VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jauno žanru tradīcijas. SKAŅU FESTIVĀLS SONAMBIENTE BERLĪNĒ Māra Traumane Par R. Denniju (R. Dennehy) ir zināms vien tas, ka viņš ilgi dzīvojis Salmonārmsas (Salmon Arms) pilsētiņā Kanādas rietumos. Kādā no mazpilsētas second hand bodēm bija glabājusies šī pilsoņa skaņuplašu kolekcija, kopumā gandrīz simt operu ieraksti, katras plates vāciņš atzīmēts ar R. Dennija parakstu. Kolekcijā dominē slavenu dziedoņu ieraksti - Marija Kallasa, Enriko Karūzo, Džovanni Cenatello. R. Dennijs esot īpaši cienījis tenoru balsis. "Par ko gan viņš domāja, klausoties skaņuplates, kas bija ierakstītas svešās pilsētās otrā pasaules malā? Vai viņš bija mācīts dziedonis? Vai viņš vēlējās apmeklēt operu? Vai varbūt viņu bija pametusi mīļotā un viņš rada mierinājumu mūzikā? Varbūt viņš sapņoja kādu dienu apmeklēt vienu no tālajiem operteātriem?"1 Līdzīgi jautājumi nodarbinājuši Kanādas māksliniekus Dženetu Kārdifu (Janet Cardiff) un Džordžu Būru Milleru (George Bures Miller) kopš brīža, kad viņi atklājuši un iegādājušies R. Dennija sarūpēto. Jautājumi pārtapuši teatrālā instalācijā, kurā izmantots ap 2000 plašu, 24 dažāda vecuma skaļruņi un vairāki tikpat veci, ar instalācijas skaņu celiņu sinhronizēti automatizēti plašu atskaņotāji. Instalācijas telpa - standarta neapšūta saplākšņa paneļu mājiņa, izgaismota plašu, putekļu un antīkās aparatūras pārblīvēta istaba, kuras tukšās logu ailas skatītājam atveras kā skatuve vai arī kā ekrāns. Kinematogrāfisti, skaņu mākslinieki un inscenējuma meistari Kārdifa un Millers ir radījušu jaunu, teatrālu, stāstījuma lēcienos un atsaucēs sarežģītu darbu. Istaba ievilina zemas vīrieša balss stāstīto stāstu fragmentu labirintos, manipulē ar skatītāja iztēli un ziņkāri, ar skatīšanās situāciju. 20 minūšu laikā tā uzbur ainas par monumentālā operas žanra un kāda provinciāļa dzīves (un nāves) attiecību drāmu. Pamestajā istabā notiek rosība: skan balsis, slīd ēnas, Marijas Kallasas dziedājums sadrūp Nika Keiva cienīgā roka ārijā, nobeigumā - aplausi, un skatītāju zālē iedegas vienīgā lampiņa. Instalācijas efekts ir kinematogrāfisks - ir radītas noskaņas, izstāstīts dramatisks stāsts, taču tēlus veido skaņu celiņu dinamika un statiskā telpa, kurā skatītāja skatiens klīst starp putekļai-najiem plauktiem, antīkajiem skaļruņiem un R. Dennija parakstīto skaņuplašu grēdām. | |
| |
|
Šāds raksta sākums nebūt nav oriģināls. Kārdifas un Millera instalācija bija viens no kritiķu iecienītākajiem darbiem skaņu mākslas festivālā "Sonambiente. Klausīšanās un skatīšanās festivāls" (www.sonambiente.net), kas šīgada jūnijā un jūlijā norisinājās Berlīnē. Festivāls notika pēc 10 gadu pauzes un salīdzinājumā ar 1996. gadu bija audzis žanru bagātības ziņā - līdzās izstādei, koncertiem un saviesīgām elektroniskās mūzikas prezentācijām tika piedāvāta arī daudzveidīga, skaņu mākslas vēsturi ietveroša filmu programma, studentu darbu laboratorija, radio pārraides īsviļņos, darbi internetā, diskusiju sērija un - kā rezonanse Berlīnes pārņem tībai ar futbolu