VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kas padodas Maijai Kurševai Krišs Salmanis Par spīti savai jaunībai, Kurševa ir viena no ievērojamākajām Rīgas māksliniecēm. Šoreiz šis vārds var tikt lietots gan ierastajā, gan arī gluži burtiskā nozīmē, tām vienai otru papildinot. Kurševa lec acīs tāpat kā viņas darbi. Košas krāsas un izaicinošas detaļas laikmetīgas asprātības mērcē raksturo gan Maijas daudzpusīgās mākslinieciskās darbības augļus - grafikas, zīmējumus, skulptūras, objektus un performances -, gan arī pašu to autori. Ielu mākslas antivaroni zaļo Žani būs ievērojis katrs rīdzinieks, kurš pa mūsu pilsētu nepārvietojas gluži aizsietām acīm. Droši ne viens vien līdzpilsonis arī vēlas, kaut nebūtu ievērojis kādu no daudzajiem ķēmiem, kas no māju sienām mēdz uzsaukt garāmgājējiem pa draudzīgam aicinājumam. Šovasar saņemts maģistra grāds Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā ar instalāciju "Mana piektdiena", ko papildināja teorētisks pētījums par alkoholismu un tā atspoguļojumu mākslā. | |
 Maija Kurševa. Mana piektdiena. 2008. Instalācija, video | |
Krišs Salmanis: Kā tava piektdiena? Maija Kurševa: Viss it kā solīdi. Bet šodien jūtos galīgi nekā. Eu, zini, kas ir par sūdiem? Man vajag ātri vienu e-pastu aizsūtīt. Uzliek Ēriku Satī un pati aiziet. Papētu darbnīcu. Skats pieklājīgs, darbi visriņķī, grāmatas, krūzes un pudeles. Darbnīcu viņa dala ar Zelču, bet, kopš pārcēlusies šeit uz dzīvi, viņš retāk rādoties. Esot labi sastrādāties, jo Armands tāds skaidrs un saprotams. Pēc mirkļa Maija ir atpakaļ, jo kaimiņu nav bijis uz vietas un e-pasts nav nosūtīts. K.S.: Ko tu darīji Francijā? M.K.: Tur bija ielu teātru festivāls. Tas bija tādā pilsētā Orijakā, kas nevienam neko neizsaka, protams. Te, reku, visādas bildes no turienes - tīdirīdirititī. Festivāls jau kādus divdesmit gadus notiek, tāds zināms it kā. Un tur bija sarīkota pirmā "Nomadu universitāte", kur no visas Eiropas sabrauc. Es tev nestāstīju, ne? Sabrauc pārstāvji, kam ir kāds sakars ar mākslu publiskajā telpā, galvenokārt ielu teātru vadītāji un performētāji. No tiem tikai divi bija mākslinieki - es un viens džeks no Rumānijas. Apmēram tā: ielu teātra Latvijā nav, bet, tā kā es uztaisīju "Umkai" scenogrāfiju un esmu kaut kādā saistībā ar āru, tad Jaunā teātra institūts aizsūtīja mani. Bet man tas bija tik kruta! Pilns ar frīkiem visādiem, superīgas izrādes un cirks. Bija drausmīgi, drausmīgi kruta, ļoti labi organizēts. Trīs dienas pa smukiem ciematiņiem braukājām, visi stāstīja par savām valstīm, kas tur notiek. Es, šķiet, pilnīgi izgāzos. Tāpat kā tagad - apjukums, mute ciet, un vispār neko nevar pateikt. K.S.: Tas neizklausās pēc tevis, tu taču galīgi neesi uz mutes kritusi. Bet vai māksliniekiem vispār ir jārunā? M.K.: Skaidrs, ka jārunā. Vai arī kādam ir jārunā tavā vietā. K.S.: Man bail, vai no malas mākslinieku runāšana neizklausās tikpat muļķīgi kā sportistu intervijas pēc spēles. Vienmēr viņiem kaut ko prasa, un vienmēr ir skaidrs, ko viņi teiks: "Rezultāts nav