VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Laikmetīgās laulības Una Meistere Atšķirībā no pompozitātes, pūļa un ņegas, kas valda Parī-zes Elizejas laukos pie Louis Vuitton - pasaulē lielākā un arī ambiciozākā veikala - ieejas, turpat netālu šķērsielā vērojams relatīvs klusums. Pagājušā gadā atklātā Espace Vuitton - modes nama mākslas galerija - atrodas šīs pašas ēkas sep-tītajā stāvā, taču tās saistība ar iepirkšanās templi ir visai nosacīta. Gluži pretēji - ja ne iespaidīgais, rācijām bruņotais apsardzes vīrs, garāmskrienot galeriju varētu pat nepamanīt. Kaut arī Parīzes kultūras tūrisma kartē tā neapšaubāmi jau paguvusi iemantot "lietas, kas jāredz" statusu. | |
| |
| Ko tur liegties jeb lai kā arī daļa no mums to nevēlētos, mēs dzīvojam laikmetā, kur viss ir mode. Arī māksla ir modē, ņemot vērā pagājušā gada iespaidīgo izstāžu apmeklējuma statistiku vien. Turklāt jūtami mainījies arī veids, kā cilvēki uztver mākslas darbus. Apcerīgu klusumu sen aizstājusi tūristu drūzmēšanās un fotoaparātu klikšķi, tiem lielākoties meklējot aizvien jaunas emocijas jau tā dažādu kairinājumu pārsātinātajā ikdienā. Kāds nesens pētījums liecina, ka atkarībā no tā, vai tiek lasīts nosaukums vai ne, cilvēki, piemēram, pie Engra "Lielās odaliskas" uzkavējoties vidēji piecas līdz deviņas sekundes. Par klasisku 21. gadsimta modes zīmi kļuvusi arī pazīstamu luksusa zīmolu pārstāvju koķetērija ar pazīstamiem māksliniekiem. Un otrādi. Pirmajiem eksponējot mākslas darbus savu veikalu interjeros, otrajiem - labprāt eksperimentējot ar patēriņa objektiem (piemēram, Takasi Murakami dizainējot Vuitton somiņas). Un tādējādi ieguldot arī savu artavu aktuālajā, aizvien labāk mārketētajā kultūras tūrismā. 1931. gadā celtā Art Deco stila ēka, kur šobrīd iekārtots Vuitton veikals, savulaik piederējusi Francijas tūrisma birojam. Arhitektu vārdi ir luksusa modes veikalu industrijā labi zināmie - Pīters Marīno (šoreiz atbildīgs par veikala interjeru) un amerikānis Eriks Karlsons. Visvairāk aprunātā odziņa ir pati nokļūšana galerijā - pilnīgi melns, ar melnu samtu iztapsēts lifts, kurā kopā ar jums iekāpj melnā uzvalkā tērpts melnādains pavadonis. Mirklī, kad aizveras lifta durvis, jūs apņem melns, telpisks klusums. Pārdesmit sekundes līdz septītajam stāvam nav redzams nekas, pat līdzāsstāvētāju kontūras. Ieklausoties var dzirdēt tikai elpu. Tā nav tumsa, pie kuras pierod acis, tā drīzāk ir tumsa, kas izdzēš nevajadzīgo, attīra, uzasina jutekļus. Telpiska, mazliet klaustrofobiska Maļeviča melnā kvadrāta kustīga versija, kur tā vien šķiet: dažu sekunžu laikā var notikt viss, ko vien spēj uzburt katra iztēle. Lifts ir mākslinieka Olafura Eliasona autordarbs, un tas ir viens no daudzajiem veikala interjerā eksponētajiem mūsdienu mākslas darbiem. Tā nosaukums ir Your Loss of Senses - sajūtu zaudēšana, lai tās pēc mirkļa atkal atgūtu. Citā kvalitātē. Efekts ir sasniegts - lifta durvis atveras tieši galerijā, un pirmajā mirklī patiešām skats tver tikai to, kas te ir izstādīts (vēlāk pamanāt arī panorāmu - septītais stāvs tomēr...). "Indijas sajūtas" (L'Inde dans Tous les Sens, līdz 25. augustam) ir otrā Espace Vuitton notiekošā izstāde. Tajā aplūkojami šodienas indiešu un frančumākslinieku darbi - fotogrāfijas, instalācijas, videomāksla. Subjektīvs, visaptverošs ieskats mūsdienu Indijā - no etniskā, kultūras, sociālā, antropoloģiskā un vienkārši sajūtu aspekta. Viens no spilgtākajiem darbiem ir Silvijas Bločeras videoinstalācija "Ekstā-ze". Ideja māksliniecei