un iedzīvotāju gavilēm - arī World-Cup-Lounge jeb teātra zāles Festspiele bārs, kurā tika sinhronizētas aktuālo spēļu tiešraides un uzaicināto skaņu mākslinieku sniegums. Viena no izstādes organizētāju ambīcijām - skatīt Berlīni kā skaņdarbu, tādēļ izstāde, kurā piedalījās vairāk nekā sešdesmit mākslinieki un mūziķi, bija izkaisīta septiņās izstāžu zālēs un četrpadsmit īpašos mākslinieku skaņu projektos pilsētvidē: laukumos, uz tiltiem, baznīcu drupās. Ainu papildināja mobilās audio pastaigas un "Tautas radio". Nikaragvā dzimušais amerikānis Rikardo Miranda Sunjiga (Ricardo Miranda Zuñiga) klīda Berlīnes ielās, apbruņojies ar iepirkšanās ratiņiem, kuros salādēti mini FM raidītājs, mikrofons, mikseris, pastiprinātājs, vairāki uztvērēji ar austiņām un klēpja dators. Pastaigās viņš runājās ar berlīniešiem, kolekcionēja trokšņus, mūzikas fragmentus un komentārus un translēja sagatavotos radījumus tiešraidē iepirkšanās ratiņu FM pārklājuma zonā, kā arī mediju centra TESLA radioviļņos un Sonambiente interneta radio. Kā organizēt skaņu festivālu Eiropas trokšņu un mūzikas metropolē Berlīnē, pilsētā, kur skaņu mākslas vide plešas tālu aiz koncertzāļu, neskaitāmo klubu, ierakstu veikaliņu, neatkarīgo leiblu, interneta arhīvu un ceļojošo mākslinieku galeriju robežām? Skaņas un inženiertehniskās domas hibrīdi Vācijā ir populāri ne vien mākslas, bet arī tautas daiļrades līmenī. Piemēram, jūnija sākumā Dortmundes mākslas centrs Hartware bija izbūvējis skrejceliņus kasešu magnetofonu sacensībām World Recorder race (www.rekorderrennen.de), kuru laikā magnetofoni divās kategorijās (Boombox, saukti Ghettoblasters un Walkman) sacentās, transformējot kasetes tīšanās ģenerēto enerģiju kustībā. Līdzīgu aizraušanos apzināšana notika Sonambiente satelītpasākumā - Audio-Drive koncertā, kura laikā pamestā benzīntankā pilsētas radošajā sirdī Prenclauerbergā kopējam koncertam pulcējās automašīnu skaņu sistēmu entuziastu subkultūras pārstāvji. Koncerts bija holandieša Saskera Šērdera (Sasker Scheerder) iniciatīva. Ilgus gadus interesējoties par autoaudio fetišisma formu, viņš rod veidus, kā iekļaut karsēju izauklētās skaņu sistēmas izstādēs un skaņu mākslā. Elektroniskais skaņdarbs tiek sadalīts celiņos, un katrs no tiem pārraidīts ar mini FM raidītāja palīdzību, ko savukārt uztver un atskaņo ar jaudīgām tumbām aprīkotas automašīnas. Kustības un skaļuma mainīšanas iespējas ļaujot arī mašīnas īpašniekam piedalīties skaņdarba komponēšanā. Ieskatoties mūsdienu privātajā telpā - automašīnā -, Šērdera akcijas vēstīja par skaņas apsēstajiem, par tiem, starp kuriem, iespējams, slēpjas nākotnes R. Denniji. Kopumā tomēr Sonambiente noskaņa bija klasicizējoša un pat konservatīva. Kā atzīst paši kuratori, skaņu māksla vairs nav uzskatāma par jaunu vai neatzītu parādību, un tas laikam ir viens no iemesliem, kādēļ galvenās festivāla norises bija izvietotas prominentās Berlīnes kultūras telpās - abās Mākslu akadēmijas izstāžu zālēs un tām blakusesošajās ēkās, savukārt prezentācijas notika iecienītos teātros - Volksbűhne un Haus