VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ko es šogad nopirku Bāzelē Alise Tīfentāle Ir lieliski karsta vasaras diena pašā Eiropas vidū. Bāzeles iedzīvotāji ielas malā mierīgi novelk bikses un iekāpj atvēsināties Reinā, kas šeit izskatās tīra un dzidra kā reklāmās, dziļumā var pat redzēt mirdzam Reinas zeltu. Taču es pašaizliedzīgi dodos pretējā virzienā - tur, kur uz uzkarsuša asfalta sastājušies rolsroisi un bentliji un nepacietīga rinda ar jaunākā BMW modeļa automašīnām ar visiem šoferiem. Tas viss - pie sasvīdušu mākslas mīļotāju pārpildītām hallēm, bijušajām fabrikām un noliktavām, kurās vienas nedēļas laikā (no 14. līdz 18. jūnijam) vienā nelielā Eiropas pilsētā notiek trīs starptautiski 20. un 21. gs. mākslas tirgi - Art Basel, jauno galeriju skate Liste un alternatīvā mākslas mese Volta Show -, latīņ-amerikāņu laikmetīgās mākslas tirgus Bâlelatina, Šveices lielākās balvas jaunajiem māksliniekiem Swiss Art Awards pasniegšana un izstāde, kā arī neskaitāmi paralēlie mākslas projekti, kas par katru cenu vēlas pievērst sev potenciālo pircēju, galeristu un mākslas kritiķu uzmanību. Jāpiebilst, ka lielākā daļa laikmetīgās mākslas nopietnāko pircēju gan ieradušies Bāzelē ar privātajām lidmašīnām - vismaz 100 personas, kuru vidū arī Ņujorkas kolekcionārs un tirgotājs Tims Nje (Nye), viņš ielidojis pa tiešo no Disnejlendas. Tur Tims esot pavadījis laiku kopā ar piecgadīgo meitu un vēl paguvis kādā atrakciju laukumā pa tālruni pārdot Rober-ta Ērvina (Irwin) 1966. gadā radīto skulptūru par 440 000 ASV dolāru. Daudz pircēju un galeristu ierodas arī no citām Šveices pilsētām. Pašiem šveiciešiem taču grūta dzīve: katru vīrieti līdz 30 gadu vecumam jebkurā brīdī var iesaukt armijā uz kādu nedēļu, vienalga, kāds viņam amats vai pienākumi... jāiet uz darbu septiņos no rīta... par nelielu ātruma pārsniegšanu uz šosejas neglābjami pienāk milzīgs sodanaudas rēķins... Vai-vai-vai, kā gribas kaut ko skaistu! Nu tad reizi gadā var iegriezties Art Basel un nopirkt kaut ko prātam neaptveramu, bet ārēji mākslai ļoti līdzīgu (piemēram, modes un dzīves mākslinieka Karla Lāgerfelda fotogrāfijas, kur portretēta filmā "Geišas atmiņas" galveno lomu tēlojusī aktrise Džana Dziji (Zhang Ziyi) par nieka 25 000 eiro gabalā). | |
| |
| Materiālās kultūras svētki Tāpat kā prestižajās izsolēs par milzu naudu kāds labprāt iegādājas Merilinas Monro kleitu, "Oskara" statuju vai kādu olimpisko medaļu, arī Art Basel finansiāla vērtība tiek piešķirta visdažādākajiem izstrādājumiem, ar kuriem palepoties zinātāju aprindās. To milzīgais daudzums (3 halles un ap 300 galeriju) un bezjēdzība pirmajā mirklī satriec karstuma nogurdināto potenciālo pircēju, kurš šeit ir pirmoreiz, - vai tiešām ir nepieciešams saražot tik daudz līdzīgu, viduvēji ekspresīvu un viduvēji nejēdzīgu gleznu un šķietami asprātīgu objektu? Pamazām jau viss nostājas savā vietā: Art Basel (tāpat arī jauno galeriju skate Liste un alternatīvais tirgus Volta Show) tradicionāli iekārtoti kā iepirkšanās centri ar atsevišķu veikalu stendiem, kur pārdevējs laipni palīdzēs izvēlēties to, kas vislabāk derēs. Katrs mākslas darbs troksnī un burzmā cenšas uzrunāt, pievērst sev uzmanību un attaisnot savu eksistenci ar smieklīgu nosaukumu un/vai slavena autora vārdu pie sienas. Spēkā ir tas, ko Māra Traumane par Art Basel rakstīja 2003. gadā: " (..) mūsdienu informatizētajā pasaulē Art Basel būtībā ir ļoti arhaiska izstādes forma, kur apraksti, dati, reprodukcijas un kritēriji nav spējuši aizstāt pašu "lietu" un skates darbība notiek fiziskajā telpā oriģinālu ietvarā."( Traumane M. Augstas kvalitātes māksla par pieticīgām cenām / / Studija. - 2003. - Nr. 31. - 35. lpp.) Līdzīgi apgalvo arī Daiga Rudzāte: "Šī ir vieta, kur māksla, atbrīvojusies no citu koncepcijām, kļūst viena, un šai mirklī arī atklājas tās īstā vērtība." (Rudzāte D. Meka un Olimps vienlaikus //Studija. - 2004. - Nr. 37. - 26. lpp.) Te nu gan skaidrs, ka paša darba vērtība ir visai šaubīgs jautājums - Art Basel hallēs lielākoties vērtība ir mākslinieka vārdam kā zīmolam, par ko arī ļaudis maksā vismaz sešciparu skaitļiem rakstāmas summas. Tāpat kā apģērbā, rotaslietās, mēbelēs, gultasveļā, automašīnās un ēdienā, arī mākslā turīgs cilvēks meklē kvalitāti, un to