VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| 551 Pikaso jeb skaistuma nolaupītāji Dāvis Sīmanis, jun. Vai atceraties filmu "Kā nozagt mil-jonu", nu to, kur Pīters O'Tūls palīdz Odrijai Hepbernai nočiept viltoto Čellīni Veneras statueti? Holivuda jau nu noteikti atcerējās, kad vēlāk visus mākslas zagļus kinoekrānā ražoja līdzīgā estētikā - jaunus, izskatīgus, sabiedriskus, intelektuāli pārākus, kuri zog nevis pašlabuma meklējumos, bet pašas mākslas vārdā. Skaisti tiktāl, cik tas attiecas uz kino, bet, domājot par to, kas notiek īstenībā, visa romantika sabrūk. Izrādās, zagļiem, kas specializējušies mākslas darbu zādzībās, nav misijas apziņas, tie parasti darbojas grupās, turklāt tiem nav starpības, vai zagt "skaisto" vai prastu naudu; viņu dzīvēs tā vienkārši izkrituši metamie kauliņi. Bez tam, tāpat kā citos noziedzīgos darbos, šeit atrodami gan amatieri (oportūnisti), gan arī profesionāļi. Starp tiem pirmie visbiežāk izrādās karalaika marodieri, bet otrie darbojas kā specifisku baudu aģenti, izpildot ļoti ierobežota kolekcionāru loka pasūtījumus. Šobrīd mākslas melnais tirgus tiek vērtēts uz pieciem miljardiem dolāru gadā, turklāt šajā aprēķinā netiek iekļautas artefaktu kolekcijas, kaut vai no nesen izlaupītās Bagdādes. Pašas zādzības tiek vērtētas kā ceturtā ienesīgākā kriminālā nodarbe pēc narkotiku tirdzniecības, naudas atmazgāšanas un ieroču kontrabandas. | |
| Mākslas vēsturē viens no nozīmīgākajiem jēdzieniem, runājot par tirgošanos, ir "dīleru sistēma". Tā izveidojās Nīderlandē 17. gadsimtā, bet vēlāk attīstījās 19. gadsimtā Francijā, novietojot starp ražotāju (gleznotāju, tēlnieku, rotkali u.c.) un pircēju vēl rindu dažādu cilvēku, galvenokārt veiklu manipulatoru un pielīdēju veidolā. Skaidrs, ka šīs starpnieku attiecības bija kā spēriens pa mākslas tirgus "pēcpusi". Pirmoreiz iespēja pirkt, pārdot, atkal pirkt un atkal pārdot nebija tikai dažu apkārt nemīlētu augļotāju privilēģija, bet gan skaidrs biznesa plāns. Vienlaikus radās arī jautājums: kāpēc vienmēr jāvadās pēc pirkšanas un pārdošanas shēmas, ja var arī citādi - tikai pārdot? Milzīgais cenu pieaugums atsevišķu mākslinieku darbiem tādējādi bija radījis perfektus priekšnoteikumus šo pašu darbu zādzībai. 20. gadsimts atnāca ar jaunu problēmu zagļiem, jo vajadzēja izlemt: ko gan galu galā zagt? Nu, piemēram, 2000. gadā Stokholmas Mākslas muzejā bruņoti laupītāji nekaunīgā kārtā paņēma vienu Rembranta un divus Renuāra darbus, piedevām vēl veiksmīgi aizbēga jau iepriekš sagatavotā motorlaivā. Kas lika viņiem izvēlēties tieši šos divus autorus - taču ne jau ideja, ka tie labi piestāvēs tapetēm pašu guļamistabā. Attiecībā uz glezniecību un plastisko mākslu daudz lielāku kārtību legālajā un, protams, arī melnajā tirgū ieviesa ietekmīgais "dīleris" Spensers Semjuels, ar 1959. gadu sākot publicēt apkārtrakstu Currency of Art, kurā tika norādīts, kādi autori un kādi darbi ir veiksmīgākās investīcijas. Arī slavenā vācu mākslas kritiķa Vilija Bongarda radītā Kunstkompass sistēma, kas pēc nosacīti zinātniskiem aprēķiniem (Bongards kalkulēja mākslinieka veiksmi no gada uz gadu, salīdzinot galeriju cenas) ļāva orientēties pēckara mākslinieku vērtībā, bija papildu orientieris ne tikai legālajiem tirgotājiem, bet arī kreisajiem tirgoņiem. Tātad, ja pastāv tirgus un ir skaidrs, ko zagt, jāformulē vēl tikai klients. Mākslas ekonomiku vienmēr vadījuši divi pieņēmumi - par elitāro tirgu jeb reputācijas pārdošanu un par populāro tirgu, kas realizē izklaidi tautai. Tomēr par klientiem "masas" neder, vislabāk daži tās izlēcēji, kas tiecas pieslieties elites galam, bet vēl savos finansiālajos spēciņos ir par vāju, lai tā vienkārši starp starpnacionālu korporāciju pārstāvjiem un indivīdiem - miljardieriem - iesoļotu Sotheby's un par nieka padsmit miljoniem iegādātos kārtējo Monē. Tomēr, lai arī atrauti, elites un populārais tirgus ir atkarīgs viens no otra. Hiperbagātā publika vienmēr ir samērojusies ar nozīmīgākajiem mākslas muzejiem, un cenas vecmeis-taru gleznām aug, ja "vienkāršai" publikai patīk, un atkal krīt, ja tie