinieciski pašpietiekami. Abtsa apietas ar mākslu kā ar kaut ko pilnībā svešu, triekdama to pašu pret sevi. Introverti negatīvi definējot, māksliniece postulē savu mākslu ne-citu mākslu kontekstā. Viņas darbi kā objekti ir tie, kas tie ir, un nekas cits. Kaut arī neliela izmēra (48x38), šie audekli ir uzstājīgi savā esamībā, iemājojot realitātē līdzvērtīgi kā visi mēs. Tie ir ne tik ļoti abstrakti, cik ne-mimētiski. Formas viņas darbos ne pārstāv citas formas. Tās apspēlē mākslas darba esamības juteklību vispār. Hermētiskās klusās toņu poēmas ar maskētām krāsām un līnijām pārliecina ar uztveres nepārprotamību, bet mulsina ar ģeometriski loģiskām nepareizībām. Kā redzams, balvas tendences nav viendabīgas un prognozējamas, taču tieksme pārsteigt tautu ar neiedomājamu darinājumu pasniegšanu kā mākslu saglabājas. Tomēr ne velti britu lielākā laikmetīgās mākslas žurnāla Frieze asociētais redaktors Dens Fokss teicis, ka Tērnera balva ir aplūkojama kā "nācijas noskaņojuma barometrs". Un patiesi - jo īpaši pēdējo gadu laikā Tērnera balvas laureātu darbos saskatāmas politkorektuma un multikulturālisma ievirzes. Piemēram, 2004. gada balva tika Džeremija Delera darbam Memory Bucket, videodokumentācijai - "svētceļojumam" pa pasaules mieru kutinošās figūras Džordža Buša dzimto pilsētu Kraufordu Teksasā. Savukārt pagājušā gada uzvarētāja Marka Volindžera darbs State Britain bija pacifista Braiena Hova (Brian Haw) telšu pilsētiņas - piecu gadu akcijas pret karu Irākā restaurācija, kas, apelējot pie emocijām, suģestējusi ar mākslas spēju artikulēt cilvēka pamatpatiesības. Šāda tendence vērtējama kā eiropopulāra un, protams, ir meinstrīms, taču, tā kā konkursa vadmotīvs ir notikuma skaļums, politisks patoss tam tikai palīdz. Un tā Tērnera balvas PR ar vieglu roku uz sava slavas tramplīna daudzus autorus padara prestižus. | |
| Atgriezties | |
