VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Jāņa Pauļuka divas saules Laima Slava Saule - nu protams. Saule un meitenes - tās ir pirmās asociācijas, kas raisās, gleznotāja Jāņa Pauļuka vārdu piemi-not. Saule, kas šķiež neprātīgi savus starus, daudzkrāsainus, mutuļiem, loku lokiem pār pasauli, kura tos vien gaida - kā pats gleznotājs, kāri tverdams saules starus, kails iebridis jūrā jau agri pavasaros. Un turpat ir arī meitenes - gleznu rosinātājprieks, skumju avots, apbrīnas objekts, otas apglās-tīts modelis un vienkārši stafāža saules pielietā ainavā. Es labi atceros Borisa Bērziņa rezignēto atzīšanos pēc Pauļuka nāves, ka tagad būs garlaicīgi: kamēr bija Pauļuks, bija ar ko samēroties, par kura jaunajām gleznām un neval-dāmo personību domāt, just viņu kaut kur tuvumā un varbūt nejauši satikt, lai parunātos. Māra Rikmane savās atmiņās, kas tapušas 1985. gadā "Literatūrai un Mākslai", par viņu tā arī raksta: "Viņš tā pēk-šņi parādījās, kā no zemes izaudzis, kādā ielas stūrī, parkā vai Mākslinieku nama estampu darbnīcā, akadēmijā, jauno mākslinieku ballē, studijā. Visur viņš varēja būt, un, lai cik skaļa un skaitā liela sabiedrība arī būtu, viņa ierašanos un esību nevarēja nepamanīt." To nevar nepamanīt arī šodien. Gaidot Jāņa Pauļuka 100. dzimšanas dienu, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 7. jūlija līdz 6. augustam bija atvērta izstāde "Saulē. Jānim Pauļukam 100". Darbi atlasīti, "sekojot saulei", un ietvēra arī mazāk zināmus, piemēram, 1950. gada pasūtījumdarbu "Futbols", kas ar monumentālo figūru ekspresīvo izkārtojumu pāri visai plak-nei un svaigo gleznojumu izskatās pārsteidzoši mūsdienīgi - kur nu vēl pasaules futbola čempionāta laikā! Ļoti tiek gaidīta arī Zigurda Konstan-ta monogrāfija par mākslinieku - ilgu gadu draudzības ar Jāni Pauļuku un nenogurstošas pētniecības rezultāts, kas beidzot apvienos leģendas un faktus monolītā vienībā, atšķetinās laikus, kad, kas un kā īsti noticis, un pienācīgā poligrāfiskā kvalitātē ļaus iepazīt māk-slinieka mantojumu visā tā vērienīgumā (tieši bēdīgā poligrāfija nelaimīgā kārtā samaitāja iepriekšējo Zigurda Konstanta tam laikam ļoti pamatīgo 1989. gada monogrāfisko albumu). Bet šajā nelielajā pieminējumā lai runā "meitenes" - otrā "saule" Jāņa Pauļuka darbos! Jo meitenes viņu neaizmirst, vienalga, kad un kādos apstākļos ar šo mākslinieku - leģendu - tikušās. Dažādu paaudžu meitenes, taču visām viņām, atceroties pirmo un neaizmirstamo tikšanos ar mākslinieku, izrādās, ir bijis tā - no 15 līdz 20. Sarunai laipni piekrita Felicita Pauļuka - Jāņa Pauļuka visu meiteņu mēraukla. Viņu pirmās tikšanās brīdī - jauniņā akadēmijas brīvklausītāja Felicita Jānke, lieliska zīmētāja, kas vēlāk izveidojās par spožāko pasteļglezniecības zvaigzni Latvijas mākslā. Par Jāņa Pauļuka liktenīgi izvēlētā ideāltipa noturību liecina ne vien agrīnie darbi, kad Felicita bija to pastāvīgs modelis, bet arī vēlākie, kad viņu ceļi jau bija šķīrušies: Felicitas tēla aprises kā bija, tā palika noteicošās visos meistara gleznojumos - gan figurālās kompozīcijās, gan plikņos. Tādēļ centos sarunā nezaudēt ieskatu arī pašas Felicitas personībā. |
