VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tēlniecības kvadriennāle “Rīga 2008 – Vairākuma diktatūra” Aigars Bikše Rīgā no 29. augusta līdz 10. oktobrim | |
 Kirils Panteļejevs. Jaunās dzīvības formas | |
Atceros, ka ideja par 2008. gada Rīgas tēlniecības kvadriennāli kā tikai publiskajā telpā eksponētu izstādi pirmo reizi parādījās diskusijā, kas bija saistīta ar nupat kā notikušo 2004. gada kvadriennāli "Eiropas telpa", un šo diskusiju rīkoja žurnāls "Studija". Tika pārrunāti dažādi šīs izstādes aspekti, un vairākums no sarunas dalībniekiem piekrita secinājumam, ka darbi, kas eksponēti publiskajā telpā (piemēram, Dena Hārvija un Heteres Ekroidas (Anglija) vai Mindauga Navaka (Lietuva) darbi), pilsētvides kontekstā iegūst spēcīgu emociju un sajūtu "daļiņu paātrinājuma" efektu - līdzīgus darbus izveidojot "baltajā kubā", šādu iespaidu, iespējams, varētu sasniegt, tikai stimulējot skatītāju ar speciāliem elpošanas vingrinājumiem. Gatavojoties šai kvadriennālei, tika izskatīti vairāki projekta ideoloģiskās uzraudzības modeļi. 2006. gadā mēs (Kristaps Gulbis, Ilze Egle, Aigars Bikše) pieņēmām lēmumu par kvadriennāles galveno kuratoru izraudzīties un uzaicināt Kestuti Kuizinu (Viļņas Laikmetīgās mākslas centra vadītājs). Viņš izstrādāja izstādes konceptu "Diena pēc rītdienas" - tā būtu kuratora aicinātu mākslinieku izstāde. Projekts tika iesniegts un apstiprināts Kultūras ministrijā, kā arī pieteikts finansējumam Eiropas Savienības programmā "Kultūra 2000". Diemžēl šajā programmā projekts vajadzīgo atbalstu neguva. Baidoties par kvadriennāles budžetu, šajā situācijā sapratām, ka nespējam nodrošināt starptautiska kuratora līdzdalību projektā. Tobrīd mums bija pieejami tikai Valsts kultūrkapitāla fonda piešķirtie līdzekļi starptautiski nozīmīgu projektu programmā. Rīgas domes kultūras departamenta, kā arī Eiropas Savienības programmas "Kultūra 2007" apakšprogrammas "Festivāli" atbalsts sekoja krietni vēlāk - 2008. gada pavasarī. Kad bijām spiesti pateikt "nē" Kestutim un cīnīties ar naudas deficītu budžetā, sapratām - šobrīd būtiskākais ir radīt kvadriennāles modeli, kura realizācija varētu būt interesanta pašiem. Bija skaidrs, ka šim modelim jāļauj realizēt mūsu interesi par sociālo un vides lauku, kā arī mākslas mijiedarbību ar publisko telpu. Būtiski bija arī tas, ka pēc 2004. gada kvadriennāles piedalījāmies vairākos uz sociāli orientētu mākslu publiskajā telpā fokusētos starptautiskos projektos un bijām uzkrājuši pieredzi. Viens no šādiem projektiem - izstāde Sense in place.1 Tai svarīga bija vietas specifikas un konteksta analīze un mākslinieku refleksija vai mijiedarbība ar vietu. Franču un latviešu mākslinieku sadarbības projektā E(š)an(ž)E galvenā uzmanība tika pievērsta vides un sociālajam kontekstam.2 Trešais nozīmīgais projekts bija "Speķa ielas republika"3, ko 2007. gada septembrī sadarbībā ar Latgales priekšpilsētas izpilddirekciju Rīgas pilsētas svētku ietvaros rīkoja Mākslas menedžmenta un informācijas centrs (MMIC). Ar šo projektu mēs vēlējāmies pārbaudīt Maskavas forštates spriegumu un pretestību, iekams izdarīt galīgo lēmumu par labu 2008. gada kvadriennāles ekspozīcijai tieši