VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Satikšanās josla SVEŠAJIEM, DAŽĀDAJIEM UN ĪPATŅIEM ... PAŠAM AR SEVI Līga Marcinkeviča Nākamajās rakstu zīmēs mans domraksts par Sidnejas 15. mākslas biennāli. | |
| |
|
Viss sākās pagājušā gada jūlija beigās, man šķiet, ka bija ļoti silts. Rīgā pa ceļam no Viļņas uz Maskavu bija ieradies Čārlzs Merevezers (Charles Merewether), kā viņš pats sevi dēvē - Sidnejas 15. mākslas biennāles radošais direktors. Viņš bija ieradies Rīgā, lai sajustu mākslu, kas rodas Latvijā. Par to, ka izstādes koncepcija un nosaukums "Satikšanās joslas" (Zones of Contact) radies, analizējot savas izjūtas, nevis izvēlētos mākslas darbus, kurators raksta savos tekstos un pauž intervijās. Apskatījis arhīvus, parunājis ar satiktajiem māksliniekiem, kuratoriem un droši vien arī ar ierēdņiem, viņš devās tālāk, nevienam nedodot skaidru atbildi, vai māksla no Rīgas ceļos uz Sidneju. Visi gaidīja. Un tad, pāris mēnešu vēlāk, mākslas darbu "Vientulība" un "Elpot aizliegts" autores Katrīna Neiburga un Evelīna Deičmane saņēma uzaicinājuma vēstules izstādīt savus darbus Sidnejā. Sākās darbs. Rezultāts - no 8. jūnija līdz 27. augustam - Sidnejā. Līdz šim savus iespaidus par mākslas notikumiem nav vajadzējis uzrakstīt, turklāt tā, lai manām vārsmām būtu arī struktūra. Man tas ir ļoti grūti, jo iespaidu ir tik daudz un pavisam dažādās jomās: mākslas darbi, pasākuma uzbūve, izstādes iekārtojums, iespieddarbu teksti un dizains. Mani visas šīs lietas neatstāja vienaldzīgu, jo nemitīgi nācās salīdzināt ar to, ko mēs darām Latvijā. Emocijas ņēma virsroku. Sākot izstādes apskati, es saņemu informatīvos izdevumus - rokasgrāmatu (maza grāmatiņa, kurā ļoti precīzi norādītas visas izstādes vietas, ir arī īss apraksts par katru mākslas darbu) un ceļvedi (plāns žurnāls ar krāsainiem attēliem, dažām reklāmām un kartēm, kurās norādītas izstāžu vietas, taču diemžēl nav īso tekstiņu par mākslas darbiem) -, kā arī iegādājos katalogu; viss ir dzīvi apliecinošā sarkanā krāsā. Esmu sagatavojusies. Drusku palasu drukātos tekstus. Aizkustina uzmundrinošais sauklis: "Esiet sveicināti Sidnejas 15. biennālē, Austrālijas vadošajā starptautiskās mākslas festivālā! 16 dažādās izstāžu vietās 85 mākslinieku darbi no 44 valstīm." Festivāls - šajā vārdā skan svinēšana, šoreiz - mākslas svinēšana. Lasu tālāk. Un te nu ir arī tie burvju vārdi, kas jāsaņem katram, kurš vēlas baudīt festivālu un saprast, ap ko lieta grozās. "Laikmetīgā māksla ir par šodienu - par visu, kas notiek un veido mūsu dzīves telpu. "Satikšanās joslas" aizskar vienas no svarīgākajām mūsu laika problēmām. Mākslas darbi mūs iespaido un pārveido, paplašina mūsu domu. Ikviena biennāle aicina mūs paraudzīties uz sevi un pasauli citādāk, bet dažas aizved mūs prom no labi iestaigātās takas - kā "Satikšanās joslas".Vairāk nekā puse no Sidnejas 15. biennālē izstādītajiem darbiem atklāj citu kultūru un dzīvesveidu, tie mums piedāvā ceļot, nepametot Sidneju. Nāc līdzi un atklāj jaunu pasauli, uztveres ceļu." Šis tekstiņš liekas naivs un pārāk emocionāls, mēs esam pieraduši par laikmetīgās mākslas notikumiem lasīt sarežģītus, svešvārdiem piebārstītus tekstus, kuros lasītājs un skatītājs sapinas un zaudē interesi skatīt pašus mākslas darbus: es jau neko nesaprotu. Mākslas darbs māca just, un caur sajušanu skatītājs saprot pavisam citas nozīmīgas lietas savā dzīvē. Mākslas darba "saprašana" ir tā uzbūves izzināšana, bet, manuprāt, ikviena mākslinieka vēlēšanās ir, lai viņa mākslu jūt. Ceļveža ievadvārdi mani aizkustināja, jo tajos ielikta vēlme uzrunāt ikvienu skatītāju, kurš dosies baudīt mākslas festivālu. Varbūt šajā tekstā nav tas, ko pie mums sauc - uzrunāt mērķauditoriju (kāda X izskaitļojums, kam konkrētais pasākums ir piemērots). Aizkustina sirsnība. Piezīme: sirsnību un sapratni mūsu darba grupa piedzīvoja ikvienā no izstāžu vietām, kurās mēs uzstādījām Katrīnas un Evelīnas mākslas darbus. Dodos skatīt ekspozīciju. Biennāles ekspozīcijas izkaisītas pa dažādiem Sidnejas muzejiem, galerijām un izstāžu zālēm. Evelīnas darbs "Elpot aizliegts" un vēl 21 mākslas darbs izstādīts Art Gallery of New South Wales, vienā no centrālajām