radusies jau krietni sen - pēc Pazolīni filmas Accatone noskatīšanās. Darbs tapis, pirmoreiz nokļūstot Indijā un burtiski esot pārņemtai no šejieniešu emociju izpausmēm. Lai gan tik dažādo tipāžu (tikai vīriešu) dažādajās ekstāzes emocijās ir ļoti liels ticamības efekts, visi videodarbā izmantotie ir pozēti kadri. Māksliniece pārliecinājusi visdažādākos cilvēkus nākt uz viņas studiju un pozēt, iegrimt ekstāzē. Viens no izstādes māksliniekiem Patriks Rimo (Patrick Rimoux) Indiju raksturo kā "neticamu straumi, kas aiznes jūs sev līdzi, uzasina jutekļus un atļauj jums piedzīvot, paplašināt robežas par to, kas ir iespējams". Indiešu mākslai pašapziņu piešķir arī fakts, ka pagājušā gada Christie's un Sotheby's izsolēs tā piedzīvojusi līdz šim nepieredzētus panākumus. Spilgtākie vārdi šībrīža Indijas mākslā, kas visnotaļ cienījami konvertējas arī Rietumu mākslas aprindās, ir Subodhs Gupta un Anita Dube (abi pārstāvēti arī Espace Vuitton). Pēdējos gados strauji audzis arī mākslas kolekcionāru skaits indiešu aprindās. Viens no izstādes darbiem "Maharadža Misore" (autors Bharats Sika) portretē 21. gadsimta maharadžu sava dzīvokļa interjerā. Fotogrāfija ir kaut kas pa vidu starp portretu un reportāžas žanru. Darbs ļauj skatītājam izdzīvot mūsdienu Indijas dažādās kontrastējošās dzīves puses. Protams, izstādes ģeogrāfijai ir saistība ar Louis Vuitton, indiešu maharadžas jau no pagājušā gadsimta 20. gadiem bijuši vieni no modes nama uzticamākajiem klientiem. Vuitton bija arī viens no pirmajiem Rietumu zīmoliem, kam savulaik šajā valstī atvēra veikalu. No šī viedokļa nevainīga nebūs arī nākamā izstāde, kas durvis vērs 12. septembrī. Tajā savas versijas par ikoniskajām zīmola somiņām Speedy un Bucket demonstrēs tādas mūsdienu dizaina un arhitektūras zvaigznes kā Zaha Hadida, Roberts Vilsons, Ugo Rondione un citi. Louis Vuitton veikals ir viens no šībrīža spilgtākajiem piemēriem luksusa modes biznesa divdomīgajā koķetērijā ar mākslu. Māksliniekiem, kuru darbi manāmi veikala interjerā, no zvērinātu "tīrās mākslas" aizstāvju puses tiek pārmesta teju svētuma zaimošana. Jo, raugi, modes saistība ar mākslu vienmēr bijusi kā balansēšana uz slidena ledus. Kamēr mode pārstāv kaut arī estētisku, tomēr utilitārismu (cilvēki atver maciņu, nopērk un nēsā), mākslai, raugi, ir pievienotā vērtība. Sak, pirmā mirst katru nākamo sezonu, otrai - tomēr mūžības un netveramā garīguma aura. Taču, nenoliedzami, arī māksla tiek pirkta. Un no šī viedokļa tās eksponēšana veikalā nebūt nav tik neizdevīga platforma - mūsdienās, kad lauvas tiesu nosaka PR un vārds, kas iemantojis kulta statusu. Turklāt, pateicoties internetam, kura veikali uzņēmuši visai cienījamus apgriezienus (arī luksusa nišā), manījies arī pats tradicionālā modes veikala statuss. Daļa (piemēram, izmantojot sadarbību ar pazīstamiem arhitektiem) kļuvuši par tādām kā sajūtu restaurēšanas, kairināšanas darbnīcām. Par piedzīvojumu jutekļiem. Piemēram, Louis Vuitton jūs ievelk arī tad, ja jūsu gaume un dzīves pozīcija neciena logotipiem nosētas somiņas. Veikals iekārots kā visa veida estētisko sajūtu kutinātājs, tajā atšķirībā no jebkura cita modes veikala pārvietojaties nevis no stāva uz stāvu, bet no terases uz terasi. Tirdzniecības telpas ir atdalītas ar kaut ko līdzīgu metāla tīklam. To darinājusi čehu kompānija Sipral, alumīnija tīklu glazējot varā, niķelī, sudrabā un zeltā. Savukārt apgaismojums lieliski piestāvētu arī cienījamai mākslas galerijai. Vuitton bosi apgalvo, ka māksliniekiem šī projekta tapšanā