VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Klasika. Dzīve pēc nāves? Aiga Dzalbe Izstāde "Latvijas mākslas klasika. Dr. Gunta Belēviča kolekcija" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 7. septembra līdz 5. oktobrim | |
 Leonīds Āriņš. Saule. 1960. Audekls, eļļa. 54 x 65 | |
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Balto un Hēges zāli no 7. septembra līdz 5. oktobrim piepildīja iespaidīgs latviešu glezniecības un grafikas šedevru klāsts. Šo izstādi bija vērts aplūkot no vismaz diviem skatpunktiem: kā iespēju novērtēt bioloģijas doktora Gunta Belēviča (viņš ir arī viens no cienījamākajiem kolekcionāriem vietējā mākslas dzīvē) privāto krājumu vai arī nepastarpināti iepazīt un baudīt lieliskus mākslas darbus, kas citkārt plašākai publikai pieejami tik vien kā reprodukciju veidā internetā (www.latvijasmaksla.lv).Paša kolekcijas ekspozīcijas koncepciju (darbu atlasi) tās autors Guntis Belēvičs komentē skaidri un racionāli: "Uzaicinājums izstādīt savu kolekciju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nāca kā milzīgs pagodinājums. Tās sakārtošanai pieaicināju mākslas zinātnieci Anitu Vanagu. Nolēmām, ka plašāku sabiedrību vispirms jāiepazīstina ar darbiem, kuru autori vairs nav starp mums. Šā iemesla dēļ izstādes nosaukumā parādījās vārds "klasika".(..) Darbus atlasījām vēl pēc diviem pamatprincipiem. Pirmais - kvalitātes principa: vai darbs, mūsu skatījumā, ir īsta pērle, un otrais - hronoloģiskā: vai šī konkrētā pērle ataino savu laikmetu un tā norises Latvijas mākslā."1 Trīs pamatprincipu ekspozīciju izstādes dizainers Kristaps Ģelzis risinājis tādā kā šarmantajā vintage estētikā, muzeja Balto zāli iespēju robežās tiecoties pārvērst franču 17. gs. akadēmisma garā ieturētā privātkolekcionāra vidē, kur uz telpas sienām nav vietas tukšumam. Izstādi tās veidotāji interpretēja kā Latvijas mākslas 18.-20. gs. vērtības saturošu panoptikumu, respektējot un savā ziņā pat izspēlējot katra posma mākslas stilistisko daudzveidību. Vēsi zinātniski sistematizējošais darbu izkārtojuma veids, to konsekventais virknējums pēc radīšanas gada atbilstoši koncepcijas autoru iecerei patiešām ļāva uztvert sava laika mākslas norises kopumā un vienotā plūdumā iekļaut arī tās parādības, kas citādi mēdz palikt ārpus tematiskajiem nošķīrumiem. Tomēr vienlaikus šāda pieeja it kā saskaldot un steidzinot ierobežo skatītāja dabisko uztveri, bez tam privātas kolekcijas arsenāls mākslas ainas norišu kopumu atļauj konstruēt, tikai atsaucot prātā hrestomātiskos darbus un to autoru personālijas. Ekspozīcija "atveras", ja skatītājs ir spējīgs iedziļināties, iejusties katrā unikālajā mākslas darbā. Neaizstājams pavadonis šajā ceļā ir izstādes katalogs - grāmata ar Anitas Vanagas tekstiem (poligrāfiski izcils Guntara Sietiņa dizainēts SIA "Blankenfeldes muiža" izdevums 500 eksemplāru tirāžā). Tajā gandrīz visi kolekcijas darbi komentēti ne vien dokumentāli un zinātniski korekti, bet arī aizraujoši un iztēli rosinoši. 222 darbu (kas esot aptuveni piektā daļa no Gunta Belēviča mākslas kolekcijas) ekspozīcijas centrālo asi zīmīgi vainagoja 20. gs. vidū tapušas filosofiski cirkulāras apļveida kompozīcijas - Georga Šenberga "Mana pasaule" un Sigurda Vīdzirkstes "Bez nosaukuma". Tās šķietami asociēja (patiesībā uzskatāmi demonstrēja) Rīgas un Ņujorkas latviešu mākslas stilistiskās nesavienojamības mentālo saderību. Ekspozīcija kopumā ar to palīdzību ieguva atvara vai centrifūgas darbībai adekvātu piepildījumu. Starp izstādes darbu autoriem - vairāk nekā 100 latviešu mākslas meistariem - atrodami gan labi zināmi, gan mazpazīstami vārdi. Ekspozīciju aizsāka divi Kurzemes hercoga Pētera Bīrona galma mākslinieka Frīdriha Hartmaņa Barizjena gleznoti portreti (18. gs. 80. gadu otrā puse), bet noslēdza Ausekļa Baušķenieka "Pusmadonna" (1997). Daudzi no darbiem šķita pat ļoti intriģējoši. Interesanti atklājumi