var garantēt tikai slavens zīmols, jo kā gan citādi lai zina, kas ir kvalitatīvs un kas nav? Un mākslinieka vārdu par zīmolu padara tie paši tirgzinības mehānismi, kas garantē luksuspreces statusu dizaineru kurpēm un pieczvaigžņu viesnīcām. "Kvalitatīvas" mākslas kolekcionēšana nevainojami integrēta labās dzīves konceptā, kas vienlaikus apmierina privātā kolekcionāra vajadzību gan pēc egoistiskas pašapliecināšanās un varas apziņas vairošanas, gan arī pēc sociāli atbildīga un visnotaļ svētīga pienākuma pildīšanas, jo galu galā pirkt un atbalstīt mākslu kapitālistiskajā sabiedrībā skaitās apsveicami, humāni un kulturāli. Tomēr pārdošanai izlikto mākslas darbu stilistiskās robežas ir diezgan šauras un iepriekšparedzamas. Ja es šoreiz negribu pirkt abstrakto ekspresionismu, pēc fotogrāfijām gleznotas gleznas, popārta klasiķus, šīgada Art Basel absolūto modes kliedzienu Pikaso (kuru mākslas prese pavisam ikdienišķi dēvē par luxury brand - luksusa zīmolu tieši tāpat kā Chanel smaržas), ja es negribu pirkt neko, kas izgatavots no neona, ja man nekārojas savā īpašumā iegūt nevienu no leģendārajām 20. gs. sākuma fotogrāfijām, ja es nemeklēju no sadzīves atkritumiem vai plastmasas mājsaimniecības priekšmetiem izgatavotas instalācijas, ja es negribu pat skatīties uz Džonu Boku un viņam līdzīgajiem, ja man nudien nevajag nevienu Freida vai Bēkona gleznu... Kas tad man atliek? Skaidrs, ka uz šādu mākslas notikumu neviens nebrauc meklēt kaut ko jaunu, pārsteidzošu un avangardisku, te tomēr citi noteikumi: te var ieraudzīt to, kas ir veiksmīgs, izturējis jau zināmu laika pārbaudi un arī, jā, laikam taču tagad atkal drīkst teikt, ka "atbilst buržuāziskās gaumes prasībām". Tomēr izdevās atrast arī dažus izcilus paraugus: gan visa pieprasītā un modīgā tīru esenci, gan tādus pārpratumus un kuriozus kā ārpus gaumes un saprāta robežām eksistējošs kičs, zemapziņas ierosināta fantāzija un neganta ironija maigā iesaiņojumā. Mākslas inflācija un dzīres pie velna Vietā ir atcerēties seno latviešu pasaku par puisi, kurš caur kādu alu vai bedri mežā pēkšņi iekļuvis skaistā, bagātīgi izgaismotā pilī, kurā smalki kungi aicinājuši piedalīties greznās dzīrēs, ēst un dzert no zelta traukiem un tamlīdzīgi. Puisis, palielīties un arī savu prombūtni attaisnot gribēdams, sabāzis gardumus kabatās, bet no rīta, gaiļiem dziedot, tie visi pārvērtās par mēsliem... Tieši šādas dzīres pie velna atgādina šīgada mākslas mese Bāzelē - līksmas, krāšņas, daudzveidīgas, globālas un bezrūpīgas, un pašlaik nav nekādas jēgas iedomāties, kas būs no rīta, kad (un ja) tas pienāks. Izejot no Art Basel hallēm, prātā ir tikai viens vārds - pārprodukcija. Pieprasījums pagaidām acīmredzot vēl ir lielāks nekā piedāvājums, jo cenas ir augstas. Varbūt līdzīgs bizness ir mode - katru sezonu taču jāpērk kas jauns, jo iepriekšējās sezonas kliedziens šogad izskatās vairs tikai smieklīgi. Tomēr šķiet, ka ar mākslas kolekcionēšanu tik vienkārši nav - mākslu tomēr pērk ar domu prātīgi ieguldīt līdzekļus, nevis izsviest pagājušā gada ražu, lai atbrīvotu vietu jaunajiem darbiem. Kāpēc tad pērk Pikaso, šo luksuspreci? Kā ziņo www.artprice.com, katri 100 eiro, kas ieguldīti kādā Pikaso darbā 1997. gadā, 2006. gada aprīlī jau bija pārvērtušies par 165 eiro. Reizinot ar vidējo Pikaso darba cenu, iegūstam pieklājīgu peļņu. Bažīgas balsis norāda uz mākslas darbu neprātīgi augošajām summām: piemēram, Sotheby's izsolē maijā Pikaso Dora Maar au Chat krievu kolekcionārs iesācējs iegādājies par 52 miljoniem mārciņu, Londonas Sotheby's 19. jūnijā Modiljāni pārdots par 16,3 miljoniem mārciņu, bet Christie's izsolē 20. jūnijā Šīle - par 11,8 miljoniem, un tajā pašā nedēļā pārdota visu laiku dārgākā glezna - Klimta "Adele Bloha-Bauere I " par 73 miljoniem mārciņu. Par mākslas inflāciju pagaidām gan neviens vēl nerunā, bet teorētiski šis process varētu risināties līdzīgi kā finanšu pasaulē - ja tirgū ienāk pārāk daudz vienas preces, tā zaudē vērtību, tāpēc arī, piemēram, dimanta ieguves vietas tiek stingri kontrolētas, lai noturētu briljantu cenas stabili augstas. Laikmetīgajā mākslā pašlaik tiek apmierināts izsalkums pēc mākslas darbiem visām gaumēm un visās tehnikās, taču tas nevar turpināties bezgalīgi. Cena var būt augsta tikai kaut