VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “VIĻŅI“ – elektromagnētiskie viļņi kā materiāls un medijs mākslā Rasa Šmite Izmantoti Dainas Siliņas tulkotie un izstādes "Viļņi" katalogā publicētie mākslinieku darbu apraksti un līdzkuratora Armīna Medoša izstrādātā izstādes koncepcija | |
| |
|
Panta Rhei - viss plūst Radioviļņi ir dabas parādība. Sabiedrībā vislielākā uzmanība pievērsta viļņu spējai pārnest signālus. Radio, televīzija un mobilie telefoni ir tikai dažas - visplašāk lietotās - ierīces, kas izmanto radioviļņus. Pasaules aizņemtība ar savu nozīmīgumu un sociāli politisko līdzdalību likusi mums aizmirst pašus viļņus. Vizuālajā mākslā "visredzamāk" izmantotais viļņu veids ir gaisma. Tomēr gaisma ir tikai neliela elektromagnētisko viļņu spektra daļa. Ir vērts aplūkot arī citas spektra joslas, frekvences un viļņu veidus, lai izpētītu to māksliniecisko potenciālu. Viļņveidīgas parādības sastopamas visdažādākajos realitātes aspektos: no fiziskās pasaules uzbūves - skaņa, gaiss, ūdens viļņi - līdz sociālajiem cikliem un klimata izmaiņām. Viļņi ir universāls princips. Mākslai tā ir interesanta izdevība - iespēja uzdot lielos jautājumus par tādām pamatlietām kā laiks, telpa, enerģija un matērija. Šīgada augustā un septembrī jauno mediju kultūras centrs RIXC rīko plaša mēroga starptautisku mediju mākslas izstādi, kas veltīta viļņu tematikai. Raita Šmita, Rasas Šmites un Armīna Medoša (Armin Medosch) kūrētā izstāde "Viļņi" apskatāma no 24. augusta līdz 17. septembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē "Arsenāls". Tajā apkopots plašs spektrs mūsdienu mākslinieku darbu, kuros elektromagnētiskie viļņi izmantoti kā medijs un materiāls mākslā. Izstāde notiek jauno mediju kultūras festivāla "Māksla + Komunikācijas" 10 gadu jubilejas programmas ietvaros. Laikā no 24. līdz 26. augustam izstādi papildinās starptautiska konference LNMM izstāžu zālē "Arsenāls", kinolektorijs ar klasisko un mūsdienu eksperimentālo filmu un video demonstrējumiem un "dzīvā kino" performancēm RIXC Mediju telpā. Lai aplūkotu viļņu daudzveidību un izpausmes iespējas mākslā, vēlos iepazīstināt tuvāk ar "Viļņu" idejas autora un izstādes līdzkuratora austriešu izcelsmes Londonā strādājoša rakstnieka Armīna Medoša izstrādāto koncepciju un māksli-nieku darbiem. Viļņu daudzveidība un izpausmes mākslā Izstādē "Viļņi" mākslinieki tiecas izaicināt pieņemtās zināšanas par viļņiem un to uztveri. Tādiem elektroniskajiem medijiem kā radio, televīzija un internets mūsdienu sabiedrībā ir noteicoša ietekme. Tādējādi informācijas sfēra tiek stingri kontrolēta un pakļauta dažādiem mākslīgi uzspiestiem politiskajiem ierobežojumiem. Tomēr mākslinieki ar pašdarinātajām elektroniskajām un digitālajām ierīcēm pēta daudzās iespējas, kas pastāv ārpus tiem, veidojot paši savus viļņus, alternatīvus tīklus un apskatot īpatnējas zinātniskās parādības, kuras norāda uz reāli pastāvošo utopisko potenciālu. Apskatāmie darbi aptver plašu tēmu loku. Dažos no tiem aplūkotas interesantas zinātniskās parādības, nodrošinot neparastu