saistījās, piemēram, ar 20. gs. sākumā mākslās skoloto talantīgo sieviešu fragmentāro daiļradi. Arī pazīstamo mākslinieku veikums brīžam sagādāja pārsteigumus, īpaši skatāms kontekstā ar citiem radnieciskiem vai pavisam atšķirīgiem vienā laikā tapušiem darbiem, bez tam ar daudzajām paralēlēm muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā un krājumā. Negaidot klasiķu mākslas ekspozīcija izspēlēja arī visai spokainas saites, piemēram, "Klusās dabas ar karafi" autore revolucionārā Otīlija Leščinska, izrādās, zaudējusi dzīvību Imatras krācēs Somijā, kas, Pētera Kalves gleznotas, bija redzamas turpat pie zāles pretējās sienas. Citādu intrigu vērpa Franciska Varslavāna "Vīrieša portrets", kas kolekcijas skatē zināmā mērā darbojās kā ēsma pētniekiem darba autorības un tēla atribūcijas patiesības noskaidrošanai. | |
 Uga Skulme. Klusā daba ar siļķi. Ap 1926. Audekls, eļļa. 58 x 67 | |
|
Bagātā Latvijas glezniecības klasikas parāde aptvēra visus tās raksturīgākos žanrus, no kuriem visplašāk pārstāvēti bija ainava, klusā daba, sadzīves žanrs, akts un, protams, portrets. Bez tam vienlaikus vērojamā stilu daudzveidība ļāva izsekot glezniecības gaitām stilistiskā griezumā: no naturālāk vai romantiskāk interpretēta reālisma caur dažādajiem klasiskā modernisma virzieniem līdz individuālām abstrakcijām un groteskām. Uzmanību piesaistīja nedaudzie, bet krāšņie sociālistiskā reālisma paraugi, savukārt patiesu gleznu baudīšanas prieku atraisīja Frīdriha Hartmaņa Barizjena apgaismības laikmeta ideālus atspoguļojošie t. s. grumbu estētikā2 darinātie portreti, Johana Heinriha Baumaņa neatvairāmie "Kaķi", Oskara Eduarda Daniela Felsko "Klusā daba ar medni", Vilhelma Kārļa Purvīša, Arija Skrides, Pētera Kundziņa ainavas, Hildas Vīkas portreti (īpaši Viktora Eglīša portretējums mājas atmosfērā), Leo Kokles "Noskaņa. Meitene ar spoguli", kā arī Jaņa Rozentāla, Jāņa Liepiņa, Eduarda Kalniņa, Leonīda Āriņa, Kārļa Neiļa, Georga Šenberga, Jura Baklāna un daudzu citu mākslinieku lieliskie darbi. Autoru uzskaitījumu gribētos turpināt: Johans Lēberehts Eginks, Artemijs Gruzdins, Jūliuss Johans Dērings, Jūlijs Feders, Kārlis Hūns, Oskars Felsko, Nikolajs Bogdanovs-Beļskis, Johans Valters-Kūravs, Jēkabs Belzēns, Voldemārs Zeltiņš, Jānis Roberts Tillbergs, Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Gustavs Klucis, Alfrēds Plīte-Pleita, Ģederts Eliass, Gerhards fon Rozens, Kārlis Padegs, Jānis Tīdemanis, Ādolfs Zārdiņš, Ludolfs Liberts, Oto Skulme, Uga Skulme, Valdemārs Tone, Niklāvs Strunke, Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Augusts Annus, Broņislavs Kondrāts, Jēkabs Strazdiņš, Jānis Pauļuks, Boriss Bērziņš, Herberts Siliņš, Oļģerts Jaunarājs, Indulis Zariņš, - tomēr bez cerībām uzskaitījumu noslēgt citādi kā vien ar daudzpunkti. Jāpiebilst, ka mazliet mulsinošs, kaut gan visādā ziņā atbilstošs iepriekš definētajai klasiķu piederības koncepcijai šķita Māra Ārgaļa un Viļņa Zābera darbu iekļāvums. Gleznu ekspozīcijai varēja pārmest pārlieku raibumu, turpretī klusajā, gaišajā Hēges zālē aplūkojamais Dr. Belē viča kolekcijā krātās grafikas klāsts šķita atklāts pilnībā atbilstoši rīkotāju iecerei - kā īstu pērļu virkne. Kopējā ainā kā konsekventi vienots un izteiksmīgs izcēlās arī plakātam veltītais stends. Tāds, lūk, ir mans subjektīvais, jāatzīst, izstādes līdzautores Anitas Vanagas stāstu iespaidotais LNMM ekspozīcijas "Latvijas mākslas klasika. Dr. Gunta Belēviča kolekcija" skatījums. Iespējams, muzeja "Svētdienas sarunu" ar mākslas vēsturnieci Edvardu Šmiti klausītāji guvuši pavisam citādus iespaidus. Nešaubos, ka arī katram no šeit skarto latviešu mākslas periodu un personāliju kompetentajiem pētniekiem noteikti būtu ko piebilst... 1 Latvijas mākslas klasika. Dr. Gunta Belēviča kolekcija: [Katalogs]. Sast. G. Belēvičs, teksta aut. A.Vanaga. Blankenfeldes muiža, 2008, 5. lpp. 2 Turpat, 10. lpp. | |
| Atgriezties | |