kam, kas ir pieejams ierobežotā daudzumā, piemēram, mirušo mākslinieku darbiem. Nopietnākas analīzes vērta tēma, kurā noteikti slēpjas vairāki aspekti: tāpat kā vietējā presē tiek sludināta Latvijas ekonomikas pārkaršana, kaut gan grūti prātā savienot vispārējo nabadzību, zemās algas un ļaužu masveidīgo bēgšanu uz Īriju ar neprātīgi strauji augošo nekustamā īpašuma un kredītu tirgu. Var tikai iedomāties, cik vērtīgi izrādīsies šogad iegādātie darbi pēc desmit vai piecdesmit gadiem, - vai tad vēl būs spēkā tie veikli savērptie paskaidrojuma teikumi, kas lielā mērā arī veido mākslas darba izpratni? Katrs darbs obligāti ir paša autora (vai galerista, vai kuratora) komentēts, un skaidrs, ka šis labi uzrakstītais tekstiņš lielākoties ir iemesls darba iegādei: darbs pats par sevi nav nekā vērts, ja nav verbāli ietverts aktuālo modes frāžu un valdošo tendenču pantmēros un atskaņās. Kas palika pāri pēc slīkoņu skaitīšanas Lai strukturētu materiālās kultūras, slavenību kulta un dzīvās dabas priekšmetu piedāvājumu, sāku uzskaitīt, cik mākslas darbos attēlota Parisa Hiltone, cik dzīvnieku skulptūru un izbāzeņu, cik darbu, kas sastāv no automašīnām, to detaļām vai auto modeļiem, bet skaits ātri sajuka. Skaidrs kļūst viens: taksidermija ir modē, nekrofili un dabas muzeji svin uzvaru. Vienā halles stāvā citu pēc cita varēja savai kolekcijai iegādāties austriešu mākslinieka Ervīna Vurma (Wurm) izstādīto kranča izbāzeni, vācu mākslinieka Tomasa Grīnfelda (Grünfeld) darbu no sērijas Misfits - melna jēriņa izbāzeni ar piekonstruētu ķengura galvu, netālu atrodama arī Vima Delvoja (Delvoye) izslavētā tetovētā cūka, par samērā naturāliem dzīvnieku tēliem skulptūrā nemaz nerunājot. Trūka vien tikai Zaļkalna cūkas, kas te ganītos. Tas gan ir visai saprotami - cūka būs cūka arī pēc 100 gadiem, bet kas tobrīd cilvēku uztverē vairs būs Parisa Hiltone? Vieglu humora noskaņu ienes automāksla - darbi, kas šā vai tā apspēlē automašīnas kā tehnoloģiska sasnieguma, fetiša priekšmeta vai nāves mašīnas tēmu. Tas pats Vurms labprāt izmanto mākslā ne tikai beigtus dzīvniekus, bet arī vairs nekam citam nederīgas automašīnas. Saimons Stārlings, 2005. gada Tērnera balvas ieguvējs, šoreiz rāda nevis kādu šķūnīti no ekoloģiskiem materiāliem, bet gan 1986. gada Fiat Panda automašīnu, uz kuras motora pārsega piestiprināta milzīga radiatora kopija, - radiators 1955. gadā esot bijis izmantots Bisiluro automašīnā Le Mans 24 stundu autosacīkstēs. Ar šo neadekvāti izrotāto Fiat 24 stundas braukāts pa Tangenziale šoseju Turīnā, un tā auto kļuvis par mākslas darbu. Turpat netālu - Patrīcijas Pičinīni (Piccinini) instalācija "Ligzda": pludlīniju motocikls mīlīgi saliecies kā mamma, kas sargā savu bērniņu - mazo motociklu. Un tā tālāk. Jaunais amerikāņu gleznotājs Kehinde Vailijs (Wiley, dz. 1977. g.) apvieno saldum saldu hiperreālismu un 18. gs. klasiskā portreta tradīcijas, lai portretētu jaunus, stilīgus afroamerikāņus - hiphopa kultūras pārstāvjus - uz krāšņiem, dekoratīviem foniem, vajadzības gadījumā uzsēdinot uz cēla zirga. Viņš glezno tikai vīriešus. Amerikā viņš esot ļoti modē. Kā raksta kritiķi, hiphopa sejas viņš ievieto tur, kur esam pieraduši redzēt Eiropas aristokrātus vai svētos. Kaut kas tajā visā ir - nedaudz atgādina "jauno krievu" stilu, Sanktpēterburgas neoakadēmistu skolu, kurā gan, šķiet, ir vairāk ironijas. Iespējams, tuvākais salīdzinājums varētu būt Tērnera balvai 2004. gadā nominētais Jinka Šonibārs (Shonibare), kurš arī objektos risinājis līdzīgus rēbusus: kas būtu, ja Oskars Vailds būtu melnādains, u.tml. Vailija gleznām piemīt kas aizkustinošs, varbūt tā ir no visa laikmetīgā noguruša cilvēka vēlme patverties muzejā, nekad neeksistējošā greznā un spožā pagātnē, pasapņot par tiem gadsimtiem, kad viss noteikti bija citādi - skaistāk un pareizāk, kā mēs to varam secināt pēc Holivudas kostīmfilmām. Vailija darbu pircēju sarakstā ir Denzels Vašingtons un citi šovbiznesa un izklaides industrijas veiksminieki, un dzīvesstila žurnālos viņu sāk dēvēt par ģeniālu. Iespējams, tā arī ir - Art Basel telpās šķiet, ka nepastāv robežas starp MTV videoklipu un mākslas kinofilmu, starp kultūru un popkultūru, faktu un fantāziju, Zorro un Zālamanu. Un varbūt arī nevajag , jo visur taču valda