šajā pilsētas rajonā. Nolēmām, ka galvenie lauki, kuros kvadriennāle izvērsīsies, būs pilsētvide - publiskā telpa, tuvība un atgriezeniskā saite ar plašu šīs telpas lietotāju loku, kā arī sabiedriski sociāli aktīva pozīcija kvadriennāles kopējā zīmola veidošanā un publiskajās attiecībās. Lai veicinātu atgriezenisko saiti ar plašu publiskās telpas lietotāju loku, mēs izlēmām žūriju izveidot no Latvijas iedzīvotājiem, kas interesējas par publiskās telpas piederību. Vairākos medijos tika izsludināts žūrijas dalībnieku konkurss. Pieteicās vairāk nekā simt pretendentu, no kuriem, izvērtējot pieteikumos iekļauto eseju, tika izraudzīti desmit žūrijas locekļi. Liels prieks par žūrijas locekļu spēju motivēt un diskusijās aizstāvēt savu viedokli. Jāatzīst - mēs, mākslas profesionāļi, neesam vientuļi, mēs neesam vienīgā saprātīgā dzīvības forma Visumā! Darbu atlase tika veikta divās kārtās. No vairāk nekā trīssimt pieteiktajiem projektiem apmēram trešā daļa neatbilda visiem konkursa nolikumā izvirzītajiem profesionālajiem kritērijiem. Projekti, kas atbilda konkursa nolikumam, tika izvietoti žūrijas apskatei, izpētei un izvērtēšanai. Žūrija, aizklāti balsojot, izvirzīja trīsdesmit pieteikumus. Par šim pieteikumiem žūrija saņēma ekspertu vērtējumu. Notika žūrijas diskusijas par izvirzītajiem projektiem, sekoja aizklāts balsojums, rezultātā tika izvirzīti divdesmit projekti, un MMIC uzsāka pārrunas ar māksliniekiem par to realizāciju. Pārrunu gaitā daži mākslinieki atsauca piedāvājumu, bet daži nespēja pārliecināt MMIC, ka var tehniski realizēt savu projektu. Līdz ar to noformulējās izstādes formāts - piecpadsmit projekti Rīgas pilsētvidē. | |
 Marija Rebeka Ballestra. Skūpsti no Ķīnas | |
|
Veidojot kvadriennāles "Vairākuma diktatūra" publisko tēlu, nolēmām, ka galvenais akcents būs stendi - lieli plakāti Rīgas pilsētvidē. Tika radītas trīs plakātu sērijas (grafiskais dizains - Artis Rutks, ideja - Kristaps Gulbis, Aigars Bikše). Pirmajā sērijā iezīmējām jēdziena "vairākuma diktatūra" jēgu, saistot to ar notikumiem Latvijas politiskajā un publiskajā ainā, reflektējot uz Latvijai neraksturīgo viļņošanos - "lietussargu revolūciju" (uz rozā plakātiem lidinās lietussargi). Vienlaikus šajā plakātā aicinājām pilsētniekus pieteikties darbam žūrijā. Otrajā plakātu sērijā eksponējām visu desmit žūrijas locekļu por tretus. Šie plakāti pilsētniekos izraisīja neparastu agresiju. No desmit plakātiem pilsētas centrā četri tika saplēsti. Trešajā plakātu sērijā vēlējāmies reflektēt par pēdējā brīža globālās politiskās publiskās telpas pārdalīšanu un jaunu spriegumu veidošanos šajā telpā. Uz plakāta ar Džordža Buša un Vladimira Putina draudzīgas tikšanās attēliem ir uzraksti angļu un krievu valodā - "CIK PAR GRUZIJU?". Latgales priekšpilsēta jeb Maskavas forštate, ko izvēlējāmies darbu eksponēšanai, ir kolorīta pilsētvide, kuru vēl nav paspējusi samaitāt "plikas" naudas un totāla eiroremonta valdīšanas klātbūtne. Pašvaldība cīnās par kārtību savā rajonā, sakārtojot parkus un citas publiskās telpas. Tomēr daudzas ēkas ir pamestas vai atrodas kritiskā stāvoklī. Iespējams, ka tiem, kas kādreiz šīs ēkas mēģinās sakārtot, būs nedaudz