VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jāņa Pauļuka divas saules Laima Slava Saule - nu protams. Saule un meitenes - tās ir pirmās asociācijas, kas raisās, gleznotāja Jāņa Pauļuka vārdu piemi-not. Saule, kas šķiež neprātīgi savus starus, daudzkrāsainus, mutuļiem, loku lokiem pār pasauli, kura tos vien gaida - kā pats gleznotājs, kāri tverdams saules starus, kails iebridis jūrā jau agri pavasaros. Un turpat ir arī meitenes - gleznu rosinātājprieks, skumju avots, apbrīnas objekts, otas apglās-tīts modelis un vienkārši stafāža saules pielietā ainavā. Es labi atceros Borisa Bērziņa rezignēto atzīšanos pēc Pauļuka nāves, ka tagad būs garlaicīgi: kamēr bija Pauļuks, bija ar ko samēroties, par kura jaunajām gleznām un neval-dāmo personību domāt, just viņu kaut kur tuvumā un varbūt nejauši satikt, lai parunātos. Māra Rikmane savās atmiņās, kas tapušas 1985. gadā "Literatūrai un Mākslai", par viņu tā arī raksta: "Viņš tā pēk-šņi parādījās, kā no zemes izaudzis, kādā ielas stūrī, parkā vai Mākslinieku nama estampu darbnīcā, akadēmijā, jauno mākslinieku ballē, studijā. Visur viņš varēja būt, un, lai cik skaļa un skaitā liela sabiedrība arī būtu, viņa ierašanos un esību nevarēja nepamanīt." To nevar nepamanīt arī šodien. Gaidot Jāņa Pauļuka 100. dzimšanas dienu, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 7. jūlija līdz 6. augustam bija atvērta izstāde "Saulē. Jānim Pauļukam 100". Darbi atlasīti, "sekojot saulei", un ietvēra arī mazāk zināmus, piemēram, 1950. gada pasūtījumdarbu "Futbols", kas ar monumentālo figūru ekspresīvo izkārtojumu pāri visai plak-nei un svaigo gleznojumu izskatās pārsteidzoši mūsdienīgi - kur nu vēl pasaules futbola čempionāta laikā! Ļoti tiek gaidīta arī Zigurda Konstan-ta monogrāfija par mākslinieku - ilgu gadu draudzības ar Jāni Pauļuku un nenogurstošas pētniecības rezultāts, kas beidzot apvienos leģendas un faktus monolītā vienībā, atšķetinās laikus, kad, kas un kā īsti noticis, un pienācīgā poligrāfiskā kvalitātē ļaus iepazīt māk-slinieka mantojumu visā tā vērienīgumā (tieši bēdīgā poligrāfija nelaimīgā kārtā samaitāja iepriekšējo Zigurda Konstanta tam laikam ļoti pamatīgo 1989. gada monogrāfisko albumu). Bet šajā nelielajā pieminējumā lai runā "meitenes" - otrā "saule" Jāņa Pauļuka darbos! Jo meitenes viņu neaizmirst, vienalga, kad un kādos apstākļos ar šo mākslinieku - leģendu - tikušās. Dažādu paaudžu meitenes, taču visām viņām, atceroties pirmo un neaizmirstamo tikšanos ar mākslinieku, izrādās, ir bijis tā - no 15 līdz 20. Sarunai laipni piekrita Felicita Pauļuka - Jāņa Pauļuka visu meiteņu mēraukla. Viņu pirmās tikšanās brīdī - jauniņā akadēmijas brīvklausītāja Felicita Jānke, lieliska zīmētāja, kas vēlāk izveidojās par spožāko pasteļglezniecības zvaigzni Latvijas mākslā. Par Jāņa Pauļuka liktenīgi izvēlētā ideāltipa noturību liecina ne vien agrīnie darbi, kad Felicita bija to pastāvīgs modelis, bet arī vēlākie, kad viņu ceļi jau bija šķīrušies: Felicitas tēla aprises kā bija, tā palika noteicošās visos meistara gleznojumos - gan figurālās kompozīcijās, gan plikņos. Tādēļ centos sarunā nezaudēt ieskatu arī pašas Felicitas personībā. | |
