VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kā pārdot Latviju? Brigita Stroda Es centīšos nerunāt par kultūras vērtību, bet tikai par ieguldījumu valsts tēla izveides procesā. Pieņemu - kādreiz Latvija akceptēs politisku lēmumu izstrādāt šādu stratēģiju, bet vienlaikus apzinos, ka tas brīdis vēl ir tālu. Turklāt būtisks fakts, kas jāņem vērā, - Nation Branding ir ilgtermiņa process. Nav iespējams būvēt kādu abstraktu zīmolu. Latvijai nepieciešami skaidri formulēti mērķi, jāapzina mērķauditorija, jāizkalkulē, cik ilgs laiks nepieciešams pašu izstrādātās stratēģijas realizācijai un - galu galā - kā visi šie plāni realizējami. Sokrats ir teicis: "Tev ir jābūt tādam, kāds tu vēlētos būt citu acīs." Cilvēka domāšanas un priekšstatu mainīšana vienmēr ir ļoti smags un ilgstošs process. Tieši kultūra ir dinamisks virzītājspēks, kas, manuprāt, palīdzēs ātrāk sasniegt šo mērķi. |
| Māksla kā prece Līva Muižniece Šis raksts nebūs par patēriņa ideoloģijas attīstību un kultūras komercializāciju, kad visas vērtības šķiet savstarpēji konvertējamas un māksla kļūst par preci globālajā tirgū. Nerunāsim arī par tūrisma fenomenu, kura rezultātā tautas mākslas priekšmeti tiek iegādāti kā suvenīri vai atšķirības zīmes, lai pārdotu tās homogēnajā masu kultūras vidē. Tās nebūs vaimanas par plebejiskās, izklaidējošās, "zemās" mākslas uzvaras gājienu tirdzniecības centros un kinoteātros vai stāsts par mākslu kā preci burtiskā nozīmē - par Monē un Pikaso reprodukcijām uz rūpnieciski ražotiem fotogrāfiju rāmjiem un lietussargiem. Interesantāk šķiet saprast, kāpēc kāds objekts var būt vērtība kā mākslas darbs un ciktāl objekta kā mākslas darba vērtība ir saistīta ar tā tirgus vērtību - cenu, bieži pat ar milzīgām naudas summām, par kurām tas tiek pirkts vai pārdots. Protams, īsas apceres ietvarā mākslas kā preces fenomenu izsmeļoši analizēt nav iespējams. Šai problēmai ir veltīti simtiem rakstu un monogrāfiju, kuru analīzei būtu nepieciešams plašs pētījums. Tomēr varam mēģināt iezīmēt galvenās pieejas risinājumu meklējumos. |
| VASARĪGAS PĀRDOMAS PAR TIRGUS PERSPEKTĪVĀM LATVIJĀ "Studija" jautā: Kādas ir mākslas tirgus perspektīvas Latvijā? |
 Ko es šogad nopirku Bāzelē Alise Tīfentāle Ir lieliski karsta vasaras diena pašā Eiropas vidū. Bāzeles iedzīvotāji ielas malā mierīgi novelk bikses un iekāpj atvēsināties Reinā, kas šeit izskatās tīra un dzidra kā reklāmās, dziļumā var pat redzēt mirdzam Reinas zeltu. Taču es pašaizliedzīgi dodos pretējā virzienā - tur, kur uz uzkarsuša asfalta sastājušies rolsroisi un bentliji un nepacietīga rinda ar jaunākā BMW modeļa automašīnām ar visiem šoferiem. Tas viss - pie sasvīdušu mākslas mīļotāju pārpildītām hallēm, bijušajām fabrikām un noliktavām, kurās vienas nedēļas laikā (no 14. līdz 18. jūnijam) vienā nelielā Eiropas pilsētā notiek trīs starptautiski 20. un 21. gs. mākslas tirgi - Art Basel, jauno galeriju skate Liste un alternatīvā mākslas mese Volta Show -, latīņ-amerikāņu laikmetīgās mākslas tirgus Bâlelatina, Šveices lielākās balvas jaunajiem