VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas tirgū – kā ziloņi trauku veikalā? Vitālijs Ļeščenko | |
Mākslas tirgus, kura mērķis visos laikos ir bijis nemateriālo vērtību pārvēršana materiālajās, pēdējā laikā ziņo par arvien jauniem rekordiem, jo īpaši laikmetīgās un pēckara mākslas nozarē. Taču uz pasaules ekonomiskās krīzes fona aizvien biežāk dzirdamas balsis, kurās izskan šaubas par šo rekordu pamatotību. Mākslas tirgus dalībnieku skatieni arvien biežāk vēršas hedžfondu1 (hedge fund) vadītāju virzienā. Tie savās rokās sakoncentrējuši gigantiskus resursus un pēdējos gados kļuvuši par ļoti aktīviem pircējiem. Pēc daudzu analītiķu domām, tieši viņi ir galvenais virzošais faktors laikmetīgās mākslas segmentā, kur cenas pieaug galvu reibinošā ātrumā. Un viņi ir arī satraukuma objekts saistībā ar uzstādīto rekordu objektivitāti. Daži tirgus dalībnieki pašreizējo situāciju salīdzina ar to, kas bija vērojama 20. gadsimta 90. gadu sākumā, kad pēc varena cenu pacēluma tirgus piedzīvoja spēju un visaptverošu kritumu. Lai atgrieztos iepriekšējā līmenī, bija nepieciešami 17 gadi. Toreiz vainoja japāņu jaunbagātniekus, kuri sākumā uzskrūvēja cenas impresionistu darbiem, pēc tam arī citu virzienu mākslinieku darbiem, bet vēlāk, kad Japānas ekonomikā iestājās krīze, masveidā pārdeva savus ieguvumus cerībā iegūt brīvus resursus. Mākslas tirgus saelektrizētajā gaisotnē jau ilgāku laiku virmo jautājums - vai var runāt par "cenu burbuli" un, ja var, cik drīz tas pārsprāgs? Šajā ziņā ir interesanta hedžfondu vadītāju loma tirgū notiekošajos procesos. Galvenās darbojošās personas Stīvens A. Koens (Steven A. Cohen), SAC Capital Partners vadītājs, ir pazīstamākais no visiem hedžfondu vadītājiem mākslas tirgū. Šobrīd kompānija pārvalda aktīvus 12 miljardu dolāru apmērā. Kopš 2002. gada pastāvīgi atrodas desmit aktīvāko kolekcionāru sarakstā.2 Līdz 2006. gada beigām kolekcijā nonākuši mākslas darbi par kopējo summu aptuveni 700 milj. dolāru apmērā. Pēdējo piecu gadu laikā Koens 20 % savu ienākumu iztērējis izsolēs. Skaļākie ieguvumi: Edvarda Munka "Madonna" (11,5 milj. dolāru), Džeksona Polloka No. 8, 1950 (52 milj.), Demjena Hērsta The Physical Impossibility of Death in the Mind of Someone Living (8 milj.), Villema de Kūninga "Sieviete III" (137,5 milj.), Endija Vorhola "Supermens" un Pikaso "Sēdošas sievietes portrets" - katra par 25 milj. dolāru. 2006. gadā Koens no spēļu biznesa īpašnieka Stīva Vinna (Steve Wynn) par 139 milj. dolāru grasījās iegādāties Pikaso darbu "Sapnis". Darījums nenotika, jo Vinns neuzmanības dēļ gleznu sabojāja, tieši pirms pārdošanas caurdurdams to ar elkoni. Ādams Senders (Adam Sender) ir bijušais Koena kolēģis, dibinājis un vada Exis Capital Management Inc. Pēdējā laikā fonds piedzīvo grūtības (2007. gada beigās aktīvu apjoms samazinājās no 1,5 līdz 1 miljardam dolāru), bet viņa izveidotās kolekcijas vērtība tikai pieaug. Kolekcijā ir Ričarda Prinsa, Eda Rašas, Brūsa Naumana, Metjū Bārnija, Kīta Heringa, Maika Kelija, Andreasa