| |
|
Laima Slava: Jūs Pauļuka darbus vērtējāt jau tad, kad viņš vēl bija akadēmijas students. Felicita Pauļuka: Kad es iestājos akadēmijā, viņš jau bija favorīts, mācījās pie Tones. Gada beigās visi skrēja uz telpu, kur izlikti Pauļuka darbi. L.S.: Ar ko viņa darbi atšķīrās no citu studentu darbiem? F.P.: Ar kolorītu un krāsu tīrību. Tas ir dīvaini, jo viņš pirmoreiz krāsas rokās paņēma tur, akadēmijā. Viņam nebija priekšsagatavošanās. Brālis bija kaligrāfs un Jānim reiz rādījis, cik skaisti māk uzvilkt burtus, bet Jānis paskatījies un teicis: "Es varu vēl smalkāk!" Brālis Pēteris ļoti mīlēja Jāni un priecājās par viņa varēšanu, pastāstīja to Arturam Apinim, un Apinis teica, ka viņš var kļūt kaligrāfs ar akadēmisko izglītību. Tas bija sākums. Bet akadēmijā Jānis ieraudzīja krāsas, un tās viņu ļoti pievilka. Viņš pirka krāsu un izspieda veselām tūbiņām - visi brīnījās, jo parasti tā nedara, bet viņam bija tāds prieks, tāda sajūsma! Viņam tad vēl bija daudz naudas (bija strādājis valsts dienestā mērniecībā). Tas bija sākums. Pēc tam neviens vairs nebrīnījās, vismaz nesmējās, bet Pauļuks tika apbrīnots. Man te ir tāda maza bildīte, kur viņš ieraudzījis arī mani starp tiem, kas tur skrējuši apskatīties, - tur ir mans degungals. To degungalu viņš iegleznoja vēlāk arī vienā pašportretā ar paleti - labajā pusē. L.S.: Pauļuks mīlēja gleznot pašportretus. Kāpēc? Kā viņš tos uztvēra? F.P.: Varbūt kāds smaguma brīdis, no kā gribas atbrīvoties... es nezinu... pašportretu ir ļoti grūti gleznot. Atceros, viņš gleznoja pašportretu, un viņam nebija spoguļa, tik tāda lauska. Man mājās tāds liels spogulis bija. Kā dabūt ārā? Mammas nav, es jau gandrīz esmu ārā, te mamma attaisa durvis. "Kur tu to spoguli nes?" Es saku: tas spogulis būs atpakaļ, tas vajadzīgs pašportretam! "Tas spogulis atpakaļ nebūs it nekad!" Mierīgi, bez kādām emocijām. Un tā arī notika. Tad viņš gleznoja pašportretu, ko viņam izstādē noraidīja. L.S.: Bet pašportrets, kas tagad izstādē - ar paleti... F.P.: Tas plikais? Tas ir tas, kam man bija jātaisa rokas! Viņš iestāstīja Tidomanei un Burānei, ka viņš mani ir ieslēdzis un licis zīmēt, bet, ko zīmēt, - to viņš nav teicis! Man ar krāsām uz viņa darba bija jāzīmē tieši virsū - es baidījos, negribēju pieskarties viņa eļļas gleznai! Un viņš aizslēdza durvis - kamēr es nebūšu šito izdarījusi, ārā netikšu! L.S.: Kāpēc viņš pats nezīmēja? F.P.: Tāpēc, ka pats viņš savas rokas nevar taisīt, ja viņš tur paleti! Dabiski. Citi nofotografē savas rokas un taisa no fotogrāfijas, viņš gribēja, lai es taisu. Viņš teica, lai es nebaidoties, viņš pēc tam ar krāsām pārgleznos, viņam vajag tikai