māksliniekiem Swiss Art Awards pasniegšana un izstāde, kā arī neskaitāmi paralēlie mākslas projekti, kas par katru cenu vēlas pievērst sev potenciālo pircēju, galeristu un mākslas kritiķu uzmanību. Jāpiebilst, ka lielākā daļa laikmetīgās mākslas nopietnāko pircēju gan ieradušies Bāzelē ar privātajām lidmašīnām - vismaz 100 personas, kuru vidū arī Ņujorkas kolekcionārs un tirgotājs Tims Nje (Nye), viņš ielidojis pa tiešo no Disnejlendas. Tur Tims esot pavadījis laiku kopā ar piecgadīgo meitu un vēl paguvis kādā atrakciju laukumā pa tālruni pārdot Rober-ta Ērvina (Irwin) 1966. gadā radīto skulptūru par 440 000 ASV dolāru. Daudz pircēju un galeristu ierodas arī no citām Šveices pilsētām. Pašiem šveiciešiem taču grūta dzīve: katru vīrieti līdz 30 gadu vecumam jebkurā brīdī var iesaukt armijā uz kādu nedēļu, vienalga, kāds viņam amats vai pienākumi... jāiet uz darbu septiņos no rīta... par nelielu ātruma pārsniegšanu uz šosejas neglābjami pienāk milzīgs sodanaudas rēķins... Vai-vai-vai, kā gribas kaut ko skaistu! Nu tad reizi gadā var iegriezties Art Basel un nopirkt kaut ko prātam neaptveramu, bet ārēji mākslai ļoti līdzīgu (piemēram, modes un dzīves mākslinieka Karla Lāgerfelda fotogrāfijas, kur portretēta filmā "Geišas atmiņas" galveno lomu tēlojusī aktrise Džana Dziji (Zhang Ziyi) par nieka 25 000 eiro gabalā). |
 Māksla pārdot mākslu Sandra Krastiņa Starptautiskā laikmetīgās mākslas mese Art Moscow šogad svinēja desmit gadu jubileju. Salīdzinājumā ar zināmiem mākslas tirgus vārdiem pasaulē desmit gadu nav daudz, tomēr Krievijas postpadomju mantojuma telpā laikmetīgajai mākslai jārēķinās ar priekšstatiem, kas citur jau sen izslimoti. Nevaru pretendēt uz Krievijas mākslas tirgus likumsakarību analīzi, bet trīs dienu vērojumi, sekojot skates notikumiem, aicināja salīdzināt ar Latvijas mākslas tirgus praksi. Jā, jā, tie nesamērojamie Krievijas plašumi, apjomi un nauda - to nevar neņemt vērā. Tomēr, vērtējot Art Moscow pirms četriem gadiem, kad man bija izdevība to redzēt, un šogad, pirmās apaļās jubilejas gadā, var secināt, ka skates organizētāji "EKSPO-PARK izstāžu projekti" apzināti un mērķtiecīgi veido laikmetīgajai mākslai labvēlīgu augsni. Pirmais iespaids, samērojot ar Latvijā kultivētās mākslas vērtēšanas kanoniem: izstādīta un piedāvāta laba, nekomerciāla rakstura izstāžu māksla, kas turklāt tika arī aktīvi pirkta. Meses organizētāju uzstādījums bija rādīt būtiskākos, aktuālākos virzienus vizuālajā mākslā. Profesionālo līmeni nodrošināja starptautiska atlases žūrija. Šogad no divsimt pretendentēm dalība mesē tika akceptēta sešdesmit galerijām. Oficiālais valsts partneris bija Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme no Vācijas, kas nodrošināja desmit savu galeriju piedalīšanos. Valsts līdzdalība citzemju profesionālos komerciāla rakstura mākslas notikumos Vācijā ir apzināta nacionālās mākslas atbalsta stratēģija. Piedalījās arī daudzas citzemju galerijas, starp tām "Rīgas galerija" no Latvijas. Tomēr ne par mākslu, bet par mākslu pārdot mākslu ir stāsts. |