demokrātija, ko visspilgtāk pierādā prastākās masu izklaides - sporta ielaušanās smalkajās mākslās. Art Basel nedēļa sakrita ar pasaules čempionātu futbolā. Nepietika ar to, ka meses laikā notika mākslinieku Duglasa Gordona un Filipa Pareno dokumentālās filmas Zidane: a 21st Century Portrait pirmizrāde (par futbolistu Zinedinu Zidānu), - visos stūros bija atrodami ekrāni, kuros varēja sekot līdzi notikumiem futbolā (preses relīzē teikts: "Pēc neskaitāmiem dalībnieku un klientu lūgumiem."). Kā liecināja ziņas mākslas presē, modē nākusi indiešu laikmetīgā māksla, jo to vairumā sākuši iepirkt daži lielākie kolekcionāri. Art Basel bija redzami vairāki indiešu mākslinieka Subodha Guptas darbi; piemēram, varēja iegādāties gan skārda spaiņu krāvumu, gan lielisku instalāciju - nelielu, bet īstu un funkcionējošu sudrabaini nokrāsotu lidostas bagāžas konveijeru, kas bezcerīgi griežas pa apli, uz tā izvietoti, šķiet, bronzā atlieti bagāžas saiņi un blakus - zelta krāsas bagāžas ratiņi ("Aiz trejdeviņām jūrām", 800 000 eiro). Varu gan iedomāties, ka tie, kas ierodas Bāzelē pirkt mākslu ar privātajām lidmašīnām, savā dzīvē ne reizi nav gaidījuši bagāžu lidostā. No pārējiem visai iepriekšparedzamajiem priekšmetiem atšķīrās franču mākslinieka Pjēra Arduvēna (Ardouvin) instalācija "Šovakar teātrī": autors izveidojis miniatūru skatītāju zāli kā īstā teātrī ar mīkstiem sarkana samta krēsliem apmēram 20 skatītāju vietām, ar priekškaru, paklājiem un visu, kā nākas, skatuves vietā ir eja, pa kuru pārvietojas izstādes apmeklētāji. Par 60 000 eiro. "Par īsto mākslas darbu kļūst tā fons. Vienalga, vai tu ienāc un apsēdies vai paliec ārpusē un vienkārši ej garām, tu piedalies. Jebkurā gadījumā tu esi vai nu skatītājs, vai arī izrādes dalībnieks. Izraisot gaidas un tad vilšanos, šī instalācija darbojas bez pārsteiguma efekta, visi tās elementi ir savstarpēji saistīti," saka pats autors. Pirmās pakāpes kontakts ar trim citplanētiešiem Katra Art Basel diena sākās ar profesionāļu paneļdiskusiju Bvlgari paviljonā. Šeit ieskats vienā no tām, kas vistiešākajā veidā saistīta ar mākslas tirgus izpēti. Diskusijā ar nosaukumu "Mākslas kolekcijas: filantropija mūsdienu Eiropā" piedalījās ģenētikas pētnieks, farmācijas koncerna dibinātājs un prezidents, mākslas kolekcionārs un mecenāts Marīno Golinelli (Golinelli, dz. 1920. g.) no Boloņas, uzņēmējs, kolekcionārs un mecenāts Arends Etkers (Oetker, dz. 1939. g.) no Berlīnes un uzņēmējs, teātra un vizuālās mākslas mecenāts Roberts Veils (Weil) no Stokholmas. Diskusijas moderators - mākslas kritiķis un pasniedzējs Ričards Flads (Flood), Ņujorkas Jaunā laikmetīgās mākslas muzeja galvenais kurators. Visi trīs viesi ir cienījami kungi ar milzīgu ietekmi pasaules mēroga biznesā (viņiem kabatā ir kompānijas, kompāniju konglomerāti un, iespējams, veselas pilsētas un pat valstis, sk. jebkuru trilleri par sazvērestības teorijām) un līdz ar to noteikti arī politikā. Šoreiz viņi ieradušies Bāzelē, sēž pie galda Bvlgari dizainētā telpā ar kondicionētu gaisu un izklāsta savus uzskatus par mecenātismu. Šie cilvēki ir nodibinājuši neskaitāmus mākslas atbalsta fondus un organizācijas, dibinājuši un uzbūvējuši kunsthalles, teātrus, kultūras un izglītības institūtus, nekomerciālas galerijas utt., utt. - pateicoties viņu un viņiem līdzīgo dāsnajai finansiālajai līdzdalībai un personiskajai ieinteresētībai, Eiropas kultūras dzīve pašlaik piedzīvo uzplaukumu tik daudzos un dažādos virzienos, ka elpa aizraujas. Golinelli ir Venēcijas biennāles organizācijas komitejas sastāvā, atbalsta modernās mākslas galerijas Itālijā, kā arī ir Pegijas Gugenheimas kolekcijas Venēcijā padomnieks. Veils savukārt ir laikmetīgās mākslas muzeja Magasin 3 Stokholmā dibinātājs un vadītājs, eksperimentālā Stokholmas Ebreju teātra dibinātājs un vadītājs, deju kompānijas Batsheva Telavivā atbalstītājs, kā arī starptautiskā Ebreju kultūras mantojuma fonda vadītājs. Ir pilnīgi skaidrs, ka šiem ietekmīgajiem kungiem ir pavisam atšķirīgs skatījums uz mākslu nekā, piemēram, pašiem māksliniekiem vai mākslas zinātniekiem, bet visi mecenāti ir izvirzījuši sev noteiktas prioritātes, kvalitātes kritērijus un izveidojuši vērtēšanas shēmas, ko un kāpēc atbalstīt. "Sabiedriskais labums" ir viens no