| Pauļuks mums pasniedza bučošanās stundu Liāna Langa |
| Fragmenti no 1985. gada manuskripta Māra Rikmane |
 Kustība, kas radīja jaunu pasauli Dace Lamberga Modernisms (no latīņu valodas apstākļa vārda modo ar nozīmi "nupat") nenoliedzami uzskatāms par spēcīgāko novatorisko kustību 20. gadsimta pirmās puses mākslā. Kaut gan 15. gadsimta teorētiķis Čennīno Čennīni par modernu sauca jau protorenesanses meistara Džoto glezniecību, bet mākslas vēsturē par tā agrīnāko robežu tradicionāli uzskata Eduāra Manē sabied-rību šokējošo gleznu "Brokastis zaļumos", tātad impresionismu. Tomēr pats jēdziens kā apzīmējums 20. gadsimta avangarda kultūrai parādījās tikai pēc Otrā pasaules kara. |
 Gaismas gleznotājs Laima Slava "Būt māksliniekam nozīmē pakļauties elementiem, kas dod formu." Lāslo Mohojs-Naģs |
 Gerijs Hjūms Laima Slava Gerijs Hjūms (Gary Hume) šajā "Londonas vasaras" komplektā iekļuva divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viņa plaši reklamētā izstāde "Alu gleznojumi" (Cave paintings) solīja sastapšanos ar kaut ko jaunu jau 1999. gada Venēcijas biennālē ievērotā mākslinieka darbībā - ar "gleznojumiem" kā inkrustācijām marmora plāksnēs; otrkārt, izstāde notika White Cube galerijā, un arī tā beidzot bija jāredz. |
| Nekrologs Manifesta 6 JEB KAD GLOBĀLĀ MĀKSLAS PASAULE SATIEKAS AR LOKĀLO REALITĀTI. KIPRAS VARIANTS Irēna Bužinska Kopš 1996. gada Eiropā ir radīta jauna mūsdienu mākslas biennāles Manifesta tradīcija, saskaņā ar nolikumu biennāle katru reizi notiek citā Eiropas pilsētā. Līdz šim tā sekmīgi noritējusi Roterdamā (1996), Luksemburgā (1998), Ļubļanā (2000), Frankfurtē pie Mainas (2002) un Sansebastjanā (2004). Tieši pirms diviem gadiem kā piemērotākā izvēle 2006. gada biennāles norisei tika apstiprināta Kipras galvaspilsēta Nikozija, kas uzvarēja konkurenti - Igaunijas galvaspilsētu Tallinu - un apsteidza Īrijas piedāvājumu sarīkot biennāli gan tās galvaspilsētā Dublinā, gan Lielbritānijai piederošajā Ziemeļīrijas pilsētā Belfāstā. Izvēloties tādus Eiropas reģionus, kuros pastāv teritoriālas pretenzijas, etniska spriedze vai arī reliģiski konflikti, liekas, ka biennāles organizatori - International Foundation Manifesta - demonstrē labo gribu uzņemties miera stiprinātāju funkcijas konflikta vai spriedzes punktos, tādējādi cenšoties apliecināt Dostojevska frāzes "Skaistums glābs pasauli" dzīvotspēju arī 21. gadsimta sākumā. Kipra ideāli atbilda visiem vēlamajiem "kritiskajiem parametriem" kā jauna ES dalībvalsts ar unikālu ģeogrāfisko atrašanos starp Rietumiem un Austrumiem, kristīgo un musulmaņu pasauli, un - galvenais - ar tās sadalīto un joprojām izolēto dzīvi starp turku okupēto salas ziemeļu daļu un grieķu kopienas pārvaldi dienvidos. Kā zināms, lai iestātos ES, Kiprai nācās izpildīt vairākus noteikumus. Viens no tiem - mazināt salas iedzīvotāju izolētību ziemeļos. 