bijusi absolūta brīvība, un tā arī ir būtiskākā atšķirība no modes biznesa, kurā tomēr pastāv radošas robežas, proti - apģērbam jābūt valkājamam. Savukārt dažs te iegriežas, tikai lai redzētu trepes - slīdošās kāpnes ar amerikāņu mākslinieka Tima Vaita-Sobeska videoinstalācijām vai Džeimsa Tarela inscenētās gaismas rotaļas. Kāds cits - iespaidīgā, stalaktītu alai līdzīgā ātrija dēļ čemodānu nodaļā: pietiek pavērst skatu augšup, lai pāris sekundes simtdaļas jūs pilnībā aizmirstu, kur atrodaties. Vuitton nebūt nav pirmais veikals, kas koķetē ar mākslas darbu eksponēšanu. Un nebūt ne pirmais modes nams, kas šādā, lai arī, iespējams, dažiem diskutablā veidā atbalsta kultūru. Luīzes Buržuā skulptūras pirms pāris gadiem rotāja austriešu dizainera Helmuta Langa veikala interjeru. Dior Homme dizainers Edijs Slimāns Parīzes, Milānas un Ņujorkas Diora vīriešu modes veikaliem pieaicinājis pazīstamus mūsdienu māksliniekus - tostarp arī Pjēru Īgu un Ugo Rondioni - dizainēt laikošanas telpas. Nenoliedzami, tieši šo mākslas darbu dēļ veikalā varbūt iegriežas vairāk cilvēku, nekā tas būtu bijis gadījumā, ja intīmais pielaikošanas process notiktu vienkāršā būdiņā ar aizkariņu. Taču ne vienmēr tas nozīmē astronomisku galantērijas biznesa progresiju. Kā intervijās apgalvo Slimāns, kurš vienlaikus pazīstams arī kā fotogrāfs (vairākus viņa albumus izdevusi izdevniecība Steidl), pirmkārt, viņu interesē māksla, otrkārt, viņš vēlējies to padarīt pieejamu iespējami plašākam sabiedrības lokam. Pēdējā laika ambiciozākais modes-mākslas projekts ir Gucci bosa, Francijas lielākā modernās mākslas kolekcionāra Fransuā Pino muzejs Palazzo Grassi Venēcijā. Drīz tam sola pievienoties arī viņa konkurents - LVMH boss Bernārs Arno, kura muzejs, tiesa, būšot Parīzē. Nerunājot nemaz par tādām pazīstamām mūsdienu mākslas eksponēšanas vietām kā Foundation Cartier Parīzē un Fondazione Prada Milānā, kas jau sen dzīvo patstāvīgu dzīvi mākslas apritē, modes-mākslas projektiem pieder arī Džordžo Armāni teātris Tadao Ando dizainētā ēkā, kurā notiek gan Armāni modes skates, gan dažādi kultūras pasākumi. Izstāžu zāle (un izcils grāmatu veikals) ir arī Emporio Armani iepirkšanās templī Via Manzoni Milānā. Līdzīgu konceptu iemieso arī itāliešu Vogue redaktores Karlas Sozāni stila impērija 10 Corso Como, kas ietver gan stila, grāmatu, CD, DVD veikalu, gan atsevišķu izstāžu zāli. Kā nesenākais projekts šajā nišā minams arī Dolce&Gabbana restaurētais Milānas Metropol kinoteātris, kurā līdzās modes skatēm (ietilpība apmēram 1700 cilvēki) notiek arī dažādas izstādes. Piemēram, pēdējās Milānas mēbeļu meses laikā te bija aplūkojama izraēliešu arhitekta Rona Arada retrospekcija. Kā arhitekts apgalvo intervijā franču žurnālam Stiletto, ideja piederējusi Dolce&Gabbana un, protams, glaimojusi viņu modes projektiem, bet arī Aradam nekas nav bijis pretim, ja modes dizaineru duets uzņemas to realizēt... Kā presē apgalvojis viens no atklāšanas viesiem - pat Siksta kapelas griesti esot tapuši, pateicoties turīgiem patroniem. Laikmetā, kad viss ir mode (un savā ziņā mārketings), robežas ir izplūdušas. Un ir pat grūti pateikt, kas šobrīd ir vairāk modē - mode vai māksla. Tālab dažkārt tik absurda šķiet stīvēšanās par vietu uz pjedestāla (īstā vai patērētāja māksla), īpaši, ja tā iekarošanā tiek izmantoti vieni un tie paši ieroči - pārsteigt, šokēt, provocēt... Vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka mērķis ir tā pati, bieži vien jau krietni paēdusī pele. | |
| Atgriezties | |