zīmējumu. Nu ir mans zīmējums, un tāds tas arī palika, tādu jūs to varat apbrīnot - ar briesmīgiem īkšķiem un pirkstiem, kā es uzzīmēju ar krāsām uz viņa darba! L.S.: Kāpēc tas ir tik eksaltēts? F.P.: Tur jau viss ir uzrakstīts. Apsūdzība ir uz tās paletes. Tam, ka viņš ir spļāvis, garām iedams akadēmijai, es neticu, zināju tikai, ka viņš ir stāvējis uz Antonijas ielas un bļāvis Smertj Ļeņinu!. Katrs jau kaut ko citu zina stāstīt. Tie padomju laiki bija viņa nelaime, tieši viņa ziedu gados. Bija likumi, kuros vajadzēja iekļauties, - zīmēšanā un gleznošanā arī. Kas tā negleznoja, tas bija formālists un vispār ārā sūtāms. Un Jānim bija šausmīgi bail. Un kā tad ne - mana mamma tika izsūtīta 1945. gadā. Tad sākās viņa bailes no visiem tiem funkcionāriem. Viņš bija pat domājis kopā ar mani strādāt: mans zīmējums un viņa glezna. Bet es negribēju, man nepatīk tādi kopdarbi! Es dzirdēt nevarēju par to! Es gribēju redzēt tikai viņu vienu pašu. Es negribēju piedalīties - ko es tur bojāšu viņa darbu! Mākslinieks ir laimīgs, tikai būdams pats savā darbā. Mani ļoti kaitināja, ka viņam patika gleznot tālāk, kur viens ir sācis. Ir pašportrets, kur es viņu gleznoju. Bet viņš nocēla to man no molberta. "To es turpināšu, es to fonu uztaisīšu noteikti labāk nekā tu!" Nu labi, vai tad man žēl... Viņš ir iegleznojis tur iekšā arī manu galviņu. L.S.: Jau diezgan agri jūs bijāt viņa modelis... F.P.: Nē. Viņš sameklēja mani, lai iepazītos, tikai tad, kad ieraudzīja, kā es viņu uzzīmēju. L.S.: Vai tad tas bija tik pārsteidzoši? Jūs taču tikko bijāt iestājusies akadēmijā! F.P.: Es zīmēju no trīs gadu vecuma! Mans tēvs bija kolosāls pianists (viņš bija galvenais grāmatvedis pie Maikapara), kad viņš nāca mājās, pirmais, ko darīja - sēdās pie klavierēm. Kad es paliku viena mājās, es arī sēdos pie klavierēm. Un pēc piecām minūtēm noskaidroju, ka es jau nu pianiste nebūšu. Bet mani vienmēr atrada zīmējot. Taču man nekad nebija ienācis prātā zīmēt kādu no dzīves. 14 gadu man bija, kad es pirmo reizi iedomājos mammu zīmēt. Un biju pārsteigta - pavisam cits rokraksts, it kā to nebūtu zīmējusi es! Ļoti līdzīgs. Es jau nekad negāju rādīt, ko es darīju, man nepatika, ka tur kāds bāž degunu. Bet tad es izdomāju mammai parādīt. Viņa paskatījās - un uzreiz prom. Es prasu: "Vai tad nav?" - "Pat ļoti!" - "Vai tad nepatīk?" - "Nāksies vest tevi mācībās!" Paps jau bija repatriējies, viss bija uz viņas pleciem. Kad man palika 15 gadu (tas bija maijā), viņa teica: "Iesim!" Mēs gājām uz balto māju, kāpām augšā, un mamma teica: "Tā ir Mākslas akadēmija! Akadēmijas eksāmeni būs pēc divām nedēļām." Bija arī sagatavošana. Bet mamma jau zināja, ka Tillbergs ir izbraucis uz ārzemēm, Bīne - uz laukiem, ir vienīgi Augusts Dīriķis. Tas bija 1940. gads. Dīriķis bija aizņemts, viņam bija jālikvidē korporācijas, bet - es varot rīt atnākt zīmēt. No rīta es atnāku, Dīriķis apsēžas un parāda man: jāmēra horizontāli un vertikāli, viņš būšot pulksten četros un - sveiki! Es paliku viena pati ar Jupitera galvu: nu kā viņš rādīja to mērīšanu - roku izstiept, saliekt? Vai dieniņās, es nevarēju atcerēties... Es tāpat sāku zīmēt to Jupitera galvu. Atnāk Dīriķis, es saku: lūdzu, jūs man parādiet, kā tā mērīšana ir jādara, es īsti neievēroju! Viņš samēra manu zīmējumu un saka: "Ja tā var uzzīmēt bez mērīšanas, tad tā mērīšana nav vajadzīga!" Es zīmēju pēc līdzības. Tā bija, kad es mammu zīmēju, tā arī to Merkuru uz eksāmeniem - to es tā mazāk izstrādāju, un izskatījās, it kā es kaut ko saprotu. Pateicoties zīmējumam, es tiku akadēmijā (brīvklausītājos, jo trūka vidusskolas), neko citu darījusi nebiju. L.S.: Bet kāpēc Pauļuks bija jāzīmē? F.P.: Man viņš ļoti patika! Viņš bija tik iespaidīgs! Nu, vai tad tā nav? (Rāda fotogrāfiju) Man jau tādi kungi vien apkārt bija - ar šlipsēm un uzvalkos, šitāds brīvs man bija pārsteigums. Es redzēju: viņš nāk koridora galā - viņam melns pulovers ar baltu maliņu, rūsgani nikerbokeri un melni zābaki no mīkstas ādiņas (viņam vienmēr bija ļoti kopti apavi), tā krokojās... apakša ar dzelzi vēl pasista - viņš bija ārkārtīgi efektīgs! Nevis švītīgs, bet ar stilu. Es iegāju iekšā kursā un pēc atmiņas viņu uzzīmēju. Kāds gāja garām un izsaucās: redz, kāds Pauļuks! Un visi bija man apkārt - Pauļuks kā Pauļuks! Laikam tas izplatījās pa akadēmiju. Nākamā dienā pie manis pienāca komsorgs - ļoti solīds, kā dāmai paklanījās: vai nevarot lūgt to sienasavīzei. Es iedevu. Un Pauļuks ieraudzīja. Tā ka viņš pirmo ieraudzīja zīmējumu, bet es jau viņu biju redzējusi iepriekš. L.S.: Un kā tapa Pauļuka pirmā Felicita? F.P.: Tas bija vēlāk, kad mēs nejauši uz Lazaretes ielas satikāmies un viņš uzaicināja mani uz savu darbnīcu. Tur viņam viss bija ļoti akurāti. Ļoti. Pie sienas - gleznas melniem foniem. Bet tas melnums bija ļoti dzidrs, bagāts, tas nebija beigts melns. Viņš bija ar lakām strādājis - tie bija tādi bagāti, caurspīdīgi melnumi. Faktiski tikai vienu no tiem darbiem esmu redzējusi kādā no viņa izstādēm. Māte apņēmusi bērniņu un priekšā kritušais. Tad vēl tā čigānu meitene tur bija. Bija runa arī par pozēšanu. Bet kurā reizē? ... Nē, viņš man vēstuli uzrakstīja. Tā bija kā visa dzīve uz priekšu ieprogrammēta. Dabūju vēstuli un tūlīt paslēpu no mātes. Kad gāju - es biju tik satraukta, ka nemaz nevarēju paiet pa ielu. Man drebēja ceļgali un vajadzēja skriet. Tā bija pirmā vēstule, ko es no viņa saņēmu. Man bija tikko palikuši 16 gadi. Es nāku, un viņš durvīs kaut ko meistaro. Viņš braukšot uz Beļģiju. Ak vai! Nu ko lai es izdaru tādu, lai viņš nebrauc vai lai paņem mani līdzi! Bet viņš jau patiesībā nemaz netaisījās braukt, viņš bija man tur lējis... Viņš taisīja durvis tāpēc, ka bija ielauzušies un drēbes nozaguši (izrādījās vēlāk, ka tas bijis sētnieks). Bet - jā, viņš brauks uz Beļģiju! Un es uz to iekritu... Un