estētisko pieredzi, piemēram: Visuma fona trokšņu klausīšanās (Francs Ksavers (Franz Xaver), radioqualia) vai kinoprojekcijas izmantošana kustīgas gaismas skulptūras radīšanā (Entonijs Makols (Anthony McCall)). Tā kā cilvēka maņu uztveres sistēma sniedz mums tikai ierobežotu pieeju elektromagnētiskajiem viļņiem, zinātnisko datu vizuāla un skaniska prezentācija ir galvenā izstādes sastāvdaļa. Citi darbi pēta sociālo un politisko iesaisti viļņu reglamentu izstrādē (Džūljens Prīsts (Julian Priest), Bureau d'Etudes) un piedāvā dzīvotspējīgu alternatīvu komunikāciju sistēmām (Marko Peļhans, Sašo Podgoršeks (Sašo Podgoršek)). Lai gan dažos darbos viļņi atainoti uz ekrāna vai ar audiovizuāliem paņēmieniem, vairāki autori pievēršas fiziskiem objektiem (Džoisa Hinterdinga (Joyce Hinterding) un Deivids Heinss (David Haines)), mazpazīstamām vai aizmirstām komunikāciju tehnoloģijām (Pols De Marīni (Paul De Marini)) un antenām kā mākslas objektam. Viļņu filozofija un brīvā enerģija Visilgstošāk savā radošajā darbībā elektromagnētiskos viļņus kā brīvo enerģiju un dabas parādību ir pētījuši austrāliešu mākslinieki Džoisa Hinterdinga un Deivids Heinss. Mākslinieki tiecas atklāt un transformēt mums apkārtējos varenos dabas spēkus, izmantojot dabā esošo elektroenerģiju jeb "elektrību, ko mēs neražojam"1 apvienojumā ar cilvēku ražoto elektrību. Izstādē "Viļņi" mākslinieki piedalīsies ar "Purpura lietu" (Purple Rain, 2004). To veido ar antenām uztverti televīzijas instalāciju pārraižu signāla trokšņi, kombinēti ar video sekvencēm. Tūkstošiem vatu jaudīgās datu svārstības videoinstalācijā tiek salīdzinātas ar sniega lavīnu kalnos. Rakstniece Anna Finegana (Anne Finegan) par "Purpura lietu" izstādes "Viļņi" katalogā raksta, ka pastāv saistība starp neredzamajiem dabas mistiskajiem "dabiskajiem" spēkiem un tūkstošiem vatu plūšanu elektromagnetosfēras frekvencēs. "Purpura lietus" pastiprina un atklāj pārraižu trokšņus, kas parasti televīzijā tiek noslāpēti. Ļaujot tiem dominēt, tiek radīts elektromagnētiskā spēka fiziskais pieredzējums, kas parasti paliek viņpus pārraides attēla. Radiosignāli un translācijas Sabiedrībā pastāvošā izpratne par viļņiem joprojām ir fizikas dzīļu, viļņu un matērijas īpašību ierobežota. Cilvēkiem nepieciešamas tehniskas ierīces, lai tie spētu uztvert un pārraidīt lielāko spektra daļu, izņēmumi ir redzamā gaisma un infrasarka-nais starojums jeb siltums. Bez šādām ierīcēm mēs pat neapzināmies viļņu eksistenci. "Tikai vairāk nekā pirms 100 gadiem Markoni pirmā radiotranslācija uzsāka ceļojumu pār galaktiku. Kopš tā laika radioviļņi kļuvuši tik ierasti kā gaiss, un mūsu planēta kļuvusi par jaunu radioviļņu avotu Visumā. Visi jebkad radītie radiosignāli - sākot ar pirmajām translācijām - joprojām izplatās kosmosā. Mūsu vēsture pastāv, izplatoties gaismas ātrumā tumšajās telpās starp planētām."