slikts, bet varēju labāk. Otrajā setā gāja grūti, bet saņēmos. Esmu apmierināts." M.K.: Bet sports ir jocīgs. Nesaprotams. Tālāk, stiprāk, augstāk? K.S.: Kādreiz domāju, ka pietiek dot sportam lielo finansējumu, jo tik un tā mūsu kultūras darbinieki - operdziedoņi, mūziķi - ir vairāk pasaulē izsitušies nekā sportisti. Lai atdod visu naudu māksliniekiem. M.K.: Davai! Es pateiktu paldies. K.S.: Tu diezgan daudz esi pa ārzemēm dzīvojusi, Berlīnē mācījies, izstādēs piedalies. M.K.: Jā, šogad riktīgi braukājamais. Flensburga, Maskava, Berlīne, tagad Francija, pēc nedēļas uz Briseli jāaizbrauc ar dzērāju Žani. Tad atkal Berlīne - dzejas festivāls "Zebra". Tur rādīs manas animācijas, ko pagājušogad viņiem sataisīju. K.S.: Vai no braukāšanas ir kāda jēga? M.K.: Saprotams, ka ir. Piemēram, Francijas brauciens man riktīgi iedeva. Satiku tādus cilvēkus, kas savu lietu pa īstam dara; tagad domāju, ko pati daru un kas man būtu jādara. Likās, man arī tā vajag. Darīšu visu ar duku! Par to domāšu, uz šito aiziešu, vēl to padarīšu. Un tad atbraucu te un viss - čuhh. Nezinu, kāpēc. K.S.: Kas vainas? Tu taču neesi iestigusi algotā darbā, daudz strādā radoši. M.K.: Ai, Kriš, es nezinu. Esmu izdomājusi, ka man vajag aizbraukt uz Berlīni padzīvot. Pārdot pēdējo gleznu un drusku padomāt. Palasīt grāmatas, pastaigāt pa izstādēm. Padomāt un izdomāt. Tad braukt atpakaļ un izdarīt. K.S.: Bet kādēļ jābrauc uz Berlīni, kāpēc nevar te? M.K.: Pirmkārt, nomainot vidi, ir svaigāka sajūta. Otrkārt, tur kaut kas arī notiek. Ir ko apskatīties. Un tas, kas tur notiek, notiek ar dzīvesprieku, viegli. Atkrīt daudz traucēkļu, daudz ko nezini, nedzirdi spamu, un tas tevi neietekmē. Man patīk tas viss trašs, visi rosās, un nav tāda glamūra, pakazuhas. Te šķiet smagi. Tā: hhhhhhhrhhhkkkkhhh... Ir jau forši, bet svaigu gaisu vajag. | |
 Maija Kurševa. Ļaunuma sakne. 2007. Instalācija | |
|
K.S.: Reiz tu minēji vācu pasniedzējus un komiksu māksliniekus, kas uz tevi atstājuši paliekošu iespaidu. Kas tevi visvairāk ietekmējis? M.K.: Cilvēki, ko satiku. Tas, ka nokļuvu Berlīnes mākslu augstskolā, bija cūkas laime. Kad iestājos mūsu akadēmijā, biju normāla losene. Otrajā kursā negaidīti aizbraucu uz Berlīni. Tieši biju izšķīrusies no brūtgāna, kurš daudz par daudz ar narkotikām aizrāvās. Pārējie tālaika draugi arī kaut kur aizslīdēja. Biju viena pati un Berlīnē iepazinos ar diviem džekiem no Ungārijas un no Holandes, kā arī ar Tāli un Džimiju. Izveidojās krutakompānija. Līdz ar to pasniedzēji nebija tik svarīgi, universitāte bija tikai pieturas punkts. Tad sāku zīmēt šajā manierē. Ungāru puisis man deva iekšā, lamāja par slaistīšanos un lika zīmēt. Pats bija apmaiņas students, bet deva man uzdevumus. Dzērām, kāvāmies, gājām uz disenītēm, un es zīmēju. Savā maģistra darbā Maija raksta: "Vienmēr nēsāju līdzi skiču bloku, kur zīmēju dažādas sadzīviskas situācijas, draugu un svešinieku dialogu fragmentus un savas pārdomas. Šie skiču bloki un zīmēšana tajos bez kāda tālejoša mērķa ir labs treniņš gan rokai, gan galvai, un tāda veida rosīšanos ļoti labi raksturo kāds citāts no Kurta Vonnegūta romāna "Kaķa šūpulis" (tajā gan ir runa par runāšanu, nevis zīmēšanu, bet šajās lietās velkamas sakarīgas paralēles): "Bet man taču ir jātrenē mēles muskuļi, lai brīdī, kad vajadzēs pateikt kaut ko patiešām svarīgu, es to vispār varētu izdarīt!"