der Berliner Festspiele. Skaņas, frekvenču un fizikas likumu izzinātāja zviedru mākslinieka Kārla Mihaela fon Hausvolfa diriģētā freq_out orchestra performance un izstādes darbs ir smalka un viegli ironiska parafrāze par klasiskajām formām. Apvienojot 13 komponistus, arhitektus un skaņu māksliniekus, freq_out orchestra mēģina "ar skaņu iztēli pārņemt arhitektūru" un eksperimentēt ar kolektīva, saspēlē veidota, daudzlīmeņu skaņdarba modeli. Katram no mūziķiem ir iedalīts noteikts frekvenču spektrs (Brandon LaBelle 65-90 Hz, Tommi Grőnlund/Petteri Nisunen 90-140 Hz, Finnbogi Pétursson 140-180 Hz, Franz Pomassl 180-250 Hz, Benny Jonas Nilsen 250-350 Hz, Jacob Kirkegaard 350-500 Hz utt.), kuru pētot mākslinieks iekļaujas kopējā skaņdarbā. Uz skatuves tas izskatās kā tradicionālā orķestra negatīvattēls - pretmets vai arī kā orķestra skaņošanās pirms koncerta. Sekojot diriģenta mājienam, mūziķi cits aiz cita pievienojas elektroniskajai performancei, katrreiz papildinot esošo skaņu ar jaunu frekvenču amplitūdu. Fināla kopskaņas viļņi dalās 13 individuālos eksperimentos - koptoņa meklējumos tapušos skaņdarbos dažādu frekvenču robežās. Sonambiente ambiciozākā un mulsinošākā sadaļa bija izstāde, kurā kuratori nebija spējuši strikti iezīmēt sava skaņu mākslas skatījuma līnijas un galvenokārt pieturējās pie visai konservatīva akustisko instalāciju mākslas vai interaktīva telpas-trokšņa ambiences kompromisa. 1996. gadā mazliet novēloti piesakot "jaunu mākslas žanru", festivāls iekļāva atzītu skaņu un mediju mākslas autoru - Lorijas Andersones, Braiena Īno, Gerija Hila, Nam Džun Paika, Kristīnas Kubišas (Christina Kubisch), Kristjana Mārkleja (Christian Marclay), Maksa Neiksausa (Max Neuxaus), šīgada Rīgas izstādes "Viļņi" dalībnieka Pola De Marīni (Paul De Marini) - instalācijas. Šogad, atzīstot skaņu mākslu par patstāvīgu žanru, kuratori raudzījušies pēc daudzveidības. Piemēram, mēģinājuši rast vizuālās un skaņu mākslas sintēzes paraugus. Tas piešķīra izstādei eklektismu, jo, izrādās, izvēlēto vizuālās mākslas darbu mehānismi kontrastēja ar pārējo izstādes sadaļu. Vizuālā māksla pārnesa uzsvaru no mediju un skaņas struktūru abstrakcijām uz stāstījumu "par skaņu", uz personisko un vēsturisko mūzikas uztveri un tās komentāru. Piemēram, Kandisas Breicas (Candice Breitz) videoinstalācijā "Leģenda (Boba Mārlija portrets)" 30 monitoros portretēti Jamaikas iedzīvotāji, Boba Mārlija fani, kas pieteikušies iedziedāt savu mūziķa populārākās izlases Legend versiju. Trīsdesmitgalvainais koris aizrautīgi, emocionāli un negaidīti sinhroni runā regeja dibinātāja mēlē, apliecinot mīta dzīvīgumu. Kontrastam mediju centrā TESLA redzamā ekspozīcijas daļā notika pievēršanās skaņu un mediju mākslai raksturīgajiem strukturālajiem un tehniskajiem eksperimentiem, kas bieži vien ir priekšnoteikums jaunas radošas valodas veidošanai. Viens no skaņas teorijai tuvajiem darbiem - grafiskā dizaina biroja cyan (www.cyan.de) un mākslinieka Karštena Nikolaji (Carsten Nicolai) (www.raster-noton.de) vadītās Leipcigas Dizaina un grāmatu