VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jutekļiem un prātam Daiga Rudzāte Venēcijā viss ir pa vecam - svelme, tūristi, smaržas un smakas, gaisma, motorlaivu troksnis, veļa uz šņorēm, gondoljeri, gludi noslīpēts marmors, ko vislabāk izbaudīt ar kailu pēdu, Murāno stikla sirsniņas un pelnutrauki, aktieri, kuri piepelnās, stundām ieņemot kādu neērtu pozu, no kuras nedaudz izkustas, vien sadzirdot, kā nodžinkst monēta koka kastītē pie viņu pjedestāla. Afišas reklamē Lučio Fontānas izstādi pie Pegijas Gugenheimas, kuras nams, gluži tāpat kā Giardini, ir teju ikonizēts termins katram, kas kādā veidā saistīts ar vizuālajām mākslām. Nekas it kā neliecina, ka Venēcija būtu ieguvusi vēl kādu papildu pievienoto vērtību bez jau visiem tik labi zināmās. Vien dažu galeriju-suvenīrbodīšu skatlogos eksponēts jautājums Where are we going?, kam atbildi zina ļoti konkrēta masu mediju mērķauditorija, kas pēdējā pusgada laikā regulāri barota ar tekstiem un stāstiem par francūža Pino kolekciju, kuras vienas daļas (200 mākslas darbu) eks-pozīcija līdz 1. oktobrim skatāma Palazzo Grassi. | |
| |
| Gaismas mākslas instalāciju lielmeistars Olafurs Eliasons (te vietā atcerēties kaut vai The Sun - gigantisko saules falsifikāciju Tate Modern Turbīnu hallē) Palazzo Grassi ieaudis elektrības vadu tīklā (Your wave is). Tieši šis ir viens no muzeja imidžattēliem stila žurnālos - tumsā mirguļojošā palaco spīd tā, it kā pār to lītu zelta lietus, apgaismotu tūkstošiem sagūstītu jāņtāpiņu vai... varētu sekot kāds tikpat banāls salīdzinājums kā iepriekšējie. Dienasgaismā Eliasona mākslas darbs snauduļo, atklājot pats savas "ribas" (vadu tīklojumu) un ļaujot izcelties Ziemassvētku eglītes rotājumam gigantiskā palielinājumā - Džefa Kūnsa radītajam perlamutra zilajam metāla sunim (Baloon Dog), kam asistē Takasi Murakami skulpturālie stikla šķiedras komiksu/multfilmu varoņi Tamon-kun un Koumok-kun. Taču šīs izsmalcinātās fasādes dekorācijas, kas konkrētās ekspozīcijas ietvaros ietilpinātas prologa kategorijā, jūs noteikti - gluži tāpat kā es - dosities baudīt pēc tam, kad būsit kādas pāris stundas atradušies intensīvā kontaktā ar 200 mākslas darbiem un telpu, kurā tie izvietoti. Ejot pār Akadēmijas tiltiņu, diezin vai pamanīsit tālumā vīdošo māju, kas atrodas turpat, teju līdzās ieliņai, kur pagājušajā gadā Venēcijas biennālē bija skatāma Latvijas ekspozīcija. Fransuā Pino Viņu dēvē par vienu no ietekmīgākajiem (ja ne par pašu spēcīgāko) spēlētājiem starptautiskajā mākslas tirgū. Francūzis, kura īpašumā atrodas 2500 vienību liela mākslas darbu kolekcija, kas savākta aptuveni 30 gadu laikā. Viens no Francijas bagātākajiem cilvēkiem, Christie's izsoļu nama īpašnieks kopš 1998. gada, kad viņš to iegādājās, samaksājot 721 miljonu mārciņu. Vēl īpašumu sarakstā atrodami tādi nosaukumi kā Gucci un Yves Saint Laurent. Kā pats atzīst - par mākslu sācis interesēties 20. gs. 70. gadu sākumā, ieraugot Pola Serizjē gleznu. "Es paņēmu to sev līdzi. (..) Soli pa solim mācījos skatīties, ieraudzīt." Viņa kolekcijā ietilpst gan modernā, gan laikmetīgā māksla. Sākotnēji, iecerējis uzbūvēt savā īpašumā esošās mākslas muzeju no stikla un betona 30 000 kvadrātmetru platībā uz salas Sēnā (Ile Seguin) Parīzes dienvidrietumos, kur izvietojusies pamesta Renault rūpnīca. Nonākot konfliktā ar franču birokrātiju ("Tas ir neticami, jūs piedāvājat šiem puišiem izcilu mākslas kolekciju, esat gatavs ieguldīt 150 miljonus muzejā, kas būtu līdzvērtīgs Bilbao Gugenheimam, bet neviens pat neliekas ne zinis."), 2005. gadā atteicies no šīs idejas, par