līdzekļu un vēl mazāk izpratnes un viss unikālais un vērtīgais tiks unificēts, notīrīts, kā tas daudz kur pilsētā jau notiek. Pagātne un nākotne te saskaras, savu cīņu iezīmējot ar īpašu sajūtu. Visi piecpadsmit kvadriennāles darbi kājāmgājējam bija viegli apskatāmi vienas pastaigas laikā, un tie sākās ar poļu izcelsmes franču mākslinieces Ludvikas Ogorzelecas (Ludwika Ogorzelec) darbu Zirgu ielā starp Finanšu ministriju un Lielo ģildi (darbs ieguva Latvijas Mākslinieku savienības speciālbalvu). Tīklveida struktūra, nospriegojusies virs gājēju galvām, centās it kā satuvināt un apvienot lielos būvapjomus. Uz vecpilsētas un Maskavas forštates robežas kanāla malā bija uzstādīts īru mākslinieka Marka Kleira (Mark Claire) novērošanas tornis, kas iezīmēja robežu starp dažādām pilsētas daļām, dažādiem cilvēkiem, dažādām informācijas un uztveres telpām. Tas aicināja apzināties un analizēt pilsētnieku vēlmi izolēties, norobežoties, neiesaistīties. Ekspozīcija turpinājās spīķeros, precīzāk, spīķeru gājēju tunelī uz Daugavu, kur varēja apskatīt Ņujorkā dzīvojoša holandiešu izcelsmes mākslinieka Dāna Rosgārda (Daan Roosegaarde) darbu "Gaismas kāpa". Tūkstošiem kustīgu gaismas punktu, gaismiņām iedegoties un izdziestot, sekoja tunelī ienākušajam gājējam. Kājāmgājējs nonāca pie Daugavas uz krasta joslas, kas samērā nesen ir apzināta un kopta kā labticīga, lietojama publiskā telpa, no kuras paveras neparasts skats uz Zaķusalu. Atgriežoties uz Maskavas ielas un aizejot līdz namam ar numuru 9, varēja aplūkot Kirila Panteļejeva darbu "Jaunās dzīvības formas". Uz pamestās, grūstošās ēkas fasādes bija izvietotas no plastmasas caurulēm darinātas tārpveida formas. Mākslinieks tā vizualizēja "plastikāta gara" tuvošanos pamestajai pilsētas daļai, kas gaida savus plastikāta logu un lamināta grīdu ticības sludinātājus. Turpinot pastaigu un nedaudz novirzoties no Maskavas ielas uz Zinātņu akadēmijas ēkas pusi, tai pretim zālienā bija redzami divi kvadriennāles darbi. Itāļu mākslinieces Marijas Rebekas Ballestras (Maria Rebecca Ballestra) darbu "Skūpsti no Ķīnas" veidoja piecdesmit lieli Ķīnas Tautas Republikas karogi. Māksliniece vēlējās pievērst uzmanību masu propagandas spēkam un provocēt, uzdodot jautājumus par mazākuma brīvību šajā masas un krāsas nospieduma paēnā. Egona Peršēvica darbs, kas sastāvēja no rindas sarūsējušu ruporu, runāja par šo pašu tēmu, tikai no otras puses - indivīds, apvienojot savu vēstīšanas spēku, apzinoties to un saliedējot rindas, iegūst ruporu-lielgabalu bataljonu. Šajā gadījumā tas bija vērsts pret bijušās varas centralizācijas simbolu, tagadējo zinātnes darbinieku namu. Tiesa, rupori varbūtējam lietotājam nebija pieejami un vairāk iezīmēja kādu teoriju, nevis īstu, pilsoņiem realizējamu kolektīvu organizēšanos un kopīga vēstījuma spēka iespējamību. Atgriežoties uz Maskavas ielas, pilsētas staigātājs nokļuva pie Speķa ielas - iespējams, mazākās ielas Rīgas pilsētā, uz kuras nav nevienas ēkas. Šeit bija apskatāms čehu mākslinieces Lenkas Klodovas (Lenka Klodova) darbs "Mīlas tvertnes". Kaili, reālistiski veidoti sieviešu un vīriešu ķermeņi, kas apskāvušies daļēji slēpa savu neaizsargātību un