Gurska, Gilberta un Džordža un Sindijas Šērmenas darbi. Pēc paša Sendera aprēķiniem, 800 darbu lielās kolekcijas vērtība pārsniedz 100 milj. dolāru. Deivids Ganeks (David Ganek) ir bijušais Stīvena Koena partneris, Level Global Investors dibinātājs (informācija par pārvaldītajiem aktīviem nav publiskota). Viens no vispazīstamākajiem Ričarda Prinsa darbu un Diānas Arbusas fotogrāfiju kolekcionāriem, viņa īpašumā ir arī Džefa Kūnsa, Sindijas Šērmenas, Džona Karina, Eda Rašas un Maika Kelija darbi. Solomona Gugenheima muzeja aizbildņu padomes loceklis. Stīvens Mnuhins (Steven Mnuchin) ir Dune Capital dibinātājs (2006. gada novembrī pārvaldīja 2,5 miljardus dolāru), Deivida Ganeka kaimiņš. Pazīstams kolekcionārs, kurš kolekcijas radīšanā izmantojis ne tikai lielus līdzekļus, bet arī lieliskas radnieciskās saites mākslas tirgus pasaulē. Mnuhina māte Eleina Tērnere Kūpere ir Starptautiskās direktoru padomes viceprezidente Solomona Gugenheima muzejā. Tēvs - ietekmīgās Ņujorkas galerijas L & M Arts Gallery īpašnieks. Pats Mnuhins ir Vitnijas Amerikāņu mākslas muzeja (Ņujorka) aizbildņu padomes loceklis. Kenets Grifins (Kenneth Griffin) ir Citadel Investment Group Čikāgā dibinātājs (pārvaldītie aktīvi - 13,5 miljardi dolāru 2007. gadā). 1999. gadā par Sezana gleznu "Klusā daba ar krūku, drapēriju un augļu trauku" Grifins samaksāja rekordlielu cenu - 60,5 milj. dolāru. 2006. gada oktobrī Grifins iegādājās Džespera Džonsa False Start par 80 milj. dolāru. 2004. gadā žurnāls Art News Grifinu pāri iekļāva pasaules aktīvāko kolekcionāru desmitniekā. Viņa sieva ir Vitnijas Amerikāņu mākslas muzeja aizbildņu padomes locekle. Ēriks Mindihs (Eric Mindich) 2004. gada nogalē paziņoja par fonda Eton Park Capital izveidi. Šim fondam jau pašā sākumā izdevās piesaistīt vairāk nekā 3 miljardus dolāru, kas šajā nozarē bija rekords (6,2 miljardi dolāru 2007. gadā). Slavens savu agresīvo darījumu ar laikmetīgās mākslas priekšme tiem dēļ, īpaši Lielbritānijā. Tieši Mindiha līdzekļi balsta ietekmīgā kolekcionāra Čārlza Saāči darbību. Viņš ir arī Vitnijas Amerikāņu mākslas muzeja aizbildņu padomes viceprezidents. Daniels Lēbs (Daniel Loeb) ir Third Point LLC (2007. gadā pārvaldībā 4,2 miljardi dolāru) izveidotājs un vadītājs, finanšu tirgū pazīstams kā kašķīgs ķildnieks, atmaskojošu un ķengājošu vēstuļu autors, kuras veido daļu no viņa uzbrukumu stratēģijas. Mākslas sfērā zināms ar savu Martina Kipenbergera darbu kolekciju, kuru cena pēdējos gados strauji pieaugusi. Vēl viņam pieder Endija Vorhola, Sindijas Šērmenas un Georga Bāzelica darbi. Interešu loks Eimija Kapellaco (Amy Capellazzo), Ņujorkas Christie's laikmetīgās mākslas nodaļas vadītāja, intervijā laikrakstam The Los Angeles Times pauda viedokli, ka hedžfondu vadītāji nav monolīta parādība. Bet viņu pieprasījumos mākslas tirgus speciālistiem vērojama saikne starp interesi par mākslu un viņu pamatdarbību. Tie, kuri investē tehnoloģiju sfērā, ir orientēti uz nākotni, uz jaunajiem virzieniem, rītdienas mākslu. Savukārt klasisko