konkrēto autoru nenovērtē. Īpatnēji, ka kolekcionāri, kas iesaistīti kriminālajās afērās, nodarbojas arī ar sabiedrības noskaņošanu. Piedaloties izstāžu veidošanā, tie vienmēr pamanīsies izvēlēties pareizo iepakojumu, piedāvās atlaides, kultivēs autoru vārdus, lai tikai nodrošinātu "plūstamību" savai precei. Būt veiksmīgam zaglim nozīmē atrasties kaut kur vidū starp šīm pozīcijām - izklaidi jeb privātu jutekliskumu un reputāciju jeb sociālā statusa apstiprināšanu. Abas izrādās labas, jo ir tik daudz muļķības gan vienā, gan otrā. Kaut vai mediju vēlme pasniegt mākslas objektus, teiksim, parastam TV skatītājam, kuram labi ja kāda pašvaka fotoreprodukcija pie sienas karājas līdzīgi svēto relikvijām viduslaikos, un cenas elitārajā tirgū var pacelt ārpus jebkāda saprāta robežām. Nemeklējot racionālus skaidrojumus, zagļi no tā tikai iegūst, jo arī melnā tirgus cenas pieaug. Tam ir vien neliels blakusefekts: fakts, ka zādzības izpildītāji sabiedrības acīs kļūst par svētuma zaimotājiem, tātad divkāršiem neliešiem. Tomēr, ja citi noziegumi ir saistīti ar daudziem papildu riskiem, tad, pateicoties nelielajai patērētāju grupai, melnie darbiņi mākslā uzskatāmi par salīdzinoši nekaitīgiem. Šobrīd visizplatītākā shēma ir "kolekcionārs pret kolekcionāru", jo romantiskās lielo muzeju zādzības (apmēram kā Vičenco Perudžas īstenotā Monas Lizas zādzība no Luvras 1911. gadā, kad nakts laikā viņš audeklu noņēma no rāmja un nākamā dienā pēc muzeja atvēršanas vienkārši iznesa laukā no muzeja; Džokonda gan tika atgūta divus gadus vēlāk, kad to mēģināja pārdot tālāk kādam itāļu kolekcionāram) sen aizgājušas vēsturē līdz ar spiegu filmu cienīgu drošības sistēmu uzstādīšanu tajos. Tāpēc jau arī nav vērts pūlēties ar publisko mākslu, jo tā vienkārši ir tik publiska. Šo likumsakarību pierāda arī pēdējā laika skandalozākās zādzības - no tām skaļa bija tikai Edvarda Munka "Kliedziena" un "Dievmātes" pazušana no Norvēģijas Nacionālā muzeja Oslo 1994. gadā, bet Vermēra "Koncerta" un citu darbu nolaupīšana Bostonā, kā arī kāda Pikaso darba zādzība no Saudi dinastijas pārstāvja jahtas Francijas dienvidos 1999. gadā palika bez ievērības. Lai gan iestājies laikmets, kad nav bezgaumīgi izkārt savā namā arī dažu labu klasiķa reprodukciju, domāju, ka tomēr vissatraucošākais visā šajā mākslas ēnas pusē ir tas, ka arvien vairāk mākslas darbu oriģinālu nekad vairs nesasniegs savu skatītāju, jo daudziem "miljardierīšiem" kluso prieku būt pārākiem nodrošina tieši labi nozagts un labi noslēpts mākslas darbs. Un tā ir informācijas problēma. Amerikāņu karavīri, ienākot Trešā reiha teritorijā, bez pūlēm varēja izgriezt no rāmjiem un satītus noslēpt munīcijas čaulās, piemēram, Gēringa sievai piederošus audeklus, toties viņu pēcnācējiem, uzpircējiem vai pat viņu atbalstītiem muzejiem tagad neklājas viegli. Pat ja Otrā pasaules karā salaupītās mākslas "nogrūdēji" darbojas vēl joprojām (darbu apjoms, kuri papriekšu tika atņemti ebrejiem no reiha puses, bet vēlāk pašam reiham no sabiedroto puses, bija milzīgs), tiem jāpiedzīvo laiki, kad skaidrības ir vairāk nekā jebkad. Ja noziegums tiks pastrādāts, tad tā "augļi" sagulsies slepenu seifu plauktos, nevis publikas (mūsu) iemīļotās ekspozīcijās. Tā laika gaitā nozudušie 551 Pikaso, 43 van Gogi, 174 Rembranti, 209 Renuāri utt. (skaitļi tik milzīgi, jo tiek skaitītas arī skices un zīmējumi), ticamākais, vairs nekad neieraudzīs dienasgaismu. Pēdējais gadsimts ir atnesis ideju, ka viss, kas nav saprotams mākslā, uzreiz jāuztver kā kvalitatīva jaunrade. Atnesis arī īpatnējo sakarību - mākslinieks nodzīvo dzīvi trūkumā vai vismaz pieklājīgā atturībā, bet uzreiz pēc nāves, kad kļūst skaidrs, ka viņš vairs neko neradīs, cenas viņa darbiem pieaug ģeometriskā progresijā. Pateicoties "reputācijas kultivatoriem" jeb dīleriem, tagad māksla var būt pilnīgi viss, mākslinieks - ikviens. Bet rūpīgiem zagļiem atšķirībā no pārdevējiem ir skaidrs, ka zagt moderno mākslu ir slikts stils, turklāt ar sarežģītākām realizācijas iespējām. Jo jautājums, kas paliks vienmēr, ir: par cik? | |
| Atgriezties | |