mākslas augstskolas Sistēmdizaina klases studentu veidotais "notāciju arhīvs". Ofsetā drukātie A3 formāta albumi piedāvā jaunu pierakstu veidus trīspadsmit uz Nikolaji dibinātā leibla raster-noton iznākušajām kompozīcijām. Katrs nošu albums sniedz notācijas koda šifrējumu, skaņdarba un grafiskā pieraksta sakarībām var sekot līdzi, austiņās klausoties izvēlēto kompozīciju. Izstādītie albumi turpmāk būs pieejami kā raster-noton izdevums. Savukārt holandiešu mūziķis, skaņas un arhitektūras dizaina mākslinieks Edvīns van der Heide (Edwin van der Heide), kurš redzēts arī Rīgā 2004. gadā uzstājamies festivālā "Māksla + Komunikācijas", skaidro: "Pārsvarā cilvēki strādā ar mediju vai medijā un tādējādi, iespējams, paplašina medija valodu, tomēr tas jau sākotnēji nozīmē, ka medijs ir atskaites punkts. Es savos darbos bieži vien radu mediju un arī komponēju - tajā nozīmē, ka es komponēju nevis ko fiksētu, bet gan, piemēram, atvērtu sistēmu."2 Festivālā viņš iepazīstināja ar savu pēdējo, attīstībā esošo skaņas un minivides instrumentu "Pneimatisko skaņas lauku" - elpojošu skaņu sistēmu, kurā skaņu (no liegiem blīkšķiem līdz lietus pakšķināšanas efektam) ģenerē datora un 36 ventiļu manipulētas kompresēta gaisa plūsmas, radot ne vien mainīgu trokšņu lauku, bet arī vēja brāzmas. Pētot skaņas veidošanās principu - gaisa spiediena izmaiņas laikā -, mākslinieks simulē skaņas ekosistēmu. Festivāla izstāde atklāja spēcīgu mediju nostalģijas noskaņu, atgādinot par vācu mediju pētnieku Zīgfrīda Zelinska (Siegfried Zielinski) un Frīdriha Kitlera (Friedrich Kittler) attīstīto kultūrzinātnes - "mediju arheoloģijas" - virzienu, kas mediju nosacījumus (militārās tehnikas, ierakstu, to reproducēšanas tehnoloģiju un laboratoriju eksperimentu vēsturi) skata kā fundamentālu un pētāmu mūsdienu kultūras veidošanās faktoru. Atsauces uz pagātnes medijiem ļauj atcerēties arī Rozalindas Krausas grāmatā A Voyage to the Northern Sea izvirzīto "postmediālo nosacījumu" tēzi, kas piešķir māksliniekam novecojušu tehnoloģiju jaunatklājēja lomu un norāda uz dažāda vecuma mediju anhroniskas saplūdināšanas praksi laikmetīgajā mākslā. "Ar vinila norietu pazūd arī īpaša mūsu kultūras daļa, kas parasti netiek atzīta par uzmanības vai pat saglabāšanas vērtu. Lai gan katrs kustīgais vai statiskais attēls (foto, filma, video) tiek pašsaprotami skatīts kā plašāka mantojuma daļa (vai parasti vērā ir ņemta vismaz tā estētiskas uztveres iespējamība), uzmanība netiek veltīta nekam, kas saistīts ar skaņām. Tā arī vinila ieraksts netiek skatīts kā kultūras vērtība,"3 raksta World-Cup-Lounge vadītājs Kalle Lārs (Kalle Laar) no "Pagaidu skaņu arhīva". Reizēm kā instalācijas sastāvdaļa, reizēm kā kultūras posma simbols, reizēm kā instruments multimediālā kompozīcijā vecmodīgās skaņuplates motīvs tika apspēlēts gandrīz ceturtdaļā Sonambiente darbu. Nostalģija pēc skaņuplašu atskaņotāja un skaņuplates ir pielīdzināma jūtām pret rakstāmmašīnu un tās drukāto tekstu, savā ziņā tas ir viens no pēdējiem ilgstošajiem formātiem, kas taustāmi saglabāja