muzeja bāzes vietu izvēloties Palazzo Grassi Venēcijā, kura rekonstrukciju un piemērošanu mākslas vajadzībām uzticējis japāņu arhitektam Tadao Ando, kas pirms tam izstrādāja projektu Ile Seguin. Nerealizētā Parīzes projekta skices izmaksājušas 20 miljonus eiro. Pino ambīcijas nav mazas - šobrīd viņš pārliecināti Palazzo Grassi pielīdzina, piemēram, Karaliskajai mākslas akadēmijai Londonā, Nacionālajai galerijai Grand Palais Parīzē utt. Palazzo Grassi Palazzo Grassi direktors ir Žans Žaks Aijagons (Aillagon) - kādreizējais Francijas kultūras ministrs, pēc tam Pompidū centra galva. Tas ir Venēcijai tipisks nams pie Lielā kanāla, kuru laikposmā starp 1748. un 1772. gadu uzbūvēja Grasi ģimene, tādējādi atzīmējot savu iekļūšanu patriciešu sarakstos, kas viņiem tika dāvāta kā pateicība par sniegto finansiālo atbalstu Venēcijas republikas pēdējā karā pret turkiem. Patiesībā - viens no pēdējiem uzbūvētajiem palaco pirms republikas krišanas. Arhitekts Džordžio Masari (Giorgio Massari) ēku caurauda ar bezgala daudzām slepenajām kāpnēm bēguļojošiem mīlētājiem. Līdz ar dinastijas nāvi 1830. gadā ēka tika pārvērsta par viesnīcu, vēlāk par peldvietu un beigu beigās - par kostīmu noliktavu. 2005. gadā Fransuā Pino ar Venēcijas pilsētas konsila svētību ieguva tiesības atpirkt Palazzo Grassi no automašīnu firmas Fiat, samaksājot 29 miljonus eiro. Pēdējos gados nams jau kalpoja kā mākslas projektu norises vieta, taču Pino ekspozīciju telpu palielināja dubultā. Nama kopējā platība ir 5000 kvadrātmetru. 2006. gada sākumā tika atklāta pirmā mākslas izstāde Where Are We Going?, kas spēja izraisīt patiesu viļņošanos starp tiem, kurus interesē māksla. Un Palazzo Grassi tēlam kaislību uzkulšanā, es pieņemu, ir visai zīmīga loma līdzās tur eksponētajai mākslai. Tadao Ando grezno daudzlīmeņu namu tik jūtīgi piemērojis mākslas vajadzībām, manipulējot gan ar gaismu, gan arhitektoniskajām detaļām, spējot izveidot "balto kubu" un vienlaikus demonstrēt palaco pašvērtību, ka, klīstot pa to neskaitāmo uzraugu acu pavadībā (šķiet, te bija teju pa vienam apsargātājam uz katru apmeklētāju), dažbrīd nav iespējams fiksēt sev, kas tad ir paša sajūsmas, gandarījuma iemesls - māksla, tas, kā tā pasniegta, vai vide, kurā tā ievietota. Un vai Kūnsa gigantiskajai sirdij, kas karājas plašajā vestibila starp kolonnām (un, protams, atsauc atmiņā Demjena Hērsta sirdi Saāči Londonas galerijā), piemīt mākslas pašvērtība? Varbūt tai vairāk piemērots dizaina objekta statuss? Gluži tāpat kā Karla Andres (Carl Andre) metāla objekts - grīda (37th Piece of Work), pa kuras virsmu nemitīgi staigā muzeja apmeklētāji, kas, tikai paklūpot pret tās apmali, iespējams, aptver, ka bradā pa mākslu. Jāatzīst, šai izstādē māksla ne reizi vien pilnībā saplūst ar interjeru, kļūdama par vienu veselumu. Ar šo apgalvojumu es negribu kaut kādā veidā pazemināt tās statusu - drīzāk pat otrādi. 1996. gadā no AIDS mirušā Feliksa Gonsalesa-Torresa (Felix Gonzalez-Torres) sarkano un balto kristālu virtenēm (Untitled (Blood), kas, iekārtas durvju ailā uz viņa mākslas telpu, formāli ņemot, piemīt tikai un vienīgi kaut kā norobežošanas funkcija. Bet izejot caur tām, sadzirdot džinkstoņu, redzot gaismas mirguļojumu, pārņem neprātīga vēlme vēlreiz un vēlreiz atkārtot šo procesu vai sēdēt un skatīties, kā tās veido sarkanu sienu, kura ik pa mirklim pašķīst, apmeklētājiem šķērsojot šo robežu. Un no šī procesa iespējams nonākt mirkļa transā, kur stikla krellītes pārvēršas par līstošām asinīm. Mario Merca motocikls, kas, "brauc" pa sienu, it kā gribēdams aiztraukties