galvenajiem mērķiem, ko viņu mecenātisms vēlas sasniegt, tāpat arī bieži izskan līdz absurdam tukšā, bet skaistā frāze "mākslas uzdevums ir padarīt pasauli labāku, mājīgāku, mazāku". Lai nu tā būtu! Ja uz mirkli aizmirst, cik nopietni tas viss ir, diskusijas vidū var pieņemt, ka tas ir viens lielisks Monty Python stila sarunu šovs, ja vien skatītājs no kādas trešās pasaules valsts (piemēram, es) uz to brīdi jau nav aizrijies ar bezmaksas kruasānu un zaudējis jelkādu humora izjūtu. Smieklīgais slēpjas absurdā - manuprāt, mākslas radītājiem un mākslas mecenātiem ir tik pretējas intereses, idejas un domāšana, cik vien iespējams, tomēr, par spīti visam, cilvēki no divām dažādām planētām kaut kā vienojas un galu galā apmierināti ir gan mecenāti, gan paši mākslinieki, kuriem izdevies savus darbus parādīt naudas turētājiem pieņemamā gaismā. Un tādos apstākļos nodarbošanās ar mākslu un ar to saistītiem arodiem ir cienījama un adekvāti apmaksāta. Nogurušam un labi paēdušam fīreram līdzīgais Arends Etkers stāsta par sevi: "Esmu biznesmenis - pārtikas ražošanas koncerna īpašnieks jau ceturtajā paaudzē. Mana interese par vizualitāti sākās ar zīmoliem, ar etiķetēm, tā ir mana biznesa saikne ar vizuālo mākslu. Mākslai ir jābūt - tāpat kā cilvēkam ir divas acis, paralēli pastāv zinātne (loģika, racionālais) un māksla (sajūtas, emocijas). Es pērku to mākslu, kas man pavēsta kaut ko tādu, ko es negaidu." Etkers runā arī par to, ka māksla varētu būt tāds kā miera vēstnesis, miera kustība visā pasaulē, un tāpēc visu valstu valdības ir jāpārliecina aizstāvēt kultūru un mākslu. Marīno Golinelli apgalvo, ka creativity ir vienīgais veids, kā ielūkoties nākotnē. Viņš runā par mākslas un zinātnes sintēzi, nodibinājis mūža izglītības centru pie Boloņas universitātes, kā arī fondu ar mērķi izplatīt zinātnes sasniegumus ar mākslas līdzekļu palīdzību. Kolekcionēšanai izvēlas lielākoties mākslas darbus, kas vizuāli saistīti ar zinātni, piemēram, viens no viņa lepnumiem - Renato Olivjēri (Olivieri) 1969. gada glezna, kurā attēlotas enerģijas plūsmas Visumā, kā arī citi darbi, kas, viņaprāt, reprezentē zinātnes un tehnikas progresu, ķīmijas un fizikas atklājumus u.tml. Savukārt Robertam Veilam savulaik sagādājusi problēmas Zviedrijas valdība - pirms 25 gadiem privātam finansējumam esot bijis neiespējami iespiesties kultūras jomā, jo visus izdevumus segusi valsts un privāti sponsori nevienam nav bijuši vajadzīgi. Kāpēc viņu vispār interesē māksla? Pētījums ir gan zinātnes, gan mākslas pamatā. Tikai mākslā svarīgākais ir procesa vērošana, turpretī zinātnē galvenais ir rezultāts un labāk, lai procesu neviens neredz. Kādi ir secinājumi pēc šīs diskusijas nedaudz sirreālās noskaņās? Pirmkārt, nav slikti būt ļoti bagātam, vienīgi tad grūti izdomāt, kur to bagātību likt (Etkers apgalvoja, ka viņa mērķis ir vairot nevis bagātību (wealth), bet gan vērtības (value), saprotiet, kā gribat). Otrkārt, jāatceras, ka mākslas kolekcionāri un mecenāti ir no citas planētas. Pieļauju, ka māksliniekam ir jāzina, kam viņš strādā, ko mākslā vēlas ieraudzīt viņa mērķauditorija un kā veidot sevi, savu vārdu un savus darbus par integrētu, unikālu zīmolu, jo citādi pārdot darbus nav iespējams. Vai arī labākajā gadījumā mākslinieks drīkst to visu nezināt, dzīvot lauku būdiņā bez elektrības un interneta un tikai radīt - tad zīmolvedības procesu uzņemas galerists, kas izstrādā pārdodamu, kvalitatīvu zīmolu un laiku pa laikam pārskaita māksliniekam viņa daļu no ienākumiem. Māksliniekam arī jābūt patiesi sociālam dzīvniekam un jākopj attiecības ar īstajiem galeristiem un īstajiem kuratoriem, kuri tad arī galvenokārt nosaka to, kas nonāks cienījamās kolekcijās, jo, ieguldot līdzekļus, visi uzņēmēji ir piesardzīgi un izvēlēsies tikai darbus, par kuru kvalitāti un iespējamo vērtības celšanos nākotnē viņus pārliecinās profesionāļi. Treškārt, racionāli spriežot, Latvijā pilnīgi pietiek ar tiem esošajiem divdesmit vai divsimt galma māksliniekiem, kuru darbus iepērk mūsu mēroga kolekcionāri, pārējie lokālā kontekstā acīmredzot ir lieki. Ja kāds var pierādīt pretējo - labprāt uzklausītu! Krāmu tirgus? Nē, mākslas tirgus. Jauno galeriju skate Liste Vienlaicīgi ar Art Basel notiek jauno galeriju un jauno mākslinieku (tas ir, līdz 