(Roberts Adrians (Robert Adrian), Norberts Mats (Norbert Math), Radioation; izstādes "Viļņi" katalogs.) Radioraidītājs, ko darbā "No Romas uz Tripoli" (From Rome to Tripoli, 2006) izmanto amerikāņu mākslinieks Pols De Marīni, ir radiotelekomunikāciju ēras aizsācējs. Tā ir hidrauliska Madžoranas un Vanni raidītājierīce, kas 1908. gadā veiksmīgi pārraidīja balss vēstījumus no Romas uz Tripoli gandrīz 1000 km attālumā. Pieskābēta ūdens straume, kurā balss rada mehāniskas vibrācijas, reproducē balss frekvenču traucējumus kā pilienu virkni. Katra lāse izraisa īsu elektrības vadāmību uz augstsprieguma transformatoru, kas tiek izmantots par elektrisku raidītāju. Translācijas var uztvert ar jebkuru vidējo viļņu radioaparātu. Būdams viens no pirmajiem māksliniekiem, kas strādā ar mikrodatoriem un mediju tehnoloģijām jau kopš 20. gs. 70. gadu beigām, De Marīni darbā "No Romas uz Tripoli" tiecas aktualizēt jautājumus par vienvirziena komunikāciju, tās radiofonu, kultūras un militāro dabu. Antena kā skulptūra Antenas bieži pašas par sevi var tikt uzskatītas par mākslas objektiem. To būvētāji ievēro fizikas likumus, jo antenām ir jābūt pareizajā lielumā saskaņā ar mērogu, formu un viļņu garumu. Ir izstrādātas tik ļoti specifiskas formas antenas, ka tām bieži vien piemīt arī estētiska - tēlnieciska - kvalitāte. Tādējādi antena kā objekts vienlaicīgi apvieno skulpturālus un funkcionālus aspektus. Viena no šādām skulpturālām vērtībām nenoliedzami ir Ventspils Starptautiskā radioastronomijas centra (VIRAC) radioteleskops - gigantiska antena RT-32, kas saņemta mantojumā no Padomju armijas. Kopš brīža, kad 20. gs. 90. gadu sākumā tika "atklāta" milzīgā antena RT-32, tā ir iedvesmojusi arī mākslinieku radošos projektus. Izstādē tiks izstādīti divi šādi darbi, kas tapuši sadarbībā ar VIRAC. Tie ir RIXC veidotais video "RT-32: Akustiskās telpas laboratorija" (Rasa Šmite, Raitis Šmits, Mārtiņš Ratniks) un jaunzēlandiešu radio mākslinieku grupas radioqualia (Onora Hāgera (Honor Harger), Ādams Haids (Adam Hyde)) radioastronomijas mākslas projekts "Saules noklausīšanās stacija" (Solar Listening Station). Skaņu mākslas un interneta tiešraides darbs pēta Visuma akustisko telpu, nodrošinot iespēju ikvienam interneta lietotājam "uzgriezt" visdažādākās kosmosa frekvences un ieklausīties Visuma radioviļņos. Vizualizācija un sonifikācija Radioviļņi iesniedzas ne tikai Visuma bezgalīgajā telpā, bet arī okeāna dzīlēs. Okeāna akustikas un vaļveidīgo kārtas pētnieks Marks Fišers (Mark Fischer, ASV) izstādē iepazīstina ar pētījumiem un to rezultātiem - vaļu un delfīnu skaņu vizualizācijām. "Viļņu" izstādes katalogā darba autors stāsta, kā kļūt par okeāna un vaļu pētniekiem: "Ja jūs vēlaties iepazīt zinātni, būtu it kā jāsāk ar pamata aprēķiniem un ievadu fizikā, īpaši ar viļņu fiziku. (..) Otrkārt, lai pētītu vaļveidīgo skaņu pasauli, noderīga ir skaņu fizikas izpratne okeānā. Pastāv būtiska atšķirība starp skaņu okeānā un skaņām, ko mēs dzirdam gaisā. Okeāns vada skaņu piecas reizes ātrāk nekā gaiss, un tam piemīt brīnišķīga lēcas īpašība, kas nodrošina dziļuma un temperatūras funkciju. Īpaši ātrāk skaņa ceļo okeāna virspusē un dziļumā, lēnāk - vidusdaļā. Tādējādi rodas tā dēvētais dziļās skaņas kanāls.