tirgu treideri, kuri strādā ar likvīdākām akcijām, dod priekšroku pēckara darbiem, ko radījuši mākslinieki ar nostabilizējušos reputāciju. Kopumā hedžfondu vadītāji interesējas par 20. gadsimta mākslu, t. sk. dekoratīvo, fotogrāfiju, pēckara mākslu, taču it īpaši par to, kas laika ziņā ir tuvāk mums. Turklāt viņi izvēlas māksliniekus, kuri jau sev rezervējuši vietu mākslas vēsturē. Ar hedžfondu vadītājiem saistītās bažas Hedžfondu vadītāju rīcībā atrodas milzīgas brīvo līdzekļu rezerves, kas ievērojami pārsniedz japāņu kolekcionāru iespējas pagājušā gadsimta 80. gados. Turklāt, īsā laikā izveidojot lielas kolekcijas, hedžfondu vadītāji izmanto tās pašas metodes, kuras viņi pielieto, spēlējot fondu un valūtas tirgos: tehnisko analīzi, portfeļa diversifikāciju, centienus izsekot ekstrēmus tirgū utt. Viņus var raksturot kā apņēmīgus, visas nianses ātri aptverošus un riskam gatavus biznesmeņus. Kā raksta International Herald Tribune, izsoļu nama Sotheby's vicepriekšsēdētājs Tobiass Meiers (Tobias Meyer), kurš vada visus darbus, kas saistīti ar laikmetīgās mākslas priekšmetiem, hedžfondu vadītāju pieeju kolekciju veidošanai raksturojis šādi: "Viņiem patīk tā māksla, kura būs pieprasīta arī nākotnē, viņi kolekcionējot izmanto tādu pašu prāta asumu, ar kādu rīkojas investējot." Kā liecina daudzi tirgus dalībnieki, daži fondu vadītāji mēģina kontrolēt pieprasījumu pēc noteiktiem māksliniekiem, iepērkot visu, kas tiek piedāvāts, tādējādi samazinot piedāvājumu, bet pēc tam selektīvi pārdodot par daudz augstākām cenām. Jāsaka, ka tanī nav nekā jauna - šos pašus apsvērumus var attiecināt uz daudziem dīleriem, viņu vidū arī Čārlzu Saāči, aiz kura daudzi novērotāji saskata hedžfonda vadītāja Ērika Mindiha roku. Praktiski neregulējamajā mākslas tirgū atšķirībā no fondu tirgus cenu manipulācija un iekšējās informācijas izmantošana nekādi nav ierobežota. Šāda pieeja kardināli atšķiras no kolekcionēšanas, ko veic lietpratēji, un no priekšstata par kolekcionēšanu kā kultūras patronāžas formu, kura prevalēja agrāk. Cilvēki, kuri pērk mākslu par naudu, kas ir nopelnīta riskantajos hedžfondos, izmanto stratēģijas, kādas tiek lietotas viņiem pierastajos tirgos, un apdraud ierasto mākslas pasaules kārtību. Daudzi pieļauj, ka, tiklīdz cenas mākslas tirgū sāks kristies, treideri, darbojoties pierasto stratēģiju ietvaros, sāks iziet no mākslas aktīviem tikpat strauji, kā tajos ienāca, un tas izprovocēs neizbēgamu un visaptverošu sabrukumu. Tas var notikt pat agrāk, parādoties pirmajām "tendences maiņas" pazīmēm, kā saka fondu tirgū, t. i., tiklīdz hedžfondu vadītāji nonāks pie slēdziena, ka tirgus ir sasniedzis savu virsotni. Turklāt mākslas tirgus elites pārstāvji baidās ne tik daudz no hedžfondu vadītāju neremdināmās apetītes - to apsveic gan dīleri, gan izsolītāji - un arī ne no tā, ka viņi samērā vienaldzīgi izturas pret mākslas estētisko pusi; tas nav nekāds jaunums. Viņi baidās, ka agresīvi un pārlieku turīgi cilvēki izspiedīs viņus no to šobrīd ieņemtajām kontrolējošajām