kailumu aiz pilsētas miskastēm. Turpinot pastaigu pa Maskavas ielu, pirms pašas tās saķeršanās ar Lāčplēša ielu un Salu tiltu varēja atrast itāļu izcelsmes Lietuvā mākslas izglītību gūstošas jaunās mākslinieces Agatas Erlaheras (Agata Erlacher) darbu "Zilais jumts". Blakus esošās ēkas jumta replika bija novietota gājēju redzes līmenī. Tukšās logu ailas spocīgi iezīmēja tukšumu un neapdzīvotību, kas paveras jumta iekšpusē. Vai tās ir pilsētas apjomā augošas vai zūdošas metāla bruņas, kuras apdzīvot nevienam tā arī neizdosies? Pilsētas staigātājam šajā brīdī bija jādodas pa Lāčplēša ielu nedaudz iekšā pilsētā līdz krustojumam ar Sadovņikova ielu un jānonāk pie holandiešu mākslinieka Mārtena Vandena Eindes (Maarten Vanden Eynde) darba "Naftas strūklaka" - melna bitumena veidojuma koku paēnā jaukā pilsētas apstādījumu zonā. Melnās substances stabs atgādināja sastingušu strūklaku. Mākslinieka stāsts veltīts "melno substanču" plūsmām, kuru klātbūtne šķiet tāla kā kaut kur naftas pleķī mirstoša kaija, zivs vai cilvēks, par kuru varbūt rādīts kādā televīzijas pārraidē. Substance, kaut arī sastingusi, pieradināta, ieņēmusi parka skulptūras apjomus, ņirgājās par "saprātīgā cilvēka" centieniem nobēdzināt ekoloģiskās katastrofas draudu pazīmes, kuras izraisītājs ir cilvēces milzīgās resursu pārtērēšanas spējas. | |
 Marks Šmics. Telpa Rīgai (vientuļnieks un pūlis) | |
|
Tālāk pilsētas staigātājs, pievēršoties cilvēka atstātā kultūrvēsturiskā mantojuma apskatei, nonāca Klusajā dārzā pie Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas ēkas. Parks, kā jau daudzi pilsētas parki, kādreiz bijusi kapsēta, par ko gan vizuālu zīmju nav. Parkā bija izvietoti divi kvadriennāles darbi. Viens no tiem - kanādiešu mākslinieces ar latviešu saknēm Ritas Beiksas (Rita Beiks) un kanādieša Normena Spensa (Norman Spence) darbs "Laika nogrieznis". Parka vidū aizmirsts skapis - bufete, kurā aiz stikla vitrīnas kārtīgi novietotas fotogrāfijas, dažādi priekšmeti, sens pulkstenis, senas sērkociņu kastītes. Digitālajos fotorāmjos parādījās dažādas ainas - acīmredzot no kādas ģimenes fotoalbuma. Pirmskara bildes, piecdesmitie, septiņdesmitie. Neizprotami personiski, neizprotami pamesti. Mākslinieces ļoti personiskais vēstījums par savas ģimenes aizceļošanu no Latvijas un turpinājumu Kanādā. Savas identitātes enkurs-skapis, palicis Klusajā dārzā, turpināja savu dzīvi. Tas mēģināja rast un stiprināt vārdā nenosaucamo atstātā turpinājuma sajūtu. Turpat parkā bija atrodams latviešu mākslinieka Kārļa Īles darbs "Lietus ļautiņi", veidots no metāla stieples. Līdz krūtīm zālienā iegrimis vīrs patvēries zem lietussarga. Tecējumi no tā atgādināja cilvēkveidīgas struktūras, kas nevar pastāvēt bez lietussarga. Atvasinājumi un piedēkļi procesam, plūstamībai, ko izdevies fiksēt cilvēkā, kurš arī jau daļēji zudis, iegrimis zemē, ieguvis vienotu ažūru struktūru, kopīgu ar lietus cilvēkiem. Izejot cauri parkam un nokļūstot Latgales priekšpilsētas administratīvās ēkas priekšpusē, varēja skatīt poļu mākslinieka Bartlomeja Stružika (Bartlomiej Struzik) darbu "Pieci". Sarkanie stikla kubi naktī bija izgaismoti no iekšpuses. Mainoties dienas un nakts