(..) Treškārt, jāaplūko zinātne par viļņiem. Turklāt, lai reāli veiktu analīzi, jums jāprot nedaudz programmēt.(..) Tātad mēs ierakstām skaņu, transformējam, izmantojot viļņus, un pēc tam attēlojam šo darbību rezultātu ar kāda algoritma palīdzību. Iegūtajā attēlā katram skaitlim atbilst kāda krāsa, parādot to, cik labi konkrēta skaņa korelē ar konkrētu bāzes funkciju, tas ir, cik lielā mērā viena forma līdzinās citai. Principā tas ir arī viss." Arī pats elektromagnētisko viļņu spektrs ir atvērts radošām interpretācijām. Viļņu un daļiņu dualitāte gaismas spektrā, attiecības starp viļņu garumu, masu, enerģiju un citiem parametriem piedāvā aizraujošas iespējas mākslinieciskai izpētei. Latviešu mākslinieks Mārtiņš Ratniks darbā "Spektrosfēra" vizualizē elektromagnētisko viļņu redzamā un dzirdamā spektra sakarības. "Spektrosfēra" ir turpinājums audiovizuālo performanču sērijai un sadarbībai ar latviešu mūziķu grupu Clausthome (Lauris Vorslavs, Ģirts Radziņš). Videodarbā "Spektrosfēra" izmantots ne tikai krāsu spektrs un skaņas spektrālās analīzes attēli, bet arī ķīmisko elementu spektri, viļņformu grafiskās prezentācijas un citi spektri. Attēls tiek transformēts, kombinējot skaņas pamatprincipus - frekvences un amplitūdas attiecības - un izmantojot skaņas modelēšanas parametrus. Alternatīvās komunikāciju sistēmas Arvien vairāk mākslinieku pievēršas eksperimentiem, kuros izmanto pašraidītus signālus un pašizveidotas sistēmas tā vietā, lai paļautos uz komerciālajām informācijas infrastruktūrām globālajā mediju sfērā. Brīvā frekvence 802,11 ļauj veidot lētas alternatīvu tīklu struktūras ārpus dominējošā telekomunikāciju modeļa. Mākslinieku un mediju aktīvistu darbība bezvadu tīklu veidošanā rosina jautājumu, vai komunikāciju platformas izveide var būt mākslas darbs. Alternatīvo tīklu pastāvēšana ļauj eksperimentēt ar bezvadu platjoslas tīklu tehnoloģijām. Londonā dzīvojošā mākslinieku grupa TAKE2030 (Šu Lea Čeana (Shu Lea Cheang), Ilze Strazdiņa, Aleksejs Bļinovs) veido bezvadu tīklu sociālās fikcijas projektu sēriju, kuras nākamais darbs Porta2030 būs apskatāms izstādē "Viļņi". Tas pēta alternatīvos nākotnes modeļus, kas balstās brīvo tīklu paradigmā. Elektromagnētiskās telpas poētika un psihoezoteriskā izziņa Līdzās 20. gs. beigu praksei parādīt (vizuālās) mākslas darbus uz ekrāna, ir mākslinieki, kuru darbiem raksturīgs instalāciju, fizisku (tēlniecisku) vai skanisku (audiālu) objektu un notikumu formāts. Viļņu īpašības un elektromagnētiskās telpas izziņa, pārtransformēta fiziski pieredzamā formā, rosina uztveri, sajūtas un iztēli... Britu mākslinieka Lūka Džerama (Luke Jerram) skulpturālie darbi ir poētisks zinātnes, uztveres un atmiņas sakausējums. Izveidojis vairākus unikālus mākslas projektus, kas spēj modināt interesi un iedvesmo apkārtējos cilvēkus, Lūks Džerams izstādei "Viļņi" piedāvā tēlaini asociatīvu darbu ar nosaukumu "Edisona projekts" (The Edison Project, 2005) jeb "Gredzens Šelīnai". "Esmu veidojis dāvanas tik sen, cik vien spēju atcerēties. Tikai nesen atskārtu, ka tas ietilpst manā