pozīcijām un ieviesīs tirgū savu diktātu. Vai draudi ir reāli? Ikgadējā "Pasaules labklājības ziņojumā" par 2007. gadu Capgemini/Merrill Lynch norāda, ka to cilvēku personiskā labklājība, kuru rīcībā ir vairāk nekā 1 milj. dolāru, neskaitot nekustamo īpašumu un mākslas kolekciju vērtību, ir pieaugusi par 11,4 % un sasniegusi 32,7 triljonus dolāru. Visu pasaules hedžfondu aktīvi, pēc 2008. gada sākuma datiem, ir pietuvojušies diviem triljoniem dolāru. Uz šī fona hedžfondi nešķiet esam dominējošais faktors. Neviens no šajā rakstā minētajiem fondiem neietilpst 10 lielāko skaitā, kuru apjoms ir no 34 līdz 18 miljardiem dolāru. Tomēr saskaņā ar izdevuma New York Magazine viedokli, kas publicējis hedžfondu topa sarakstu, aplūkojamo grupu nekādā ziņā nedrīkst ignorēt. Piemēram, Stīvens Koens atrodas priekšgalā nominācijā "Labākais biznesā", savukārt Kenets Grifins šajā pašā nominācijā ieņem ceturto pozīciju. Daniels Lēbs ieguva titulu "Visbīstamākais". Ēriks Mindihs un Deivids Ganeks - attiecīgi 4. un 6. vietu nominācijā "Leģendārais debitants". Savukārt The New York Times 2006. gadā veica pētījumu par 297 hedžfondu vadītājiem, pievēršot uzmanību to biežākajiem izdevumiem. Apskatītajā periodā par mākslas darbiem viņi bija izdevuši vidēji 4 milj. dolāru katrs, t. i., aptuveni 1,2 miljardus dolāru visi kopā. Tirgum tā ir nozīmīga summa, ja ņem vērā, ka tai pašā 2006. gadā abi lielākie izsoļu nami - Sotheby's un Christie's - apgrozīja apmēram 8 miljardus un vēl tikpat var ieskaitīt privāto dīleru daļā. Turklāt mākslas priekšmeti bija izdevumu svarīgākā kategorija, kam sekoja jahtas. Tirgus reakcija Mākslas tirgus patiešām ir kļuvis par vietu, kur vairāk valda finansiāli apsvērumi, nevis abstraktas idejas un estētika. Redzēdami pasakainās cenas, daudzi "vecie" kolekcionāri savu kolekciju pērles sākuši likt izsolēs. Šajā ziņā hedžfondu motivācija īpaši neatšķiras no privāto dīleru un spekulatīvu kolekcionāru motivācijas. Un tomēr ir vērojami arī daži centieni turēties pretī "jaunās naudas" spiedienam. Ievērojami galeristi un dīleri uzskata par savu pienākumu "rūpēties" par viņu pārdoto darbu tālāko likteni, tāpēc rūpīgi izpēta pircēja personību. Galerista mērķis ir kopā ar klientu radīt nozīmīgas kolekcijas, kuras ideālā gadījumā vēlāk tā vai citādi kļūs pieejamas publikai, kļūs par patstāvīgu kultūras vienību vai greznos pasaules labāko muzeju kolekcijas. Par vislielāko ļaunumu tiek uzskatīts fakts, ja galerijas klients audeklu vai skulptūru izliek pārdošanā gandrīz uzreiz pēc nopirkšanas. No šī viedokļa hedžfondu vadītājiem ir visai apšaubāma reputācija, ievērojami sliktāka par to, kāda bija pircējiem, kuri mākslas tirgū parādījās 20. gadsimta 80. gados. Daudzi hedžfondu vadītāji, neraugoties uz visām viņu finansiālajām iespējām, lielākoties ir lūdzēji, kas nīkst gaidīšanas sarakstos3, nevis mākslas patroni. Raksturīgs ir incidents, kas norisinājās starp pazīstamo Ņujorkas galeristi Barbaru Gledstoni un Danielu Lēbu, viena no agresīvākajiem hedžfondiem Third