debesīs, arī absurdā kārtā akumulē sevī gan pielietojamās, gan augstās mākslas funkciju vienlaikus - tas ir perfekts stāva dekors, ko brīnišķīgi izceļ jumta gaisma. Where are we going? ("Kurp mēs ejam?") Ekspozīcija strukturēta, sadalot to vairākās sekcijās: A Prologue, Figuring modern life, Material as metaphor, Styles of negation, This is today. Visi 200 eksponētie mākslas darbi ievietoti tai vai citā sadaļā; koncepts uzbūvēts, par pamatu ņemot mākslu, kas tapusi laikposmā no 1950. gada; vairums no tiem ir patiesi laikmetīgās mākslas leģendāras sastāvdaļas. Izstādes nosaukums patapināts no Demjena Hērsta darba, kas savukārt to aizlienējis no Gogēna (1989. gadā radītā glezna ar garum garo nosaukumu "No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kurp mēs ejam?"). Globāli sakrāls un filozofisks - tas vienlaikus ir retoriski vienkāršs un pat ierasti novalkāts. Ieejot palaco, es jau to esmu aizmirsusi, jo mākslas nemitīgais verbālais skaidrojums ir nogurdinājis, gribas kaut ko vairāk jutekļiem, nevis prātam. Atminos to pēc kāda mēneša, kad ziņu pārraides retranslē tikai un vienīgi kadrus, kuros līdzcilvēku agresija eksplodē un aizmēž ilūzijas līdzīgi cunami vilnim. Tad piepeši ieslēdzas vizuālā atmiņa un Džefa Vola šausmu pārpilnā ierakumu ainiņa (Dead Troops Talk) sāka darboties kā emociju katalizators. Maurīcio Katelāna radītā figūra (tā vientuļi, ceļos nometusies, sēž stūrī un no mugurpuses atgādina mazu zēnu, bet, no priekšpuses apskatot, ieraugi vaskā veidotu Ādolfu Hitleru (him)) piepeši sāk kustēties kā radiovadāma mašīnīte, kas lētos detektīvseriālos bieži vien nogādā bumbu pie sava upura. Vai šodienas pasaule patiesi ir tāda kā savulaik Venēcijas biennālē eksponētajā Pjēra Īga videodarbā (Les Grans Ensembles), kas demonstrē tuksnesīgu pēcatomkara ainiņu, kurā iedegas un izdziest gaismas kvadrātiņi, un vai cilvēki līdzinās Takasi Murakami "mazajam marsietim" Inochi, kas tik ļoti alkst mīlestības, bet tik bieži ir apsmiets. Jāatzīst, ka šai ekspozīcija saturiskā bāze ir būtisks stūrakmens. Arī sagatavotais katalogs atgādina savveida ilustrēto enciklopēdiju, kur komentēts un skaidrots vai katrs darbs. Es pieņemu - šāds medijs ir gana ietekmīgs, jo mājās uz dīvāna ir daudz vienkāršāk izprast Hērsta vēlmi sagriezt gabalos govis un ievietot ķermeņa daļas formalīna akvārijos - drukas versijā tas izskatās teju vai skaisti, kamēr izstāžu zālē to baudīt iespējams tikai ar piepiešanos. Arī Sindijas Šērmenas pornogrāfiskās fotogrāfijas nešķiet tik biedējoši šaušalīgas. (Pirms ieejas Šērmenas telpā viena no uzraudzēm draudzīgi mani brīdina neiet turp ar dēlēnu, tomēr, lai nokļūtu ekspozīcijas turpinājumā, nav citas izejas, kā vien to šķērsot. Tā nu mans ne tik mazais puisēns, sakacināts no Hērsta sašķērētās govs, aizmiegtām acīm mēģināja nokļūt tālāk.) Un tomēr jāatzīst, ka visvairāk man patika uzturēties pie Saja Tvomblija, kur atgriezos ne reizi vien, lai mēģinātu atšifrēt, kā viņš strādā ar balto krāsu. 2000. gadā radītā darbu sērija (Coronation of Sesostris) patiesībā ir īstens formas triumfs. Un iespēju "izstāstīt" Dena Fleivina neona caurules es arī apšaubu - tās neredzot, nav iespējams novērtēt Fleivina ģēniju. Nobeigumā man gribētos teikt, ka šīs Pino kolekcijas daļas izstāde ir baudījums gan prātam, gan emocijām un man ir prieks, ka, piemēram, Merca motocikls nerūsē šķūnītī. Atšķirībā no latviešu lielformāta laikmetīgās mākslas, kas bieži vien apput un pazūd kādā pažobelē, jo, izņemot pašu mākslinieku, citiem neesot gana daudz vietas, kur to novietot. | |
| Atgriezties | |
