VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nekrologs Manifesta 6 JEB KAD GLOBĀLĀ MĀKSLAS PASAULE SATIEKAS AR LOKĀLO REALITĀTI. KIPRAS VARIANTS Irēna Bužinska Kopš 1996. gada Eiropā ir radīta jauna mūsdienu mākslas biennāles Manifesta tradīcija, saskaņā ar nolikumu biennāle katru reizi notiek citā Eiropas pilsētā. Līdz šim tā sekmīgi noritējusi Roterdamā (1996), Luksemburgā (1998), Ļubļanā (2000), Frankfurtē pie Mainas (2002) un Sansebastjanā (2004). Tieši pirms diviem gadiem kā piemērotākā izvēle 2006. gada biennāles norisei tika apstiprināta Kipras galvaspilsēta Nikozija, kas uzvarēja konkurenti - Igaunijas galvaspilsētu Tallinu - un apsteidza Īrijas piedāvājumu sarīkot biennāli gan tās galvaspilsētā Dublinā, gan Lielbritānijai piederošajā Ziemeļīrijas pilsētā Belfāstā. Izvēloties tādus Eiropas reģionus, kuros pastāv teritoriālas pretenzijas, etniska spriedze vai arī reliģiski konflikti, liekas, ka biennāles organizatori - International Foundation Manifesta - demonstrē labo gribu uzņemties miera stiprinātāju funkcijas konflikta vai spriedzes punktos, tādējādi cenšoties apliecināt Dostojevska frāzes "Skaistums glābs pasauli" dzīvotspēju arī 21. gadsimta sākumā. Kipra ideāli atbilda visiem vēlamajiem "kritiskajiem parametriem" kā jauna ES dalībvalsts ar unikālu ģeogrāfisko atrašanos starp Rietumiem un Austrumiem, kristīgo un musulmaņu pasauli, un - galvenais - ar tās sadalīto un joprojām izolēto dzīvi starp turku okupēto salas ziemeļu daļu un grieķu kopienas pārvaldi dienvidos. Kā zināms, lai iestātos ES, Kiprai nācās izpildīt vairākus noteikumus. Viens no tiem - mazināt salas iedzīvotāju izolētību ziemeļos. 2003. gadā pirmo reizi iedzīvotājiem no salas abām pusēm bija iespēja šķērsot ANO karaspēka apsargāto Zaļo līniju jeb koridoru - robežu, kas pastāv kopš 1974. gada, kad salas ziemeļus okupēja Turcija, atbildot uz Grieķijas militāro palīdzību, ko tā Kiprai sniedza 1963. gadā. Kopš 1974. gada ziemeļos atrodas arī Kipras turku republika ar savu valdību, kas gan nav starptautiski atzīta. Kipras iestāšanās ES un izvirzīto noteikumu izpilde varēja radīt iespaidu, ka militārais konflikts ir sevi izsmēlis un nu ir īstais brīdis atsākt sarunas un rast mūsdienīgu risinājumu gadsimtiem ilgajām domstarpībām starp turkiem un grieķiem, kas uz salas vienmēr ir dzīvojuši blakus un vienmēr savā starpā - ar Turcijas vai Grieķijas tiešu vai netiešu atbalstu un nereti pat iebrukumu - cīnījušies par varu un ietekmi. Bija cerība, ka pozitīvu pārmaiņu veicināšanai un radošam dialogam starp šim divām savrupajām kopienām ar savrupu kultūras pasauli varētu kal-pot arī māksla - liela mēroga mūsdienu mākslas pasākums Manifesta 6, kuras norise no 2006. gada 23. septembra līdz 17. decembrim jau kopš paša sākuma bija plānota abās salas un pilsētas joprojām izolētajās daļās. | |
|
Biennāles lokalizācija Kiprā ar tās pierimušo, taču neatrisināto konfliktu nebija vienīgais no iepriekšējām skatēm atšķirīgais elements. Šīgada Manifesta kuratori - Mai Abuldahaba no Kairas, Antons Vidokls (Anton Vidokle) no Ņujorkas un Florians Valdfogels (Florian Waldvogel) no Frankfurtes - biennālei bija nolēmuši piešķirt nevis izstādes, bet gan mākslas skolas formātu. Protams, kuratori pieņēma šādu lēmumu, balstoties uz personiskiem vērojumiem un secinājumiem, ka, lai arī katru gadu pasaulē tiek dibināta jauna regulāras izstādes tradīcija, mākslas tirgus diktāta un aizvien