Point vadītāju. Lēbs vēlējās nopirkt Metjū Bārnija fotogrāfiju, bet Gledstone nezināmu iemeslu dēļ darījumu atcēla, savu rīcību pavadīdama ar nievājošu komentāru par to, ka naudas esamība vien nebūt negarantējot iespēju nopirkt kāroto. Tomēr hedžfondu vadītāji jau ir nopirkuši visu, kas nopērkams par naudu, izņemot nemirstību. Laikmetīgās mākslas dīleri piedāvā viņiem iegādāties arī to - ar kolekcijas radīšanas starpniecību. Hedžfondu menedžeri skaidri izrāda interesi par tādu kolekciju veidošanu, kam būtu augsta sabiedriskā nozīmība. Turklāt viņi pērk, pat nebūdami pārliecināti par cenu stabilitāti nākotnē. Piemēram, Ādams Senders intervijā aģentūrai Bloomberg apgalvojis, ka nepērk mākslas priekšmetus tikai tāpēc, lai taisītu naudu. Tiesa, der atzīmēt, ka Phillips izsolē 2006. gadā Senders nepalaida garām iespēju fiksēt peļņu, ieņemot apmēram 19 milj. dolāru par 30 darbiem, kurus pirms pieciem gadiem bija iegādājies par trīs miljoniem. Iespējams, sabiedrības kolektīvajā apziņā iepotēts, ka māksla patiešām ir tā sfēra, kurā cilvēks nepastarpināti pietuvojas un pieskaras nemirstībai. Tāpēc varam pieņemt, ka lielākajā daļā gadījumu hedžfondu vadītāji mākslas tirgū tomēr neienāk, tikai finansiālu apsvērumu vadīti. Viņiem jau ir pazīstams mehānisms, kā gūt ātru peļņu hedžfondos, un peļņas perspektīva šaurajā un mazlikvīdajā mākslas priekšmetu tirgū viņiem diez vai būs pievilcīga. Drīzāk viņi ņem vērā to, ko var dot māksla kā tāda, - līdzdalību sabiedrības augstāko slāņu dzīvē jeb, runājot Pjēra Burdjē4 vārdiem, simbolisko kapitālu. Analizējot mākslas tirgū notiekošos procesus, var pieņemt, ka, pat ja hedžfondu vadītāju nauda no tirgus tiks izņemta, tad visdrīzāk tas nenotiks tāpēc, ka pievilcīgs šķitīs mākslas tirgus ienesīgums. Iespējams, tas notiks tikai tādā gadījumā, ja vadītāji vēlēsies atgūt savus ieguldījumus visās jomās, arī mākslas aktīvos. To apliecina arī Stonehage Affluent Luxury Living indekss, kas atspoguļo luksusa klases preču patēriņa groza vērtību. Vispārējās lejupslīdes apstākļos indekss fiksējis pieaugumu ierobežota piedāvājuma preču, to skaitā mākslas darbu sfērā. Tādējādi, par spīti ar hedžfondiem saistītajai nenoteiktībai, mākslas tirgus joprojām ir viena no nedaudzajām stabilajām jomām šodienas nedrošajā pasaulē. No krievu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone 1 Privāts, normatīvās regulēšanas neierobežots investīciju fonds, kas nav pieejams plašam personu lokam un ko vada profesionāls investīciju vadītājs. Raksturīga stratēģijas un kredītpleca neierobežotība. 2 Žurnāls Art News pēc 22 pasaules valstu kolekcionāru, dīleru un galeristu aptaujāšanas sastāda 200 aktīvāko kolekcionāru sarakstu, no tiem izveidojot pirmā desmitnieka topu. 3 Galerijas pēc populārāko laikmetīgo mākslinieku darbiem veido rindas. 4 Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu, 1930-2002) - franču sociologs un filozofs, sociālās teorijas poststrukturālā virziena pārstāvis, sociālā lauka teorijas izveidotājs. | |
| Atgriezties | |