40 gadu vecumam) skate Liste. Neapšaubāmi, mērķis ir viens - piesaistīt uz Art Basel atbraukušo pircēju, kuratoru un muzeju pārstāvju uzmanību jauniem vārdiem, kā arī nodrošināt savai galerijai ceļu uz šo mākslas tirgu tuvākajā nākotnē. Kā rakstīja mākslas tenku lapas, "šī "alternatīvā"mese, šķiet, ir pārsteigusi visus jaunos kolekcionārus, kam laikmetīgā māksla asociējas ar high-end dizainu, modi un starptautisko biznesa eliti, un viņi nebeidz atkārtot, cik ļoti underground ir šis notikums. "Ja godīgi, es nemaz nevaru izvēlēties. Art Basel vismaz visi darbi piekārti pie baltām sienām, bet šeit..." - tā mūsu reportierim atzina kāds kolekcionārs, kurš vēlējās palikt anonīms." (www.artforum.com) Jauno mākslinieku skatē ir daudz mākslas no kartona, lietotiem sadzīves priekšmetiem, iepakojuma un citiem nevērtīgiem materiāliem, kas kopumā uztur pietiekami jauneklīgu un neoficiālu atmosfēru. Stiliņu nosaka, piemēram, jaunā britu mākslinieka Džeimsa Hopkinsa darbi. Viņa Wasted Youth par nieka 20 000 eiro bija jau pārdots pat pirms izstādes oficiālās atklāšanas. Darbs sastāv no vairākiem plauktiņiem, uz kuriem izkārtoti dažādi priekšmeti, gluži vai pa taisno no kāda ar mūziku saslimuša pusaudža guļamistabas: sintezators, salauzta ģitāra, virtuves pulkstenis, globuss, diskobumba, tukšas alus pudeles u. tml. Skatītāja gandarījums un joks slēpjas faktā, ka, pietiekami tālu atkāpjoties, visi šķietami haotiski izvietotie priekšmeti veido stilizētu galvaskausa attēlu ar globusu un diskobumbu acu vietā un divām tukšām šampanieša pudelēm tur, kur jābūt nāsīm. Mīlīgi, vai ne? Jāpērk! Pārsteidzoši bija uzzināt, ka poļu galerija Raster Art esot labi pārdevusi Zbigņeva Rogaļska pašportretu sēriju, kam pamatā ir stāsts par autoru, kurš strādājis par mākslinieku reklāmas aģentūrā, maketējis visādu produktu reklāmas žurnāliem un pamanījies visos maketos iemānīt mikroskopiska izmēra pašportretu. Tagad laikam viņš vairs tur nestrādā un var atļauties šos maketus kopā ar palielinātu fragmentu, kurā ieraugāms pašportrets, tirgot mākslas mīļotājiem. Tāds jauks, mājīgs insaideru jociņš, varētu pat teikt, ka nedaudz antisociāls un kritisks, un paradoksāli, ka nu tie kapitāla un varas turētāji, kuri savu koncernu ražojumu reklāmas pasūta tādiem kā Rogaļskis, mākslas mesē labprāt iegādājas šos nekaitīgās sabotāžas apliecinājumus. Liste pārstāvētajās galerijās bija sastopami arī vairāki Raimonda Līcīša līdzinieki, katrs savā fantāzijas pasaulē, bet ar līdzīgu izpausmes veidu - neskaitāmas maza izmēra glezniņas par vienu tēmu, ar ko noklāt visu sienu. Viens no tiem - amerikāņu mākslinieks Makss Šūmans (Schumann) ar presē ieraudzītu katastrofu un reklāmu tēmām, otrs - somu mākslinieks Petri Ala-Maunuss ar romantisma kanona ietvaros gleznotiem saulrietiem. Kaut kas laikam tur ir! Vēl varēja iegādāties pa kādam dzīvnieka vai putna izbāzenim, aplūkot dažas gleznas skapīšos. Plaši pārstāvēta plakātu, lozungu un uzrakstu māksla, no kuras jaukākais piemērs - holandiešu mākslinieka Jeroena Jongelēna (Jongeleen) plakātiņi. Iespaidīga bija vesela šausmu istaba, ko izveidojusi trīs jauno Šveices mākslinieču grupa Mickry 3: Nina fon Meisa (von Meiss, dz. 1978. g.), Kristīna Pfandere (Pfander, dz. 1980. g.) un Dominika Viņa (Vigne, dz. 1981. g.). Pustumsā slēpjas gleznas, nē, reljefi apgleznota kartona veidojumi, kas košās krāsās un pārspīlēti barokālās formās, turklāt daļēji telpiski pārstāsta vecmeistaru gleznu mitoloģiskos un bibliskos sižetus - kā tādā murgainā komiksā, kā neveiklā parodijas mēģinājumā, kā neiedomājami kičīgās teātra dekorācijās. Bet tik pārliecinoši, ka neko nevar iebilst - jāpērk! Vienīgais darbs, ko nekādi nebija iespējams nopirkt tradicionālajā izpratnē, arī bija viens no oriģinālākajiem un kritiskākajiem visā Liste piedāvājumā: Šveices mākslinieka Jana Torpusa projekts TelcomGallery, ko piedāvāja speciālā viesa statusā esošais nekomerciālais mediju mākslas centrs [plug.in] no Bāzeles. Ar mediju mākslas centra darbību var iepazīties internetā (www.iplugin.org), bet Jana Torpusa projekts sniedz atbildi uz jautājumu, kā tad vislabāk pārdot video un interaktīvos mediju darbus. Lūk, visparastākais video monitors. Tajā redzams statisks kadrs - šķiet, kādas vecmeistara gleznas