agresīvāku globalizācijas izpausmju dēļ tās cita no citas atšķiras aizvien mazāk. Manifesta 6 skola, kuras ideja aizgūta no slavenākās Eiropas mākslas skolas Bauhaus, kā arī ne mazāk pazīstamā amerikāņu parauga - Ziemeļkarolīnā no 1933. līdz 1957. gadam eksistējošās Black Mountain College -, bija domāta kā radoša platforma ne vien uzaicināto mākslinieku un pasniedzēju sadarbībai, bet lielā mērā arī vietējo intelektuāļu un mākslinieku līdzdalībai šajā projektā. Skolai bija paredzētas trīs nodaļas, un katras vadītājs, viens no biennāles kuratoriem, plānoja citu apmācības modeli. Vienojošais bija tas, ka visiem skolas dalībniekiem bija jāuzturas Nikozijā 100 dienas, kuru laikā bija plānotas debates, dažādas darbnīcas un citi transdisciplināri projekti. Taču 2006. gada vasarā mūsdienu izstāžu organizācijas praksē ir noticis bezprecedenta gadījums. 1. jūnijā pēc 18 mēnešu biennāles sagatavošanas darbiem, tikai trīs mēnešus pirms projekta uzsākšanas tika pārtraukti kontrakti ar kuratoriem un viņi saņēma Kipras kategorisku atteikumu rīkot biennāli. 6. jūnijā Manifesta 6 kuratori Mai Abuldahaba, Antons Vidokls un Florians Valdfogels izplatīja preses paziņojumu, kurā sniedza savu informāciju, kāpēc Manifesta 6 netiks sarīkota Kiprā. Tālākā situācijas attīstība un diskusijas jau sāka atgādināt ziņas no frontes. Nikozijas municipalitātes speciāli Manifesta sagatavošanai izveidotas bezpeļņas organizācijas Nicosia for Art Ltd. viedoklis bija šāds: biennāles kuratori ignorē Kipras pietiekami sarežģīto politisko realitāti - tās dalījumu divās zonās, jo grieķu puse nevar uzņemties atbildību par skolas dalībnieku 100 % drošību turkiem pakļautajā salas sektorā. Kipras puse sākotnēji esot bijusi informēta par atsevišķu pasākumu norisi turku okupētajā sektorā, kas nevarētu būt problemātiski, taču noskaidrojies, ka iecere ir mainījusies. Viens no kuratoriem - Antons Vidokls savas vadītās skolas darbību bija iecerējis vispār lokalizēt vienīgi turku zonā. Kā nākamais arguments no Kipras puses tika minēts arī apstāklis, ka lielā mērā ir dīvaini finansēt pasākumu, kas notiek citā, saudzīgi runājot, nedraudzīgā teritorijā. Daļa Kipras grieķu mākslinieku jutās aizskarti, ka viņiem, lai piedalītos šīs skolas darbībā, visu laiku nāktos okupētās puses - turku varas - pārstāvjiem uzrādīt pasi, maksāt transporta nodevas utt. (Starp citu, šis jautājums no grieķu mākslinieku puses ne vienu reizi vien jau iepriekš tika uzdots kuratoriem un projekta sagatavošanā iesaistītajām personām, taču tā arī palika bez atbildes...) Vēl kā būtisks arguments tika minēts fakts, ka arī lielākā daļa no projekta 1,8 miljoniem budžeta (miljons eiro) ir nācis no vietējiem sponsoriem - Kipras Kultūras un izglītības ministrijas un Kipras Tūrisma organizācijas, nevis no sākotnēji apsolītajiem Eiropas fondiem un sponsoriem. Savukārt Manifesta 6 kuratori Kipras pusei - Nicosia for Art Ltd. direktoram Gjannim Toumazim (Giannis Toumazis) un Nikozijas mēram Mihaelam Zambellam (Michael Zambellas) - pārmeta nevēlēšanos strādāt atbilstoši līgumam, kurā jau no paša sākuma bija precīzi minēts, ka kuratori ir atbildīgi par vietas izvēli. Tātad, ja konceptuāli tas ir nepieciešams, kuratori var paredzēt daļas projekta īstenošanu arī salas okupētajā pusē, bet sadarbības partneriem tā jānodrošina. Kuratori pārmeta Kipras pusei arī to, ka nav nodrošināts visa finansējuma caurspīdīgums un viņiem nav zināms, kur