." K.S: Vai tev nepieciešams ārējs spiediens, lai kaut ko darītu? Savā blociņā tu droši vien zīmē bez piespiešanas? M.K.: Ar blociņu vispār dīvaini. Kam es to zīmēju? "Mīļo dienasgrāmatiņ"? Pagaidām man liekas, ka es no šiem zīmējumiem varētu uztaisīt ceļojošo izstādi. Vienu dienu pie vienas sienas pieštepselēt, otru dienu pie citas. Tikai pagaidām tie ir katrs par sevi, jāizdomā, kā savilkt kopā. Bet blociņš man drausmīgi patīk. K.S.: Tas taču ir ļoti labs iemesls, lai kaut ko darītu. Vai jābūt vēl kādam? M.K.: Jā. Citādi tu vari vienkārši savam priekam kaut ko istabā taisīt. Ja kādam to gribi rādīt, tas uzliek zināmu pienākumu. Bet es galīgi nemokos ar jautājumu "Ak, kāpēc es vispār kaut ko daru, varbūt visam jāatmet ar roku?". Tā vienkārši ir sanācis. Un zini, kur bija lūzuma punkts? Kad sencītis izdomāja, ka viņš grib būt zemnieks, vecāki nopirka zemi. Hohoho. Mums, maziem bērniem, lika drausmīgi strādāt, un es sačakarēju muguru. Mana māsa jau mācījās blakus pagastā Elejas vidusskolā, briesmīgā lauku skolā ar krievu un latviešu maiņām. Man arī būtu bijis jāiet tas pats ceļš. Bet kas tur pēc tam būtu sanācis... nu, es nezinu. Bet es nokļuvu Jelgavā internātskolā, kur man to muguru ārstēja. Tur es sāku zīmēt, jo bija drausmīgi vientuļi. Un tad jau arī zināju, ka gribu iestāties akadēmijā. Kāpēc tieši vizuālā komunikācija, nezinu. Laikam likās moderni. K.S.: Vai ķēmi nāk no Jelgavas? M.K.: Nē, tur es zīmēju pavisam citādi. Koki bez lapām, acis - tīneidžeru stafs. K.S.: Zīmējumi vēl ir saglabājušies? M.K.: No tiem laikiem ne, bet no amatniekiem gan. Tur arī es zīmēju un visādas briesmīgas dzejas rakstīju. | |
 Maija Kurševa. Bēdu ieleja. 2008. Objekts, animācija, zīmējumi | |
|
K.S.: Ko tu lasi? M.K.: Dzeju ne. Bet no dzejniekiem man mīļākais ir Žebers. Un šis ir superhits. Daniils Harmss. Īsi, absurdi, forši. Bet krieviski, protams, daudz labāk. Semjuela Beketa "Mērfijs" ir riktīgs sviests. Lasi, un jāsmejas, bet vienlaikus tādas golovolomkas! Varu iedot izlasīt, ja gribi. Par lūzeriem. K.S.: Ļoti labi, būs īsti laikā, paldies. M.K.: Es atkal esmu atsākusi lasīt. Vairs nekad nesapīšos ar vīriešiem, kas nelasa grāmatas. Vismaz ilgtermiņā. K.S.: Tu strādā daudzos un dažādos mākslas veidos - tev ir gleznas, grafikas, video, instalācijas. Ko tu noteikti nedarītu? M.K.: Veikalā nestrādātu par pārdevēju konsultantu. K.S.: Bet no kā tu dzīvo? M.K.: Halturkas taisu. Dzejas dienām diska vāciņu uztaisīju. Reiz bija jātaisa plakāts mūzikas klubiņam. Uztaisīju, bet man, protams, pateica, ka to saķēpāto Elvisu tā kā nevajadzētu un vēl tur kaut kas jāpamaina... Nu tfu tu, netaisīšu! Drausmīgi jāmokās. Draugi citreiz izpalīdz un Kultūrkapitāls. Varētu jau