reprodukcija. Tuvāk ieskatoties - nē, nav vis reprodukcija, te kāds ir ņēmies ar foniem, drapērijām un aktieriem un no jauna inscenējis gleznas sižetu. Gluži kā Bils Vaiola. Lai videodarbu (jeb "gleznu") noskatītos, skatītājam no sava mobilā tālruņa jāpiezvana uz norādīto maksas tālruni, un videodarbs kļūst interaktīvs - klausulē var klausīties mūziku un skaņas pavadījumu un operatora balss instruē, kādi taustiņi jānospiež, lai skatītos nākamo sižetu, nomainītu darbojošās personas un citādi ietekmētu ekrānā redzamo. Tā video autors var saņemt samaksu par savu darbu, turklāt tieši proporcionālu tam, cik daudz cilvēku šo video skatījušies un cik ilgi. Turklāt darbs nenonāk kādā slēgtā, tikai vienam īpašniekam pieejamā privātā kolekcijā, un Torpuss labi apzinās arī to, ka parasti šādi maksas tālruņa numuri asociējas ar pavisam cita rakstura pakalpojumiem. Pietiekami daudznozīmīgi, lai skatītājam būtu vērts piepūlēties un cilāt klausuli (Liste laikā gan tālrunis bija bezmaksas - ironiski, jo kur gan citur šāds darbs varētu sastapt maksātspējīgus skatītājus?). Šķiras un atšķirības: Volta Show un proletariāts Jau otro gadu vienlaikus ar Art Basel un Liste notiek alternatīvā mākslas mese Volta Show, kuras rīkotāji par atšķirīgo dēvē savu politiku uzaicināt jau pieredzējušas galerijas pārstāvēt jaunus, daudzsološus māksliniekus, un tādu ir nudien daudz - pietiktu vēl pāris tikpat vērienīgām alternatīvajām mesēm Bāzelē. Alternatīvisms izpaudās daudz mazākos un cilvēka fiziskajām uztveres iespējām piemērotos mērogos, vieglumā un virspusējā laipnībā, bet, par spīti visam, arī šeit gaisā virmoja kas nedefinējams, ko nāksies atkārtoti nosaukt par buržuāzijas dīvaino gaumi. Volta Show notiek noliktavas angārā, kas atrodas dzelzceļa depo teritorijā, un īpaši kinematogrāfiskas ainiņas bija vērojamas izstādes kafejnīcā, kas iekārtota ārpusē pie noliktavas. Kafejnīcas teritorija norobežota ar pagaidu sētiņu, un uz reiz aiz tās sākas reālā dzīve - manevrē kravas vilcieni un skaļas lokomotīves, vīri darba kombinezonos vaiga sviedros to visu pieskata, labo un pārbauda -, kamēr centimetra attālumā aiz simboliskās barjeras labi ģērbtā mākslas kolekcionāru un žurnālistu sabiedrība dzer atvēsinātu baltvīnu un visās pasaules valodās tērzē par to, ko kurā pilsētā redzējuši. Diez kā visas šīs dizaineru kleitas, dārgās saulesbrilles un small-talk izskatījās no dzelzceļnieku puses? Give me a break! I think I need a rest! ("Man vajag pauzi! Es gribu atvilkt elpu!") - pilnīgi loģiska vēlme pēc Art Basel un arī Volta Show valdošā modernisma un kiča spiediena. Pārsteigt varbūt var vienīgi tas, ka šos teikumus zemā balsī izrunā vibrējošs gurķis iepirkumu maisiņā, kas šķietami nejauši nosviests kādā stūrī. Nav gan nejauši, tas ir jaunā un jau pazīstamā čehu mākslinieka Krištofa Kinteras (dz. 1973. g.) mākslas darbs I am Sick of it All ("Viss apnicis"). Viņa roku darbs ir arī mazs puisītis, kas stāv pie sienas un ik pa brīdim skaļi un ritmiski dauza galvu pret to ("Revolūcija"). Mākslinieka darbi jau vairākus gadus redzami dažādās starptautiskās izstādēs, viņš piedalījies arī nozīmīgajā laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta 2 1998. gadā, tātad virziens pareizs. Skatiens aizķērās arī pie divu Šveices mākslinieku - Monikas Studeres un Kristofa van den Berga - ilgtermiņa interneta projekta Hotel Vue des Alpes. Tā ir mākslīgi radīta 3D vide: neesoša viesnīca Alpos ar deviņiem numuriņiem, lieliskām izklaides iespējām un fantastisku kalnu skatu aiz loga. Lai tur iekļūtu un visu apskatītu, jārezervē numurs uz piecām dienām - bez maksas, bet visi numuri jau rezervēti līdz 2008. gada martam, tā ka jāgaida būs ilgi. Kā tad pārdot šo interneta mākslu? Pavisam vienkārši: mākslinieki piedāvā iegādāties lielizmēra kvalitatīvas izdrukas ar elpu aizraujošiem viltoto Alpu skatiem. It kā īsti kalni, īsta dabas varenība un krāšņums, bet galu galā tikai cilvēka fantāzija un pikseļi. Kārtējais skaistais māns, ilūzija, materializējušās ilgas pēc nesasniedzamā - ja gribas kaut ko skaistu, visi laipni lūgti rezervēt virtuālās viesnīcas numuru sapņu brīvdienām www.vuedesalpes.com. Kaut arī jēgas tam nav nekādas, tas būs vismaz skaisti! Lai gan virtuālās vides būvēšanā daudz tālāk tikuši komerciālo