faktiski ar to arī sākās mums tas romāns. L.S.: Bet kā viņš vērtēja jūsu zīmētājas talantu? Māksliniekam jau nav nemaz tik viegli atzīt otra spējas... F.P.: Uzreiz jau bija arī jāzīmē. Viņam bija Fēlikss (Fēlikss Stabule - iecienīts akadēmijas modelis tai laikā - L.S.) no akadēmijas, rombveidīgs, un viņam zīmējumā trūka no muguras un rokām. Viņš teica: es pozēšu, un tu zīmēsi. Es zīmēju - ar ogli. Viņš paskatījās. "Va velns, cik tu precīzi, kas tev par precīzu redzi! Bet ogli vajag turēt plakaniski." Labi, būs plakani. "Es dzirdu pēc skaņas - tu pareizi zīmē! Velns, kas tu par zīmētāju, šitā tu vēl kļūsi par Eiropas zvaigzni!" Pēc tam akadēmijā, kad es biju otrā kursā, man Jēkabs Strazdiņš teica: tas ir ļoti labi, ka jūs turat ogli plakani - ja jūs to nedarītu, es jums to pateiktu. Vēlāk es domāju: redzi, ja Jēkabs Strazdiņš būtu man to pateicis, viņš jau nu neietu plātīties, ka iemācījis man zīmēšanu! L.S.: Vai Pauļuks pats gleznoja ar prieku vai mocījās? F.P.: Ļoti dažādi! Ja viņš man lika pozēt, tad viņš mani tik ilgi mocīja, ka ne tā es skatos, ne to domāju, kamēr biju novesta līdz asarām. Un tad - uzreiz bija gatavs! L.S.: Viņam patika saraudināt? F.P.: Tā varēja domāt! Viņam ļoti patika visādas cepurītes, un ar tām cepurītēm viņš mani gleznoja. L.S.: Vai viņš pats tās cepurītes sameklēja? F.P.: Nē, nē, viņš vienkārši ļoti priecājās, ka man ir jauna cepurīte - īpaši par to balto cepuri. "Oh, tā tik ir cepure!" viņš teica. Viņš pats arī izdomāja man apģērbus. Piemēram, portrets ar sarkaniem cimdiņiem: viņš man uzdāvināja cimdiņus uz Ziemassvētkiem, bet - uzgleznotus! Ir arī bez manis gleznoti portreti. Reiz es atnācu mājās diezgan vēlu, viņš attaisīja durvis, un viņam tāds noslēpumains smaids! Es lai ieeju dibenistabā! Un viņš tik laimīgi smaida... Un es ieraudzīju šito (rāda attēlu "Felicita vasaras dienā" Zigurda Konstanta grāmatā) - man šausmīgi patika! Un viņš arī bija ļoti laimīgs par šito darbiņu! Tas man viens no mīļākiem darbiem, jo man tas viss atmiņā, kā nu toreiz bija. L.S.: Kas bija tas, kas viņu iedvesmoja, - kad viņam gribējās gleznot? F.P.: Tas bija stāvoklis. Es ieritinājusies guļu - tādu viņam ir daudz. Kad mēs bijām precējušies, viņam vienmēr gribējās runāt. Un lai es klausos. "Pagulēsim augšpēdus!" Mēs gulējām blakus augšpēdus, un viņš runāja. Viņš varēja norunāt stundu. Ja norunāja pusotru, viņam aizdomas - vai es neesmu iemigusi. Un es ļoti baidījos iemigt - lai viņš neapvainotos! Tad viņš jautāja: "Kas ir pēdējais, ko es teicu?" Es saku. "Nu, to es teicu pirms desmit minūtēm! Nu labi, guli!" Viņš nekad nebija dusmīgs. L.S.: Bet ko viņš stāstīja? F.P.: Stāstīja, ko domā gleznojot. Viņam tās domas tā vijās - cita aiz citas... un tad uzdūrās uz kādu gudrību. Tad viņš teica: "Tas, ko es pateicu, - tā ir liela gudrība, to neviens nezina, to es izdomāju!" L.S.: Un jums arī tā likās liela gudrība? F.P.: Bez