un kā tiek izlietota nauda. Lai situāciju padarītu tiešām karam līdzīgu, Kipras varas iestādes ir iesūdzējušas International Foundation Manifesta (IFM) un katru kuratoru atsevišķi tiesā. To pašu no savas puses apņēmušies darīt arī kuratori un IFM. Lai kādi arī būtu abu konfliktā iesaistīto pušu argumenti, viens gan ir pilnīgi skaidrs: globāls mākslas pasākums cietis neveiksmi saskarē ar ļoti specifisku realitāti konkrētā vietā un konkrētos apstākļos. Gribētos izteikt pieņēmumu, ka, no vienas puses, kuratori un IFM vadība acīmredzot tomēr ir bijusi iepriekš pārāk optimistiska un naiva. No otras puses, Rietumiem vienmēr bijusi vēlme parādīt savu labo gribu pat tad, kad viņiem to neviens neprasa, vai arī otrādi - īstenot savu gribu tikai tādā variantā, kā to diktē globāli politiskie apstākļi. Patlaban Tuvajos Austrumos ir ļoti saspīlēta situācija. Arī Eiropā nākas rēķināties ar lielu musulmaņu kopienas īpatsvaru. Vai nav mazliet savādi, ka tieši tagad, kad Eiropa uzsākusi sarunas par Turcijas uzņemšanu ES, beidzot ir sadzirdēti mīti par "nabaga izolētajiem Kipras turkiem"? Vai šai jaunajai domāšanai nav atbilstoši arī tas, ka par Eiropas mūsdienu mākslas izstādes vienu no kuratoriem ir kļuvusi musulmaņu valsts - Ēģiptes - pārstāve Mai Abuldahaba, kura ieguvusi grādu filosofijā un politiskajās zinātnēs? Tiesa gan, 2002. gadā viņa papildinājusies Amsterdamā, Appel Foundation mākslas kuratoriem rīkotajos kursos. Savukārt par Eiropas mākslas biennāles globālo dimensiju liecina Maskavā dzimušā, taču jau gandrīz 20 gadus Ņujorkā dzīvojošā Antona Vidokla uzaicināšana par otru izstādes kuratoru. Mai intervijā un sarunā ar ungāru māksliniekiem, bet Antons man nevarēja dot jelkādu profesionālu skaidrojumu, kādēļ Eiropas mūsdienu mākslas biennāles Manifesta dalībnieku vidū nav pārstāvju no Centrāleiropas un Austrumeiropas, toties ir tik daudz intelektuāļu un mākslinieku no visas pasaules. Vai tas nozīmē, ka pašlaik pasaules un pat Eiropas mērogā šis reģions nav politiski aktuāls? Manifesta forumā tika izteikta doma, ka mums aizvien vairāk nākas saskarties nevis ar globalizāciju, bet gan ar jauna tipa kolonizāciju, kas kā jau jauna, nenobriedusi metode sākotnēji cietusi neveiksmi Kiprā, tomēr ar laiku, ja notiek šāda globāla mēroga spēlītes, atsevišķu reģionu un valstu jeb lokālais viedoklis pat mūsdienu mākslas pasākumos varētu tikt vienkārši ignorēts. Nevēlos attaisnot Kipras puses profesionālo neizdarību un nepiedodamu projekta noraušanu tikai trīs mēnešu pirms tā sākuma. Taču tajā pašā laikā liekas mazliet dīvaina IFM "labā griba" - lokālās situācijas ignorēšana, sava viedokļa uzspiešana (ko dara arī Kipra!), balstoties vienīgi uz līgumiem un iepriekšējām saistībām. Bet varbūt Manifesta tomēr īstenojusi savu mērķi un guvusi labu skolu, lai arī par dārgu cenu? Katrā ziņā 2006. gada 3. jūlijā, kad tapa šis raksts, Manifesta 6 vēl nebūt nebija beigusies, jo priekšā bija tiesāšanās un citas nepatīkamas procedūras, lai abas puses atgūtu projektā jau ieguldītos līdzekļus. Lai uzzinātu vismaz vienas konfliktā iesaistītās puses viedokli, piedāvāju Manifesta 6 kuratora Antona Vidokla 2006. gada 30. jūnijā elektroniski saņemtās atbildes, kurās raksturota Manifesta skolas teorētiskā ievirze un situācija ap biennāli līdz minētajam datumam. Irēna Bužinska: Tu esi dzimis Maskavā, taču jau divdesmit gadus dzīvo Ņujorkā un pagaidām, kā varu spriest pēc taviem