apprecēt bagātu līgavaini no augstajiem plauktiem, bet mani tie netīrie puisīši vairāk interesē. Nesen dabūju mazu akordeoniņu, čīgāju ceturtdien, kad bija izstādes atklāšana. Sadzērāmies, tad bija jāiet pa ielu ar to akordeonu un nevarējām šķirties. Tad man iedeva divdesmit latus, lai es atstājos. Es atstājos arī. Par darbnīcu jau nezin cik mēnešus neesmu maksājusi. Un ar bilžu taisīšanu arī neaizraujos, tā ka nav ko pārdot. K.S.: Tu taisi ielu mākslu, nekomerciālus, patērētājkultūru kritizējošus darbus, bet vienlaikus piedalies valsti reprezentējošās izstādēs, esi sadarbojusies arī ar lieliem ražotājiem grafiskā dizaina jomā un dizainējusi ekskluzīvu tapešu sēriju. Kā šīs lietas sadzīvo? M.K.: Tās sadzīvo tāpat, kā vienā pilsētā sadzīvo ubagotāji un banku vadītāji. Ir daudz kā, kas liekas nesavienojams, bet pastāv. Ir forši pa nakti staigāt un kaut ko līmēt uz sienām. Varbūt rezultāts daudziem nepatīk, bet pats notikums ir labs. Man nav kaut kādas nesatricināmas pārliecības vai attieksmes. Mana situācija ir ļoti šaubīga. Tas trakais sadalījums, ielu māksla pret komerciju. Mani darbi nav patērētājsabiedrību kritizējoši, tie ir drīzāk smieklīgi. Nav tik intelektuāli, lai pie tiem stāvētu galerijā un ilgi domātu, tad aizietu mājās un... Skatītājs var būt pilnīgi jebkurš. Viņam nav jāzina mākslas vēsture. K.S.: Tu minēji trako sadalījumu. Vai tev liekas, ka tāds vēl pastāv? Ielu māksla versus galeriju māksla, "augstā" un "zemā" māksla? M.K.: Man liekas, ka jā. Tev liekas, ka nepastāv? Ā, pareizi, Vorhols taču to visu saputroja. Atrodi piecas atšķirības - tu atstāj savu mākslas darbu pilsētā, un vienīgais, ko vari dabūt atpakaļ, ir disciplinārais vai naudas sods vai valsts iedod tev naudu, lai vari realizēt kādu savu domu un izlikt to apskatīt galerijā. K.S.: Normāls cilvēks droši vien īpaši neskatās uz tiem taviem ķēmiem, kas uz pilsētas sienām. Bet tu diezgan labi māki šīs jomas saplūdināt, ielu darbus pielāgot izstāžu telpām, veidot saspēli. M.K.: Brīžiem es baidos, vai nesāku ar to spekulēt. Nemaz jau tik daudz laika ielās es nepavadu. K.S.: Bet tāds tēls tev ir izveidojies. M.K.: Dažkārt paliek ļoti neērti. Varbūt labākais ir tas, ka mani šī lieta interesē, ka lasu un skatos attēlus. Ka mani vispār kaut kas interesē! Jomu saplūdināšana ir tikai normāla attīstība. Gan attēlu, gan domas. Iekštelpa dod daudzas tehniskas un praktiskas priekšrocības. K.S.: Vai tu strādā nepārtraukti vai konkrētiem projektiem? M.K.: Visādi. Var jau visu laiku to šļuru laist, bet citreiz, kad nāk izstāde, ir skaidrs datums, kad vajag. Tad arī uztaisu - kā uzdevumu. Ja tas Ojārs (Ojārs Pētersons - K. S.) nežņaugtu, tad jau droši vien nekā arī nebūtu. Kas man viņā patīk un reizē nepatīk ir, ka viņš neļauj nevienā brīdī pacelt snuķi gaisā. Vot, es tagad baigais mākslinieks. Visu laiku norok! Bet tas man tāds mazohisms. Jā, Ojārs ir riktīgs fenomens. Brīžiem gribas, lai es būtu bišķi gudrāka un raktu tikai vienu lietu. Bet ņifiga, nesanāk. Jādara vien tas, kas padodas. | |
| Atgriezties | |