skaņu/tekstu pirms virtuālā un strauji mainīgā vieninieku un nullīšu digitālā kodējuma. Mūziķe un komponiste Džoana Dadlija (Joanna Dudley) bija veidojusi vienu no skaistākajiem izstādes darbiem - instalāciju "Toma dziesma". Nelielās slēgtās telpas grīdu klāja skaņuplašu atskaņotāju rindas, no griestiem nokarājās mehānisko mūzikas kastīšu papīra partitūru cilpas. Katrs šī mehāniskā, liegi kustīgā orķestra instruments atskaņoja citādāku veltījumu mākslinieces vectēvam Tomam - dziesmotājam, svilpotājam un ukulele spēlētājam ar skatuves vārdu The Golden Oldie, kurš, vecumam pamazām nākot un atmiņai zūdot, esot spējis atcerēties vairs tikai vienu no savām dzīvespriecīgajām dziesmām - Its' June in January, ko aizvien jaunos ierakstos arī esot regulāri kā sveicienu sūtījis mazmeitai. Kādā brīdī pazaudējot Its's June in January motīvu un nomaldoties atkārtojumos, skaņdarbs turpinājās un izdzisa smalki strukturētā skaņuplašu bandžo ierakstu un kastīšu strinkšķināšanas ritmu maiņā. Sonambiente ir piemērs pēdējo laiku mediju festivālu tendencei leģitimēt žanru, atskatoties starpdisciplinārā mediju un mākslas vēsturē vai - precīzāk - vēsturēs, kas tiek rastas gan dažādu mākslas žanru, gan zinātnes nozaru pieredzēs. Džona Keidža, Billija Klīvera un Fluxus mantojums bija minēts virknē izstādes darbu, taču visspēcīgāk vēlme pārskatīt vēsturisko spektru izpaudās kinoprogrammā, kurā līdzās mūsdienu kinematogrāfam un dokumentālajām filmām tika rādīti eksperimentālās mūzikas iespaidotie vai sadarbībā ar komponistiem tapušie Hansa Rihtera, Stena Brekhedža, Nam Džun Paika, Pola Šaritsa un brāļu Vitniju kinodarbi. Festivāla noslēgumā notika Skenera (Scanner) jeb Robina Rembo (Robin Rimbaud) performance "52 telpas", kura veltīta Mikelandželo Antonioni un kurā mākslinieks apvienojis savu Romas skaņu pieredzi ar Antonioni filmas "Aptumsums" skaņu celiņu un noslēguma kadriem. lēta neizskaidrojami maza loma, izstādē digitālās tehnoloģijas slēpās aizkulisēs, neuzkrītoši asistējot un nodrošinot analogo risinājumu un instalāciju teātri. Toties viens no retajiem projektiem, kas ironiski eksponēja novērošanas sistēmu, digitālās kultūras un korporatīvās domāšanas spektru, kurš draud kolonizēt pasauli, 2005. gada Ars Elektronica atzīmētais projekts Brand G-Pod pasludina: "Zemeslode ir disks," - un sniedz iespēju to noklausīties. GP4 (Global player 4) datorprogrammas datubāze pārzina 1500 Zemi pārraugošo satelītu koordinātas un pazīst trīsdimensionālu Zemes reljefa modeli. Izvēloties vienu no kustīgajiem vai stacionāriem satelītiem, tas kā atskaņotāja adata sāk slīdēt pāri zemeslodes reljefam, atskaņojot tās topogrāfiju tiešraidē. Ja gadījumā jūsu kumodē mētājas kāds lieks un aizmirsts i-Pod pleijers, Brand-Europe (www.jens-brand.com) piedāvā to pārvērst krietni "spicākā" izklaidē - "Pasaules spēlētājā" (G-Pod), piebilstot: "Viena pasaule - viens spēlētājs."4 Vai varbūt otrādi. 1 Sonambiente 2006. Klang Kunst. - Berlin: Kehrer, 2006. www.sonambiente.net. 2 Turpat. 3 Turpat. 4 http://www.sonambiente.de/. | |
| Atgriezties | |