 Laikmetīgās laulības Una Meistere Atšķirībā no pompozitātes, pūļa un ņegas, kas valda Parī-zes Elizejas laukos pie Louis Vuitton - pasaulē lielākā un arī ambiciozākā veikala - ieejas, turpat netālu šķērsielā vērojams relatīvs klusums. Pagājušā gadā atklātā Espace Vuitton - modes nama mākslas galerija - atrodas šīs pašas ēkas sep-tītajā stāvā, taču tās saistība ar iepirkšanās templi ir visai nosacīta. Gluži pretēji - ja ne iespaidīgais, rācijām bruņotais apsardzes vīrs, garāmskrienot galeriju varētu pat nepamanīt. Kaut arī Parīzes kultūras tūrisma kartē tā neapšaubāmi jau paguvusi iemantot "lietas, kas jāredz" statusu. |
 Jutekļiem un prātam Daiga Rudzāte Venēcijā viss ir pa vecam - svelme, tūristi, smaržas un smakas, gaisma, motorlaivu troksnis, veļa uz šņorēm, gondoljeri, gludi noslīpēts marmors, ko vislabāk izbaudīt ar kailu pēdu, Murāno stikla sirsniņas un pelnutrauki, aktieri, kuri piepelnās, stundām ieņemot kādu neērtu pozu, no kuras nedaudz izkustas, vien sadzirdot, kā nodžinkst monēta koka kastītē pie viņu pjedestāla. Afišas reklamē Lučio Fontānas izstādi pie Pegijas Gugenheimas, kuras nams, gluži tāpat kā Giardini, ir teju ikonizēts termins katram, kas kādā veidā saistīts ar vizuālajām mākslām. Nekas it kā neliecina, ka Venēcija būtu ieguvusi vēl kādu papildu pievienoto vērtību bez jau visiem tik labi zināmās. Vien dažu galeriju-suvenīrbodīšu skatlogos eksponēts jautājums Where are we going?, kam atbildi zina ļoti konkrēta masu mediju mērķauditorija, kas pēdējā pusgada laikā regulāri barota ar tekstiem un stāstiem par francūža Pino kolekciju, kuras vienas daļas (200 mākslas darbu) eks-pozīcija līdz 1. oktobrim skatāma Palazzo Grassi. |
| 551 Pikaso jeb skaistuma nolaupītāji Dāvis Sīmanis, jun. Vai atceraties filmu "Kā nozagt mil-jonu", nu to, kur Pīters O'Tūls palīdz Odrijai Hepbernai nočiept viltoto Čellīni Veneras statueti? Holivuda jau nu noteikti atcerējās, kad vēlāk visus mākslas zagļus kinoekrānā ražoja līdzīgā estētikā - jaunus, izskatīgus, sabiedriskus, intelektuāli pārākus, kuri zog nevis pašlabuma meklējumos, bet pašas mākslas vārdā. Skaisti tiktāl, cik tas attiecas uz kino, bet, domājot par to, kas notiek īstenībā, visa romantika sabrūk. Izrādās, zagļiem, kas specializējušies mākslas darbu zādzībās, nav misijas apziņas, tie parasti darbojas grupās, turklāt tiem nav starpības, vai zagt "skaisto" vai prastu naudu; viņu dzīvēs tā vienkārši izkrituši metamie kauliņi. Bez tam, tāpat kā citos noziedzīgos darbos, šeit atrodami gan amatieri (oportūnisti), gan arī profesionāļi. Starp tiem pirmie visbiežāk izrādās karalaika marodieri, bet otrie darbojas kā specifisku baudu aģenti, izpildot ļoti ierobežota kolekcionāru loka pasūtījumus. Šobrīd mākslas melnais tirgus tiek vērtēts uz pieciem miljardiem dolāru gadā, turklāt šajā aprēķinā netiek iekļautas artefaktu kolekcijas, kaut vai no nesen izlaupītās Bagdādes. Pašas zādzības tiek vērtētas kā ceturtā ienesīgākā kriminālā nodarbe pēc narkotiku tirdzniecības, naudas atmazgāšanas un ieroču kontrabandas. |