šaubām! Kur tad vēl es būtu kaut ko tādu dzirdējusi! Es biju ļoti uzmanīga klausītāja. L.S.: Kā viņš mainījās savā glezniecībā, kādi bija iemesli, kas viņu uz to mudināja? F.P.: Viņš jau katrā darbā mainījās! Sākumā, akadēmijā, viņam bija tādi it kā kantaini uzlicieni (vēlāk viņš to pameta). Atceros mazu jūrmalas ainavu ar daudz cilvēkiem - tīrām krāsām, viss ņirbēja, viss vienā kustībā. To es redzēju pie viņa mammas. Tagad šo darbu vairs nav... Pēc tā pirmā akta arī melnos darbus vairs netaisīja. Un kas tas bija par smalku darbu, kad viņš uzgleznoja mani ar melno puloveru un rūsganiem svārkiem (tās jau bija viņa apģērba krāsas!), bet tur ļoti smalkām glazūrām ģīmītis taisīts - pērle pilnīgi! Ar lasēšanu un lazūrām. Lasēts ir tad, kad ir krāsu pigments klāt - baltais, piemēram; lazēšana - kad ir uzgleznots, teiksim, ar baltu, un iet ar kādu toni pāri. Viņš ļoti augstu vērtēja Rozīša krāsas. Sevišķi angļu sarkano un marsa dzelteno. Kāds tas bija marsa dzeltenais! Krieviem tādas krāsas nekad nav bijušas! Bet tad jau nebija naudiņas ko iepirkties ilgam laikam. L.S.: Kā viņš pārgāja uz tādu glezniecību, kur var saskatīt līdzību ar Polloka manieri - krāsas tecējumiem, pilinājumiem? F.P.: Viņš neglezno kā Polloks! Tās ir muļķības! Pollokam viss ir izdomāts no sākuma līdz galam, viss lielais audekls kārtīgi noklāts. Viņš izmeklē, piemēram, četras krāsas un smalki liek tās pašas, atkārtojot viscauri vienādi - citu aiz citas kā drukātus kleitas drēbes rakstus. Bet tas nav vienkārši, tas nav garlaicīgi, tas ir komponēts un labi baudāms, lai arī tās pašas krāsas atkārtojas bez kādām izmaiņām. Pauļukam ir pavisam cita rakstura gleznojums, jo doma ir pavisam cita, viņš tādā abstrakcijas virzienā nekad nav domājis. Pat kubisma ne. Jo viņam dotības bija vairāk uz kustību, ritmu, pat telpiskumu. Pauļuks ir krustojis krāsas, lai saprastu krāsas distanci: kura rada tuvāku, kura - tālāku iespaidu. Kad viņš sāka to gleznošanas veidu, ko Klēbahs pārņēma... tas jau vairs nebija manā laikā. L.S.: Kādi liekas Jāņa Pauļuka darbi šodien, aplūkojot izstādi? F.P.: Tie ir ļoti mūsdienīgi! Galvenais - tie ir dzīvi, tajos ir dzīvība! Ritms un kustība - tā ir viņa zīmēšana ar krāsu, ko neviens cits nevarēja. Paskatieties kaut vai tās meiteņu kājiņas! L.S.: Man dīvainā kārtā "Futbols" likās kā šodi-nas pārsteidzoša aktualitāte! F.P.: Man tie futbolisti šausmīgi nepatīk! Tas bija viņa moku darbs. Viņš taču raksta, kā viņš mocījies ar tiem futbolistiem un Kapmane sēdējusi aiz muguras un diktējusi, kā viņam jāglezno! Un, kad bija uztaisījis viņai pa prātam, - naudas vairs priekš viņa nebija, un viņam nācās staigāt un lūgties! L.S.: Bet kā ir ar to darbu izstādē, kas saucas "Vientulība"? F.P.: To es nezinu, es tikai redzu, ka viņš ir ļoti nelaimīgs un ka tā mazā palaistuve esmu es. Tas man viss ir skaidrs. Man ļoti skumji palika, skatoties šo darbu... | |
| Atgriezties | |