2003. gadā pirmo reizi iedzīvotājiem no salas abām pusēm bija iespēja šķērsot ANO karaspēka apsargāto Zaļo līniju jeb koridoru - robežu, kas pastāv kopš 1974. gada, kad salas ziemeļus okupēja Turcija, atbildot uz Grieķijas militāro palīdzību, ko tā Kiprai sniedza 1963. gadā. Kopš 1974. gada ziemeļos atrodas arī Kipras turku republika ar savu valdību, kas gan nav starptautiski atzīta. Kipras iestāšanās ES un izvirzīto noteikumu izpilde varēja radīt iespaidu, ka militārais konflikts ir sevi izsmēlis un nu ir īstais brīdis atsākt sarunas un rast mūsdienīgu risinājumu gadsimtiem ilgajām domstarpībām starp turkiem un grieķiem, kas uz salas vienmēr ir dzīvojuši blakus un vienmēr savā starpā - ar Turcijas vai Grieķijas tiešu vai netiešu atbalstu un nereti pat iebrukumu - cīnījušies par varu un ietekmi. Bija cerība, ka pozitīvu pārmaiņu veicināšanai un radošam dialogam starp šim divām savrupajām kopienām ar savrupu kultūras pasauli varētu kal-pot arī māksla - liela mēroga mūsdienu mākslas pasākums Manifesta 6, kuras norise no 2006. gada 23. septembra līdz 17. decembrim jau kopš paša sākuma bija plānota abās salas un pilsētas joprojām izolētajās daļās. |
 “VIĻŅI“ – elektromagnētiskie viļņi kā materiāls un medijs mākslā Rasa Šmite Izmantoti Dainas Siliņas tulkotie un izstādes "Viļņi" katalogā publicētie mākslinieku darbu apraksti un līdzkuratora Armīna Medoša izstrādātā izstādes koncepcija |
 Jauno žanru tradīcijas. SKAŅU FESTIVĀLS SONAMBIENTE BERLĪNĒ Māra Traumane Par R. Denniju (R. Dennehy) ir zināms vien tas, ka viņš ilgi dzīvojis Salmonārmsas (Salmon Arms) pilsētiņā Kanādas rietumos. Kādā no mazpilsētas second hand bodēm bija glabājusies šī pilsoņa skaņuplašu kolekcija, kopumā gandrīz simt operu ieraksti, katras plates vāciņš atzīmēts ar R. Dennija parakstu. Kolekcijā dominē slavenu dziedoņu ieraksti - Marija Kallasa, Enriko Karūzo, Džovanni Cenatello. R. Dennijs esot īpaši cienījis tenoru balsis. "Par ko gan viņš domāja, klausoties skaņuplates, kas bija ierakstītas svešās pilsētās otrā pasaules malā? Vai viņš bija mācīts dziedonis? Vai viņš vēlējās apmeklēt operu? Vai varbūt viņu bija pametusi mīļotā un viņš rada mierinājumu mūzikā? Varbūt viņš sapņoja kādu dienu apmeklēt vienu no tālajiem operteātriem?"1 Līdzīgi jautājumi nodarbinājuši Kanādas māksliniekus Dženetu Kārdifu (Janet Cardiff) un Džordžu Būru Milleru (George Bures Miller) kopš brīža, kad viņi atklājuši un iegādājušies R. Dennija sarūpēto. Jautājumi pārtapuši teatrālā instalācijā, kurā izmantots ap 2000 plašu, 24 dažāda vecuma skaļruņi un vairāki tikpat veci, ar instalācijas skaņu celiņu sinhronizēti automatizēti plašu atskaņotāji. Instalācijas telpa - standarta neapšūta saplākšņa paneļu mājiņa, izgaismota plašu, putekļu un antīkās aparatūras pārblīvēta istaba, kuras tukšās logu ailas skatītājam atveras kā skatuve vai arī kā ekrāns. Kinematogrāfisti, skaņu mākslinieki un inscenējuma meistari Kārdifa un Millers ir radījušu jaunu, teatrālu, stāstījuma lēcienos un atsaucēs sarežģītu darbu. Istaba ievilina zemas vīrieša balss stāstīto stāstu fragmentu labirintos, manipulē ar skatītāja iztēli un ziņkāri, ar skatīšanās situāciju. 20 minūšu laikā tā uzbur ainas par monumentālā operas žanra un kāda provinciāļa dzīves (un nāves) attiecību drāmu. Pamestajā istabā notiek rosība: skan balsis, slīd ēnas, Marijas Kallasas dziedājums sadrūp Nika Keiva cienīgā roka ārijā, nobeigumā - aplausi, un skatītāju zālē iedegas vienīgā lampiņa. Instalācijas efekts ir kinematogrāfisks - ir radītas noskaņas, izstāstīts dramatisks stāsts, taču tēlus veido skaņu celiņu dinamika un statiskā telpa, kurā skatītāja skatiens klīst starp putekļai-najiem plauktiem, antīkajiem skaļruņiem un R. Dennija parakstīto skaņuplašu grēdām. |