datorspēļu veidotāji - cik var spriest pēc redzētajām izdrukām un interneta mājaslapas, Alpu viesnīcas 3D grafika nav diez ko augstākā līmenī kā, piemēram, datorspēlei Return to Castle Wolfenstein, un fantāzijas viesnīca nepiedāvā saspringtas un nežēlīgas cīņas iespēju, kas reizēm daudz labāk mazina stresu nekā laiska bezdarbība. Nebija iespējams paiet garām amerikāņu mākslinieka Terija Rodžersa (Rodgers) darbiem - milzīgām hiperreālistiskām gleznām, kas pārpilnas ar spīdīgiem puskailiem supermodeļu ķermeņiem. Vīrieši un sievietes kā no komiksa vai kādas nosapņotas līksmas, krāšņas ballītes ar šampanieti, izģērbšanos un Parisu Hiltoni lūgto viesu sarakstā. Bet tajās nav pilnīgi nekā nepiedienīga vai aizliegta, vien tādi mājieni uz soft erotiku - pat kārtīgs ģimenes galva, tēvs un vīrs, drīkst pārnest kaut ko tādu mājās, jo tā taču ir oficiāli atzīta māksla, turklāt dārga. Atkarībā no skatītāja garastāvokļa šīs gleznas var atgādināt glamūra žurnālu stila bildes bikini sezonā, Deivida Lašapela fotogrāfijas, pornofilmas iesaiņojumu vai tikpat labi arī leģendārās filmu afišas pie kinoteātra "Rīga". "Humānisms ir viņa darba esence," raksta amerikāņu mākslas kritiķi un dēvē Rodžersa gleznas par sociālās reportāžas žanra pērlēm. Tad jau laikam jāpērk! Māksla, kas pēc nedēļas jāiznīcina: Showroom 1 Ieskats vienā no pa īstam alternatīvajiem mākslas notikumiem, kas Bāzelē risinājās paralēli Art Basel: Leipcigā studējošas latviešu mākslas vēsturnieces Egijas Inzules un Hamburgā studējoša šveiciešu mākslinieka Tobiasa Kaspara-Zeslera iniciatīva Showroom 1, kas kuratoru un mākslas kritiķu uzmanībai piedāvāja Vācijas un Šveices jauno mākslinieku instalāciju skati pilsētvidē. Projektu atbalstīja trīs kultūras atbalsta fondi (Christoph Merian Stiftung, Fondation Nestle pour l'Art, Gesell-schaft für Gutes und Gemeinnütziges Basel), tā organizēšanā piedalījās izstāžu telpa K26 no Leipcigas un mākslas salons Amberg & Marti no Cīrihes, kā arī neatkarīgās mākslas telpas Marks Blond Project no Bernes un Planet22 no Ženēvas. Visas instalācijas speciāli tapušas šai skatei mākslinieku darbnīcu kompleksa pagalmā, un pēc skates paredzēts gandrīz visus darbus iznīcināt vai izjaukt. Tāpēc tie veidoti no pieejamiem materiāliem ar nelielām darbu producēšanas izmaksām. Mākslinieku darbnīcu ēka atrodas rajonā, ko nopircis farmācijas koncerns Novartis - viņi paredzējuši visas esošās mājas nojaukt un paplašināt ražošanas un administrācijas telpas. Atbildot uz šo ekspansiju, viena no instalācijām pārkārto koncerna nosaukuma burtus: izgaismots uzraksts uz nojaucamās mājas vēsta Art is now (Nino Baumgartnere un Aninna Matere). Divi no neatkarīgās mākslas iniciatīvas Planet22 dalībniekiem Pēters Stofels un Solveja D. Andersena ar plastmasas glāzītēm metāla žogā izvei-dojuši uzrakstu "ir ir un nav nav" - gan pats darbs, gan tā verbālais vēstījums ir pakļauts likteņa varai, neizbēgamajai entropijas formulai, kas tiecas novest līdz NAV līmenim pilnīgi visu, kas IR. Izpildījumā visvienkāršākais, bet vispoētiskākais darbs - "Industriālais sniegs" (Kristians Millers): uz asfalta noklātas sniegbaltas A4 izmēra biroja papīra lapas, ko neizbēgami "izkausēs" laikapstākļi, gājēji, automašīnas un velosipēdi. Pagalma centrā - vācu mākslinieku Aleksandra Hempela un Hansa K. Loca darbs "VDR mūzikls". Uz asfalta izveidots tāds kā sapņu (vai murgu) mazdārziņš ar neregulārā formā izbērtu zemi, rotājumiem, spīdīgām stikla lodēm, dārza atribūtiem, potenciāli iespējamas siltumnīciņas vai pusnojauktas dārza nojumes materiāliem - autori izmanto visus neatļautos paņēmienus, kādus izkopj mazdārziņu īpašnieki ar mākslinieciskām tieksmēm. Kaut arī pirmajā mirklī šķiet, ka redzams vien kaut kas izpostīts un piesmiets, nekas nav nejaušs: spainī ielietajā ūdenī paredzēts saskatīt cita darba atspīdumu, stikla lode atspoguļo debesis utt. "Šis darbs ir kā glezniecība telpā un ar objektiem," skaidro Showroom 1 idejas autore Egija Inzule. Arī pārējie darbi ir tikpat pieticīgi materiālos, tikpat skopi vizualitātē un atklāj savu īsto dabu vien pēc tuvākas iepazīšanās. Kādi bija Showroom 1 panākumi? Veidotāji ziņoja, ka vairākas vajadzīgās personas bija ieradušās. Nākamgad varbūt atnāks arī pircēji! | |
| Atgriezties | |
