VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pauļuks mums pasniedza bučošanās stundu Liāna Langa | |
| Jānis Pauļuks: saules dūriens, zibens spēriens un devītais vilnis vienlaicīgi. Pirmais hipijs, kā viņš pats sevi dēvēja, vientuļš, kalsns un spilgts putns Latvijas glezniecības ainavā. Kaligrāfijas maestro, krāsu taifūns, skandālists, Meistars, domā-tājs. Pārlaicīga personība, uz kuru nav attiecināmas fiziskām personām piemērojamas koordinātas - vecums, izglītība, dzīvesvieta, panākumi... Tas viss Pauļukam, protams, bija, tomēr jebkurās koordinātās viņam noteikti bija - un būtu - par šauru. Tādu cilvēku piedzimšana mūsu vidū ir atklāsme vieniem un lāsts citiem. Pelēcības un sulaiņu ienaidnieks, varavīksnes mežs, ozons, iedvesma. Dieva, ūdeņu un vasaras draugs. Pēc 26 gadiem, kas pagājuši, kopš 1980. gada pavasarī Pauļuku satiku pie Birutas Delles - viņš bija uzaicināts un ieradies aplūkot viņas audzēkņu darbus -, ir neiespējami restaurēt nedz Pauļuka monolīto monologu, nedz, tā teikt, komunikācijas detaļas. Atmiņā spilgti palikusi viņa mežonīgā, sirmi cirtainā frizūra, pavalkātais eleganta toņa un eiropeiska šuvuma putekļu mētelis un caururbjošais, intensīvais skatiens. Mēs, audzēkņi, kā ūdeni mutē ieņēmuši, dziļā godbijībā meistara priekšā sēdējām pie Delles garā koka galda un klausījāmies Pauļuka solo. Viņš mums bija leģenda, gleznotāja etalons, kosmisks cilvēks. Viņa glezniecību mēs burtiski dievinājām. Kurš no mums uzdrošinātos Meistara klātbūtnē vispār atvērt muti? Neviens. Tagad rēķinu, ka mums bija plus mīnus 20 gadu, bet Pauļukam - 74. Tolaik ar jaunības šovinismu nesirgām un apbrīnojām viņa fenomenālo degsmi un trako šarmu. Atceros, kā viņš lādējās par padomju arhitektūru, komunistiem, kaligrāfijas mākslas zudumu un ik pa brīdim minēja, ka drīz zvanīs Garā ēna. Mazliet iesilis, viņš ar traģisku pieskaņu atminējās laiku kopā ar Felicitu Pauļuku, kurai esot iemācījis visu, ko pratis pats. "Es viņu izskoloju par mākslinieci!" viņš teica lepni, ar nelielu rūgtuma piegaršu. Kaut kādus jautājumus tomēr viņam uzdevām. Uz tiem Pauļuks sāka atbildēt no negaidīta rakursa, iztālēm, vispirms viņa atbilde aptvēra visu sfēru - kopsakarības, vēsturisko kontekstu, paralēles un piemērus -, pamazām nonākot pie atbildes būtības. Starp citu, raksturīga iezīme cilvēkiem, kam uzkrāta milzīga zināšanu un pieredzes bagāža. Un kā viena no dominantēm - Pauļuka drastiskais, nepieradinātais humors un varen asā mēle. Man, piemēram, viņa gleznas nosaukums "Lai vienmēr būtu saule" šķiet Raiņa garā izturēta superironija par režīmu, kas viņu centās "audzināt" par padomju mākslinieku. Bet visvairāk prātā paliek negaidītas lietas ārpus rāmjiem. Jau visi bijām iesiluši, un Pauļuks nolēma mūs skolot bučošanās mākslā. Gluži tāpat kā visu pārējo, viņš to darīja ļoti izteiksmīgi un kā profesionāls lektors. Viņš izstiepa augšlūpu un teica, ka tas nozīmējot to un to. Tad apakšlūpu, un skūpsta nozīme mainījās. Sekoja sulīgs skūpsta paraugdemonstrējums. Laikam tā biju es, kas sēdēja viņam blakus un to saņēma visiem klātesošajiem par prieku. Šķiet, ka Jānis Pauļuks bija tuvinieku labi uzraudzīts. Tur jau istabas vidū nepacietīgi stāvēja Garā ēna, bet pagalmā gaidīja taksometrs. Bez liekiem atvadu vārdiem un straujiem soļiem Pauļuks caur durvju aili pazuda citā mūsu pagaidām vēl kopīgās realitātes portālā. | |
| Atgriezties | |