mākslinieka darbībā. Šoreiz mans jautājums bija - kā es varētu izveidot saderināšanās gredzenu ar tajā ietvertu informāciju? Atbilde nāca no fotogrāfijas, kurā es redzēju Tomasu Edisonu lepni sēžam pie viņa izveidotā fonogrāfa 1877. gadā. Griežot vaska gredzenu zem dimanta adatas, tā virsmā tika ierakstīts 20 sekunžu garš vēstījums. Tas bija bildinājums manai draudzenei Šelīnai. Pēc trim mēnešiem es to viņai pasniedzu gaisa balonā virs Bristoles. Esmu uzbūvējis miniatūru atskaņotāju, lai gredzenu atskaņotu. Lieliski, ka viņa pieņēma manu bildinājumu."(Izstādes "Viļņi" katalogs.) Vēsturiski jaunie mediji asociatīvi tikuši saistīti ar neredzamām garīgām parādībām - sākot ar okultistu aizraušanos ar camera obscura, fotogrāfiju izmantošanu mirušu cilvēku garu "notveršanai" un beidzot ar radio, televīzijas un datoru lietošanu elektromagnētiskā lauka telpas izzināšanā. Tādēļ ir likumsakarīgi, ka mākslinieki šobrīd atkal ir ieinteresējušies par tādiem 19. un 20. gs. elektromagnētiskās informācijas lauka pētniekiem kā Tomass Edisons, Konstantīns Raudive, Frīdrihs Jirgensons (Friedrich Jűrgenson). Šo zinātnieku veiktie eksperimenti, dēvēti arī par "elektroniskās balss fenomenu", izmanto īpašas ierakstu tehnoloģijas, lai pazeminātās elektromagnētiskās frekvencēs mēģinātu uztvert dažādas aizgājušo balsis un tēlus. Britu mākslinieka Skenera (Scanner) skaņas instalācija Breakthrough (2006) ir turpinājums sadarbībā ar Maiku Kelliju (Mike Kelley) realizētajam darbam Esprits de Paris (2005), kurā tiek veikti ieraksti no "spokainām" vietām. Skenera darbs pēta uzskatu, ka konkrētas vietas var tikt piesātinātas ar fiziskiem to cilvēku domu un dzīves starojumiem, kuri tajās ir dzīvojuši. Tas sasaucas arī ar Konstantīna Raudives tukšo vietu ierakstiem, kur bija dzirdamas mistiskas balsis, kas runāja dīvainās valodās un izmantoja savādas teikuma uzbūves, atvērtas dažādām interpretācijām. Skenera darbs pēta attiecības starp skaņu un arhitektonisko telpu. Atbildība par šīs informācijas atkodēšanu gulstas uz klausītāju, kas var izvēlēties vai neizvēlēties identificēt nozīmes. Viļņu māksla - atklājot jaunus horizontus Kopumā izstādē iekļauti aptuveni 40 starptautisku mediju mākslas darbi, ko veidojuši 70 autori no 18 dažādām pasaules valstīm. Pulcējot pieredzējušus un starptautiski pazīstamus māksliniekus vienuviet ar jauniem eksperimentu veicējiem mākslā un zinātnē, festivāls piesaka izstādi "Viļņi" kā pirmo šādu plaša mēroga starptautisku izstādi, kas koncentrējas vienīgi uz viļņiem kā materiālu un mediju mākslā. Veidojot brīvos tīklus, pavēršot antenas pret kosmosu vai pētot okeāna dzīles, izstādes "Viļņi" mākslinieki vēlas atklāt iespēju horizontus, kā jaunā veidā skatīties un mijiedarboties ar pasauli. Festivāla organizatori un izstādes kuratori cer, ka "Viļņi" ļaus ieskatīties arī plašākai sabiedrības daļai tajā elektronisko tīkla mediju virtuālajā pasaulē, ko telekomunikāciju mākslinieki un jauno mediju pētnieki pēdējā desmitgadē ir atklājuši, pētījuši un veidojuši. (http://rixc.lv) | |
| Atgriezties | |