īstenotajiem projektiem, esi globāli orientēts mākslinieks. Vai vari paskaidrot, kāpēc jūs - Manifesta kuratori - vienojāties par skolas organizēšanu? Man liekas, ka tā zināmā mērā ir sekošana modei mākslā. Pēdējā gada laikā tika sarīkotas divas konferences par mākslas izglītības tēmu, un abās tu piedalījies! Viena konference notika Frankfurtē pie Mainas. Tas bija ACADEMY REMIX Symposium, ko Staat-liche Hoch-schule für Bildende Künste-Städelschule rīkoja sadarbībā ar organizāciju Missing Identity no Kosovas. Konferencē piedalījās Alonga Terēza Glīdova (Along Teresa Gleadowe), Ronalds Džonss (Ronald Jones), Krista Nēra (Christa Näher), Marjetica Potrča, Tobiass Rēbergers (Tobias Rehberger), Arturs Raila un Boruts Vogelniks (Borut Vogelnik). 2005. gada 19. novembrī tu ņēmi dalību diskusijā "Mākslinieks skolotājs un mākslinieks students". Tad 2006. gada 19. maijā meses Art Moscow ietvaros tika sarīkota konference "Māksla un izglītība", kurā diskusija veidojās ap tematu "Mākslas izglītības dažādie ceļi jeb laikmetīgās mākslas funkcionēšanas evolūcija: no sociālas kompetences līdz izklaides industrijai". Starp citu, Maskavas kuratore Jekaterina Dekota runāja par izglītību kā alternatīvu mākslas modeli, bet tu iepazīstināji ar savu Manifesta skolas modeli. Kopā ar otru kuratoru Florianu Valdfogelu esi sagatavojis grāmatu "Piezīmes mākslas skolai" (Notes for an Art School). Mans jautājums ir: kāpēc izglītība ir tik aktuāls temats šodien? Antons Vidokls: Viens no iemesliem, kādēļ tik daudzi cilvēki ir ieinteresēti mākslas izglītībā, iespējams, ir tas, ka mākslas izglītības sfēra joprojām atrodas savrup no mākslas tirgus, kas liekas dominējošais visās jomās. Man personīgi skola liekas saistoša kā ļoti fleksibla struktūra, kas ietver sevī šādas aktivitātes: diskursu, izpēti, mākslas produkciju un tās reprezentāciju. Zināmā mērā skolas ir kolektīvas un tradīciju mantotspējīgas - tās ir lietas, kas mani ļoti interesē. Esmu pārliecināts, ka izglītība ir lieliska alternatīva izklaidei, ja domājam par to, kāda loma šodienas sabiedrībā varētu būt kultūras institūcijām. I. B.: Vai tu lūdzu nevarētu informēt, kas tiktu darīts tavā skolas nodaļā! Kādus skolotājus un kādus studentus tu uzaicināji piedalīties? A.V.: Mana skolas nodaļa ir strukturēta kā semināra/rezidences programma. Nodaļas darbā tiktu iesaistīti ap 30 mākslinieki, rakstnieki un teorētiķi. Atbilstoši brīvās universitātes tradīcijai vairums pasākumu būtu pieejami visiem interesentiem no visas pilsētas. Programmas tematiskais centrs veidotos ap trim tematiskiem blokiem. Pirmais - What's left? - ietvertu sevī semināru un darbnīcu par un ap postkomunistiskajiem uzskatiem; vadītāji - Boriss Groiss (Boris Groys) un Marta Roslere (Martha Rosler). Otrā bloka - Poetics of circulation - programmā tiktu apskatīta laikmetīgās mākslas izplatības stratēģija; vadītāji - Laiems Giliks un Tirdads Zolgadrs (Tirdad Zolghadr); visbeidzot, trešais bloks Recording Nothing, kura programmā tiktu analizēta attālināšanās no pagātnes milzīgu katastrofu attēlošanas tradīcijas; vadītāji - Valids Rāds (Walid Raad) un Jalals Toufiks (Jalal Toufic). Skolas otrās nodaļas studenti ir mākslinieku, rakstnieku un laikmetīgās mākslas un kultūras laukā aktīvi strādājošu kuratoru grupa. Dalībniekiem būtu visu laiku jāuzturas skolā, jāapmeklē semināri un darbnīcas, vēršot uzmanību uz izpēti un aktuālu mākslas darbu radīšanu: tie būtu