 Satikšanās josla SVEŠAJIEM, DAŽĀDAJIEM UN ĪPATŅIEM ... PAŠAM AR SEVI Līga Marcinkeviča Nākamajās rakstu zīmēs mans domraksts par Sidnejas 15. mākslas biennāli. |
 Gob Squad pilsētā Margarita Zieda Notingemā dzimušās britu grupas Gob Squad pirmā performance notika aiz ļoti pragmatiskiem apsvērumiem - tā bija iespēja tikt iekšā par velti Eiropas lielākajā popa/roka festivālā Glestonberijā, ko dēvē par angļu Vudstoku. Un Trentas universitātes mākslas nodaļas studenti to izmantoja. Arī turpmākie četri Gob Squad - tā viņi sevi nodēvēja pēc miksētas mūzikas kasetes nosaukuma, ko klausījās pa ceļam uz svētkiem, - šovi tika producēti apmaiņā pret festivāla ieejas kartēm. Pa šiem divpadsmit gadiem grupa no studentiem izklaidētājiem ir pārtapusi vienā no Eiropas poētiskākajiem un pazīstamākajiem performanču kolektīviem. Britu māksliniekiem ir pievienojušies vairāki asi vācu prāti no Gīsenes lietišķās teātra zinātnes institūta, un nu jau kā vācu-britu performeri viņi dzīvo un strādā Berlīnē, veidojot izrādes divu spēcīgāko Vācijas galvaspilsētas teātru - Volks-bűhne am Rosa Luxemburg Platz un Hebbel-am-Ufer - paspārnē. documenta X viņi eksponēja apakšzemes metrostacijas urbānos vientuļniekus, un "Teātra skiču" kurators Toms Štrombergs, viens no spēcīgākajiem vācu teātra stratēģiem, par viņiem nākamā darba Calling Laika sakarā rakstīja: "Kāpēc spēlēt teātri uz skatuves? Gob Squad spēlē to zem zvaigznēm. Gaismu savācot no debesīm. Mēs saucam Laiku, krievu suni, kas tika izšauts kosmosā uz neatgriešanos. Mēs saucam visus pasaules aizmirstos. Ilgas... Kas tur ir, tumsā, virs mums? Vientulība... Zem Are you lonesome tonight? kūst sniegs." Gob Squad strādā pilsētas naksnīgajās ielās un tieši no tām ved cilvēkus iekšā teātrī, lai viņi nospēlētu kādu ainu no kāda cita cilvēka sarakstītas lugas ("Šajā kvartālā velnam ir zelta raktuves"). Gob Squad vervē statistus, veidojot casting show, viņi izmanto visus rafinētos televīzijas un izklaides industrijas izgudrojumus cilvēku manipulācijas lietā, lai tos apgrieztu ar iekšu uz āru un vienlaikus lieliski izklaidētos. 2. un 3. septembrī Jaunajā Rīgas teātrī Gob Squad izrādīs vienu no saviem labākajiem darbiem - četru ekrānu filmu, ceļojumu pilsētas ielās, Super Night Shot. Līdzīgi Maika Figisa filmas Timecode principam katra daļa šajā darbā tiek filmēta un rādīta simultāni, neizmantojot montāžu. Filmēšana sākas sešdesmit minūtes pirms izrādes, grupai dodoties pilsētas ielās, un beidzas, skatītājiem un izpildītājiem satiekoties kopīgā telpā, lai apskatītos, ko ir fiksējusi lente. Jaunā teātra institūta organizētās viesizrādes Rīgā bija iemesls, lai dotos uz Gob Squad biroju Berlīnē, kur notika saruna ar Johannu Freiburgu un Saimonu Vilu |