apgaismojumam, tie no dienas laikā samērā neuzkrītošiem dekoratīviem noformējuma elementiem naktī kļuva uzmācīgi, dominējoši, agresīvi, piesakot sevi kā valdnieki. Pie t. s. Siena tirgus bija izvietots vācu mākslinieka Kaja Šīmenca (Kai Schiemenz) darbs "Komunikāciju teātris". Apaļas formas koka struktūra, pacelta uz pamatnes, kas bija arī pašas skulptūras sastāvdaļa. Uz lodes centru veda pakāpieni, apmeklētājs varēja nokļūt un apsēsties ažūrās lodes iekšpusē, kur vietas pietika nelielai kompānijai - 4-5 cilvēkiem. Atrašanās lodes iekšpusē nesniedza intīmu patvērumu, drīzāk apmeklētājs tika paaugstināts, izcelts, iegūstot citu, neierastu novietojumu sabiedriskajā telpā. Baltās nakts ekskursijas laikā mēs krietni pēc pusnakts sastapām jauniešus, kas mierīgi komunicēja lodes iekšpusē. Dodoties tālāk pa Maskavas ielu līdz Ebreju ielai, kas sākas iepretim Maskavas dārzam, kā nākamo varēja apskatīt vācu mākslinieka Marka Šmica (Mark Schmitz) darbu "Telpa Rīgai (vientuļnieks un pūlis)". Liela piltuve "lidoja" gaisā kā neatpazīstams objekts. Paejot zem piltuves un paraugoties augšup, skatītājs saņēma koncentrētu debesu daļas attēlu, fragmentu, kas izvēlētās piltuves auduma krāsas dēļ optiski izskatījās citā tonī nekā ap piltuvi esošās debesis. Mākslinieks bija vēlējies akcentēt pierasto lietu mainīgo un netveramo dabu un cilvēku kā mērinstrumentu, kura uztveres spēja ir jāstimulē un jātrenē. Atgriežoties Maskavas ielā un ejot atpakaļ centra virzienā, kā pēdējais objekts uzmanību piesaistīja ar reklāmas izdrukām aplīmēts Mercedes autobusiņš. Reklāmas angļu valodā piedāvāja zvanīt pa telefonu, kas bija norādīts uz busiņa, un informēt par aizdomīgu vai jūsu kopienā neiederīgu kaimiņu, kuram varētu būt saistības ar kādām pret ASV vērstām, iespējams, teroristiskām idejām. Reklāma uz mašīnas solīja aizvest jūsu šaubīgos kaimiņus eksotiskā ceļojumā. Projekts vērsa uzmanību uz likumīgas varas nelikumīgām darbībām, tādām kā cilvēku nolaupīšana, ko veic ASV speciālie drošības dienesti ar Eiropas valstu neoficiālu atbalstu, piemēram, slepenie cietumi Polijā vai slepena, Eiropas valstīs nesankcionēta cilvēku nolaupīšana un pārvešana uz Gvantanamo karabāzi Kubā. Mākslinieks ironizēja par notiekošo, bet tā bija sāpīga, vecās pasaules kultūrai piemītoša ironija. Nevēlos šobrīd vēl izvērtēt izstādes stratēģijas rezultātus vai izdarīt tālejošus secinājumus par nākamo kvadriennāļu iespējām un izredzēm ieņemt nozīmīgu vietu Eiropas un pasaules regulāro mākslas izstāžu konkurencē. Tēlniecības kvadriennāle parādīja, kā darbi spēj izdzīvot pilsētā, kuras iemītniekiem, iespējams, ir savi radošie nolūki. Vai viņi tos realizēs, piedaloties darbu tālākā radīšanā, vai viņi respektēs cita cilvēka radīto? Strādājot šajā telpā, ir jārēķinās ar bezgalīgi daudz iespējām. Āmen. 1 Galvenais izstādes organizators - kurators Šons O'Railijs, kuratore izstādei Rīgā - Ilze Egle (MMIC). Izstādes notika Slaigo (Īrijā), Saragosā (Spānijā), Rīgā (Latvijā), Lodzā (Polijā), Kārdifā (Velsā). 2 Kuratore - Inga Brūvere. Izstādes notika 2005. gadā Lorjānā un Rennā (Francijā) un 2007. gadā Liepājā (Latvijā). 3 Kuratore - Inga Žolude (MMIC). | |
| Atgriezties | |