videoprojekti, TV un radio ieraksti, performances, esejas, prezentācijas, izstādes. Nobeigumā paredzēta grāmatas izdošana, kurā tiktu dokumentēta un apkopota šīs daudzveidīgās programmas norise. I. B.: Sarīkot Manifesta Kiprā nebija jūsu izvēle. Tomēr kā jūs nonācāt pie viedokļa, ka biennāle jāsarīko abās salas pusēs? A.V.: Tas, ka projekts jārealizē abās salas pusēs un kopienās, bija saskaņots starp vietējiem varas pārstāvjiem un IFM. Mums nebija nekādu šaubu, ka Manifesta jānotiek abās Nikozijas daļās. Domāju, ka nav iespējams sarīkot šāda mēroga pasākumu un tajā pašā laikā izolēt no tā pusi sabiedrības. Šīgada martā vietējie varas pārstāvji pēkšņi mainīja savu nostāju un visu darbu novirzīja Kipras turku pusei. Mēs vairākas reizes mēģinājām rast kompromisu, taču varas pārstāvju nostāja nemainījās. Mums nebija citas iespējas kā runāt ar vietējo presi, un tūlīt pēc tam mūsu līgumi tika pārtraukti un Manifesta 6 norise atcelta. I. B.: Jā, presē tika minēts senais konflikts starp Kipras grieķiem un turkiem un varas pārstāvju nespēja gādāt par drošību okupētajā sektorā. Vēl tika minētas nesaskaņas par budžetu. Varbūt bija vēl kāds iemesls? A.V.: Tas ir pārspīlēts. Kipra ir mierīga un droša vieta, jo te nav fiziskas vardarbības kopš 1974. gada. Salu ir iemīļojuši tūristi. Nauda arī nebija īstais iemels, jo nav tādu likumu, kas aizliegtu Kipras grieķu finansējumu izlietot salas ziemeļu daļā. Turklāt jāatceras, ka bija arī citu pasaules fondu atbalsts un līdzekļi, ko varēja izmantot ziemeļos. Iemesli bija vienīgi politiski - nevēlēšanās turēt solījumus un atļaut pasākumam notikt abās salas pusēs. I. B.: No manā rīcībā esošās iepriekšējās informācijas es zinu, ka šīgada 20. un 21. janvārī Nikozijā bija sarīkota konference, lai vietējo sabiedrību iepazīstinātu ar skolas struktūru un mācību norisi, informētu par iespējām radīt mākslas darbus, par ideoloģisko kontekstu un sabiedriski politiskajiem apstākļiem. Kāda bija vietējās sabiedrības ieinteresētība un reakcija? A.V.: Vairākums cilvēku - to bija vairāki simti - apmeklēja šo konferenci, bija ļoti atsaucīgi. Izskanēja dažādi viedokļi par mākslas izglītību un iespējām, ko šis projekts dos Kiprai un tās radošajai sabiedrībai. Konference notika abās Nikozijas daļās. Daudzi Kipras grieķi pirmo reizi pēc konflikta apmeklēja salas ziemeļus, lai piedalītos konferencē. Man liekas, ka tieši šis pozitīvais grieķu mākslinieku vērtējums varas pārstāvjos izraisīja apjukumu, un viņi nolēma biennāli atcelt. Tā bija politiskā cenzūra. I. B.: Manifesta 6 atcelta. Kāda ir tava situācija? Vai nav citu ideju, kur un kad Manifesta varētu notikt? A.V.: Stāvoklis ir ļoti smags, jo mēs katrs kurators esam apsūdzēti un arī fonds. Nevienam no mums nav speciālu līdzekļu, lai tiesātos. Manifesta vispār ir maza, trausla institūcija. Tas ir ļoti nepatīkams un satraucošs stāvoklis. Es ceru, ka man izdosies šo projektu īstenot kaut kur citur - "izsūtījumā". Katrā ziņā ir uzaicinājumi no dažādām vietām, un ir ļoti svarīgi saņemt šādu atbalstu. I. B.: Vai esi sarūgtināts vai gandarīts par notikušo? Varbūt tas tev deva iespēju kaut kā papildināt tavu izglītības teorētisko pieredzi. Kā ar praksi? A.V.: Protams, esmu ļoti sarūgtināts. Kā vari iedomāties, tas bija gandrīz divu gadu darbs ar atbildību par projektā iesaistītajām personām un māksliniekiem - darbs, ko divi birokrāti ar vieglu roku nosvītrojuši. | |
| Atgriezties | |