izstāžu vietām, netālu no Sidnejas Operas un Laikmetīgās mākslas muzeja. "Elpot aizliegts" - 17 fotogrāfijas, četri video un melna auduma "mājas" fotogrāfiju apskatei. Fotogrāfijas veidotas īpašā tehnikā, tās ir pavisam tumšas, pa gabalu izskatās kā 17 melni lakoti kvadrāti. Kad pārvarēts samulsums, veroties spoži melnajās fotogrāfijās, kurās redz atspīdam sevi, tad var iekāpt auduma mājā, un, uzmanīgi tuvojoties bildei, tā jums atklāsies. Izrādās, ka fotogrāfijās redzami 17 jauni puskaili cilvēki, kas sēd savās istabās, sev drošā vidē, tādēļ arī atļāvušies atkailināties. Elpot aizliegts tāpēc, lai skatītājs ar savu elpu neatstātu mitru nospiedumu uz spožās virsmas. Tāpat kā uz spoguļa, uzpūšot dvašu, attēls aizklājas. Video monitoros - četri jauni puskaili cilvēki tukšās telpās. Tie ir Evelīnas brālis, divas māsas un viņa pati. Jaunie cilvēki sēž nekustīgi, tās ir 30 minūtes pirms saules rieta, attēli satumst, līdz iestājas pilnīga tumsa, un skatītājam paliek vien nojausma par telpā satumsušajiem cilvēkiem. Māksliniece savos tekstos neatklājas līdz galam - līdzīgi kā darbā, minot tikai to, ka visi četri varoņi šīs 30 minūtes domā par kādu viņu ģimenei nozīmīgu brīdi. Evelīna saka - darbs esot personisks. To, ka darbs ir personisks, dzirdēju sakām arī Katrīnu par savu darbu Solitude jeb "Vientulība". Atrodu Katrīnas darbu Aivena Douertija (Ivan Dougherty) galerijā, kur izstādīti vēl arī filipīniešu un turku mākslinieces darbi. Katrīnas darbu redzu pirmo reizi, jo tas pirms tam bijis izstādīts tikai Francijā festivāla "Pārsteidzošā Latvija" ietvaros. Telpā visu sienu aizņem trīs sinhronas videoprojekcijas. Pa sienu slīd melnbalti attēli ar krāsainām detaļām iz Katrīnas ikdienas. Tehniski darbs tapis no daudz, daudz fotogrāfijām, kuras kādai video montāžas programmai ir izdevies iekustināt. Fotogrāfijās ir Katrīnas dzīves telpa - dzīvojamā istaba, guļamistaba, vannasistaba un skapis, skats pa istabas logu, automašīna, skats pa automašīnas logu ... un skaņas celiņš, kur industriālais noise mijas ar dēla jautājumiem vai protestiem. Pēc pirmās noskatīšanās samulstu, jo šķiet pārāk personiski. Noskatos vēl reizes četras. Tad jūtu, ka esmu iekritusi; manuprāt, Katrīna ir plaši atvērusi kādas durvis, ļaujot man noticēt, ka tagad tu mani pazīsi caur un cauri, bet pati jau ir pavisam aiz citām durvīm. Skatītājs nebūt nav piemānīts - Katrīna tiešām tur ir bijusi pilnīgi visa, bet viņa nestāv uz vietas un neapstājas pie sasniegtā. Darbā Solitude ir kaut kas atbrīvojošs, tur nav nekā no kaut kādas slimīgas vientulības sajūtas, kas tumšajos mēnešos piezogas Latvijas iedzīvotājiem. Darbā ir tieši tik daudz vientulības, lai skatītājs sāktu apjaust savu esības telpu un lietas, kas to veido. Mani gandarī tas, ka esmu redzējusi šo mākslas darbu. Un tagad pāris teikumos vispār par mākslu izstādē. Visi izstādes darbi bija ļoti personiski pašiem autoriem, savukārt izstādes koncepcija likās pārāk personiska koncepcijas autoram, tā veidojot "konfliktu joslu". Varbūt es neesmu objektīva, jo vēl neesmu atrisinājusi sevī problēmu par kuratoru un mākslinieku attiecībām. Bet, ja atmetam dažādas koncepcijas, es novērtēju to, ka dzīvoju Eiropā, kur visapkārt ir tik daudz labu mākslas darbu, jo izstādes nozīmīgāko īpatsvaru veidoja mākslinieki no Eiropas, īpaši no Austrumeiropas, Balkānu reģiona. Vairākumu mākslinieku izstāžu apmeklētāji jau pazīst un ir redzējuši pagājušajā Venēcijas biennālē - Adrianu Pači, Miroslavu Balku, Entoniju Gormliju ("Eiropas lauks" pirms daudziem gadiem izstāžu zālē "Arsenāls"; Sidnejā viņš izstādīja darbu "Āzijas lauks") ,un japāņu mākslinieces Tabaimo mākslas darbu hanabi-ra var apskatīt tepat blakus Helsinkos, muzejā Kiasma, izstādē ars06. Par visiem biennā-lē izstādītajiem darbiem ikviens var uzzināt sīki izstrādātajā pasākuma mājaslapā: http://www.bos2006.com/. Mums viss ir līdzās, tikai jāļaujas personiskajam. To es sapratu zemē, kur tuvākā cita valsts ir, mazākais, astoņu stundu lidojuma attālumā. Vēlos pateikties Valsts Kultūrkapitāla fondam, Kultūras ministrijai un visiem, kas palīdzēja Katrīnai Neiburgai un Evelīnai Deičmanei. Paldies. | |
| Atgriezties | |
